Dalies:

Vita Matīsa par Kariņa valdību, EP un Latvijas prezidenta vēlēšanām

Vita Matīsa par Kariņa valdību, EP un Latvijas prezidenta vēlēšanām
  • 01. Mar. 2019

Politoloģe Vita Matīsa intervijā LV portālam

Latvijā kopš aizvadītajām Saeimas vēlēšanām ievērojami mainījies parlamenta, koalīcijas un arī valdības sastāvs. Par premjerministru negaidīti kļuvis Krišjānis Kariņš. Vai tas liecina par kādu paradigmas maiņu, jaunu pavērsienu Latvijas politikā?

Grūti pateikt. Ja atskatāmies uz Latvijas politiku pēdējos 28 gados, jauni spēki jau ir nākuši un gājuši. 2001. gadā uz skatuves tieši ar tādu saukli – jaunā politika – uzjāja “Jaunais laiks”. Vai tas kaut ko ilgtermiņā mainīja Latvijas politikā, manuprāt, ir diskutējams. Tomēr, jāteic, man patīk komunikācijas veids, kā K. Kariņš runā ar sabiedrību. Tur gan manāms pavērsiens – viņš šķiet cilvēciskāks, nepinas sarežģītā birokrātiskā, nomenklatūriskā valodā, kāda piemīt mūsu politiķiem.

Lasītākās ziņas valstī

Taču, runājot par politisko paradigmu, jāskatās plašāk. Būtu jāvaicā, vai mūsdienu Latvijas politiķiem ir tāda pati jauda, vilktspēja un, galvenais, tāda pati motivācija, kāda bija Latvijas dibinātājpaaudzei. Un man šķiet, ka nav. Latvijas dibinātājpaaudze bija ļoti pašaizliedzīga, spējīga daudz upurēt no sava pašlabuma augstāku ideālu – Latvijas valsts – labā. Un, ja skatāmies viņu – Paula Kalniņa, Annas Ķeniņas, Zigfrīda Meierovica, Konstantīna Čakstes un citu – dzīvesstāstus, tie ir samērā traģiski. Viņi daudz upurēja, nesaņemot daudz pretī personiski.

Tas viss mūsdienās izklausās diezgan patētiski – šie vecie 19. gadsimta jēdzieni – upurēšanās, ideāli un tamlīdzīgi. Tomēr tiem ir nozīme arī šodien. Pēc simt gadiem, 2118. gadā, kad atskatīsies uz šo atjaunotās Latvijas paaudzi, vai varēs teikt to pašu – ka viņi upurējās augstāku ideālu, valsts nostiprināšanas labā? Baidos, ka nē, ka šī paaudze vēsturē ieies ar zināmu alkatības zīmogu. Atskatoties uz Latvijas izveidošanas laika paaudzi, tajā, arī starp redzamākajiem politiķiem, ir grūti ieraudzīt kādu miljonāru vai pat parastu bagātnieku. To gan nevar teikt par atjaunotās valsts vadošajiem cilvēkiem. Es nesaku, ka būt turīgam ir slikti, tikai jautāju: vai viņiem galvenā motivācija ir bijusi, kā teica Kārlis Skalbe, “vispirms uzstutēsim Latviju, tad visiem būs labi”? Tagad jūt principu: vispirms uzstutēšu sevi, tad gan jau visiem būs labi, nekad nepaskaidrojot, kā īsti. Baidos, šī paradigma pēdējos 28 gados savā fundamentālajā būtībā nav mainījusies.

Kāpēc Latvijā nav pieprasījuma pēc politikas, kas īsteno kopējā labuma principu? Partija “Progresīvie” aizvadītajās vēlēšanās ieguva nepilnus trīs procentus balsu, bet LSDSP, kura startēja kopējā sarakstā ar pāris līdzīgi orientētu partiju, neieguva pat pusprocentu.

Pirmskara Latvijā vēlētāju atbalsts sociāldemokrātiem bija augsts. Diemžēl sociāldemokrātiskas politikas ideju pēc neatkarības atjaunošanas krietni devalvēja tā partija, kuru vadīja Gundars Bojārs un kura vienu brīdi saimniekoja Rīgas domē.  Latvijas vēlētājs redzēja, ka pašlabuma stīga iet cauri arī šai partijai. Un tā ir vispārēja Latvijas politikas problēma.

Tagad esam Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā. Visu cieņu tiem kandidātiem, kuri ir gatavi būt saprāta balss un Briselē aizstāvēt Eiropas ideju, taču viņi ir pietiekami gudri, lai saprastu, ka procesi, kas to grauj, nesākas Briselē, bet tepat Latvijā un citās Eiropas valstīs.  Proti, problēma saistībā ar noskaņojumu pret Eiropu sākas ar to, ka vēlētāji redz šo nekonsekvenci, ierauga to, ko viņi traktē kā elites pašlabuma meklējumus, kad, piemēram, viens kandidāts vairākus gadus skaļi sola vairs nekandidēt, bet beigās tomēr pēkšņi maina viedokli un kandidē. Kādu gan ticību tas dod politiķa vārdam, politikai un beigu beigās arī Eiropai?

Vai arī tie “neatkarīgie” cilvēki, kuri nekad nav agrāk strādājuši politikā, bet pēkšņi atrodas Eiropas Parlamenta vēlēšanu listes augšgalā, vai viņi neredz, ka šādi gājieni nostiprina populistu pausto, ka varas elitei piederīgie cilvēki meklē tikai savu pašlabumu? Ja Briselē deputātu atalgojums būtu tāds pats kā Latvijas skolotājiem, varbūt vēl viņu deklarētajiem nodomiem par upurēšanos Eiropas idejas labā būtu lielāka ticamība. Diemžēl tai traucē fakts, ka algas Eiropas Parlamentā ir sapņaini lielas, it sevišķi Latvijas apstākļiem.

No malas vērojot šo jauno modi ņemt cilvēkus, kuri ir ieguvuši savu atpazīstamību citās nozarēs, kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu lokomotīves, man ienāca prātā tāda ķecerīga ideja.  Kādēļ Jūs, žurnālisti, nepaskrējāt tendencei pa priekšu? Kādēļ ar tādām redzamām personībām kā, piemēram, žurnālisti Jānis Domburs, Jānis Geste, Aidis Tomsons, Nellija Ločmele, Arnis Krauze, Miks Koljers, Sanita Jemberga neizveidojāt, teiksim, “Ceturtās varas partiju”, kuras galvenā platforma būtu: 50% no lielajām EP deputātu un viņu biroju algām atgriezt žurnālistu un pētnieciskās žurnālistikas atbalstam Latvijā. Ne partijas atbalstam, bet žurnālistikas atbalstam. Gan Latvija, gan Eiropa tikai iegūtu. Tas nu tā, puspajokam.

Vēlētāju zemo līdzdalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosaka arī izplatītais pieņēmums, ka tam, kas notiek Briselē, nav gandrīz nekādas saiknes ar politiku un dzīves realitāti Latvijā. 

Šīs ir Latvijai ļoti svarīgas vēlēšanas. Turklāt ir vēl cita līmeņa arguments – nevienam nav noslēpums, ka ne tikai eiroparlamentārieši saņem lielas algas, bet viņiem ir arī lieli biroji, kuros viņi nodarbina savas partijas cilvēkus. Un, jo vairāk deputātu Eiropas Parlamentā ir kādai partijai, jo labāk tās pārstāvji var nodrošināt savu partiju Latvijā. Ja vēlētājam ir svarīgi, ka viena vai otra partija, pateicoties lielākiem līdzekļiem, var strādāt labāk pašu mājās, tad ir svarīgi iet un nobalsot par to Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Otrs man svarīgs arguments ir tāds, ka Tatjanai Ždanokai, manuprāt, nav ko darīt Eiropas Parlamentā. Cilvēkam, kurš noliedz Eiropas Savienības ideju, tur, šķiet, nav īstā vieta. Tāpēc vien būtu jāiet uz vēlēšanām, lai nodrošinātu, ka tādi, kas izmanto Eiropas Savienības sniegtās iespējas, lai grautu to no iekšienes, Briselē nenonāktu.

Patlaban redzamākais un faktiski joprojām vienīgais plašāk zināmais Valsts prezidenta amata kandidāts ir Eiropas tiesnesis Egils Levits, kurš ir ar mieru kandidēt – ja gūs visas koalīcijas atbalstu. Kā vērtējama šī situācija?

Man tomēr šķiet, ka Latvijas tauta būtu pelnījusi vismaz debates starp vairākiem līdzvērtīgiem kandidātiem, lai būtu vismaz iespaids par līdzdalību šajā procesā. Teiksim, E. Levitu un Inetu Ziemeli vai Sandru Kalnieti, kuras vārds arī ir izskanējis saistībā ar prezidenta posteni. Citādi šķiet, ka notiek kāda iecelšana, intronizācija bez diskusijām. Man trūkst demokrātiskuma šajā procesā. Patlaban ap to sacelta arī zināma ažiotāža, kas iespējamam kandidātam var nenākt par labu.

Un šādā situācijā, kad tiek izvirzīts ultimāts – vai nu visas koalīcijas atbalsts, vai arī nekā nebūs, rodas jautājums: kurš cits kandidāts būs gatavs uzņemties gandrīz vai butaforisku lomu? Neraugoties uz to visu, uzskatu, ka E. Levits ir labs kandidāts. Arī tāpēc, ka viņš ir augstas raudzes jurists un tieslietas ir viena no Latvijas vājajām vietām. Tagad viņš varētu palīdzēt izdarīt to darbu, ko neizdarīja, būdams Latvijas tieslietu ministrs 90. gadu sākumā.

E. Levits ir jurists, intelektuālis un zināmā mērā arī ārmalnieks, jo ilgstoši dzīvojis ārpus Latvijas. Vai ar šādu kombināciju viņam ir izredzes kļūt par, kā tagad daudzviet sola jaunievēlētie prezidenti, visas tautas prezidentu?

Salīdzinot ar Vairu Vīķi-Freibergu, kurai piemita spēja runāt daudzos un dažādos reģistros, runāt gan akadēmisku, gan vienkāršu valodu, E. Levitam, cik es esmu dzirdējusi, tik augstā līmenī šāda īpašība nepiemīt. Un nezinu arī, vai viņš kandidātu diskusijās spētu atbildēt, piemēram, uz jautājumu, cik veikalā maksā paka kefīra.

Vai Levitā saskatāt spēju darboties kā sabiedrības advokātam?

Tas ir ļoti pamatots jautājums. Amati, kurus E. Levits pildījis līdz šim, tomēr ir bijuši saistīti ar Latviju, tās valdību, pārvaldes sistēmu, ar eliti. Tiesneša amati Eiropas līmenī – tiem ir vajadzīgs valdības atbalsts. Viena no prezidentam nepieciešamām pamatīpašībām ir spēja krīzes vai citas vajadzības gadījumā nostāties pret eliti. Vaira Vīķe-Freiberga neko nebija parādā elitei vai sistēmai karjeras ziņā, ko tomēr nevar pilnībā teikt par E. Levitu. Saku, zinot, ka par to tagad daudzi man uzklups.

Autors: Guntars Laganovskis; Avots: LV portāls

Foto: No V. Matīsas personīgā arhīva

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē