Dalies:

Zane Hevikere: Valoda – tā ir svētku svinēšana, tradīcijas, joki, mentalitāte

  • 16. Mar. 2019

Zane Hevikere (Hewicker) uz Vāciju atbrauca deviņdesmito gadu vidū. Tagad šajā zemē nodzīvota puse mūža. Agrāk Vācijā viņa strādāja augstskolā, bet tagad pamatskolā kā skolotāja vetniece māca ārzemnieku bērniem vācu valodu kā svešvalodu. Zanes dzīvesbiedrs ir vācietis, un viņiem ir trīs bērni pusaudži – 15, 12 un 11 gadus veci, kuri brīvi runā abās – latviešu, vācu valodā.

Kā Tev, Vācijā dzīvojot, ir izdevies bērniem noturēt latviešu valodu?

Tāds jautājums nemaz netiek apspriests. To, ka valoda cilvēkam nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši runāšana, saprot ļoti ātri. Valoda atrodas ne tikai manā galvā, bet ļoti daudz manā sirdī. Valoda – tā ir svētku svinēšana, tradīcijas, joki, mentalitāte.

Es esmu latviete, un mani bērni arī ir latvieši. Jā, viņi dzīvo Vācijā, un viņi ir arī vācieši. Tanī pat laikā tautasdziesmu vietā es taču nevaru viņiem dziedāt vācu bērnu dziesmiņas, jo mana mamma un tētis man dziedāja latviešu valodā. Arī es bērniem dziedu latviski, savukārt viņu tētis dzied savā dzimtajā vācu valodā. Un tas bērniem ir ļoti skaidri. Mēs ar vīru noteikti zinājām, ka bērni uzaugs un runās abās valodās. Mans vīrs brīvi runā latviešu valodā, bet es – vāciski. Mēs katrs ar bērniem runājam savā valodā.

Vienīgi, ko es tiešām nezināju, ka latviešu valodas mācīšana... ko nozīmē mācīšana... bērni vienkārši uzaug latviešu valodā, jo es no paša sākuma ar viņiem runāju šajā valodā... ka tas ir tik smags un grūts darbs. Cepuri nost un visu cieņu tiem trimdas latviešiem, kas vairākās paaudzēs latviešu valodu ir saglabājuši tik augstā līmenī! Viņi agrāk nevarēja braukt uz Latviju, nebija iespējas skatīties filmas un klausīties radio, tad valodas saglabāšana bija vēl grūtāka.

Vai Tavi bērni nekad nav dumpojušies, ka viņiem vieglāk būtu aiziet vācu ceļā?

Dumpojas. Vēl tagad dumpojas.

Kā Tu tiec galā?

Es vienkārši stūrgalvīgi runāju tālāk latviešu valodā. Par dziedāšanu gan nevienam nekādi iebildumi nav bijuši, jo tas ir skaidrs, ka mamma dzied tikai latviešu dziesmas un latviešu valodā. Arī priekšā lasīšana ir ļoti skaidra – lasu latviešu grāmatas un cenšos atrast katram bērnam piemērotu literatūru. Vienam bērnam latviešu valoda ir ļoti labā līmenī, pārējiem mazliet vēl jāpiestrādā, bet pamati noteikti ir ielikti. Domāju, ka tas ir pats svarīgākais.

Bērniem ir ļoti svarīgi svinēt Jāņus, tas, manuprāt, ir arī viens no latvietības simboliem. Viņi zina, kas ir 18. novembris, viņiem ir svarīgi to svinēt. Bijām kopā arī Dziesmu un deju svētkos. Bērni ar tādām starojošām acīm nāca no Dziesmu svētku koncerta – kā viņi bija cēlušies kājās un dziedājuši kopā ar visiem Saule. Pērkons. Daugava... jo tā ir valoda, kas sēž ne tikai galvā, bet arī sirdī un dvēselē. Tas nozīmē, ka bija vērts.

Kur Tavi bērni runā latviski?

Mūsdienās, protams, ir komunikācija. Tas nozīmē, ka Latvijas draugiem tiek pildīti vācu valodas mājas darbi, savukārt manējie noskaidro citas lietas, kas Latvijā ir aktuālas, piemēram, salīdzina skolu sistēmas.

Bērni ļoti ātri noskaidro, kurā valodā tā komunikācija notiks, tāpēc mēs apzināti cenšamies pie sevis aicināt gan manus vecākus, gan draugus, kuri nerunā vācu valodā. Tad bērni ir spiesti runāt latviski. Cenšamies arī vismaz divreiz gadā aizbraukt uz Latviju, un tur tad viss ir pēc pilnas programmas – kino, teātris, grāmatas un viss pārējais.

Vai latviešu valoda bērnu priekšstatā nav tāda veco ļaužu valoda – cik svarīgi, ka viņiem ir draugi, vienaudži, kas runā latviski?

Jo lielāki bērni kļūst, jo svarīgāki ir draugi. Ja draugi runā latviski un ja ar draugu var aiziet pafilozofēt kafejnīcā par jebko latviešu valodā, tad, protams, nemanot šī valoda uzlabojas. Galvenais, ka ir prieks braukt uz Latviju, var saprasties un var arī saprast viens otru.

Kādu padomu Tu vari dot citiem vecākiem, kas žēlojas, ka viņu bērni nav tik talantīgi, lai iemācītos divas valodas, tad jau labāk uzreiz runāt mītnes zemes valodā, un paši sāk ar viņiem runāt visai nepareizā vācu valodā?

Viennozīmīgi – jau no paša sākuma vecāki runā ar bērnu katrs savā valodā. Un tad no paša sākuma tā runās arī zīdanis. Mani bērni latviešu valodu nav mācījušies. Tā valoda vienkārši ir, jo mamma ar viņiem visu laiku tajā valodā runā. Tagad, apzinātā vecumā, mēs varam jau sākt runāt par gramatiku, pareizrakstību, salīdzināt...

Noteikti ir vērts ieguldīt pūles. Es bērniem saku – jūs, pabeidzot ģimnāziju, pratīsiet trīs Eiropas valodas – vācu, angļu un franču, papildus vēl latīņu, un latviešu valoda būs piektā, tā būs jūsu rozīnīte. Jebkurā vietā, vienalga, ko jūs tālāk darīsiet, tā būs jūsu īpašā rozīnīte.

Šovasar man bija liels gandarījums un pārsteigums. – Maniem bērniem ir abas pilsonības: vācu un latviešu. Mums vajadzēja lidot uz Ameriku, bet izrādījās, ka vienam bērnam nav pareizā vācu pase. Tad mums izdevās ātri nokārtot Latvijas pasi, un mans dēls bija tik ļoti lepns, ka viņš ir latvietis, ka viņam ir Latvijas pase. Viņš starodams staigāja un visiem rādīja. Un abu vecāko māsu pirmā reakcija bija – mammu, mums arī vajag, kāpēc viņam ir, un mums nav! – Tas man bija ļoti liels gandarījums.

Un es nekad neaizmirsīšu, kā meita vienreiz metās pie manis un asarām acīs stāstīja – mamma, Tu iedomājies, vienā nometnē viens man teica – tu te neesi nekāda latviete, tu esi kaut kāda pusvāciete. Un Tu saproti, tie pārējie desmit bērni metās viņam virsū... Nu, kā viņš tā varēja par mani teikt!

Tā ir – valoda sēž mūsos daudz dziļāk iekšā. Un es ļoti lepojos, ka mani bērni ir gan vācieši un Vācijas pilsoņi, gan latvieši un Latvijas pilsoņi!

Autore: Ieva Freinberga

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē