Dalies:

Emocionāls pacēlums, no kura grūti attapties. Kanādas latvietes stāsts par darbu un fanošanu Vistleras trasē

Emocionāls pacēlums, no kura grūti attapties. Kanādas latvietes stāsts par darbu un fanošanu Vistleras trasē
  • 21. Mar. 2019

Mēs visi varam tikai iztēloties, ko brīdī, kad Kanādā, Vistleras trasē, skanēja Latvijas himna, domāja un juta seškārtējais pasaules čempions skeletonā Martins Dukurs. Un tieši tāpat mēs varam tikai iztēloties, ko tajā brīdī juta Dace Kalēja. Kanādas latviete, kura oficiālajā ceremonijā turēja Latvijas karogu. Himna dārdēja, vējš karogu liegi šūpoja, un Dace smaidīja ( redzams arī zemāk pievienotajā video). Tā nav nekāda nejaušība, ka šajā svinīgajā mirklī tieši viņa bija tur. Dace ir Vistleras trases darbiniece (un, starp citu, trasē strādā vēl vairāki latvieši, bet par to nedaudz vēlāk), vēl viņa brauc ar bobu un arī skeletona kamanām, un sirdī tur dārgu Latviju, lai arī cik tālu no tās atrastos...

Daci pamanījām sociālajos tīklos. Bildes ar čempionu Martinu Dukuru, sniegotā Vistleras trase, Latvijas karogi, šalles ar Lielvārdes jostas rakstiem, fotomirkļi ar mūsu bobslejistiem, kuri pārveda mājup sudrabu. Neviļus rodas jautājums - kādi ceļi atveduši Daci uz Vistleras trasi, vai tās ir sporta lūdzjutējas gaitas, vai tomēr kas cits? To arī viņai jautājām un sagaidījām necerēti emocionālu atbildi, kas izvērtās draudzīgā un garā sarunā.

Lasītākās ziņas valstī

“Man bija unikāla iespēja turēt Latvijas karogu laikā, kad himnu atskaņoja mūsu Pasaules Čempionam. Vēl tagad nezinu, kā tajā brīdī neapraudājos, kaut iepriekš asaras nobirdināju jau vairākkārt. Tas bija tāds emocionālais pacēlums, ka grūti attapties. Šis pasākums deva tādas emocijas, ko piedzīvo ļoti reti. Sazinājāmies ar citiem Kanādas latviešiem, kas arī šeit bija, un saprotu, ka arī arī citiem sajūtas ir līdzīgas. Līdzi jušana savai komandai un tās emocijas nav ne par kādu naudu nopērkamas, un, esot tik tālu prom no mājām, man pat liekas, ka tas viss ir tik daudz nozimīgāks, jo reti šeit sanāk kaut ko no latviskā baudīt, sajusties tik piederīgam un vienotam. Un vēl emocijas, ko sniedz sports! Vārdos nevar izteikt, kā kopā priecājamies par abiem brāļiem un mūsu bobslejistiem. Tajā brīdi visi bijām uz vienas nots. Ir daudzas nozīmīgas lietas, kas paliks atmiņā, piemēram, Martina zelta medaļa un čempiona tituls, kad visi latvieši, kas tur bijām, kopā nervozējām par to, kā būs, un pēc tam gavilējām par mūsu lepnumu. Uzreiz pēc uzvaras un ziedu ceremonijas Martins atnāca aprunāties un pateicās par atbalstu, es tiku arī pie čempiona ziedu pušķa, runājāmies un visi kopā fotografējāmies,” atminas Dace.

“Laikā, kad mūsu bobslejisti saņēma medaļas, atrados finišā, netālu no pjedestāla, un bija stipri sirreāla sajūta, ka pasaules čempioni vācieši mūsu puišiem skandēja “malači”. Esot to iemācījušies, jo arī mīlot mūsu komandu. Mūsu bobsleja komanda, tāpat kā skeletonisti, atrada laiku, ko pavadīt sarunās un kopbildēs ar līdzjutējiem un vienmēr bija ļoti gaiši un atsaucīgi!”

Dace Kalēja Kanādā dzīvo jau ceturto gadu, sākumā viņa mita Toronto, bet nu jau kādu laiku Vistlerā. “Kaut jau pirms braukšanas uz Kanādu bija doma, ka gribētu strādāt šeit, trasē, tā viss salikās, ka vareju sākt tikai pagājušajā augustā. Protams, interesei par darbu trasē liela nozīme bija tam, ka esmu no Latvijas, kur mēs tik ļoti mīlam ledus sporta veidus. Arī es esmu uzaugusi, sekojot mūsu sportistu panākumiem un daru to vēl joprojām. Protams, tagad tam ir vairāk arī profesionāla interese. Pateicoties darbam trasē un arī personīgai interesei, man pašai arī ir bijusi iespēja pamācīties braukt gan ar bobu (no 6.virāžas), gan skeletonu (no 3.virāžas), tas man ļāvis kaut nedaudz izprast to, kam cauri iet šie sportisti, un cik šie sporta veidi ir grūti tieši garīgā ziņā, cik stipri jakoncentrējas, jo katra mazākā kļūda maksā ļoti dārgi,” mums raksta Dace.

Kanādas latviete Vistleras trasē ir sporta un administratīvā koordinatore, kas būtībā nozīmē to, ka Dace ir multimāksliniece,  un viņas darbošanās spektrs ir gana plašs. Daces sirdslieta trasē ir sociālie mediji, īpaši Instagram (@slidingcentre) , kur iespējams izpaust arī mīlestību pret fotogrāfiju. Šad tad Dace arī sportistiem no mazajām komandām palīdz ar fotogrāfijām. “Pa šo laiku esmu iepazinusi arī daudzu citu valstu sportistus, katram ir savs stāsts un ceļš. Tu jūti līdzi daudziem, īpaši tiem, ar kuriem iznācis sadraudzēties, gribu, lai visiem veicas, bet sacensībās un sirdī vienmēr visstiprāk jutīšu līdzi tikai Latvijas komandai, tās emocijas nekur citur nav iegūstamas. Kad pirms pasākuma mēģināju izskaidrot kolēģiem no citam valstīm, cik mums, latviešiem, būšana  šeit un līdzi jušana ir svarīga, viņi brīnījās, bet pēc tam paši redzēja un novērtēja. Vēl vairākas dienas pēc čempionāta kolēģi nāca klāt, izteica atzinīgus vārdus par latviešu līdzjutējiem, komandu, un apsveica ar lielajiem panākumiem. Kaut izmērā un skaitā mazi, mēs esam ledus sporta veidu lielvalsts un to kopā parādījām arī Kanādā,” Daces piedzīvotā sajūsma nerismt.

Dace Kalēja atzīst, ka brīžiem darba čempionātā bija tik daudz, ka daudz ko viņa  arī diemžēl neredzēja. “Tomēr uz katru Latviešu komandas braucienu gan treniņos, gan, protams, sacensībās, noteikti biju ārā trasē skatīties. Čempionāta laikā trasē biju pa padsmit stundām dienā - strādāju savu pamatdarbu, arī par brīvprātīgo trasē, un arī gatavoju materiālu un bildēju priekš Instagram. Es vienmēr esmu sekojusi līdzi sportam, arī ledus sporta veidiem. Kaut gan man liekas, ka Latvijā nav īpaši sportam jāseko līdzi, lai tik un tā zinātu, kas ir brāļi Dukuri vai mūsu fantastiskā bobsleja komanda. Šeit uz vietas tas ir pavisam savādāk, reti kurš kanādietis kaut ko zina par šiem sporta veidiem, pat tie, kas dzīvo tepat, Vistlerā. Bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri nemaz nezina, ka mums te ir trase. Ja nestrādātu trasē, viennozīmīgi izkārtotu sev brīvdienas un nāktu skatīties mūsu puišus, man tas ir tik ļoti svarīgi. Man šo sacensību laikā bija ļoti nozīmīgi būt daļai no latviešu bariņa! To enerģijas apmaiņu un piederības sajūtu nevar vārdos aprakstīt un arī nevajag, bet tas noteikti bija kaut kas maģisks. Satikt savējos otrā Pasaules malā un kopā just līdzi, dziedāt mūsu himnu, tas kas tiešām īpašs, ko laikam līdz galam var saprast tikai izbaudot. Arī visi sportisti mums pateicās par būšanu tur, līdzi jušanu un mājas sajūtu radīšanu. Laikam šajā laikā mēs ar enerģiju palīdzam! Protams, es skatītos sacensības arī bez mūsu komandu piedalīšanās, bet tas vairs nebūtu tas!”

Dace Kalēja nebūt nav vienīgā latviete, kas vēroja mūsu sportistu lieliskos startus Vistlerā. “Trasē ar Latvijas komandām, IBSF darbiniekiem un latviešu treneriem citām komandām bija pāri 30latviešu. Interesanti, ka IBSF sociālo mediju cikveki arī ir latvieši, tā ka kopā varējām vēl kārtīgāk atspoguļot mūsu komandu. Mēs esam 3 latvieši, kas trasē strādājam ikdienā - es, ledus meistars Mārtiņš no Siguldas trases un kamaniņu trenere Arnita. Vēl viena latviešu meitene strādāja pa brīvprātīgo. Un, protams, vēl fani,”  raksta Dace Kalēja, piebilstot, ka latvieši noteikti bija lielākais un pamanāmākais atbalstītāju bariņš.

“Esmu iepazinusi Amerikas un Kanādas latviešus, kas mēro diegan tālu ceļu, lai tikai būtu klāt šajos svētkos. Viens jauks pāris veda mūsu sportistiem melno maizīti un citus labumus, mēroja 2 stundu garo ceļu no Vankūveras un atpakaļ vairākas dienas pēc kārtas, arī treniņu dienās. Katram savi iemesli, kāpēc šeit būt, bet kopumā cilvēkiem šis notikums bija tiešām svarīgs,” secina Dace Kalēja.

“Gribētos pateikt paldies un cepuri nost cilvēkam, kurš izgudroja latviešu šallītes, tā šeit, svešumā, ir kā unikāla atpazīšanās zīme un mūsu simbols. Aizejot viens uz trasi (kā es pagājušogad) zini, ka pēc tās atpazīsi savējos, arī citu valstu pārstāvji vienmēr slavē mūsu šalles, stāsta Dace. Latvieši fani vienmēr tiek pamanīti, tāpat, kā mūsu sportistu piezemētā un patikami draudzīgā attieksme, naraugoties uz milzīgajiem panākumiem.

Tāpat Dacei šis čempionāts paliks atmiņā ar apliecinājumu, ka pasaule ir maza un latvieši ir visur! “Mans klases biedrs, ko nebiju redzējusi padsmit gadus, ir bobsleja komandas ārsts, to ka esam pazīstami, sapratām tikai tad, kad nejauši saskrējāmies aci pret aci un es viņu atpazinu. Iepriekš biju ievērojusi viņu trasē, bet ņemot vērā, ka tur bija ļoti daudz puišu komandas jakās, lielu vērību nevērsu. Viņš gan bija lauzijis galvu, kā mani zina, un šajā mīklā tika iesaistīta arī komanda,” smej Dace Kalēja un atzīst- pēc visa emociju kokteiļa nolaisties uz zemes un atgrezties ikdienā būs grūti.

Foto no D.Kalējas personīgā arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti