Dalies:

Visas esam mammas, kurām aug mazi latviešu bērniņi

Visas esam mammas, kurām aug mazi latviešu bērniņi
  • 08. Jun. 2019

ILZE PAEGLE no Latvijas aizbrauca pirms deviņiem gadiem. Savulaik viņa dzīvoja Šveicē, bet nu jau divus gadus dzīvo Francijā. Ilze ir diplomēta dziedātāja un nu jau arī diriģente (viņa vada divus korus - Bīserahas (Büsserach) vīru kori Šveicē un latviešu ģimeņu kori Trejzemīte (Vācija, Francija, Šveice)). Šobrīd solo repertuārā galvenokārt garīgā, kā arī kamermūzika. Dzīvesbiedrs, itālietis Marco atbalsta Ilzi, lai viņa brīvajā laikā varētu nodarboties ar filantropiju, ar latviešu kultūru - vadīt Freiburgas latviešu skolu Bērzainīte un diriģēt latviešu kori.

Latvijā nebija ne domāts, ne plānots, ka kādreiz diriģēšu korus. Taču, kad diriģents Raitis Grigalis pats netika uz saviem darbiņiem, tad viņš ik pa brīdim nosūtīja mani uz kādu šveiciešu nostūri. Un kad piecus gadus tā biju darbojusies, secināju, ka, esmu pieradusi, sapratusi, kas no manis tiek sagaidīts, bet galvenais - braucot mājās no mēģinājumiem, man ir parādījusies jauna sajūta, kuras, solo dziedot vai individuāli kādam mācot dziedāt, nekad nebija - pedagoģisks kaifs. Un tad tās mirdzošās acis, arī gandarījums, ka viņi ir kaut ko iemācījušies un labi pavadījuši vakaru kora mēģinājumā.

Kad tu stāvi korim priekšā, tad redzi, kāda ir dinamika, kādi cilvēki atnāk - piekusuši pēc darba, un kādi viņi ir pēc stundas - uzlādēti no mūzikas, kopā būšanas un darīšanas.

Diasporā to dara traki cilvēki - viņi uz kora mēģinājumiem brauc simtiem kilometru no citām valstīm, lai tikai vakarā varētu dziedāt, bet Tu - diriģēt.

Jā, bet esmu dzirdējusi, ka Amerikā uz Dziesmu svētku repertuāra nometnēm cilvēki lido pāri kontinentam trīs, četras reizes - uz projektiem nedēļas nogalēs. Lido! Tas ir vēl trakāk.

Tā ir gribēšana dziedāt vai vēlme satikt latviešus un būt latvietim?

Noteikti otrais ir stiprāks motivators. Latvijā dzīvojot, man prātā nebija nācis pirkt dzintara krelles. Savukārt šeit, dzīvojot atrauti no Latvijas gaisa un kultūras tiešā veidā, jo internetā jau daudz ko var apskatīt, pie tik intensīvas kultūras baudīšanas, kā es  biju pieradusi Latvijā, man te ik pa brīdim iestājas vakuums. Un kad vīrs redz, ka mani velk uz Latviju, viņš paskatās lētās biļetes un nosūta mani uz Latviju uztankoties. Pirmajos gados braucu uz Latviju tikai reizi gadā, un tas bija grūti. Tagad esmu biežāk.

Tavs dzīvesbiedrs Marco ir itālietis, un jūs abi audzināt meitiņu Lāru, kurai drīz būs septiņi gadi. Cik Tev svarīgi, ka viņa izaug par arī latvieti? Kas viņai ir par identitāti? Tu esi latviete, viņas tētis - itālietis, un jūs visi dzīvojat Francijā.

Jā, turklāt mēs dzīvojam 700 metrus no Šveices robežas un abi pārsvarā strādājam Šveicē.

Meita aug ar piecām valodām. Tas ir diezgan liels izaicinājums, bet es nevarēju nevienu nogriezt. Es ar Lāru runāju latviski, Marco runā itāliski, kopā mēs no sākta gala runājam angliski, tāpēc arī bērns diezgan labi runā angliski. Viņa iet vietējā franču skoliņā, bet tā kā mēs pirms tam dzīvojām Šveicē, tad viņai mazliet bija arī vācu valodas pamati. Lai tos nepazaudētu, mēs viņu šajā franču skoliņā ielikām divvalodīgajā klasē, tātad - franču un vācu. Tātad mājās ir trīs valodas, un skolā viņa mācās vēl ceturto un piekto.

Speciālisti, pedagogi man teica, ka pat priekš šveiciešu standartiem tas ir neparasti, taču, kamēr tas funkcionē, tikmēr varam turpināt. Jebkurš latvietis, tāpat kā jebkurš cilvēks, kopumā ar katru nākamo svešvalodu tikai iegūst.

Vai viņai nejūk valodas?

Jūk. Taču tas ir normāli, un es par to vairs neuztraucos. Vienkārši cenšos izturēt savu līniju un prasu, lai man atbild latviski. To, ka skolas valoda dominēs, es redzu pie citiem bērniem, un tā dominēs aizvien vairāk, tur īsti darīt neko nevar.

Taču man ir svarīgi, lai viņa zina, ko nozīmē latviskās saknes, latviskā sajūta. Manā izpratnē tas nav atraujams no kaut minimālas iesakņošanās latviešu kultūrā. Ja viņa kādreiz vēlēsies mācīties Latvijā - nu kaut ko tik eksotisku kā, piemēram, latviešu etnogrāfisko mūziku vai jebkuru citu jomu, kurā Latvija pēc desmit gadiem būs stipra, tad lai tajā brīdī viņas latviešu valodas pamats ir gana stiprs, lai, nedaudz piemācoties klāt, viņa to varētu realizēt. Tādu mērķi es sev esmu nolikusi.

Kā Tu mēģini Lārā radīt šo latvietības sajūtu, piederību Latvijai?

Pirmkārt, es to nevaru izdarīt viena pati, arī tad ne, ja mans vīrs būtu latvietis. Ar tādu mikrovidi kā latviešu ģimene ir par maz. Vecākiem ir savas pārkultūras funkcijas - nodrošināt bērnam labvēlīgu, mīlošu, draudzīgu, aktīvu vidi mājās. Savukārt latvisko vidi es saskatu sadarbībā ar citām latviešu ģimenēm, kuras vēlas aktīvi sadarboties. Tāda indiāņu apmetnes mentalitāte - atvērta, kur visi bērni tiek uzskatīti par visu pieaugušo atbildību un mīlestības lauku.

Ļoti svarīga ir cieša sadarbība ar bērniem nometnēm Latvijā, tās jāizmanto maksimāli. Vesela nedēļa Latvijā starp vienaudžiem latviskā vidē - tas šeit nav panākams ne ar kādiem līdzekļiem. Vēl es gribētu februārī vai aprīlī, kad Francijā ir slēpošanas un Lieldienu brīvdienas, vismaz nedēļu pamēģināt kādu Latvijas pirmsskolu, nākamājā mācību gadā mums būs pirmā iespēja to realizēt.

Vai latviešu draugi ir svarīgi?

Jā, ļoti. Svarīgi, lai bērni redz - latviešu valoda nav kaut kāda maza, virtuves vai vecāku slepenā valoda. Nē, tā ir liela valoda - tāda pati kā skolas, veikala vai ielas valoda. Latviešu valodā notiek koncerti un cilvēki dara visu to pašu, ko kaimiņš savā franču vai citā valodā. Man bija ārkārtīgi svarīgi, lai Lāra latviešu valodu piedzīvo jau no mazotnes un uztver nopietni.

Reiz bija gadījums, kad divi latviešu bērni mēģināja savā starpā sarunāties - franciski un vāciski, bet nekādi viņiem negāja, jo viens bija no vienas Reinas puses, bet otrs - no otras. Un tad abi saprata - bet ir taču vēl latviešu valoda! Un tad pārgāja uz to.

Tāpēc ir vērts bērnus vest uz koncertiem un latviešu sarīkojumiem?

Jā, un, ja vajag, tad organizēt pašiem.

Tāpēc Tu radīji ģimeņu kori? Lāras dēļ?

Jā, varbūt, ka tā. Tās darba stundas jau nav samaksājamas. Iedomājos, ka tas ir tāds latviešu ciems. Un viens manam bērnam iemāca kaut ko, ko es tajā brīdī neiemācu, bet es atkal kādam citam bērnam iemācu kādu dziesmu. Un tā mēs visi kopā tos bērnus izaudzinām.

Dažkārt Latvijas latvieši nosoda tos, kas aizbraukuši prom. Vai Tev būtu kas, ko viņiem teikt?

Lasītākās ziņas valstī

Mēs visi kopā joprojām esam vienā laivā - tie, kas šeit, un tie, kas Latvijā. Un sadarbojoties mēs visi kopā varētu tikai iegūt. Tas nebūtu: viens plus viens ir divi, tas būtu daudz vairāk. Mēs taču visi - mana paaudze un vecāki, kas vēl paspējuši padomju skolas piedzīvot - esam mazliet iepuvuši - ar padomju domāšanas pēdām, ko paši nejūtam. Dzīvojot diasporā, ir sāpīgi redzēt, kā tas mūs joprojām ietekmē.

Ir jāizrevidē pofigisms - ai, būs labi, kopīgā bezatbildības sajūta. Dažkārt sadarbojoties ar citiem latviešiem diasporā, man tīri cilvēciskā līmenī traucē rakstura īpašības, kuras latviešu tautai ievazāja padomju režīms. Es neciešu bezatbildību. Arī bailes uzņemties atbildību - situācijās, kad tu varēji kaut ko uzlabot un ietekmēt, bet to neizdarīji. Taču atbildības uzņemšanās prasa drosmi.

“Diplomātiska” paklusēšana! Padomju cilvēkam tas šķiet pilnīgi normāli - ko tad es! Labāk nelīst, dabūšu vēl pa galvu. - Taču, ja tajā brīdī otru sit, vai tu arī paliksi tur ārā? Kā tu pēc tam spogulī skatīsies? Un kā tu to saviem bērniem paskaidrosi? Ar muguras smadzenēm bērni paši jūt - kas ir labs un kas ļauns.

Tās ir tādas interesantas lietas, bet tur nekādu citu zāļu nav, kā tikai paaudžu maiņa un braukāšana pa pasauli, mācīšanās, atvēršanās, tīrīšanās. Šajā griezumā es ļoti priecājos par to, cik daudz latviešu izceļo un mācās. Jo nemanot notiek arī pozitīvs asimilācijas process tajā vidē, kur nokļūsti. Man pa šiem gadiem mazliet ir pielipis šveiciešu punktuālisms un tikšanās vairs nekavēju.

Vislielākais prieks man ir par latviešiem - studentiem, tos atbalstu, kā vien varu. Tā ir investīcija ar lielu atdevi. Ir lielāka iespējamība, ka jaunietis, kurš no Latvijas izceļo - izmācīsies, pastrādās un kādreiz arī atgriezīsies Latvijā - varbūt, vēlākais, pensijas gados. Salīdzinājumā - parādu noslogotais pusmūža ģimenes cilvēks, kurš izbrauc no Latvijas un izmisīgi cenšas sev nodrošināt minimālo iztiku, nereti strādājot stipri ZEM savas kvalifikācijas. Tas rada lielu stresu un ilgstoši nav izturams.

Vadot ģimeņu kori un sadarbojoties ar latviešiem citur, piemēram, Luksemburgā, kur ir folkloras kopa Dzērves - es ļoti cienu to darbu, ko jau vairāk nekā desmit gadus ar bērniem un jauniešiem dara Aiga Ožehovska, man atnāca vēl viena atziņa - mums liela motivācija ir tā, ka visas esam mammas, kurām aug mazi latviešu bērniņi. Tas ir tas dzinulis, kāpēc mēs šo vājprāta darbu darām. Gadiem, daži jau gadu desmitiem!

Vēl viens secinājums: sadarbības formas diasporā - kādas lietas aiziet ļoti labi, bet citas nefunkcionē. Sākumā šķita dīvaini, kāpēc tik lielas nesaprašanās latviešu diasporā - jebkādos centros. Par to jau Rainis un Aspazija rakstīja pirms simt gadiem - par savu darbošanos latviešu vidē Šveicē. Tāpat tas bija pēc Otrā Pasaules kara bēgļu nometnēs Vācijā. Mūžīgā ņemšanās par savu taisnību un principiem ir bijusi visur un vienmēr. Ja mēs atrodamies vienā ģeogrāfiskā vietā, tas nav nekāds garants, ka mums sakritīs visas pamatvērtības un automātiski kļūsim domubiedri Visbiežāk notiek tieši pretējais.

Un tad ir kādi citi līmeņi, kādas vertikālās dimensijas, kurās cilvēki satiekas, un viss notiek viegli. Piemēram, 3x3 nometnē satiekas tik dažādi cilvēki no visas Eiropas, un tad tas klikšķis ir. Taču tas, ka šis klikšķis visbiežāk nav ģeogrāfisks, nav nekas latvisks un traģisks. Redzu, ka ar saviem tautiešiem traki iet arī maniem kaimiņiem slovākiem, nemaz neminot itāļu kaislības un drāmas, kas piedzīvotas. Cilvēka daba nav mainījusies kopš A dienas un, acīmredzot, nemainīsies, jo te nav paradīze. Te ir tīrīšanās - skola, kur mēs visi atnācām viens otru paberzt. Un, ja nesaprot pa labam, tad mēs viens otru paberžam stiprāk. Ja tad vēl nesaprot, tad - vēl stiprāk.

Tāpēc tas nekad nebūs viegli. Bet tas ir iespējams, un tas ir jādara. Ir brīži, kad ir veiksmīgi sarīkojumi vai koncerti, tad gandarījums ir liels. Taču tam fokusam ir jābūt uz bērniem, uz valodu un kultūru. Pavisam šauri. Ja var ar to sākt un to nodrošināt, tad tas ir daudz. Pēc tam var rakt dziļāk un plašāk, bet ir jāsāk ar šo minimumu, jo gadi skrien auļiem.

Autors: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti