Dalies:

Vienkārši esmu Natālija

Vienkārši esmu Natālija
Ieva Freinberga
  • 20. Jul. 2019

NATĀLIJA LERNERE (Natalia Lerner) uz Latviju atbrauca jūlija sākumā Kanādas Bruņoto spēku Centrālā orķestra sastāvā (Central Band of the Canadian Armed Forces). Viņas dzimtas saknēs atspoguļojas Latvijas liktenis. Par latvietību un pasaules sajūtu seržante pianiste Natālija stāsta skaidrā latviešu valodā.

Man ir latvju saknes. Vectēvs - pusebrejs, puslatvietis bija no Latvijas. Otrā pasaules kara laikā viņu ievainoja. Viņš bija nonācis Krievijā, kur satika manu vecmammu. Kara laikā Latvijā vectēvs bija zaudējis visu savu ģimeni, tāpēc viņam bija ļoti grūti atgriezties Latvijā un viņš izvēlējās dzīvi Krievijā. 

Savukārt mana mamma, kad bija jauna meitene, izlēma atgriezties Latvijā. Te viņa satika manu tēvu - no Lietuvas. Tāda tā vēsture! Man ir latviešu, lietuviešu, ukraiņu un vēl daudz citu sakņu. 

Lasītākās ziņas valstī

Jūs runājat latviski un dzīvojat Kanādā - esat globālā latviete.

Jā, tā var teikt. Uz Kanādu aizbraucu vēl pirms brīvās Latvijas, piecpadsmit gadu vecumā, kad mani vecāki izvēlējās aizbraukt. Tas bija vēl pirms deviņdesmitā gada. Vienu gadu pirms tam mans tēvs aizbēga no okupētās Latvijas un palika Kanādā, bet par to es sīkāk negribu stāstīt. Un pēc tam mēs pie viņa aizbraucām. Tā es sāku savu dzīvi Kanādā. 

Vai Kanāda toreiz šķita spoža pēc padomju pelēcības?

Kanādā dzīve bija pavisam citāda. Man ļoti patika, ka cilvēki smaidīja. Protams, bija jāmācās angļu un pēc tam franču valoda. Latvijā es biju mūziķe, mācījos klavierspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Pēc tam savu muzikālo izglītību kā pianiste turpināju Kanādā. Piedalījos konkursos, iestājos Otavas universitātē. Pēc tam studēju Montreālā, kur ieguvu doktora grādu klavierspēlē. Leikhedas universitātē (Lakehead University), Thunder Bay pilsētā, Ontario provincē, tagad strādāju kā profesore. 

Tomēr, kā tas ir - būt latvietei Kanādā - piecpadsmitgadīgam meitēnam nogriezt visu kā ar nazi, pamest visu Latvijā un pārcelties uz pavisam svešu zemi ar svešiem cilvēkiem?

Jā, bija sāpīgi, jo mēs visu atstājām Latvijā. Tomēr jaunībā viss ir mazliet vieglāk. Man Kanādā laimējās satikt labus cilvēkus, kuri man palīdzēja, kad gribēju turpināt savu karjeru šajā valstī. Viņi teica - nē, tu proti, tu vari, mēs tev palīdzēsim, tas nekas, ka tu nemāki tik labi runāt angliski, mēs tomēr esam kopā ar tevi. Bija viena skolotāja, kas ar mani strādāja par brīvu. Bija burvīgi redzēt, ka sirsnīgi cilvēki ir visā pasaulē, ka varu satikt labus cilvēkus. 

Pastāstiet, lūdzu, par savu darbošanos Kanādas Bruņoto spēku Centrālajā orķestrī!

Esam militāri mūziķi. Mums visiem šī ir otrā reize Latvijā, jo pagājšgad bijām Dziesmu svētkos. Iepazināmies ar Latvijas Zemessardzes orķestri, un mums izveidojās ļoti laba sadraudzība, uzturam ciešu kontaktu. 

Orķestrī spēlējam kanādiešu mūziku, bet spēlējam arī latviešu mūziku. Mūsu repertuārā ir latviešu tautas dziesmu apdares un variācijas, piemēram, Kur tu teci, gailīti, mans; Ej, saulīte, drīz pie Dieva. Tā mēs gribam parādīt, ko zinām par Latvijas vēsturi, par tās okupāciju, kara laiku, deportācijām, represijām. Skaņdarbu Ej, saulīte, drīz pie Dieva mēs izvēlējāmies, lai parādītu, ka arī Kanāda zina, kas ir noticis Latvijā. Man, protams, bija īpaša sajūta pārstāvēt gan Kanādu, gan Latviju. 

Tagad uz Latviju mēs esam atbraukuši sakarā ar NATO un Kanādas palīdzību Latvijai (Kanāda veido kodolu Latvijā izvietotajai daudznacionālajai NATO kaujas grupai - aut.). Mūsu galvenais uzdevums tagad ir būt Latvijā un ar mūzikas palīdzību parādīt, ka esam vienoti. 

Jūsos mutuļo tik daudzas tautības. Vai Jums ir svarīgi definēt, kas esat - latviete, kanādiete, ukrainiete, krieviete, lietuviete, ebrejiete vai vēl kas cits? Jūs runājat latviski…

Jā, es runāju latviski un Latvija ir mana dzimtā zeme. Es jūtos kā kanādiete, bet tomēr kā kanādiete ar latvju saknēm, ar ebreju saknēm, ar lietuviešu saknēm. Esmu cilvēks no visas pasaules. Man patīk Latvijas kultūra, man patīk Lietuvas mūzika, man patīk ebreju, kanādiešu, franču un angļu kultūra. Man ir grūti izvēlēties, kas es esmu. Es vienkārši esmu Natālija. 

Ar ko latviešu kultūra ir savādāka un varbūt izceļas citu pasaules kultūru vidū?

Latvieši ir dziedoša tauta, to uzreiz var pateikt. Tas nav mīts, tā tiešām ir. Mēs dziedam kopš bērnības - un visur. Latvijā Dziesmu svētkos visa Latvija, visas paaudzes ir kopā - dzied, sadarbojas un svin šos svētkus. 

Kanādā ir savādāk - tur katra paaudze nodarbojas ar savām lietām, vecākiem un bērniem katram ir savas intereses. Kanādā kopā dzīvo tik daudz tautu, ka nav kaut kā viena, kas visus varētu apvienot. Mēs visi esam kanādieši un mēs gribam dzīvot mierā - tā ir lieta, kas apvieno cilvēkus Kanādā. 

To, ka dziesma vai mūzika apvienotu cilvēkus Kanādā, es neesmu pieredzējusi. Taču Latvijā tieši tā ir, jo caur mūziku un dziesmu latvieši ir varējuši saglabāt savu valodu, tradīcijas un kultūru. Un tas ir svarīgi. 

Pagājušogad Mežaparkā, Dziesmu svētkos, Jūs jutāties kā Natālija vai kā latviete?

Kā latviete, jo es dziedāju kopā ar visiem. Dziedāju Dievs, svētī, Latviju un biju par to lepna. Tomēr, kad esmu formastērpā, es esmu seržante Natālija Lernere un lepojos arī ar to, ka man ir iespēja pārstāvēt Kanādu. Man ir laimējies, ka varu mīlēt divas zemes - Kanādu un Latviju. Tā ir bagātība. 

Cik bieži Jūs braucat uz Latviju no Kanādas?

Šī ir trešā reize kopš 1990. gada. 

Vai var redzēt, kā Latvija ir mainījusies?

O, jā. Man ir laimējies te, Latvijā, satikt jaunāko paaudzi. Viņiem ir pavisam cita dzīve un mentalitāte. Viņi dzīvo brīvāk, domā brīvāk un elpo brīvāk. Viņiem visa dzīve ir priekšā un ir daudz iespēju. Un to ir brīnišķīgi redzēt. Vecākajai paaudzei ir mazliet grūtāk, jo viņiem ir bijis jāpiedzīvo daudz pārmaiņu - okupācijas laiks, iegūtā brīvība, vēl ekonomiskās grūtības. To bija grūti pārdzīvot, tomēr tas viss tika darīts bērnu labā, lai viņi varētu dzīvot tādu dzīvi, par kuru sapņoja mūsu vecmammas un vectēvi. 

Vai Jums ir svarīgi, ka Jūsu meitas saglabā dzimtas piederību Latvijai, ebrejiem, lietuviešiem - visiem, kas vien ir Jūsu dzimtas sākumos?

Jā ir svarīgi. Manām meitām ir 7 un 12 gadi, un mēs ģimenē runājam angliski, franciski, krieviski un es mazliet runāju latviski. Tā kā esam starptautiska ģimene tad svinam dažādus svētkus, arī ebreju tradicionālos svētkus. 

Mēs ar vīru, viņš ir Ukrainas ebrejs, mēģinām meitām parādīt - lai arī, piemēram, ekonomiskā dzīve Kanādā ir vieglāka, tas tomēr dzīvē nav vissvarīgākais. Svarīgi, kāds tu esi cilvēks. Jārespektē savi vecāki, savas tradīcijas. Cerams, ka meitām būs iespējas to visu sagalabāt. 

Kādi no tālienes izskatās latvieši?

Tas, protams, ir atkarīgs no katra konkrēta cilvēka. Mēs esam maza tauta, bet mums ir daudz bagātību. Mums piemīt spēks, ko gribam saglabāt un atdot saviem bērniem. Mēs negribam būt visbagātākie cilvēki vai uzbrukt citām nācijām. Mēs gribam dzīvot mierā savā zemē. Tā bija, kad es dzīvoju te, Latvijā, kā maza meitene, un tā tas ir arī tagad. Latvieši grib dzīvot savā zemē mierā un turpināt savas tradīcijas. 

Es noteikti gribētu saviem bērniem, kad viņi būs lielāki, parādīt Latviju - lai viņi redz to, par ko esmu stāstījusi - skaisto dabu, jūrmalu, Rīgu, savu skolu, savu māju. Gribu, lai manas meitas, to ieraudzījušas, neaizmirst - lai tas viņām ir īpašs brīdis. 

Nekad nebiju domājusi, ka man būs tāda iespēja - atgriezties Latvijā, turklāt vēl mūsu orķestra sastāvā. Tas patiešām ir burvīgi! Mēs aizbrauksim uz Kanādu un tur visiem stāstīstim, ka ir jābrauc uz Latviju, jo Latvijā dzīvo vissirsnīgākie cilvēki. 

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls Latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti