Dalies:

Velsa deklarācija - Baltijas valstu balsts visgrūtākajā brīdī

Velsa deklarācija - Baltijas valstu balsts visgrūtākajā brīdī
  • 23. Mar. 2019
Seriālā "Sarkanais mežs" Rūdolfs Silarājs, vervējot galveno varoni Vitoldu, sola iespēju cīnīties par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Seriāla notikumu darbības brīdi 1949. gada vasarā šādam solījumam ir pamats – lielākā daļa starptautiskās sabiedrības ārpus Dzelzs priekškara neatzīst Baltijas valstis kā PSRS sastāvdaļu de iure. Tomēr uzreiz pēc okupācijas šāda pozīcija nebija garantēta. Starptautisko atbalstu Baltijas valstu valstiskuma saglabāšanā liela nozīme bija ASV nelokāmai nostājai.

Īsumā

  • 1940. gada 23. jūlijā ASV Valsts departaments publiskoja tā dēvēto Velsa deklarāciju, kurā nosodīja PSRS agresiju Baltijas valstīs.
  • Velsa deklarācija kļuva par pamatu ASV politikai pusgadsimta garumā neatzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā.
  • Arī Lielbritānija uzskatīja Baltijas valstu aneksiju par nelikumīgu un attiecās to atzīt de iure.
  • Pēc Otrā pasaules kara Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politikai pievienojās lielākā daļa starptautiskās sabiedrības.
  • Pateicoties neatzīšanas politikai, Baltijas valstis varēja 1990. gadā bez iebildēm atjaunot neatkarību un nebija nepieciešama jaunu valstu dibināšana.
ASV diplomātam Lojam Hendersonam bija īpaši smagi vērot notikumus Eiropā 1940. gada vasarā. Kamēr lielākā daļa Valsts departamenta darbinieki savu uzmanību vērsa uz Francijas sagrāvi, Hendersonam papildu nomāktību radīja Baltijas valstu liktenis. Trīs valstis Hendersonam bija labi pazīstamas. Būdams jauns brīvprātīgais, viņš Rīgā pirmo reizi ieradās 1919. gadā augustā, pārstāvot ASV Sarkano Krustu.

Turpmākajos gados jau kā diplomāts Hendersons vairākkārt apmeklēja jaunās valstis, tostarp arī kādu laiku strādājot ASV sūtniecībā Rīgā. Pēdējo reizi Hendersons Rīgā bija pirms diviem gadiem un atzinīgi novērtēja redzēto. Pilsētu rotāja jauni, moderni nami, un pa centra ielām staigāja apzinīgi un pārtikuši pilsoņi. Pretstats postažai, kas pavērās 1919. gada vasarā. Latvija bija pārvarējusi skeptiķu bažas par mazas valsts spēju būt neatkarīgai un vest sekmīgu saimniecisko politiku. 1938. gadā optimisti varēja cerīgi raudzīties nākotnē, bet 1940. gada 21. jūlijā pati nākotne bija izdzēsta.

Hendersonam Latvija nebija tikai sentimentālas atmiņas vai attāla abstrakcija. Latvijas zaudēšana bija dziļi personiska – Hendersona sieva Elīze bija latviete.

Kopā ar Latviju zem padomju okupācijas nonāca Elīzes ģimene, tostarp viņas māsa Zenta ar vīru Teodoru. Baltijas valstu liktenis šim ASV diplomātam bija arī ģimenes traģēdija.

Lasītākās ziņas

No bezspēcības sajūtas Hendersonu 23. jūlija rītā izrāva saruna ar ASV Valsts sekretāra vietnieku Samneru Velsu. Velss vēlējās, lai Hendersons uzraksta oficiālu deklarāciju, kurā būtu izteiktas simpātijas Baltijas valstīm un nosodīta PSRS rīcība. Hendersons bez liekas kavēšanās sagatavoja dokumenta uzmetumu un nogādāja to Velsam.

Par pārsteigumu Hendersonam Velss paziņoja, ka deklarācijas teksts nav pietiekami spēcīgs. Lai saskaņotu viedokli, Velss sazvanīja prezidentu Rūzveltu. Arī Rūzvelts piekrita – deklarācijas tekstam ir jābūt asākam.

Pēc sarunas Velss veica nepieciešamos labojumus, un jau pēcpusdienā deklarācija Valsts sekretāra vietnieka Velsa vārdā nonāca pie preses un ASV diplomātiskajiem dienestiem. Ar deklarācijas palīdzību ASV bija izteikušas skaidru pozīciju – tās neatzīst Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS nedz de facto, nedz de jure.

Lielbritānija kā otra cerība

1940. gada vasaras izskaņā PSRS agresija pret Baltijas valstīm neizsauca plašu starptautisku viļņošanos. Ņemot vērā apstākļus, šāda situācija bija saprotama. Latīņamerikas un pāris neatkarīgajām Āzijas valstīm notikumi Baltijā bija attāli, un iebildes pret PSRS rīcību aprobežojās ar protesta notām. Pārējā pasaule bija eiropiešu pārvaldībā kā kolonijas, domīnijas un protektorāti.

Bet gandrīz visa kontinentālā Eiropa atradās nacistu vai padomju varā. Nacistiskā Vācija bija aizsākusi nelikumīgo aneksiju un okupāciju virkni, tāpēc no tās sagaidīt jebkādus protestus bija lieki. Kā nievājoši izteicās kāds vācu diplomāts, vienas Baltijas valsts neatkarība ir mazāk vērta par vagonu sastāvu ar degvielu, ko Vācijai varētu piegādāt PSRS.

Būtiska bija Lielbritānijas attieksme. Lielbritānijas diplomāti bija pārliecināti, ka Baltijas valstu vardarbīga pievienošana PSRS ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. Tomēr atšķirībā no ASV, Lielbritānija nebija gatava izteikt savus protestus stingras deklarācijas formā. Palikusi viena karā pret Vāciju, Lielbritānija cerēja uz sadarbību ar PSRS. Tāpēc līdz kara noslēgumam Lielbritānijas pozīcija bija atzīt Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt de iure, cerot atlikt jautājuma noregulēšanu līdz pēckara miera konferenču sasaukšanai.

ASV un Lielbritānijas pozīcija ļāva Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem uzturēt savu pārstāvniecību abās valstīs un saglabāt ne tikai juridisku pamatu, bet arī institucionālu ietvaru trīs valstu pastāvēšanai. Šāda situācija neapmierināja PSRS, kuras diplomāti jau no pirmajām okupācijas dienām izdarīja spiedienu uz visām valstīm, kurās atradās Baltijas valstu sūtniecības. Padomju puse uzstāja, ka visi Baltijas valstu īpašumi – sūtniecību dzīvokļi, noguldījumi, arhīvi utt. – ir nekavējoties jānodod PSRS rīcībā. Atsevišķas valstis šādam diktātam pakļāvās. Piemēram, Filipa Petēna vadītais Višī režīms jau 15. augustā slēdza visas Baltijas valstu pārstāvniecības Francijā un nodeva īpašumus PSRS kontrolē.

Lielās savienības izveide starp ASV, Lielbritāniju un PSRS vēlreiz aktualizēja Baltijas valstu jautājumu. ASV turpināja ieņemt stingru pozīciju. Bet Lielbritānijā grupa diplomātu uzskatīja, ka valsts interesēs būtu piekāpties PSRS prasībām. Tomēr, kamēr ASV pozīcija palika nemainīga, iespējas piekāpties PSRS palika vien kuluāru sarunu līmenī. Trīs lielo konferenču laikā Staļins centās personīgi izvilināt no ASV prezidentiem aneksiju atzīšanu. Pirmās tikšanās laikā Rūzvelts norādīja Staļinam, ka ASV karu gluži PSRS nepieteiks. Bet, kamēr Baltijas valstu nākotne nebūs izlemta brīvā un demokrātiskā plebiscītā, pozīcija mainīta netiks. Arī turpmāk nedz Rūzvelts, nedz viņa pēctecis Harijs Trūmens atkāpes nepieļāva.

Sākotnējie padomju panākumi

Galēju vienošanos par Eiropas nākotni ar PSRS ASV un Lielbritānijas valdības cerēja panākt vēl vienā, pēc kārtas ceturtajā visaugstākā līmeņa konferencē. Tomēr tāda tā arī netika sasaukta. Tātad arī Baltijas jautājums turpināja būt neatbildēts.

Pirmajos pēckara gados PSRS tēls pasaulē bija pozitīvs un pastāvēja risks, ka liela daļa starptautiskās sabiedrības atzīs Baltijas valstu aneksiju. Piemēram, Šarla de Golla vadītajai pagaidu valdībai bija ļoti ērta iepriekš Višī režīma laikā pieņemtā pozīcija, un Francijas diplomāti cerēja, ka noklusēta Padomju Savienības jauno robežu atzīšana ļaus izveidot labākas divpusējās attiecības ar PSRS nekā Lielbritānijai un ASV.

Nepatīkamu pārsteigumu Latvijas de iure pārstāvim Kārlim Zariņam (vairāk par diplomātu Kārli Zariņu šeit) sagādāja Argentīna, kur līdz šim atradās Latvijas vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība Latīņamerikā. Tur jaunievēlētais prezidents Huans Perons bija izvēlējies nodibināt diplomātiskās attiecības ar PSRS un, slēdzot līgumus, piekrita atzīt PSRS jaunās robežas. 1947. gadā Argentīnas valdībā slēdza Latvijas sūtniecību Buenosairesā, un latviešu diplomāti bija spiesti pārcelties uz Brazīliju.

Starptautiskās sabiedrības nosodījums

Ja uzreiz pēc kara starp PSRS un Rietumu sabiedrotajiem būtu panākta kāda plašāka vienošanās, iespējams, arī Baltijas valstu valstiskuma stāsts būtu beidzies ātri. Tomēr jau 1946. gadā sāka parādīties pretrunas, un turpmākajos gados soli pa solim abas puses tuvojās konfrontācijai. Aukstā kara aprišu iezīmēšanās pavēra ceļu Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politikas nostiprināšanai (vairāk par Aukstā kara izcelšanos šeit).

Četrdesmito gadu beigās rietumvalstis, tostarp arī līdz šim izvairīgā Francija, viena pēc otras oficiāli deklarēja, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā bija nelikumīga. Piemēram sekoja arī vairākas Latīņamerikas valstis un rezultātā nostiprinājās starptautisks konsenss – Baltijas valstis de iure nav PSRS sastāvdaļa.

Saasinoties Aukstajam karam, atbalsts Baltijas valstīm brīžiem nāca no pavisam negaidītām pusēm. Piemēram, 1951. gadā komunistiskās Dienvidslāvijas premjerministrs Josips Brozs Tito paziņoja, ka PSRS politika Baltijas valstīs ir pielīdzināma kara noziegumam un genocīdam. Šajā periodā, redzot iespēju tuvināties ar NATO un ASV, par entuziastisku Baltijas valstu aizstāvi un padomju kritiķi kļuva arī Spānijas diktators Fransisko Franko.

Nelokāma stāja pusgadsimta garumā

Visnepiekāpīgākais un noteiktākais Baltijas valstu valstiskuma aizstāvis turpināja būt ASV (bez ASV vēl tikai divas  valstis - Vatikāns un Īrija – ieņēma pozīciju neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju arī de facto). Jau sākot ar 1946. gadu, prezidents Trumens un ASV diplomāti nekautrējās atgādināt PSRS par tās noziedzīgo rīcību.

Tāpat šajā laikā arī ASV sabiedrībā sāka rasties simpātijas pret Baltijas valstīm. Daļēji pozitīvās izmaiņas palīdzēja veidot ASV dzīvojošo baltiešu aktivitātes. Bet liela nozīme bija arī 1948. gadā pieņemtajam likumam par baltiešu pārvietoto personu uzņemšanu ASV. Presē baltiešu "dīpīšus" atspoguļoja ļoti labvēlīgā gaismā (vairāk par to, kas ir ''dīpīši'' lasiet šeit, bet par latviešu pirmajiem soļiem trimdā šeit), un ASV sabiedrībā nostiprinājās pārliecība, ka Baltijas valstis ir piedzīvojušas lielu netaisnību. To, ka Baltijas valstu liktenis ASV iedzīvotājiem ir svarīgs, liecināja arī 1952. gada prezidenta vēlēšanu kampaņa. Abu partiju kandidāti savās runās bieži uzsvēra savu atbalstu Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.

Bija skaidrs, ka, neatkarīgi no valdošās partijas, ASV Baltijas valstis neaizmirsīs. Par spīti PSRS iebildumiem, ASV Valsts departaments turpināja ielūgt Baltijas valstu diplomātus uz oficiāliem pasākumiem. Tāpat Valsts departamenta ēkas centrālajā zālē blakus citu ASV atzītu valstu karogiem visu Aukstā kara laiku bija novietoti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi.

Valsts departaments arī izvirzīja prasību, ka visās oficiālās valsts izdotās kartēs, kur redzama PSRS Eiropas daļa, obligāts ir komentārs ‘’Savienoto Valstu valdība nav atzinusi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā’’.

Bez ASV stingrās pozīcijas jāšaubās, ka Baltijas valstu valstiskumam būtu bijusi iespēja pārdzīvot ilgos okupācijas gadus. ASV kā lielvalsts politika attiecībā uz Baltijas valstīm lielā mērā nosvēra arī pārējās starptautiskās sabiedrības viedokli pēc Otrā pasaules kara. Pateicoties Velsa deklarācijai, no viena ASV diplomāta ģimenes traģēdijas Baltijas valstu okupācijas nosodījums bija pārtapis par visai valstij svarīgu morālu jautājumu.

Autors: Kārlis Sils
Avots: LSM.lv
Foto: Library of Congress. ASV Baltijas valstu aneksijas un inkorporācijas neatzīšanas politika bija balstīta diplomāta Sumnera Velsa vārdā nosauktajā deklarācijā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti