Dalies:

Vija Celmiņa notver mirkli pasaules telpā

Vija Celmiņa notver mirkli pasaules telpā
  • 07. Jan. 2019

Latvijā dzimušās mākslinieces Vijas Celmiņas  personālizstāde  Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā. 

Ar mākslinieci Viju Celmiņu sarunājas Taira Zoldnere

“Man patīk strādāt ar neiespējamiem tēliem...” saka  gleznotāja, grafiķe, skulptore Vija Celmiņa.

Vijas Celmiņas mākslas darbu pievilcību un jēgu, manuprāt, nav iespējams izprast, aptvert un pieņemt uzreiz, vienā elpas vilcienā. Viņas mākslas vienreizība ir slēpta detaļās, filigrānā izsmalcinātībā, bet ne tikai. Attēls cenšas notvert mirkli, skulptūras pārvēršas dabas radītos priekšmetos, skatītājs nonāk telpas bezgalībā. Pie kam gandrīz visi darbi ir pelēki, monohromatiski, veidoti izmantojot zīmuli, ogli, pelēku toņu eļļas krāsu. Viņas darbi atrodami visu lielāko pasaules muzeju krājumos, viņai bijušas personālizstādes Losandželosā, Filadelfijā, Ņujorkā, Čikāgā un citās lielākajās ASV pilsētās, tāpat arī Londonā, Parīzē, Madridē, Frankfurtē, arī Rīgā 2014.gadā.

Kā tas iespējams, ka ar parastu grafīta zīmuli Vija Celmiņa ir ierakstījusi savu vārdu starp mūsdienu pasaules dižākajiem māksliniekiem?

Ir 12.decembra rīts, es esmu ieradusies uz preses konferenci, kas notiek dienu pirms oficiālās mākslinieces personālizstādes atklāšanas Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā.

Muzeja direktors Nīls Benezra, savā uzrunā atzina,  ka ir pagājis vairāk kā desmit gadu, cenšoties sarīkot šo plašo retrospektīvo Vijas Celmiņas personālizstādi. Mākslas darbi uz Sanfrancisko ir atceļojuši no dažādiem pasaules  muzejiem un privātiem kolekcionāriem visdažādākajās valstīs. Viņš arī atzīmēja, ka izstādes atklāšanas laiks sakrīt ar mākslinieces dzimtenes Latvijas dibināšanas Simtgades jubileju. 2019.gada pavasarī izstāde ceļos uz Toronto Laikmetīgās mākslas muzeju  Kanādā, bet rudenī būs apskatāma Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejā.

Sarunu ar mākslinieci turpina izstādes kurators Garijs Garels ar jautājumu: “Jūsu studiju gados populārs bija abstraktais ekspresionisms. Kā jūs sākāt strādāt pēc šī perioda?”

Vija Celmiņa: “ Es strādāju ar abstrakto glezniecību kādus četrus vai piecus gadus, bet tad sapratu, ka man ir vairāk ideju, un ar to vien nepietiek ... man bija jāsakārto prātā manas idejas.”

Māksliniece stāsta, ka viņas agrīnie darbi radās lielā, tukšā studijā ar baltu cementa grīdu, kur bija tikai paši nepieciešamākie ikdienas priekšmeti: “Agrīnajos darbos es gleznoju visu, kas man bija apkārt. Tas bija sākums.”

Tā radās darbi “Sildītājs”, “Lampa”, “Aploksne” (visi 1964.g.) un citi. Jau šajos darbos vērojam, ka V.Celmiņas krāsu paletē dominē pelēkais tonis dažādās variācijās ar tikai nelieliem spilgtiem citu krāsu akcentiem.

Turpinājumā māksliniece bilst, ka pēc neilga laika visi priekšmeti, kas atradās studijā bija uzgleznoti, un viņa sāka krāt avīžu izgriezumus, gleznojot attēlus no šiem izgriezumiem: “ ...tajā laikā es iemīlējos pelēkajā krāsā. Izgriezumi ir plakani, pelēki... es arī sapratu, ka krāsas man liekas pārāk intensīvas, pārāk agresīvas. ”

Avīžu izgriezumu tēma citāda – jaušamas II Pasaules kara sekas (“Degošā lidmašīna”1965., “Vācu lidmašīna”1966., “Bikini”1968. ). Vai mākslā tiek izdzīvotas kara laika atmiņas? Aviācijas uzlidojumi, degošas mājas, kodolkara draudi?

Māksliniece turpina: “Pēc būtības izgriezumi bija tas pats, kas manas studijas priekšmeti – vienmēr centrā viens objekts. ... Mans instinkts teica, ka man vajag atkāpties no visa, kas mācīts, no visām teorijām, visām ietekmēm ... man vajag sevi atbrīvot.”

Tajā laikā Vija Celmiņa dzīvoja Klusā okeāna piekrastes pilsētiņā Venēcijā, Kalifornijas pavalstī, un ar melnbalto filmu sāka fotografēt okeānu, mūžam mainīgo viļņu spēli: “ Es nekad negribēju gleznot dekoratīvas lietas. Fotogrāfija ir kā skats no malas, tas nozīmē dokumentēt iespaidu bez kompozīcijas. Plakanā virsma un objekta dziļums it kā savijas, radot dubultu realitāti.”

Tajā pašā laikā māksliniece atkāpās no eļļas glezniecības, pievēršoties grafītam, zīmulim: “Grafīts ir lielisks materiāls, tā ir interesanta vide...”

Tieši melnbaltie okeāna tēli un grafīta zīmuļa vide radīja unikālo, vienreizējo mākslinieces rokrakstu, kas kļuva par pagrieziena punktu V.Celmiņas radošajā darbā un atnesa māksliniecei pasaules atzinību.

Grāmatā “Notvert tēlu atmiņā” (To fix the image in memory) Vija Celmiņa atzīst: “ Viens no lēmumiem bija atgriezties atkal pie abstraktāka darba ... tāda veida dubultās realitātes, kad jūsu priekšā ir tēls, bet tēlam piemīt cita, neierasta forma ... kad jūs skatāties uz darbu, jūsos rodas sajūta par tēla divējādību...”

“Man patīk strādāt ar neiespējamiem tēliem, neiespējamiem, jo tie ir tik netverami, pārāk lieli, neierobežoti ... Mani vienmēr ir interesējis attēls, kas salauž izplatījumu nelielā virsmā, un šis brīdis rada plūsmu, ritumu, kas mani piesaista un iekļauj...”

Savu  “Okeāna “sēriju māksliniece iesākusi 1968.gadā (“Bez nosaukuma. Okeāns”1968.) un, kaut arī dažādos laika posmos pievērsusies citiem tēliem, viņa atkal un atkal atgriezusies pie okeāna tēmas, strādājot ar dažādiem materiāliem: grafīta zīmuli (“Bez nosaukuma. Okeāns. Pakāpes #2”1973) vai ogli (“Bez nosaukuma.Okeāns”1974.) uz papīra, eļļas krāsu uz audekla (“Bez nosaukuma.Okeāns”1988.), arī kokdzelumu.

Nakts debesis, zvaigžņu nerimtīgais starojums ir vēl viena bezgalības tēma, kas V.Celmiņas darbos dominē vairākas desmitgades. Tāpat kā okeāns, arī nakts debesis “iziet cauri” dažādu materiālu transformācijai no zīmuļa līdz eļļai un  kokdzelumam.

Filigrāns attēls, līdz mikroskopiskam sīkumam izstrādātas detaļas, panākot iespaidu, ka melnbaltais, pelēkais attēls ir dzīvs, reāls, elpojošs...

Tuksnesis ar saplaisājušu sausu zemi vai akmeņu piebārstīts, ir vēl viena fascinējoša bezgalīga un tik reāla mākslinieces darbu tēma. “Es mīlu tuksnesi...”, viņa saka.  Turpat arī bezgalība niecīgajā – smalks, trausls zirnekļa tīkls pārtapis Visumā (“Tīkls”1992).

V.Celmiņas meklējumi mākslā ir nerimtīgi. Mainot izteiksmes līdzekļus, mainot darba vidi, arvien atrodas jaunas iespējas, tomēr  īpaša loma viņas mākslā bijusi akmeņiem, arī izstādes nosaukums “Notvert tēlu atmiņā” nācis no akmeņiem veltīta darba. Jau savā agrīnajā periodā V.Celmiņa ne tikai gleznojusi, bet arī veidojusi priekšmetus, radot savu taustāmo realitāti: “Māja#2”1965, R.Magrita  sirreālisma iespaidā radītā milzīgā “Ķemme”1970.gadā un radošā darba vidusposmā “Notvert tēlu atmiņā” (Vienpadsmit akmeņi un vienpadsmit izvedoti objekti. Bronza un akrils.1982).

Arī pašreizējā darba posmā māksliniece daudz pievērsusies spēlei ar realitāti, veidojot atrastu senu priekšmetu attēlu/kopijas mākslas darba vidē (“Tāfeles#1”. Trīs atrasti priekšmeti un septiņi izveidoti objekti. Koks, akrils, pastelis, papīrs, alkīdsveķi, aukla, zīmulis. 2007-10.)

Māksliniece saka: “ Es savācu šos akmeņus tuksnesī Jaunmeksikā, kur viesojos pie draugiem ... Es tos izmētāju pa galdu... pat skatīties uz tiem bija meditācija. Es nebiju gleznojusi piecpadsmit gadus un tad sāku gleznot šos akmeņus. Pie šī darba es strādāju apmēram piecus gadus, un arī veidoju šos tēlus liekot lietā savu atmiņu. Pēc šī darba es atkal sāku gleznot ar krāsām, lai gan vēl šad tad atgriezos pie ogles un grafīta.”

Preses konference beigusies, publika izklīst apskatīt izstādi.

“Tagad es parunāšu ar jums,” Vija Celmiņa man saka.

Mākslas cienītāji un žurnālisti vēl izmanto dažas minūtes, lai aprunātos ar mākslinieci, bet pamazām telpa tukšojas, un mēs apsēžamies, lai turpinātu sarunu par dzīvi, darbu un mākslu.

“Jūs dzīvojat Ņujorkā”, es saku.

“Jā, jau apmēram trīsdesmit gadus dzīvoju Ņujorkā, Soho. Bet ziniet, tas rajons kļuvis pārpildīts ar tūristiem. Neviens tomēr negrib dzīvot īstā tūristu rajonā...”

T.Z.: “ Mani jautājumi vairāk būs par jūsu saistību ar Latviju.  Vai latvietība un latviskās saknes atspoguļojas arī jūsu mākslā?”

V.C.: “Jā, es varētu tā pieņemt, bet man grūti to tieši noformulēt... Es domāju, kas īsti ir latvietība? iespējams, ka latvieši tuvāki zemei, realitātei, tomēr tajā pašā laikā viņos daudz misticisma. Nedomāju, ka tas būtu manos darbos... Bet varbūt spēks, it īpaši latviešu sievietes spēks. Latviešu sievietēm vienmēr bijis jābūt stiprām. Tik daudz vīriešu gājis bojā karos, konfliktos... Jā, domāju, ka tas ir spēks, kas iekodēts mūsu gēnos. Ziemeļu cilvēki ir stipri.”

Tad māksliniece jautā man: “Ka jūs domājat? Kas ir latvisks manos darbos?”

Atbildu: ”Varbūt mīlestība pret pelēko krāsu? Latvijas dabā tik daudz redzam apkārt pelēkos toņus – pavasaros, rudeņos, ziemā...”

“ Varbūt arī tas, cik esmu neatkarīga...”, tad māksliniece pasmaida: “ Es ierados Amerikā, kad man bija deviņi gadi, un uzaugu Indianapolē. Tur kā bērns piedalījos latviešu dziesmu un deju grupās. Ģimenē runājām latviski, un esmu daudz dziedājusi latviešu dziesmas.

Es cenšos braukt uz Latviju reizi gadā. Atceros, pirmo reizi biju 1986.gadā. Es biju satriekta, tā atmosfēra, tukšums, nav veikalu ... tagad tik daudz kas mainījies. Man ļoti patīk Rīga, esmu bijusi Daugavpilī, braucām apskatīt Rotko centru, bet es gribētu vairāk redzēt arī citas vietas Latvijā. Latvijā dzīvo liela daļa manas ģimenes, brālēni, māsīcas.”

Pajautāju, kas ir mākslinieces mīļākais latviešu ēdiens.

“Ai, man garšo pīrāgi, protams, bet man ļoti garšo latviešu tortes... es gan pati neprotu tās cept... bet es gatavoju citus latviešu ēdienus, tāpat kā mana mamma to darīja mūsu ģimenē. Tas ir tik radoši. Latvieši vienmēr gatavojuši skaistas lietas, audumus, tautas tērpus. Mans tēvs šeit Amerikā  būvēja mājas, māsa strādāja nekustamā īpašuma laukā ...bija tik daudz iespēju, kaut arī iesākumā mēs dzīvojām ļoti trūcīgi.”

“Jūs darbos redzam telpas bezgalību, nenoteiktību ... okeānā nav salu, Visumā nav planētu... Kas  jūsuprāt cilvēkam ir “droša osta”?”

“Jā, vairums cilvēku varbūt teiktu, ka ģimene. Man tā ir bijusi māksla. Lai gan man ir bijis arī grūts laiks mākslā, it īpaši iesākumā. Sievietei nav viegli iet savu ceļu mākslā, it īpaši tajā laikā, kad es biju jauna māksliniece. Sievietes vienmēr tika vērtētas kā otršķirīgas  salīdzinot ar vīriešiem māksliniekiem. Tas tagad mainījies, ir daudz mākslinieces sievietes, un tomēr... Es gan vienmēr spēju arī nopelnīt, uzturēt sevi ar mākslu. Jā, es varu teikt, ka māksla ir mana dzīve... Un vēl – daba. Varbūt tas nāk no manām latviskajām saknēm? Es jūtos ļoti tuva dabai ... un arī tad, ja man jāiet pie saviem senčiem, es nebaidos...”

Tad viņa turpina ar smaidu: ”Ziniet, man ir skaista vieta pie dabas netālu no Ņujorkas. Tur apkārt ir lauki, fermeru mājas. Es arī savējo pamazām iekārtoju, uzlaboju. Cenšos tur pavadīt arvien vairāk laika, man tur ir sakņu dārzs. Pati gatavoju skābētos gurķus, tomātus ... kā mana mamma un paps darīja... mana mamma nodzīvoja garu mūžu līdz 92 gadiem, arī abas viņas māsas dzīvoja pāri par 90 gadiem. Domāju, ka man ir labi gēni. Es vēl varu strādāt labu laiku.”

Jā, mākslinieces radošais darbs turpinās mūs gan iepriecināt, gan pārsteigt, par to esmu pārliecināta.

Sakot paldies māksliniecei Vijai Celmiņai par sirsnīgo sarunu,  dodos apskatīt plašo izstādi ar vairāk kā 140 darbiem, kas liek ieskatīties gan pasaules telpas gan mūsu pašu dvēseles bezgalībā.

V.Celmiņas retrospektīvā izstāde “To Fix the Image in Memory” (Notvert mirkli atmiņā) Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā būs apskatāma līdz 2019.gada 31.martam.

Foto: Māksliniece Vija Celmiņa personālizstādes atklāšanā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā 2018.gada 13. decembrī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē