Dalies:

Vērtīgā krātuve - Latviešu Kopības Vācijā arhīvs. Kā to saglabāt un uzturēt turpmāk

Vērtīgā krātuve - Latviešu Kopības Vācijā arhīvs. Kā to saglabāt un uzturēt turpmāk
Latvijas Radio
  • 17. Jun. 2019

Latviešu Kopības Vācijā arhīvs glabājas Latviešu centrā Minsterē, un tā ir vērtīga, bet līdz galam nesakārtota dažādu vēstures materiālu krātuve. Tajā atrodas liecības par latviešu dzīvi Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Šis arhīvs glabā sabiedriskus un personīgus dokumentus un liecības. Daļa šīs vēstures ir atrodama Latvijas arhīvu krājumos, kā arī muzejā LaPa (Latvieši pasaulē, Latvija). Par šo arhīvu, par Minsteres Latviešu ģimnāziju (MLĢ), kuru beidzis arī jaunievēlētais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, savukārt Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nodēvējis par pagrieziena punktu savai latvietībai, par bibliotēku, kas pieteikusi savu atdzimšanu, un par latviešu draudzes vēsturi - saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts.

Latvijas Radio studijā - tā laika Minsteres notikumu laikabiedri un aculiecinieki:

  • Aija Ebdene, Latviešu Kopības Vācijā padomes pārstāve, aktīva daudzu trimdas organizāciju biedre,
  • Zuze Krēsliņa-Sila, Latviešu Kopības Vācijā padomes vicepriekšsēde, 1999.-2018.g. Latviešu centra Minsterē administratore,
  • Klāvs Bērziņš, Latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas Vācijas apgabala prāvests,
  • Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis, 1988./ 89. m.g. Minsteres Latviešu ģimnāzijas direktors.

Aija Ebdene: Latviešu Kopība Vācijā (agrāk to sauca par Latviešu Centrālo komiteju, bet labskaņas dēļ mainīja nosaukumu uz LKV) bija pirmā organizācija, kuru nodibināja uzreiz pēc Otrā pasaules kara, 1945. gada rudenī. Organizācija sevi izjuta kā pārstāvniecību tiem tūkstošiem latviešu bēgļu, kas šajā karā bija nonākuši Vācijā.

Lasītākās ziņas valstī

Zuze Krēsliņa-Sila: Latviešu centrs Minsterē tapa daudz vēlāk. Kad Minsteres Latviešu ģimnāzijai (MLĢ) vajadzēja jaunas telpas, tad aktīvai latviešu grupai radās doma celt pašiem savu centru. 1982. gadā pirmo reizi šī doma izskanēja, un 1986. gadā centrs bija uzbūvēts.

Latviešu Kopība Vācijā (LKV) vadīja MLĢ, tāpēc LKV vienmēr ir bijis kā lielais brālis Latviešu centram. Tomēr Latviešu centrs ir neatkarīga organizācija ar savu valdi un pilnspulcēm.

Aija Ebdene: Latviešu centru Minsterē būvēja kā ēku, kurā būtu arī telpas MLĢ un internātam - tas bija galvenais mērķis. Vienlaikus ieplānoja arhīva telpas. Paredzēja arī mazākas muzeju istabas, kur tagad glabājas Zentas Mauriņas, Jāņa Jaunsudrabiņa atstātais mantojums. Ir arī īpaša telpa dažiem latviešu rakstniekiem un dzejniekiem, kas kādreiz dzīvoja galvenokārt Vācijā.

Latviešu centru Minsterē plānoja Maija Sinka, Gustavs Šilde un Juris Trauciņš - trīs latviešu arhitkti, kas tolaik dzīvoja Minsterē - pa dienu pelnīja iztiku vācu sabiedrībā, bet brīvo laiku viņi veltīja, lai uzbūvētu šo lielo namu.

Diskusijas vadītāja Agnese Drunka: Latviešu centrs Minsterē pastāv joprojām, taču MLĢ  savu darbību beidza 1998. gadā. Uzaicina visus diskusijas dalībniekus stāstīt par savu saikni ar MLĢ.

Aija Ebdene: Kā bēgļu bērns trīsarpus gadu vecumā ar ģimeni nonācu Vācijā. Sešpdsmit gadus, kam daudzi vācieši nespēj noticēt, pavadīju četrās dažādās bēgļu nometnēs. Pēdējā nometne bija Minsterē, kur nometnes apstākļos pabeidzu MLĢ.

Abiem maniem dēliem bija iespēja apmeklēt MLĢ no pirmās līdz pēdējai klasei daudz labākos apstākļos, jo nebija vairs bēgļu nometņu. Arī viņiem ir dēli, kas runā latviski.

MLĢ bija vienīgā skola ar pilna laika programmu, turklāt nobeiguma apliecība deva iespēju iestāties jebkurā vācu universitātē, vēlāk arī visas Eiropas universitātēs. Sākumā šiem jauniešiem vēl bija jākārto kādi pārbaudījumi, bet vēlāk vairs nē. Tas pavēra durvis.

Valters Nollendorfs: Gribu atkāpties uz mazu pilsētiņu 15 km attālumā no Minsteres - uz Grēveni, kur 1949. gadā pabeidzu direktora Anša Dreimaņa vadīto Grēvenes Latviešu ģimnāziju - arī bēgļu nometnē. Izrādās, ka šajā nometnē bija arī Aija Ebdene, vienīgi es ar ģimeni 1950. gadā izceļoju uz ASV, bet Aija palika Vācijā. Viņa nonāca Augsdorfā, tur nonāca arī direktors Dreimanis. Un Augsdorfā viņš nodibināja ģimnāziju, kas vēlāk pārcēlās uz Minsteri.

Svarīgi, ka MLĢ sākotnēji bija domāta bēgļiem, kas palikuši Vācijā un nebija izceļojuši. Pēc tam skolēni sāka nākt no visas Eiropas, bet lielais globalizācijas laikmets sākās mazliet vēlāk -  septiņdesmitajos, īpaši augstu vilni tas sita deviņdesmitajos gados.

Kā direktors es MLĢ ienācu uz vienu gadu, jo tobrīd ģimnāzijai nācās pāriet uz vācu mācību programmām un mani uzaicināja, lai es šajā procesā varētu palīdzēt. Otrkārt, 1988./89. gadā no Latvijas gāzās vilnis cilvēku - visi gribēja redzēt, kas notiek MLĢ. Es biju klāt tieši tobrīd, kad notika lielas pārmaiņas - ne tikai skolas mācību programmā, bet vispār mūsu attiecībās ar Latviju - tie, kas bija Latvijā iesodzīti, tagad nāca ārā un gribēja redzēt, kāda ir tā pasaule.

Klāvs Bērziņš: Es neesmu nācis no bēgļu nometnes, kaut gan Ķelnē, kur dzīvoju, bija ļoti daudz latviešu. Mans tēvs tur bija latviešu draudzes mācītājs. Reiz es aizbraucu uz Minsteres Jaunatnes dienām. Kad atbraucu, vecākiem teicu, ka gribu mācīties MLĢ, bet mamma teica - nē, pietiek jau, ka tavs brālis tur ir. Taču ir arī veidi, kā vecākus var piespiest - teicu, ka nemācīšos vispār, un pusgadu vēlāk es drīkstēju mācīties MLĢ.

Zuze Krēsliņa-Sila: Es uz MLĢ 1976. gadā aizbraucu kā audzinātāja. Mana jaunākā māsa bija bijusi tur jau 1972. gadā, taču es biju par vecu, lai mācītos skolā. Visi teica, ka tur ir ļoti forši, tāpēc izdomāju - man arī jābrauc uz šo skolu. Mans toreizējais vīrs MLĢ sāka strādāt par matemātikas u.c. priekšmetu skolotāju. Mēs abi divi bijām tādi dullie. Tolaik bija vēl pāris tādi dullie, kas bija atbraukuši no Amerikas - jo bija arī tāds MLĢ posms, kur tā bija tikai latviešu bēgļu skola, bet tad sāka nākt ārzemnieki - latvieši no Austrālijas, Amerikas, pat no Sauda Arābijas.

Agnese Drunka: Kāpēc MLĢ bija tā vieta, kas ar kalpoja par pagrieziena punktu latvietībai?

Klāvs Bērziņš: Vecākā paaudze mūs audzināja par latviešiem. Aptuveni 14 gadu vecumā man bija jāizšķiras, kas es īsti esmu - latvietis vai vācietis. Vācietis es nevarēju būt, jo uzaugu latviešu ģimenē. Latvietis es īsti arī nevarēju būt, jo piedzimu pēckara Vācijā. Tomēr, kad sapratu, ka esmu latvietis, aizgāju uz Minsteri, un tas tālāk veidoja visu manu dzīvi. Pēc tam biju Baltiešu un latviešu studentu apvienības priekšnieks, iestājos Daugavas Vanagos. Visa mana dzīve caur Minsteri īstenībā ir virzīta uz Latviju. Kad Latvija kļuva brīva, protams, ka es braucu uz šejieni. Divpadsmit gadus es jau dzīvoju Latvijā, kaut gan kalpoju vēl arī ārpus Latvijas, Vācijā.

Agnese Drunka: Kāda tajā laikā bija draudzes loma latvietības uzturēšanā?

Klāvs Bērziņš: Ļoti liela. Aija Ebdene jau minēja, ka 1945. gadā tika dibinātas pirmās latviešu organizācijas. Taču baznīca un draudze visur eksistēja jau pirms tam. Kur vien bija nometnes, tur vienlaikus bija - ja ne draudze, tad vismaz dievnams noteikti, notika dievkalpojumi. Nedrīkst aizmirst baznīcas lomu - kristīgais un nacionālais moments. Baznīca bija mājas - Latvija. Baznīca deva ļoti stingru pamatu.

Valters Nollendorfs: Ir divi ārkārtīgi svarīgi faktori. Pirmais - pirms kara beigām, 1940. un 1945. gadā, bēgļu gaitās devās ļoti daudz latviešu inteliģences. Savā ziņā tā bija kultūras, saimnieciskā, un politiskā elite, kas nonāca trimdā. Otrais - Vācijā tika nodibinātas bēgļu nometnes, kurās cilvēki sāka paši organizēties, veidot kultūras sarīkojumus, respektīvi - savas  mazās Latvijas. Izceļojot tālāk, šī organizēšanās kļuva par fenomenu, kas notika visur, ieskaitot skolas. Un jaunieši, kas uz Minsteri atbrauca no citām pasaules vietām, lielākoties nāca no šīm latviešu izglītības iestādēm, kur mācījās nedēļas nogalēs vai vasarās.

Agnese Drunka: Šobrīd MLĢ vairs nepastāv. Vai tas nozīmē, ka mums vairs nevajag pagrieziena punktu latvietībai, dzīvojot ārpus Latvijas?

Klāvs Bērziņš: Tagad mums ir iespēja atbraukt uz Latviju. Kad es augu Vācijā, tad tādas iespējas nebija.

Agnese Drunka: Vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vairs nepastāv MLĢ?

Zuze Krēsliņa-Sila: MLĢ vairs nevarēja uzturēt. Saruka audzēkņu skaits, jo vairums skolēnu nāca no trimdas, tikai pēdējos trīs četrus gadus skolēni nāca arī no Latvijas. Taču viņi nevarēja samaksāt internātu, un tad tas kļuva par lielu finanšu problēmu.

Agnese Drunka: Arhīvam Latviešu centrā Minsterē ir paredzētas īpašas telpas, tur arī tas glabājas. Kas šobrīd notiek ar arhīvu?

Klāvs Bērziņš: Savulaik šo arhīvu sāka veidot skolotāja dr. Rudzītes kundze.

Zuze Krēsliņa-Sila: Tā bija viņas sirds un dvēsele, kā jau daudziem latviešiem. Tā bija viņas Latvija. Darbošanās kultūrā bija tā Latvija, jo tev jau nebija iespējas aizbraukt uz kapu svētkiem Latvijā vai fiziski aiziet uz Jūrmalu. Tā bija realitāte, un tev bija jāuzbur sava vide. Tāpēc arī trimdas latviešiem grāmatas un arhīvi ir tik svarīgi, tāpēc viņi krāj to. Tagad varbūt to ir grūti saprast, jo domā, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā jau viss ir vai ka Misiņos var atrast visu, ko vien vēlies.

Klāvs Bērziņš: Bet nevar.

Radio studija sazinās ar Latviešu centra Minsterē bibliotēkas koordinatori Dinu Krastiņu. Viņa te sākusi strādāt šī gada janvārī un rūpējas par bibliotēkas atdzimšanu - turpinās krājuma inventarizācija un mainās darba prioritātes, jo iepriekš tā bija vairāk domāta ģimnāzijas vajadzībām.

Muzeju telpas veltītas Zentai Mauriņai, Jānim Jaunsudrabiņam, Pēterim Ērmanim, Kārlim Dziļlejam, Arnoldam Apsem, Konstantīnam Raudivem utt. Tur ir ārkārtīgi daudz materiālu, tāpēc ļoti grūti no visa šī atdalīt arhīva lietu - viss ir saistīts ķēdē. Bibliotēkā joprojām ir lietas, kas attiecas uz arhīvu, savukārt muzejā arvien atrod ļoti interesantus materiālus, kas būtu jānes uz arhīvu. Turklāt arī šīs personības - Raudive, Mauriņa, Jaunsudrabiņš - savā starpā ir saistīti.

Te ir ļoti vērtīgas lietas. Vienkārši, ir jāstrādā. Katrā ziņā, tas nav tikai atalgots darbs, te ļoti daudz ir arī entuziasma, tas ir sirdsdarbs.

Agnese Drunka: Valsts budžets diasporai ir atvēlējis līdzekļus. LR Kultūras ministrija kā vienu no prioritātēm ir izvirzījusi arhīvu sistematizēšanu, sakārtošanu un digitalizēšanu. Kā tas Jums palīdzētu, ja vien Jūs tiktu pie šī finansējuma?

Dina Krastiņa: Uz to skatos ļoti cerīgi. Šobrīd, kad radīta interese par kultūras arhivēšanu un kultūras mantojuma saglabāšanu, diasporai ir jādarbojas kopā. Eiropas Latviešu apvienība mūs koordinē, vismaz Eiropā mēs cenšamies komunicēt - tie, kuri strādā ar bibliotēkām un arhīviem - lai izzinātu problēmas un saprastu, kā kurš ko risina, apmaināmies ar pieredzi. Šīs ziņas tālāk tiek nodotas arī ministrijām, komisijām utt.

Jūtamies ministrijā sadzirdēti. Esam gatavi strādāt ar lielu atdevi, bet mūs nedaudz uztrauc, kā viss risināsies tālāk - lai neiznāk, ka mēs paliktu bez šī kultūras mantojuma, jo mums ir šī ēka un vide, kur strādāt, mums tikai tā ir jāsakārto. Protams, ir lietas, kas būs jāsūta uz Latvijas arhīviem un muzejiem, bet ir arī lietas, kas patiešām ir vajadzīgas tieši šeit.

Valters Nollendorfs: Minsterē glabājas ļoti unikāli materiāli. Tas ir lielākais krājums, kur apkopoti pirmie trimdas pieci seši gadi - nometņu laiki Vācijā. Tur, piemēram, ir žurnāli, kurus izdeva rotoprintā un pat rokrakstā. Pēc manas iniciatīvas daļu materiālu mikrofilmēja Minsteres Universitātes bibliotēka. Jāapzinās, ka šie materiāli iet postā, jo pēckara papīrs bija ļoti slikts.

Agnese Drunka: Vai Jūs redzat, kā arhīvs varētu saņemt finansējumu?

Aija Ebdene: Pirms divām nedēļām es biju Saeimas komisijas sēdē, kur stāstīju par unikālajām vērtībām, kādas mums ir, kas citiem nav un nevar būt, jo Vācijas latviešu vēsture ir tāda, kāda tā veidojās pēc Otrā pasaules kara. MLĢ bija Vācijā, un mums ir vienreizējas vērtības, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa atstātās gleznas un grāmatas, viņa pieraksti un rokraksti. Jaunsudrabiņš to visu novēlēja Latviešu Preses biedrībai, kura Vācijā jau ir beigusi pastāvēt. Tāpēc Latviešu Preses biedrība to visu nesen novēlēja Latviešu Kopībai Vācijā. Tas viss ir rūpīgi jāglabā.

Klāvs Bērziņš: Jāskatās, kā to sistemātiski arhivēt. Tas ir jādara profesionāļiem - kopā ar mums, sendienu trimdīšiem, kas pārzina pagātnes notikumus.

Tur daļēji ir arī baznīcas arhīvs, kas arī vēl jāsakārto. Tāpēc darba netrūkst. Tādi entuziasti kā Dina Krastiņa trimdā vienmēr ir bijuši. Mēs visi, kas te esam, daudz strādājam bez jebkāda atalgojuma - tāpēc, ka tas vienkārši jādara, citādi nevar.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti