Dalies:

Brīvā Latvija: Viktors Hausmanis - “Pūt, vējiņi!” – atkal skan!

Brīvā Latvija: Viktors Hausmanis - “Pūt, vējiņi!” – atkal skan!
  • 26. Sep. 2018

Teātŗa sezona sākusies. Jauna, īpašā Latvijas Simtgades noskaņā, un Nacionālais teātris izvēlējies šim notikumam tik piemērotu Raiņa lugu – “Pūt, vējiņi!”. Dziesmu “Pūt, vējiņi!” var nodziedāt katrs latvietis, un Raiņa luga ar šo nosaukumu daudz­kārt skatīta gan Latvijas, gan mūsu tautiešu vadītajos trimdas teātŗos. Dodoties uz Nacionālo teātri, prieks un gaidas mijas ar satraukumu – kāds gan būs iestudējums? Ar satraukumu iegāju Nacionālā teātŗa zālē, kuŗā pārsteidza pavisam jaunas – ērtu un elegantu krēslu rindas, kas jau pilnas skatītājiem. Iztālēm sasveicinājos ar Gundegu Saulīti, ar aktrisi Māru Zemdegu un gleznotāju un drāmatiķi, joprojām možo Raimondu Staprānu.

Sākās izrāde. Daudziem izrādes sākums varēja likties neparasts: skatuves priekšplānā iznāca man labi pazīstamā Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs – sāka skanēt pazīstamas, taču no skatuves reti dzirdētas dzejas rindas:

Tās gaŗi elstās sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nava,
Man mieru nedeva tos garos gadus.

Tas ir Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” prologs, kas teātra iestudējumos reti runāts, turklāt abi prologa teicēji krietni senāk – 1973. gadā Gunāra Pieša uzņemtajā filmā “Pūt, vējiņi!” – izdzīvoja Baibas un Ulda attiecību stāstu. Tad ieskanējās komponista Imanta Kalniņa mūzikas emocionāli sa­traucošie motīvi, atvērās priekškars, un – pirmajā brīdī jutāmies gandrīz vai pārsteigti, skatuvi piepildīja augsta estrāde, uz tās pakāpieniem rindās stāvēja daudzi, daudzi jaunieši un likās, ka atkal esam nesen aizvadītajos Dziesmu svētkos. Drīz atskārtu, ka tas ir režisora Elmāra Seņkova pamatoti izvēlēts simbols un visa izrāde nav tikai Baibas un Ulda, Zanes, Andas, Gatiņa un Didža dzīves stāsts, viņi nav nekāds izņēmums – viņi pieder mūsu tautai – un izrāde plašākā nozīmē būs par mums pašiem vispārinātā tvērumā. Varu tikai piebilst, ka lielo kori atveidoja nevis dziedātāji, bet vairāku Tautas deju ansambļu dalībnieki – viņi nedziedāja, bet reizēm, precīzi kustoties, pārvietojās dažādos virzienos uz dažādām vietām. Tad it kā no “dziedātāju” pūļa pamazām iznāca tautastērpā ģērbtas meitenes: Zane, kuŗas lomu atveidoja Agnese Cīrule, enerģijas pārpilnā, vienmēr prieka pilnā Anda – Madara Botmane, glaimīgā Ciepa – Inga Misāne-Grasberga, viņām līdzās nostājās pieredzējusī un izcilā aktrise Lolita Cauka kā patiesi cilvēciskā Orta un Baiba, ko Rainis lugā vairāk sauc par Barbu. Viņu uzreiz gan mazāk varēja pamanīt, un arī izrādes gaitā viņas tēls palika tāds patāls.

Lasītākās ziņas valstī

Lugā pirmās ainas darbība noris maltuvē, izrādē tādas nebija, taču meitenes ar kustībām lika nojaust par darbības norises vietu, un tāpat tā­ lākajā izrādes gaitā Raiņa lugā minētās atšķirīgās darbības vietas nekā īpaši netika iezīmētas: videi izrādē nebija nozīmes, centrā izvērtās lugas tēlu, tātad – aktieŗu darbība un vārds. Šī ir viena no retajām izrādēm, kuŗā pats galvenais ir cilvēks, viņa sacītais vārds, doma, atziņa, ne ārējā darbība. Izrādes sākumā vienu brīdi pat uzplaiksnīja jautājums: vai skatīsimies koncertizrādi? Protams, ka ne, tā ir spilgts dzīvu cilvēku attiecību risinājums darbībā. Nekādā ziņā tas nenozīmē, ka aktieri uz skatuves tikai runātu, bet centrā ir viņu attiecības, domu un jūtu pasaule, un interesanti minēt, ka Rainis ar remarkām ārējās izdarības lugā tikpat kā nav iezīmē­jis: pats galvenais ir doma, attiecības un pāri visam – ideja. Izrādi skatoties, atskārstam – kopš tiem laikiem, kad 1914. gada janvārī Rīgā notika lugas “Pūt, vējiņi!” pirmizrāde, pagājis vairāk par simt gadiem, lugā tēlotie cilvēki dzīvoja vēl daudz senāk, bet cilvēku attiecību dziļākā bū­tība šodien ir tāda pati, un augstākie cilvēciskie principi arī, tāpēc, izrādi skatoties, pārņem sajūta, ka Rainis lugu tikko kā uzrakstījis: par mums pašiem, par mūsu garīgo pasauli, un tas ir režisora Elmāra Seņkova vislielākais sasniegums, nopelns.

Mūsdienās režisori, kritiķu atbalstīti, izvirza principu, ka klasiķa luga katrā ziņā jāiestudē pilnīgi citādi, nekā tā uzrakstīta. E. Seņkova princips ir cits: rakt dziļāk un dziļāk, atklāt Raiņa tēloto cilvēku attiecību būtiskos principus, un reizē – tā ir doma par mūsdienu sabiedrību. Rainis jau prologā iezīmē divu lielo garīgo vērtību pretstatu: viņš tēlo bārenīti, kas nes sevī dārgāko, kas ļaudīs:

To smalko skaistumu un savu laimi,
Kas nāk pār Daugavu ar baltām putām,
Un visu pasauli iet apkārt gāzt,
Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās.

Izrādē labi atklājas šo pretējo spēku saskarsme, un tajā pašā reizē Rainis parāda mīlestības dzimšanu, tapšanu, tās likteni. Izrādē Jēkaba Reiņa atveidotais Uldis, maltuvē ienākdams, ierauga trauslu meiteni Barbiņu, viņa pārliecība ir tāda, ka meitene jāgrābj tik ciet, bet nekas tā nenotiek, tāds straujš uznāciens meiteni atgrūž, atraida, un tajā pašā laikā Lauras Siliņas Barbā uzdzirkstas kas neparasts: viņai paliek žēl šī pārgalvīgā, iedzērušā, puiciskā daugavieša.

Tālākajā izrādes gaitā pārliecinoši atklājas, kā aizmetas un kļūst noteiktākas mīlestības attiecības, to īpaši var jaust Reiņa Ulda acīs un rīcībā, to var saskatīt arī Barbā. Barba žēlojusi un vienmēr atbalstījusi dzīves malā atstumto Gatiņu, izrādē šo tēlu veido uz skatuves mazāk redzētais Kārlis Reijers. Izrādēs reizēm Gatiņš tēlots drusku kroplīgs, E. Seņkova iestudējumā viņš ir vienkāršs, sirsnīgs, varbūt ne tik veikls puisis, kurš reizēm nezina, kurp un kā doties, vīrišķīgās pievilcības viņam trūkst, un tāpēc Barbas jūtas tiecas pretī Uldim.

Izrādē spēka un cilvēcības pretstati iezīmējas arī Mātes un Ortas attiecībās: šīs lomas tēlo divas ievērojamas, pieredzējušas aktrises – Mātes lomā ir daudzu varoņlomu un mīlētāju tēlotāja Lāsma Kugrēna, bet šoreiz – skarba un pavēloša. Kad Barba izlēmusi dzīvi tālāk iet kopā ar Uldi, atskan Mātes lāsts:

Tu netikle, paklīdene!
Trejdeviņu deviņiem
Šķērsu lāstiem nolādēšu,
Nokritīsi. Nometīšu –
I ne vilks neēdīs!

Taču izrādē ievijas kāds nesaskatāms un tikai retam skatītājam zināms motīvs: Māte asi nostājas pret Uldi, bet dzīvē viss ir pavisam citādi, jo Jēkabs Reinis ir Lāsmas Kugrēnas dēls. Izrādē īpaši saista Ortas sirsnīgums un, viņā skatoties, atmiņā ataust kāds pavediens: Ortu “Pūt, vējiņi!” pirmizrādē Rīgā 1914. gadā tēloja Berta Rūmniece. Varbūt vēl ir kāds no lasītājiem, kas neatkarīgās Latvijas vai vācu laikā, protams, citās lomās ir redzējis šo neaizmirstamo, sirsnīgo un patieso aktrisi.

Izrādes nobeiguma daļā jūtami iezīmējas lugā izvirzītā dzī­ves pamatproblēma: šai saulē ir mīlestība, kas spēj uzvarēt un pārveidot cilvēku, Uldis atmet dzeršanu, atmet savu lielmanību, patiesi iemīl Barbu. Arī trauslā meitene atmaigst pret puisi, taču skanīgā mīlestība citos rada naida mutuli: Māte padzen Ortu, nolād Barbu, Zane grasās slīcināties, Uldis nosit Gatiņu (starp citu, Rainis pats atstājis iespēju spriest dažādi, jo remarkā teikts: “Nosit viņu gar zemi”), un Barba – pēc savas pārliecības – izvēlas vienīgo iespējamo ceļu – metas Daugavas dzelmē. Arī šis skats uz skatuves parādīts īpaši iespaidīgi. Šajā pasaulē, šajā dzīvē – lielākajam spēkam – mīlestībai – nav bijusi iespēja piepildīties. Uldis mirušo Barbu aizved laivā: “Tu jau manim neizbēgsi!”

Atkal skan Imanta Kalniņa mūzika. Izrāde beidzas. Skatītājiem tā liek domāt: kas mēs esam, uz kurieni ejam? Un esam pateicīgi Elmāram Seņkovam, kas tik spilgti iedzīvina Raiņa lugu un tās būtību. Izrādes laikā zālē bija absolūts klusums. Tā ilgi no mūsu gara pasaules – no sirds – neizplēnēs.

Iesākumā teicu, ka izrādei sākoties, sasveicinājos ar Gundegu Saulīti, viņa noteikti varētu manu stāstījumu turpināt, arī ko iebilst. Vienaldzīgs pret šo iestudējumu neviens palikt nevar. Lai turpina Gundega!

 

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"
Raksta autors: Viktors Hausmanis
Foto: Kristaps Kalns

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti