Dalies:

Viesturs Zariņš: Latviešu diasporas izaicinājumi un iespējas

Viesturs Zariņš: Latviešu diasporas izaicinājumi un iespējas
  • 26. Feb. 2020

Viesturs Zariņš ir bijušais Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā prezidents un PBLA valdes loceklis.

Aizvadītajos divdesmit gados, esot Toronto latviešu skolas “Valodiņa” vadītājam, Latvijas Hokeja federācijas pārstāvim Kanādā, pasniedzējam 3x3 nometnēs, dodoties cauri laikam un telpai savos pētījumos par latviešu vēsturi Manitobas provincē Kanādā, esot brīvprātīgajam Toronto latviešu centrā, esmu apceļojis latviešu kopienu ārzemēs.

Tā ir valstība, kurā vecāki ved savus bērnus uz latviešu skolu, bet, tiklīdz iziet pa durvīm, latviski ar bērniem nerunā. Tā ir valstība, kurā ceturtās paaudzes kanādieši, atvases pirmajiem latviešu iebraucējiem un revolucionāriem, kuri ieradās Kanādā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, joprojām mājās cep pīrāgus un pēta savus ciltsrakstus, daži pat dodas uz Latviju, lai uzmeklētu savu senču pēdas. Tā ir valstība, kurā Latvijas hokeja un basketbola krekliņus valkā daudzi, kuri reti iesaistās kopienas dzīvē. Tā ir valstība, kurā “jaunpienācēji” jeb Latvijas latvieši, kurus pēckara trimda nereti atstumj, ir no nulles izveidojuši spēcīgas kopienas tādās valstīs kā Īrija. Tā ir valstība, kurā pēckara paaudzes cilvēki ar aizvien sarūkošām latviešu valodas prasmēm tomēr nāk uz ēdienu tirdziņiem, lai izbaudītu bērnības garšas – pīrāgus, skābos kāpostus, ābolmaizi un rosolu.

Lasītākās ziņas valstī

Tā ir valstība, kuru lielā mērā ignorē Latvijas institūcijas, kuras visai pamatoti fokusējas uz to, kā apturēt Latvijas jauno cilvēku daudzskaitlīgo aizplūšanu uz Rietumiem un kā atbalstīt tos, kuri varētu atgriezties.

Tā ir valstība, kuru lielā mērā ignorē arī vecās trimdas organizācijas un jaunā diaspora, vēršot uzmanību uz tiem, kuri jau iesaistījušies kopienas aktivitātēs.

Bet šeit tas nevar apstāties. Fokusam jābūt daudz plašākam. “Trimda”, tagad 21.gadsimta diaspora, gadu desmitiem turpina zaudēt cilvēkus. Tas skaidri parādās tagad, kad aiziet vēl Latvijā un Vācijas bēgļu nometnēs dzimusī paaudze. Bet pat 1950.gados daudzi latviešu imigranti pazuda no redzes loka. Tas tā laika kopienas daudzskaitlības un spēka dēļ vienkārši palika nemanīts. Ja 1991.gada Kanādas latviešu dziesmusvētkos Toronto koru kopkoncertā bija vairāk nekā 6000 dalībnieku, tad pērn dziesmusvētkos sanāca vien 2000. Ir viegli no koru koncerta vai deju uzveduma iznākt pilnam iedvesmas. Galu galā – mēs joprojām šeit esam un joprojām varam uzrīkot varenu pasākumu. Taču nevar arī pievērt acis uz to, ka diaspora strauji noasiņo!

Palūkosimies uz skaitļiem. Diskusijas labad pieņemsim, ka ir 100 000 latviešu izcelsmes amerikāņu. Ja pieņemam, ka viņi vienmērīgi sadalījusies vecumā no 0 līdz 100 gadiem, tad pašreiz vajadzētu būt aptuveni 15 000 latviešu bērnu un jauniešu vecumā no 5 līdz 20 gadiem. Zinot, ka patiesās vecumu proporcijas ir nevienmērīgas, pieņemsim ka šajā vecuma kategorijā ir 10 000. Salīdziniet šo skaitli ar to vienu tūkstosi jeb aptuveni 10%, kas apmeklē sestdienas vai vasaras skolas. Kas notiek ar pārējiem? Kas notiek ar 90%?

Cilvēku pieredze liecina, ka 66-75% no latviešu izcelsmes jauniešiem, pat tie, kuri apmeklējuši latviešu skolas, apprec nelatviešus. Citi apgalvo, ka šī proporcija ir pat 90%. Sasodīts! Visas tās stundas un dolāri, kas ieguldīti Garezera apmeklējumos aizšļūc pa diegu, kad atvases izvēlas apprecēt nelatviešus, kuru plānos nav iemācīties valodu vai vismaz vest savus bērnus uz sestdienas skolu. Citus koledža un darbs aizvedis prom no pilsētām, kurās ir latviešu kopienas, viņi apprec nelatviešus un reti parādās kopienas dzīvē.

Vēl kāds piemērs. Tādiem vecāka gadagājuma “bērnu buma” paaudzes pārstāvjiem kā man ir patīkami pārcilāt vecas fotogrāfijas no Divreizdivi, Mičiganas valodas kursiem vai ALJA/LNJAK kongresiem 70.gados, atcerēties vārdus un sejas. Lai arī fotogrāfijās var atrast pašreizējos kopienas līderus, ar daudziem citiem – vai viņu bērniem – saikne ir zudusi.

Ilgi uzturētais priekšstats, ka audzinam jaunatni Latvijai, vairs nav spēkā. Nedaudzi trimdinieki, kādi pieci tūkstoši varbūt, pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Lai arī bijuši daži nozīmīgi izņēmumi – prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, parlamenta depuāts Ojārs Kalniņš un premjers Krišjānis Kariņš – šādu izņēmumu būs maz un saruks uz priekšdienām. Lai arī Latvijai vienmēr vajadzēs talantīgus cilvēkus un valstij vajadzētu mudināt un apsveikt tos, kuri atgriežas, ar angļu valodas zināšanām un nelielu profesionālu pieredzi mūsdienās vairs nebūs gana lai kā 90.gados automātiski vērtu durvis Latvijā.

2012.gadā, pa ceļam uz manu pirmo 3x3 nometni Īrijā, es pavadīju nakti mājās pie Pētera Elferta, tā brīža Latvijas vēstnieka Īrijā. Pazīstu viņu kopš PBLA dienām. Pēteris runāja par jauno latviešu diasporu Īrijā. Pirms pirmā masveida imigrantu pieplūduma no Latvijas, Īrijā bija vien saujiņa latviešu ģimeņu. Tas, kas tobrīd notika Īrijā, bija atkārtojums tam, kas 1950.gados norisinājās Kanādā un ASV. Tika būvēta jauna, spēcīga kopiena. Līdzīgi scenāriji attīstījušies Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā, kur jaunpienācēji sapurinājuši nīkuļojošās pēckara kopienas, kamēr citviet – kā Īrijā, šādas kopienas uzbūvētas no nulles.

Tas ir brīnišķīgi, bet monētai ir arī otra puse. Kamēr var tikai slavināt korus, deju kopas, sporta komandas un Jāņu svinēšanas viscaur Eiropā, tāpat kā 50.gadu Ziemeļamerikā, arī nesenāko Latvijas imigrantu kopienās nodeldēšanās jau sākusies un daudzi turas diasporas perifērijā. Repatriācijas mehānismi ir būtiski, bet daudzi, visticamāk, lielākā daļa neatgriezīsies. Jo ilgāks laiks pavadīts ārzemēs, jo mazāka kļūst atgriešanās iespēja. Bet kā ir ar viņiem? Kā ir ar 90%?

Priekpilnās, jaunās sejas nesen dibinātajās Sestdienas skolās no Reikjavīkas līdz Dublinai, Northemptonai, Oslo, Briselei, Gērnsijai un pat tādām attālām vietām kā Tbilisi un Edmontonai, ir izaicinājumu priekšā. Tie ne ar ko neatšķirsies no izaicinājumiem, kas piemeklēja Sestdienas skolas vecajā diasporā. Nav grūti četrus vai piecus gadus vecu bērnu vest uz bērnudārzu, dziedāšanu, rotaļām, likt lasīt ābeci. Bet, kad viņi sasniedz pusaudža vecumu, sākas gluži cits stāsts. Bērnam pieaugot, viņa pasaule kļūst sarežģītāka un piepildās ar visdažādākajām lietām. Lai šajā laikā saglabātu latviešu valodas prasmes, ģimenei ir jāiegulda milzīgs darbs. Atvasēm pieaugot un daudzām ģimenēm netiekot līdzi viņu attīstībai, Latviešu skolu audzēkņu skaits strauji krīt.

Latvijas iestādes un diasporas organizācijas savus resursus novirza mazākumam – šiem 10%, kas joprojām iesaistās kopienas dzīvē. Nenoliedzami, Garezers un Kursa ir svarīgi, bet ja vien maza daļa latviešu jaunatnes apmeklē Vasaras vidusskolas, vai ieguldījums tikai šajos 10% ir saprātīgs? Atdeve no šādas investīcijas ir apšaubāma. Kāds varbūt teiks, ja šie 90% tāpat ir pazaudēti, kādēļ vēl mest viņiem pakaļ naudu?

Es uzskatu, ka svarīgas ir abas grupas. Mums jāturpina darboties ar 10%, bet jācenšas sasniegt arī atlikušie 90%. Tas prasa spēcīgu paradigmas maiņu.

Diasporas organizāciju problēma ir, ka viņi raugās no iekšpuses uz āru. Valoda, dziesmas un dejas ir svarīgas aktīvajai kopienas daļai, taču mēs nevaram pieņemt, ka tas kaut ko nozīmē arī tiem, kuri turas nostatus. Izmantojot modernu vadības terminu – mums jāīsteno klienta vadīta pieeja. Proti, jāraugas no ārpuses, lai varētu noteikt, kādas iesaistes formas klientam būtu interesantas.

Ielūkojieties Facebook un redzēsiet, ka populārākās latviešu grupas ir “Latviešu iecienītākie ēdieni”, “Seni latviešu foto” un “Latviešu ģenealoģija”. Šo grupu dalībnieku saraksti aizēno mūsu institūciju veidotās grupas. Daudzu grupu dalībnieku vārdi nemaz neizklausās latviski, lai arī vairākums ir latviešu izcelsmes.

Tos cilvēkus, kuri ir tālu no kopienas centra, vairāk vieno sports un tādu latviešu atlētu kā NBA zvaigznes Kristapa Porziņģa sasniegumi. Pirms dažiem gadiem NHL “Buffalo Sabres” hokeja komanda vienā no spēlēm rīkoja “Latvijas vakaru”. Latviešu Zemgus Girgensons bija Sabres rindās un komandas vārtsargu treneris bija Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe. Uz pasākumu atnāca vairāk nekā 200 pārsvarā gados jaunu un pusmūža latviešu izcelsmes hokeja fanu. Vairākums no viņiem izvairās no formālākiem kopienas pasākumiem.

Pīrāgi ir izdzīvojuši. Pastāv interese par priekštečiem. Latviešu sporta sasniegumi piesaista uzmanību. Tie ir daži iespējamie virzieni, kuros mēģināt piesaistīt citas kopienas grupas, uz kurām pašreiz notiekošais īsti netiek mērķēts. Sauciet to par a-la-carte vai modulāru pieeju latviskumam. Ar pīrāgu cepšanu un Jāņu svinēšanu vienā pieredzes polā un dziļu gremdēšanos latviešu literatūrā un folklorā – otrā.

Otrs piemērs ir vecās diasporas attieksme pret jauniem iebraucējiem no Latvijas. Sākotnēji tas bija aizkaitinājums. Kā jūs varējāt pamest Latviju (lai arī mums pašiem nav ne mazāko plānu turp pārcelties)? Attieksme sāk palēnām mainīties, jo daudzos gadījumos jaunpienācēji ienesuši jaunu enerģiju novecojošajā diasporā un, piemēram, devuši jaunus apmācāmos Sestdienas skolām un vasaras nometnēm.

Liekot lietā klienta vadītu pieeju, paveras iespējas jauna veida iesaistei. Kā būtu ar improvizētu danču vakaru sponsorēšanu jaunpienācējiem? Latvijā tādi pašreiz ir cieņā. Varbūt izveidot iebraucējiem resursu centrus – vienojošu kontaktēšanās punktu, kas palīdzētu atbildēt uz ikvienam imigrantam būtiskiem jautājumiem – par darbu, skolām, veselības apdrošināšanu un darba atļaujām? Tas palīdzētu atbraukušos iesaistīt kopienā. Kritiķi teiks, ka šādi resursu centri palīdzēs cilvēkiem pamest Latviju. Patiesība ir tāda, ka viņi brauks jebkurā gadījumā, tāpēc mums labāk būt tam gataviem.

Aizvien sarūkošo latviešu valodas zināšanu uzturēšana ir smaga problēma. Daudzi valodu redz kā prasību, lai varētu skaitīties latviešu kopienas klubā. Protams, ka latviešu valodu nedrīkst aizstāt ar angļu vai citu attiecīgās mītnes zemes valodu, taču izslēgt visus, kuri pietiekami plūstoši nerunā latviski, nozīmētu izslēgt pārāk daudzus. Mēs nevaram to atļauties.

“Valodiņā” mēs ieviesām dalījumu grupās pēc vecuma un zināšanu līmeņa – pamata zināšanas (nelielas vai nekādas latviešu valodas zināšanas), vidējas zināšanas (neliela valodas izpratne, bet vāja spēja sarunāties) un labas zināšanas (spēja saprast un sarunāties latviski). Lai arī tika atbalstīta izaugsme un pilnībā tekošas runas apguve, katrā no līmeņiem bija arī skaidri noteikts sākuma un noslēguma punkts. Ja kādam pietiek pamata līmenī apgūt latviski pāris simtus vārdu un gūt izpratni par latviešu tradīcijām, kuras likt lietā, apmeklējot Latviju, tad arī tas ir apsveicami. Tā ir daudzlīmeņu pieeja, atšķirībā no tradicionālākās “Mēs mācāmies latviski” plūsmas, kuru dažas Sestdienas skolas izstrādāja, lai tos, kuriem trūka valodas zināšanu, tuvinātu labāk runājošajiem (tātad – visiem audzēkņiem bija vienāds sasniedzamais mērķis). Diemžēl “Valodiņā” ieviestais mācību modelis sarūkošā skolēnu skaita un atbilstošas mācību programmas trūkuma dēļ savu mērķi sasniedza vien daļēji.

3x3 vairāku paaudžu latviešu kultūras mantojuma uzturēšanas nometnes ir spēlējušās ar daudzlīmeņu modeli. Nometnes turpina notikt vecajās diasporas valstīs, bet ir pārņemtas arī Latvijā, kur to dalībnieku loks ir kuplāks, un tādās jaunās diasporas valstīs kā Īrija. Zināšanai, Lielbritānijā regulāri notiek 3x3 nometnes angļu valodā jauktām ģimenēm un cilvēkiem, kuru latviešu valodas zināšanas ir ierobežotas.

Tajā pašā virzienā darbojas aizvien lielāku popularitāti iemantojusī Valodas nometne, kuru tagad sauc par Latviešu kultūras mantojuma nometni Katskilā, Ņujorkas štatā, kas paredzēta bērniem un jauniešiem ar nelielām latviešu valodas zināšanām. Nometnes centrālā tēma ir latviešu kultūra un tradīcijas, nedaudz, piemēram, caur dziesmām, iepinot arī valodas apguvi.

Divreizdivi nometnes aizgājušas citu ceļu. Tās aizsākās 1960.gados koledžas vecuma jauniešiem, daudziem Ziemeļamerikas latviešiem kļuva par pārejas rituālu starp “bērnu buma” paaudzi un tai sekojošo, līdz panīka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. ASV bija centieni atdzīvināt Divreizdivi pirms to pārcēla uz Latviju, kur nometni apmeklē jaunieši no Latvijas un ārzemēm (izņēmums bija 2019.gadā, kad nometne norisinājās Toronto pirms Kanādas Dziesmu un deju festivāla). Taču dalībnieku rindās ir entuziasti, kuri gatavi ceļot uz Latviju, lai piedalītos. Pēc visa spriežot, Divreizdivi nometnes Latvijā sniedz lielisku pieredzi un ir jāatbalsta, bet tās domātas 10%. Cilvēkiem Ziemeļamerikā, kuri ir mazāk entuziastiski vai atrodas kopienas periferijā, nav analoga pasākuma tiem, kādi norisinājās pirms vairākām desmitgadēm.

Pārāk daudzi diasporu uztver kā klubu ar uzņemšanas prasībām nevis kā kopienu, kas atvērta visiem, kuri vēlas iesaistīties vai tajā atgriezties. Cik daudzi no mums tiešām cenšas likt jaunpienācējiem justies gaidītiem?

Prātā iešaujas daži stāsti. Es latviski sarunājos ar kādu, kurš bija atgriezies kopienā pēc vairāku gadu prombūtnes un kura valoda bija ierūsējusi. Garām gāja kāds uber-latvietis, piefiksēja gramatisku kļūdu un skaļi izlaboja, pat nebūdams sarunas dalībnieks. Dzirdēju arī Garezera absolventu, kurš sūdzējās par kādu, kas nebija ieradies, it kā tā būtu obligāta prasība, lai būtu šīs kopienas biedrs. Esmu redzējis pieres saraucamies, kad jaunpienācēji no Latvijas ierodas uz dievkalpojumu nevis žaketē un kaklasaitē, bet džinsās un džemperī. Nav gluži iekļaujoša attieksme.

Neakarīgi no tā, vai runa ir par kādu, kurš atsvešinājies no kopienas, ieprecējies latviešu ģimenē vai tikko ieradies no Latvijas – visi šie cilvēki bez priekšnosacījumiem ir laipni jāuzņem ārzemju latviešu kopienās. Mūsu ir pārāk maz, mūsu skaits rūk, un tie, kuri patlaban ir kopienas periferijā vai ierodas no Latvijas, ir mūsu vienīgie iespējamie papildspēki.

Trimda paveikusi milzu darbu, gandrīz 50 gadus saglabājot latviešu valodu un kultūru un atgādinot rietumiem par Padomju okupāciju Latvijā. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tā deva ieguldījumu Latvijas veiksmīgajā ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika trimdai nav vedies ar sava jaunā mērķa un modus operandi atrašanu. Gadu gaitā daudzi ir atsvešinājušies no kopienas. Un tas turpinās notikt, ja vien diaspora nepieņems jaunu domāšanas veidu. Tai jābūt daudzlīmeņu pieejai, kas dažādos veidos īsteno cilvēku iesaisti un stiprina latviešu valodas zināšanas. Iesaistei jābūt a-la-carte vai moduļveida un jāatbilst to cilvēku interesēm, kuri vēlas iesaistīties. Kopienai jābūt iekļaujošai, atvērtai un viesmīlīgai pret visiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti