Dalies:

Vienmēr var kaut ko darīt: BRUNO JAVOIŠS (Igaunija)

Vienmēr var kaut ko darīt: BRUNO JAVOIŠS (Igaunija)
Ieva Freinberga
  • 21. Sep. 2019

1959. gadā, kad bija aizliegts mīlēt Latviju, jo bija jāmīl Latvijas Padomju Sociālistiskā republika un Padomju Savienība, kad visapkārt valdīja padomju okupācijas bezcerība, vidusskolnieks Bruno Javoišs kā izmisuma pilnu protestu - naktī pa apledojušiem spraišļiem uzkāpa Rīgas radio torņa smailē un Latvijas PSR zili viļņoto sarkano karogu nomainīja pret paša šūto Latvijas sarkanbaltsarkano. 

Tas tolaik bija kas neiedomājams! Lejā viņu, protams, sagaidīja čekisti. Ar šo jaunais puisis pilnībā izmainīja savu dzīvi. Viņam piesprieda septiņus gadus stingra režīma labošanas darbu kolonijā Mordovijā, Krievijā.

Pavisam nesen Rīgā atvēršanas svētkus pieredzēja Bruno Javoiša un Dr.hist. Ginta Zelmeņa grāmata “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam”.

Lasītākās ziņas valstī

Vairāki cilvēki man šovakar nāca klāt un teica, ka tas karogs ir bijis redzams - viens teica, ka līdz nākošās dienas divpadsmitiem, cits - ka līdz sešiem vakarā. Vēl cits - ka trīs dienas esot plīvojis. Tautai bija jāparāda, ka nav beigas, ka daudzi neguļ. Tajā laikā jau ik pa laikam kaut kas notika, tikai nebija savstarpējas saskarsmes, nezinājām. 

Kad Tu sastapies ar varu, kas Tev spēja atņemt pilnīgi visu - dzīvību vai „tikai“ iemest cietumā - Tu to nezināji tajā brīdī, kad nokāpi no torņa, ko cilvēks jūt tādā brīdī?

Es nezināju, ka viņi mani sagaidīs torņa apakšā. Nezināju, vai tikšu no torņa lejā. Es pat nezināju, vai vispār tikšu tornī augšā, jo visas konstrukcijas bija apledojušas. Man nekādu lielu ilūziju nebija. Un tomēr maza cerība gruzdēja, ka tikšu lejā, aizlaidīšos prom un no tālienes redzēšu, kā karogs izskatās, jo spīdēja pilnmēness.

Tomēr acīmredzot man bija lemts satiekties ar visiem tiem cilvēkiem Mordovijas lēģeros. Un es patiešām esmu priecīgs par to, Dievam pateicīgs!

Mācītājs Guntis Kalme grāmatas atvēršanas svētkos sacīja, ka Tavs kāpiens ar karogu tornī pat nebija risks, jo riskā ir vismaz kāds procents cerības uz veiksmi. Taču te bija nulle pret simts, ka Tu vinnēsi, ka Tevi nepieķers. Vai tā bija drosme? Varbūt tā bija vieglprātība, Tu neapzinājies visas sekas?

Krievu okupācijas vara būtu bijusi ļoti priecīga, ja viņiem būtu izdevies ieskaitīt mani psihiski nepilnvērtīgo jeb nenosvērto sarakstā. Taču divās psihiatriskajās ekspertīzēs viņi mani izlaida cauri, es abas izturēju. Centrālcietumā bija visnopietnākā un pamatīgākā psihiatrskā ekspertīze, tas gan bija pārbaudījums! Tas bija tikpat kā karogu uzvilkt. 

Vairākkārt viņi mēģināja mani pierunāt - Bruno, izliecies, ka Tu esi… Tev būs mazāks sods, varbūt tad vispār nesodīs. - Taču tad tam karogam vispār nebūtu bijusi nekāda nozīme! 

Vai tad čekisti tiešām pārbaudīja ieslodzītā psihisko stāvokli, nevis vienkārši pasludināja par nepieskaitāmu un ieslodzīja slimnīcā, lai ar medikamentiem tur nomērdētu pavisam veselu cilvēku?

Acīmredzot tomēr nevarēja pasludināt par traku, ja nebija nekādu vizuālu pierādījumu, fotogrāfiju. Ja es viņiem būtu devis kaut mazāko iemeslu, tad viņi noteikti ar lielāko prieku to būtu izdarījuši. 

Es biju jau tik daudz pieredzējis, ka aptuveni zināju, kā ar mani var apieties, kā mani var piespiest. Piemēram, Centrālcietumā mani saldēja. Es iedomājos, ja viņi tagad uzrakstīs - viņš slimīgi pacieš temperatūras maiņu - varbūt ar to pietiek. Tā es, sasalis ragā, stāvēju. 

Tu teici, paldies Dievam, ka Tevi izsūtīja, jo tur Tu satiki visas lielās personības. Ko Tu iemācījies no viņiem?

Ak, Kungs! Ļoti daudz. Viņi no manis šo to mācījās, un es no viņiem. Visvairāk mācījos no Voldemāra Zariņa, viņu es uzskatu par savu skolotāju. No viņa mācījās arī Gunārs Astra, Knuts Skujenieks un daudzi citi, visus nosaukt nav iespējams. 

Toreiz visi kopā lēģerī rīkojām literāros un Latvijas vēstures vakarus, Raiņa piemiņas dienu, Jāņus.

Trakie latvieši! Kad jācīnās par kailo dzīvību, jūs rīkojat literāros vakarus! Ieslodzījums taču nebija nekāda ballīte, vai arī literātie vakari palīdzēja to smagumu aizmirst un izdzīvot?

Bijām jauni un priecīgi par to, ka palikuši dzīvi. Visi jau pazina Baigo gadu, zināja, kā čeka izrīkojās ar meža brāļiem, nacionālajiem partizāniem, tur nekādas žēlastības nebija. 

Un nometnē arī neviens neskopojās ar solījumiem - nāvessods par to un nāvessods par šo. Bet nepiesprieda. Piesprieda septiņus, desmit gadus, citam divpadsmit vai piecpadsmit. Visi cerēja, ka kaut kas tomēr mainīsies. Tikai tad, kad mēs iznācām ārā un redzējām, ka nekas nav mainījies, bija liela vilšanās. 

Kad atgriezies, Tu nedrīkstēji Latvijā studēt savu izvēlēto mākslas vēsturi. Kādas sekas bija tam visam?

Nē, tā nebija, ka nedrīkstēju. Es gribēju iestāties Mākslas akadēmijā - biju labi sagatavojies, man bija labas atzīmes. Taču dekanāta sekretāre mani ieaicināja pie sevis un teica - puis, tu te iekšā netiksi - redz, tev tāda atzīmīte uz tās ieskaites kartiņas. Bet kāp iekšā vilcienā, vēl paspēsi uz Tartu! Tur universitātē arī ir mākslas vēstures nodaļa. - Un tā es darīju. 

Tā kopš 1972./73. gada visa mana dzīve ir Igaunijā. Sieva bija igauniete. Bērni latviski māk dziedāt - Aijā, žūžu, lāča bērni, bet runā igauniski. Nu, meitiņa runā latviski arī… Man ir trīs bērni Igaunijā un viens Latvijā. 

Strādāju Mākslas muzejā, vēlāk pilsētas vēstures muzejā, kur biju zinātniskais līdzstrādnieks un nodaļas vadītājs. Dabūju arī direktora vietnieka vietu audzināšanas darbā, taču tad bija spiediens iestāties partijā, no kā es visu laiku izvairījos. Pēc pusgada viņi teica - paldies, par meistaru varat stradāt, bet par direktora vietnieku nē. 

Taču tas jau bija lūzuma laiks. Iemaisījos Igaunijas Tautas frontē, vedu ITF avīzes no Igaunijas uz Latviju. Tieši Tartu bija liela aviācijas bāze, kur visi tie virsnieki bija  jāapstrādā, un es to darīju. Pratu krievu valodu, pārzināju partijas dokumentus un, kad viņiem uzstājos, tad ieskaidroju, ka pats Ļeņins ir gribējis, lai viņi aizvāktos prom. Tā es savu lielu artavu ieliku, lai Igaunijas Aviācijas garnizons Tartu nesāktu apspiest demonstrācijas. 

Kas Tev, Igaunijā dzīvojot, bija Latvija - sapņu zeme, jaunības zeme?

Latvija, tieši tāpat kā šodien, ir mana dzimtene. Kad radās iespēja iegūt Igaunijas pilsonību, es no tās atteicos un paliku pie Latvijas pilsonības. Sākumā cerēju, ka varbūt ņemšu ģimeni un braukšu atpakaļ uz Latviju. Bet tad bērni sāka iet skolā un, kad sākās lielie pārmaiņu laiki, tad viņi jau dziedāja - igaun’s esmu, igaun’s būšu... Un es sapratu, ka man jāpaliek Igaunijā.

Tomēr Latviju nevaru apmainīt ne pret ko citu - tā ir tava tēvzeme, dzimtene. Un te nekādu kompromisu nevar būt, tāpat kā - nevar savu valodu izmainīt, savu vārdu nomainīt. Ja tu kādreiz arī to izmaini pret naudu, tad tik un tā pienāk brīdis, kad tev tas ir jānožēlo. 

Latvija ir zeme, kurā es piedzimu, Lietuva ir zeme, kur es augu - visa mana bērnība pagāja Lietuvas laukos, bet Igaunijā ir mana ģimenes dzīve. Visas trīs Baltijas valstis.

Lēģerī katrs ar kaut ko nodarbojās - cits mācījās matemātiku, cits vēl kaut ko, bet es mācījos igauņu valodu. Lietuviešu valoda man bija, latviešu valoda - dzimtā, izmācījos vēl igauņu valodu - un, vai cik skaisti - tāda sajūta bija! 

Tavas grāmatas atklāšanā mācītājs Guntis Kalme citēja Tevi - kad citi teic: tur jau neko nevar darīt, Tu saki: vienmēr var kaut ko darīt! 

Jā, tie ir mani vārdi. Nav tā, ka neko nevar darīt, vienmēr var kaut ko darīt! Tikai jautājums, ko tu esi gatavs par to maksāt. Es toreiz, karogu celdams, biju gatavs. 

Tev nupat iznāca grāmata. Kāpēc tā tieši tagad ir svarīga? 

Es gribētu, lai šī grāmata vismaz daļēji skolās būtu kā mācību līdzeklis. Patriotiskā audzināšana ir atstāta novārtā, un tas ir bīstami. Par to tikai runā, bet praktiski dara mazāk, nekā būtu jādara. Taču, ja jaunatni patriotiskā garā neaudzinās tagad, tad vēlāk var būt par vēlu. 

 

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti