Dalies:

Vēstnieks Kārlis Eihenbaums uzrunā Toronto latviešu biedrību 70 gadu darbības svinīgajā sarīkojumā

  • 22. Jan. 2019

Vēstnieka Kārļa Eihenbauma uzruna Toronto latviešu biedrības 70 gadu darbības svinīgajā sarīkojumā Toronto, 2019. gada 19. janvārī.

Dārgie tautieši!

Liels paldies par šo jauko ielūgumu man un manai sievai Inārai piedalīties jūsu svētkos šeit lepnajā Toronto, kur tās izslavētā Latviešu biedrība svin savu 70. gadadienu.

Sekojot senai latviešu tradīcijai, - ka gadu mijā un gada pirmajā mēnesī – janvārī, mēs atskatāmies uz padarīto, kaļam nākotnes plānus, bet daži, lai būtu pārliecinošāk un noturīgāk, pat lej laimi, talkā ņemot alvu vai svinu. Taču galvenais, - mēs vēlam laimi gan saviem tuvākajiem, gan arī ceram to sasniegt arī sev.

Es, izmantojot šo augsto tribīni, vēlēšu jums visiem mierpilnu, ražīgu un katram arī veselīgu Jauno gadu. Cerēsim, ka latviskais Laimes lācis, ko tik daudzi ir braukuši lūkoties, ies mums līdzās un nebūs to jābrauc meklēt tālumā un svešumā.

Tā nu tas ir, ka liktenis mūs ir izsvaidījis un burtiski izsējis pa malu malām, pa valstu valstīm. Taču kopā mēs esam latvieši, kur svētais Latvijas vārds mūs satur kopā un dod mūsu dzīves gājumam savu īpašo piepildījumu. Dažam tas ir visas dzīves jēga un saturs. Prieks, ka tādu ir daudz.

Viena no organizācijām Kanādā, kas pulcēja latviešus, kas līdzēja risināt dažādas praktiskas lietas, kas uzturēja latviskumu bija un ir Toronto Latviešu biedrība.

Latvijas un arī savā vārdā vēlos jums pateikt paldies par darbu un latvisko dziņu, kas bija, ir un būs tik svarīga. Kāds no jums dzīvo latviskā pasaulē vairāk, kāds mazāk. Kāds savu garu uztur ar bērnu sūtīšanu latviešu skolā, kāds ar ziedojumu. Kāds dzied vai dejo, kāds sēž komitejās un komisijās. Taču gandrīz katram no jums ir bijis un ir, savs veids un sava izpratne, kā būt latvietim, un galvenais, kā atbalstīt mūsu Latviju. Mēs to neaizmirstam un ar to lepojamies. Tas nedz bija, nedz ir viegli. To zinām un to augstu vērtējam.

Aizvadīts Latvijas Republikas valstiskuma pirmās simtgades gads. Es vēlos jūs visus sirsnīgi sveikt Jaunajā, 2019. gadā, kas ir mūsu drosmes, latviskās neatlaidības gads! Pirms simts gadiem - 1919. gadā jaunizveidotajai Latvijas valstij bija sevi jāaizstāv un jāpierāda. Tas bija Brīvības cīņu, mūsu neatkarības kara izšķirošais gads. Uzbruka daudzi, minēšu tikai dažus – dažādi vācu un baltvācu spēki, lielinieki, bet galvenais arī pašiem bija jātiek skaidrībā ar sevi, kādu ceļu izvēlēsimies, kādu valsti tad celsim, ko galu galā gribam un, ko tad būvēsim. Bija šaubas, bija nodevība un bija varonība. Brīvība tika izcīnīta un Satversmes Sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā.

Mums ir tikai viena brīvība. Mūsu visu atbildība ir to sargāt ik dienu un ik mirkli kā pašu dārgāko. Ar taisnu muguru, ar izturību un ar sīkstu, latvisku raksturu, ar sirsnību un godaprātu, ar krietnumu un labestību. Ne tikai lozungos un svētku runās, bet arī ikdienā, savās attiecībās un savos darbos.

Brīvība ir svēta, nevar šodien būt nedaudz nebrīvs un tad atkal brīvs. Brīvība nāk ar mums, tā stāv par mums un mēs iestājamies par to. Brīvība sargā mūs, mēs sargājam brīvību, nepagurstot un neapšaubot. Gadiem ritot mēs esam atskārtuši, ka vienkārši nav un nevar būt citas atbildes kā tikai brīvība. Neatkarība nav sprints, tas ir kā maratons.

Latvija, neraugoties uz vardarbīgiem pārtraukumiem – vispirms viltīgo, necilvēcisko padomju, tad noziedzīgo vācu nacistu okupāciju, tad atkārtoti brutālo padomju okupāciju un teroru, kas ilga garus 50 gadus, nu jau ir iegājusi otrajā gadu simtā.

Mūsu gars nebija salauzts, mēs izturējām! Paldies arī jums, mūsu tautiešiem, visiem, kas to atbalstīja un uzturēja arī šeit svešās zemēs.

Aizvadītais gads bija gan vēsturisks kopumā, gan arī ļoti īpašs tieši mūsu attiecībās ar Kanādu. Es lepojos, ka tieši mūsu valsts simtgades gadā Latviju pirmo reizi apmeklēja Kanādas augstākie vadītāji – ģenerālgubernātore Džūlija Pajete janvārī un premjerministrs Džastins Trudo jūlijā. Reti kad divi augstākie vadītāji to izdara vienā gadā. Tas jau pats par sevi ir liels un simboliski svarīgs notikums un mūsu attiecību skaidrs rādītājs. Mēs šīs vizītes gaidījām ļoti sen, var pat teikt, ka gaidījām visus simts gadus, tik ilgi, cik ilgi pastāv mūsu valsts - Latvija. Tagad tas ir noticis.

Taču, tas nenozīmē, ka nu esam visu sasnieguši. Mums ir jādara viss, lai vēl vairāk kanādieši uzzina par mums, lai saprot “līdz kaulam”, ka kanādiešu un citu NATO sabiedroto karaspēka klātbūtne Latvijā ir svarīga mūsu valstij, plašākam reģionam ap mums, visai Eiropai un tā ir nozīmīga pat pasaules mieram. Tā ir arī lietderīga kanādiešiem gan kā iespēja attīstīt sadarbību ar citiem sabiedrotajiem, gan arī tā uztur tiešu saikni ar Eiropu, kontinentu no kurienes tik daudz šīs skaistās valsts veidotāji kādreiz ir izcēlušies tik lielā skaitā. Es par to pārliecinos personīgi, kad runāju ar karavīriem, kad apmeklēju un uzrunāju viņus visā Kanādā – Albertā, Jaunbrunsvikā vai kā pēdējo reizi, 3. janvāra naktī/agrā rītā, kopā ar Ināru Valcartier armijas bāzē Kvebekā.

Es neatlaidīgi turpināšu viesoties karaspēka daļās, tikšos ar karavīriem, kas dodas uz dienestu Latvijā. Pateikšos viņiem par dienestu, tikšos ar viņu ģimenēm un norādīšu uz šo svētīgo un svarīgo darbu, sargāt mūsu kopējās vērtības, iestāties pret tiem, kas neko tā arī nav iemācījušies no vēstures un pasaules likstām.

Es turpināšu cīnīties pret mūsu tautas nicinātājiem, Latvijas valsts apmelotājiem un dezinformācijas izplatītājiem.

Mums ir jābūt atvērtākiem un iekļaujošākiem arī šeit pašiem. Tam lieti varam izmantot gaidāmo lielo notikumu – Kanādas Dziesmu un deju svētkus, kas, manuprāt, ir šī gada lielākais pasākums mums visiem šeit. To atbalstu, atbalstīšu ar visu savu degsmi un iespējām!

101. gadā nevajadzētu aizmirst dažas labās lietas, ko uzsākām 2018. gadā. Bija tik skaisti, kad Latvijas karogi plīvoja pie pilsētu rātsnamiem, kad izgaismojās pilsētu nosaukumi, tilti, dabas un arhitektūras pieminekļi. Plašajā Kanādā, tur, kur esam, nu jau zaļo Latvijai veltītie ozoli un liepas. Jau senās civilizācijas zināja, ka “viena bezdelīga pavasari nenes”, tāpēc, - darbs jāturpina.

Esmu lepns, ka mūsu darbs ir bijis tik ražīgs, esmu gandarīts par mūsu ciešo sadarbību valstiskā un personiskā līmenī ar jums visiem. Es redzu jūs kā savu balstu un ceļabiedrus, Latviju stiprinot.

Esmu gandarīts, ka šodien šinī namā kopā atklāsim vēl kaut ko no manis personīgi. Esmu priecīgs, ka īpašā Latvijas ģērboņplāksne, ko izgatavoja Latvijas uzņēmums “Sakret” un, ko tas man uzdāvināja Latvijas valsts simtgadē kā apliecinājumu labajai sadarbībai, kas mums bija, kad biju vēstnieks Igaunijā un, kur “Sakret” ir liels veiksmīgs uzņēmums, es 18. novembrī personīgi varēju dāvināt Kanādas Latviešu centram Toronto, kas, manuprāt, ir īstā vieta, kur Latvija un latviskums ir godā celts un turēts. Šinī namā mājvieta ir arī Toronto Latviešu biedrībai, kuru šodien godinām.

Noslēgumā, kā ierasts, kaut kas no mūsu dzejniekiem. Vēlos nolasīt dzejoli, kas tapa 1968. gadā, bet nodrukāts tas tika 10 gadus vēlāk. Tāds nu bija tas laiks Latvijā tad, kad es vēl skolā gāju. Uzrakstījis to ir cilvēks, kurš savā ikdienā bija jūtīgs, godīgs, ironisks un izaicinošs. Es viņu pazinu personīgi un tādu arī atceros. Dzejnieks dzejas rindās izteic mūsu likteņgaitas, kuru daļa diezgan tieša veidā esat arī jūs šeit tālajā Kanādā.

Ojārs Vācietis. 
“Pūt, vējiņi!”

Tā ir tautas sirdsapziņa, 
un tai mūžam tādai būt - 
pūt, vējiņi, dzen laiviņu, 
pūt, vējiņi, pūt...

*

Rijas klons vai pļavas ciņi, 
vai nu vagars, vai nu jods 
un tik vien tā "pūtvējiņi ", 
cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi, 
kamēr kauli sausi kalst. 
Dieviņš iedos savu prāmi 
nokļūt tur, kur veļu valsts.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu 
aizdzen mani kapsētā!

*

Muižas svilst kā darvas ķīpas... 
Platā mugurā kā galds
piektais gads velk savas strīpas - 
apkārt sarkans, vidū balts.

Pārāk cieta āda viņiem,
tad lai palīdz miets un "Pļī", 
nav nekāda "putvejini", 
ir - "Bože, carjā hraņī!"

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, 
aizdzen mani katorgā!

*

Durkli zemē, plecā somu,

"Pūt, vējiņi ", spārnus plēt, 
pietiek pelēt, jāsāk domāt, 
pietiek kaut un jāiet sēt.

Paliek gaisā sapņi zili,

ej, kur tālums gaida zils! 
Laiks. Un svešā Pēterpilī 
sākas tava Pēterpils.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu 
aizdzen Revolūcijā!

*

Atkal liktens bungas uzsit, 
atkal viņam ņirdzīgs spīts: 
vienam stobrs uz vakarpusi, 
otram ņemts uz grauda rīts.

"Pūt vējiņi" vienādas šķietas 
tiem, kas abās pusēs ļimst... 
Divas laivas stāv uz vietas 
un pat arī varbūt - grimst.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu 
Borovskā un Volhovā!

*

"Pūt, vējiņi", skani saldi,
kaut tavs mūžs pēc nāves salds, - 
neviens skangals tā nav skaldīts,
neviens pīslis tā nav malts.

Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, - 
ne tik viegli masti lūst, 
pūt, vējiņi, kamēr pūšas, 
kamēr buras ir kur pūst.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu 
aizdzen tautu mūžībā!

*

Tā ir tautas sirdsapziņa, 
un tai mūžam tādai būt - 
pūt, vējiņi, dzen laiviņu, 
pūt, vējiņi, pūt...

Dažbrīd jau šķiet, ka esam tā globalizējušies, ka ir grūti saglabāt pašam sevi, savas tautas pašapziņu. Ir cilvēki un pat tautas, kas sevi uzskata par īpašiem, ar domu, ka ir pārāki par citiem, noniecinot pat veselas tautas, liekot justies pazemotiem. Mūsu pašapziņai nav jābūt balstītai mūsu tautas skaitliskajā lielumā, bet mūsu katra veikumā, cilvēciskajā apziņā un izpratnē par labestību.

Laimīgu Jauno gadu!

 Foto: Latvijas vēstniecība Kanādā

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē