Dalies:

Vaira Vīķe-Freiberga: Ņerkstēšana un ņaudēšana diemžēl nevienam nekad dzīvē nav palīdzējusi

Vaira Vīķe-Freiberga: Ņerkstēšana un ņaudēšana diemžēl nevienam nekad dzīvē nav palīdzējusi
  • 22. Feb. 2019

Es atceros diez gan daudz no savas bērnības. Rīgu mēs atstājām, kad man bija seši gadi. Vairākus mēnešus pavadījām ielenkumā Kurzemē. Tikai 1945. gada 1. janvārī uzkāpām uz kuģa, kas atstāja Latviju. Tad man tikko bija palikuši septiņi gadi, Radio SWH raidījumā “Saites. Sirdī Latvija” stāsta bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

 

Vaira Vīķe-Freiberga savas agrākas bērnības atmiņas apkopojusi angļu valodā, atceroties zīmīgas detaļas, kas ir atstājušas emocionālu iespaidu. “Viens tāds ļoti simbolisks moments bija 1945. gada pirmā janvāra rītā ar vienu no pēdējiem kuģiem mēs attālinājāmies no Liepājas ostas, Kurzemes Krasta. Tas palika miglā tīts. Un apkārt pieaugušie runāja, ka  Kurzeme paliek kara ugunīs. Visi pieaugušie nostājās uz klāja un dziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Tā varbūt bija pirmā reize, kad es tā īsti izjutu, ka tā ir Latvijas himna, jo mana bērnība bija pagājusi okupācijas laikā. Ne jau tajā kara posmā šo himnu tik bieži dzirdēja. ”

 

Pēc kara Vaira ar ģimeni nonāca dīpīšu nometnē, pēc kuras sekoja dzīve Kasablankā, Marokā, mācoties franču skolā. Piecpadsmit gadu vecumā Vaira Vīķe-Freiberga publikācijā “Zeme, kur Latviju nepazīst” aicināja latviešu jauniešus no citām zemēm sūtīt viņai vēstules. Vairas kundze atzīst, kad tad viņai esot sācies brīnišķīgs laks: “Katru dienu man pienāca kāds pusducis vēstuļu: gan no puišiem, kas dienēja franču leģionā, gan jūrniekiem. Vārdsakot, ļoti daudz man rakstīja jauni vīrieši. Rakstīja arī dažas manas klasesbiedrenes, ar kurām bija pazaudēts kontakts. Diemžēl maniem vecākiem ik pa laikam uznāca mājas tīrīšanas jūsmas brīži. Viņi daudzas lietas, ko uzskatīja par nederīgām, metā ārā, tai skaitā, arī manas manus papīrus un arhīvus. Es tās vēstules biju ļoti glabājusi. Vēsturiski tur būtu ijuši interesanti materiāli no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri palika Indoķīnā.”

 

Lasītākās ziņas

Tad 1954. gadā Vaira Vīķe-Freiberga ar ģimeni uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās uz Kanādu: “Man Toronto sākās tā aktīvā darbošanās latvietības labā sakarā ar Jaunatnes svētku organizēšanu, kurā es tiku oficiāli deleģēta no Latviešu studentu kluba. Es biju korporācijā, Latviešu studentu kopā. Mēs ar Imantu Freibergu un vēl diviem pārstāvējām visas iespējamās latviešu  jauniešu organizācijas, kas tur bija. Bruno Rubess ar savu kundzi Birutu bija dzinējspēks, balstoties uz to iedvesmu, ko viņi bija ieguvuši bēgļu nometnēs, tieši skautu un roveru. Bruno bija roveru un citu patriotisku ļaužu iespaidots, bija dinamiska personība un ap sevi pulcēja ļoti jaunos, nepieredzējušos jauniešus un teica, ka rīkosim Jaunatnes svētkus, kas būs koncentrēti uz jaunatni, lai viņus pievilktu un saglabātu latvietību. Mums nebija nekādas pieredzes sabiedriskā rosībā. No nulles divu gadu laikā mēs sarīkojām tādus svētkus, kas piepildīja lielo hokeja arēnu, mazo futbola stadionu Toronto. Vēlāk tas turpinājās kā 2x2 nometnes un dažādas citas aktivitātes.”

 

“Trimdiniekiem bija ļoti saasināta zaudējuma sajūta. Viņu gadījumā tā bija šķiršanās uz mūžu. Tu pamet visu, kas ir,  savu iedzīvi, mantību, sunīti, kaķīti un ko nebūt. Mani vecāki pameta visus savus radus. Man bija trīs vecāsmammas: no tēva, patēva un mātes. Un tad uzreiz tev nav neviena. Tu esi viens kā koks. Tikai tā šaurākā ģimene, kas ir. Ilgus gadus nebija iespējams rakstīt, jo tas būtu bijis apdraudējums tuviniekiem. Bija jāgaida līdz Staļina nāvei pirms varēja sākt sarakstīties. Un uzzināt, kurš no radiem vēl ir palicis dzīvs. Zaudējums bija ārkārtīgi smags un plašs. Mūsdienu cilvēkiem nekas tamlīdzīgs nav jāpārdzīvo. Viņi sazinās ar tuviniekiem pa telefonu, skaipu (skype), var dabūt lētos lidojumus un atlidot atpakaļ. Vienvārdsakot, emocionālā smaguma ziņā tas nav salīdzināms, ” Vaira Vīķe-Freiberga apstiprina, ka ilgas pēc dzimtenes bija atšķirīgas, izteiktākas tiem cilvēkiem, kuri devās prom no Latvijas kara apstākļu spiesti, nekā tiem, kuri pameta Latviju labākas dzīves meklējumos.

 

Vaira Vīķe-Freiberga, pētot tautas dziesmas,  secina par tajās mūsu senču ielikto pamatdomu, esot prom no dzimtenes, bet saglabājot saikni ar Latviju: “Tā ir uzticība tam, kam tu esi savā dvēselē un pārliecībā. Nenoliedzami lielu lomu spēlē agrā bērnība, vieta, kurā cilvēks ir audzis. Man draugs Zviedrijā bija uzadzis bāreņu nometnē. Pēc tam lielu daļu sava mūzu pavadīja zviedru sabedrībā,  bet kādā stadijā atmodās interese par latviešiem. Viņš sāka studēt pie profesores Rūķes-Draviņas. Mums tā 2x2 nometnēs ir bijis ļoti bieži, kad atnāk ļoti apdāvināti jaunieši, kuri ir auguši mazpilsētā, kur citu latviešu nav, bet atmostās šī saites sajūta un savu sakņu meklēšana, konstatējot, ka tādā latviskā vidē jūtas labi un viņam patīk dziedāt tautasdziesmas. Ļoti vienkārši.”

 

2001. gadā uzrunājot cilvēkus no lielās Dziesmu svētku estrādes, Vaira Vīķe Freiberga teica ļoti iedvesmojošus vārdus, ka mēs esam gudra un stipra tauta, ka mēs zinām, ko mēs gribam. Šodien tautai bijusī prezidente teiktu tos pašus vārdus: “ Tā ņerkstēšana, piedodiet par vārdu. Tā ņaudēšana, kas ir vēl sliktāks, tā nekad nevienam dzīvē diemžēl nav palīdzējusi. Ja cilvēks raugās sev apkārt un sabiedrībā meklē dažādus trūkumus, ko vajadzētu uzlabot - nu, tad pie darba! Es domāju par savu vectēvu, kurs atnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara. Viņam seši bērni audzināmi. Viņam kā jaunsaimniekam ir 19 arpus hektāru. Kad es paraugos uz to zemes lielumu, kas viņam bija, tad tas liekas kā neiespējamā misija. Viņš vispirms dabūja cirst kokus, lauza celmus ārā, lai dabūtu kādu tīrumu. Tie cilvēki varēja to izdarīt. Tāpēc ka viņš dzīves realitātei acīs: bedzot ir ticis vaļā no gūsta, beidzot ir dabūjis savu zemi, ir bērni un viņi jāaudzina.”

Raidījumu cikls “Saites. Sirdī Latvija.” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti