Dalies:

Valteram Nollendorfam pasniegts Ministru prezidenta Pateicības raksts

Valteram Nollendorfam pasniegts Ministru prezidenta Pateicības raksts
  • 12. Jul. 2018

Muzeja 25. jubilejas sarīkojumā Melngalvju namā 2018. gada 27. jūnijā Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs saņēma Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska Pateicības rakstu par ilggadēju un pašaizliedzīgu darbu, vadot Okupācijas muzeja biedrību, veicinot Latvijas un starptautiskās sabiedrības izpratni par sarežģītajiem latviešu tautas un valsts vēstures procesiem.

Valtera Nollendorfa uzruna Latvijas Okupācijas muzeja 25. gadasvētkos 

MŪŽĪGĀ NĀKOTNES GAISMA

Latviešu tautai vasaras saulgrieži ik gadus ir gaismas svinēšanas un dziedāšanas laiks – laiks uzkrāt gaismu, ievākt un uzglabāt ražu tumšajam laikam. Šogad šis gadskārtu rituāls ir īpašs: Latvija svin un izdzied savu simtgadi. Arī mēs, Latvijas Okupācijas muzejs, svinam Latvijas simtgadi. Un vienlaikus  – savu ceturtdaļgadsimtu. Bet vēl vairāk – savu ilgi loloto nākotni. Teju teju tepat blakus sāksies mūsu Nākotnes Nama celtniecība. Esam gandarīti par padarīto, bet vēl vairāk, ka mums beidzot būs ilgi gaidītais arhitekta Gunāra Birkerta lolotais nams, kurā mūs gaida vēl daudz darāmā – Latvijas nākotnes labā.

Lasītākās ziņas valstī

Birkerts savu namu iecerēja kā metaforu: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni uz apskaidroto nākotni. Padomju okupācijas laika drūmajai celtnei viņš piešķīra nākotnes dinamiku. Tumšajam metālam viņš pievienoja gaišo Somijas granītu – tie līdzsvarojas gandrīz kā tumsa un gaisma gadalaiku mūžīgajos apļos. Bet šim līdzsvaram Birkerts pievienoja vēl vienu dimensiju – stikla sienu kā zīmolu mūžīgajai gaismai, pēc kuras latviešu tauta ir tiekusies kopš savas pirmās atmodas 19. gadsimtā par spīti vēstures uzspiestajiem tumsas periodiem. Šī tiekšanās pēc mūžīgās gaismas ir kā pieskare, kas cenšas izlauzties no nolemtības apļa. Tā ir pieskare, kas prasa saules mūžu Latvijai.

Latvijas Okupācijas muzeja stāsts ir Latvijas stāsts. Tas ir katram apmeklētājam saprotams arhetipisks stāsts par varoni un viņa likteni: par nāciju, kura pirms simts gadiem alka pēc savas valsts uz savas zemes, kura izcīnīja savu valsti un to veidoja pēc savas sejas un līdzības. Bet tas ir arī stāsts par divu svešu un naidīgu totalitāru varu sazvērestību pret jauno valsti, stāsts par Latvijas valsts sagraušanu un nācijas apspiešanu, stāsts par centieniem tautu ar viltu un vardarbību pazemot, pakļaut, izkliedēt, iznīdēt, stāsts par bojāeju, bailēm, bezspēcību, gļēvulību un nodevību. Bet vienlaikus arī stāsts par nepakļaušanos, pretošanos, varonību un spēju saglabāt dzīvu atmiņu par zaudēto valsti, lai tā atkal celtos kā Ausekļa "Gaismas pils." Tā ir mācība par savu valsti un nācijas suverenitāti. Bez savas valsts nācija ir bezspēcīga. Bet tikai spēcīga nācija veido spēcīgu valsti. Tā ir okupācijas tumsas mācība un mudinājums: par visu vairāk sargāt savu valsti.

Jaunā ekspozīcija, ko gatavojam Nākotnes Namam, stāstīs šo stāstu. Par to, kā nācija nonāk uz izdzīvošanas robežas tumšajā, sasalušajā Gulaga ellē, kā tā ceļas un sadodas rokās Baltijas ceļā, dziesmā svinot savu augšāmcelšanos. Taču, pa jauno balkonu dodoties pretī atjaunotās valsts gaišajai nākotnei, divi brīdinājumi: uz balkona atjaunotās valsts grūtais, līkumotais un bieži maldīgais ceļš cauri okupācijas varu atstātajām fiziskajām un garīgajām paliekām un ilgstošajām sekām, bet lejā – okupācijas tumšais labirints un Gulaga sargu tornī apsarga skats aci pret aci. Atmiņa, ko nedrīkstam izdzēst. Tagadne, kas mums vēl arvien liek būt modriem.

Savos pirmajos 25 gados Muzejs ir veidojis drošus un pārbaudītus pamatus šim stāstam. Nākošajos tie jāstiprina, bet vēl vairāk – uz tiem jāveido Muzeja nākotnes darbs. Kā Pōls Gōbls mudina, jāsaglabā atmiņa un zināšanas par okupācijas laiku, par pārdzīvotajām šausmām un par spēju tām pretoties. Bet vēl vairāk: šī atmiņa jāiesaista aktīvā sarunā ar tiem, kuriem tiešu vai mantotu atmiņu vairs nav. Atmiņai jāatrod vidutāji un izpausmes veidi, kas spēj pagātni tulkot un padarīt dzīvu nākošo paaudžu uztveres veidos, valodā un viņu lietotajā saziņu vidē. Okupācijas laika atmiņai jākļūst par nācijas kopīgās atmiņas un apziņas neatņemamu sastāvdaļu, ko tā pašsaprotami un suverēni pieņem kā savu – gan tumšo, gan gaišo. Līdz tam vēl ceļš ejams. Arī Gunāra Birkerta baltajā Somijas granītā ir melni punktiņi kā atgādinājums. Tā arī vēl tumšās pagātnes rēgi spokojas atjaunotās Latvijas tagadnē: gan zemē, gan sabiedrībā, gan politikā. Un nekur nav pazuduši, drīzāk atdzīvojušies, pagātnes rēgi aiz mūsu Austrumu robežas. Ticēsim – reiz nāks vasaras saulgrieži, kad tie beidzot būs izgaisuši kā Gunāra Astras murgs, un Gunāra Birkerta metafora būs piepildījusies – būs gaisma, kas atstās vēstures nolemtības apli un pa pieskari iesniegsies mūžīgajā Latvijā. Latvijas Okupācijas muzeja uzdevums un lielā nākotnes misija – visiem spēkiem strādāt un gādāt, lai tas piepildītos.

Informācijas avots: Okupācijas muzejs

Foto: Okupācijas muzejs

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti