Dalies:

Vai remigrantu senioriem būs jāmaksā nodoklis no ārvalstīs nopelnītās pensijas?

Vai remigrantu senioriem būs jāmaksā nodoklis no ārvalstīs nopelnītās pensijas?
Latvijas Radio
  • 13. Feb. 2020

Ja remigrantu seniors ar savu ārvalstīs gūto pensiju atgriežas Latvijā, tad par visu, kas ir virs 300 eiro, viņam, tāpat kā Latvijas senioriem, jāmaksā iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN). Daļai potenciālo remigrantu nodokļu atvilkumi tad būtu iespaidīgi lieli, un diasporas politikas veidotāji to uzskata par būtisku šķērsli, lai tūkstošiem senioru atgrieztos Latvijā. 

Tāpēc Saeimā iesniegti grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, lai ārvalstīs gūtajām pensijām piemērotu tādu neapliekamo minimumu, kāds tas noteikts attiecīgajā valstī, kur pensija nopelnīta. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu remigrantu senioriem pēc atgriešanās Latvijā IIN nebūtu jāmaksā praktiski nemaz, jo viņu pensija nesasniegtu griestus, kas paredz uzsākt šī nodokļa maksāšanu. 6. februārī deputāti  pirmajā lasījumā šos grozījumus atbalstīja.

Lasītākās ziņas

Žurnālists, dzejnieks un publicists Ojārs Jānis Rozītis raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uzsver, ka katram remigrējušajam pensionāram stāsts ir savādāks. Viņš kopā ar dzīvesbiedri pirms četriem gadiem no Vācijas pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Viņa kundzes pensija, pat divas pensijas - Vācijā nekādā ziņā netiktu apliktas ar ienākumu nodokli. Turpretim Latvijā neapliekamā minimuma dēļ - sākumā 23% vai 24%, tagad 20% - viena piektdaļa viņas pensijas aiziet Latvijas valstij. Tā, protams, nav slikta lieta, taču Vācijas pensiju sistēmā viņa jau ir iemaksājusi nodevas, līdz ar to arī nodrošinājusi sev zināmas tiesības uz kaut kādu summu. Brutāli runājot, Latvijā šī summa tiek krietni paplucināta. 

Savukārt viņš kā bijušais Eiropas Savienības (ES) ierēdnis Latvijā nemaksā IIN. Tas varbūt izklausās apvainojoši visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, taču tāds ir ES likums. 

Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aija Barča uzskata, ka O. Rozīša un viņa kundzes piemērs ir vairāk izņēmums kopainā. Daudziem, kuri atgriežas Latvijā, pieredze ir daudz skaudrāka, jo savu ārzemēs sapelnīto lielo pensiju Latvijā saņem tikai minimālās algas apmērā - 430 eur. Tāpēc, ka dažkārt, no Latvijas aizbraucot un ilgus gadus strādājot citās valstīs, ir piemirsti bērni, kuri palikuši Latvijā, un viņiem nav maksāti alimenti. Latvijā palikusī otrā puse ir pieprasījusi iztikas līdzekļus no Garantijas fonda, un, atbraucot atpakaļ, ir jāsāk atmaksāt parāds.

Saeimas deputāts Atis Lejiņš (Jaunā Vienotība) uzsver, ka ne visi atgriežas pensijas vecumā. Cilvēks Latvijā var atgriezties jau pirms pensijas un te strādāt, radīt darba vietas un saņemt pēc tam pensiju, ko viņš ir nopelnījis. Un ļoti netaisni būtu viņu par to vēl sodīt. Diasporas likums pieņemts, lai veicinātu remigrāciju, un toreiz nebija paredzēts, ka remigrantiem vēl uzliks nodokļus. 

A.Lejiņš uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfisko situāciju pēc 20 līdz 30 gadiem, mēs esam izmirstoša tauta. Tāpēc mums remigrējušie seniori ir vajadzīgi, viņi ir mūsu tautieši. Ja viņi nenāks atpakaļ, tad kurš nāks uz Latviju? Daba tukšu vietu necietīs.  

Eiropas Latviešu apvienības priekšsēde Elīna Pinto teic, ka viņa būtu ļoti priecīga, ja mūsu tauta atbilstoši Latvijas Satversmei, pilsonības, repatriācijas un remigrācijas likumiem atkal apvienotos. Nupat piesauktajos likumos ir teikts, ka mūsu valsts mērķis ir sekmēt, lai mūsu tauta būtu kopā, un daļa no tā ir atgriešanās. Tieši pirmspensijas vecuma cilvēku vidū ir visaugstākā gatavība atgriezties Latvijā. Ja kopumā diasporā tikai katrs trešais apsver atgriešanos, tad pirmspensijas vecuma cilvēki, vismaz Eiropā, septiņi no desmit gribētu atgriezties. 

Svarīgi, ka, atgriežoties senioriem, saikni ar Latviju saglabā arī viņu bērni un mazbērni - gados jaunākajiem latviešiem Latvija tad ir ne tikai sapņu zeme, bet reāla valsts, kurā viņi var sevi iztēloties tikai tad, ja viņiem ir personiskas saites. Lai sekmētu atgriešanos, varētu sākt ar pensionāru vai pirmspensijas vecuma cilvēku grupu, kuri tam ir visvairāk gatavi.

Diemžēl Latvija ir pirmspēdējā vietā Eiropā pensionāru nabadzības ziņā. Jaunākie Eurostat dati liecina, ka Latvijā katrs otrais atšķirībā no katra Eiropas septītā pensionāra ir uz nabadzības riska sliekšņa. Pirms iesniegt priekšlikumu par ārvalstu pensiju neapliekamā minimuma aizsardzību, jau Diasporas likuma tapšanas laikā tika rūpīgi izvērtēts, kāda būtu ekonomiskā ietekme un pienesums Latvijai. Pat pie vispiesardzīgākajām prognozēm par to, kā tas sekmētu remigrāciju, tas bija ar pluss zīmi - pieaugtu gan patēriņš, gan IKP apjoms. Tajā laikā, kad tika rēķināts, tie bija tikai puse no resursiem, kas vajadzīgi veselības aprūpes reformai. Turklāt šī summa būtiski pieaugs - pēc pieciem līdz desmit gadiem, kad aizvien lielāks skaits krīzes gados aizbraukušo sasniegs pensijas vecumu. Arī toreizējai Pensionāru savienības vadībai tika piedāvāts, ka papildus šim jau netiešajam efektam uz ekonomiku varētu apspriest arī solidārus paņēmienus, kā aicināt noteikt, ka no ārvalstu pensijām iekasēto nodokli tieši novirzītu Latvijas mazo pensiju celšanai. Arī ieguldītais darbs ar juristiem, ekonomistiem, kā arī, uzklausot cilvēku stāstus abpus robežai, liecina, ka tas būtu ar pluss zīmi Latvijai. 

Deviņdesmitajos gados, kad Latvijai bija svarīgi, lai atgrieztos mūsu trimdas cilvēki no ASV un Kanādas, Latvijas valdība noslēdza līgumu ar šīm abām valstīm, tāpat arī ar Krieviju un Ukrainu par to, ka tiem, kuri no šīm valstīm pārcelsies uz Latviju, pensijas tiks aizsargātas šādā veidā. ASV un Kanādas gadījumā tiks aizsargāts neapliekamais minimums - tas, par ko šobrīd tiek runāts arī attiecībā uz Eiropu. Savukārt iebraucējiem no Krievijas un Ukrainas IIN nav jāmaksā vispār. Tāpat ir starpvaldību līgums ar ES, ka tās institūcijās strādājošie pēc pārcelšanās uz Latviju no savas pensijas šeit nodokli nemaksā. Tas nozīmē, ka šī situācija tiktu izlīdzināta, Latvijā jau tāds precedents ir. 

LR Tiesībsargs Juris Jansons uzsver - ja Latvijas pensija, kas ir zem nabadzības riska sliekšņa, tiek aplikta ar IIN, tad Latvija ir stipri tālu no sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts. Tas ir pilnīgi nepareizi, tā ir parlamenta politiskā izšķiršanās. Otrkārt, jāievēro tas, kas rakstīts Satversmē. Situācija ir likumīga, taču tā ir prettiesiska. 

Savukārt, ja runā par IIN sistēmu, arī ar to ir samērā slikti, jo pagājšgad pierādīts, ka neviens no IIN maksātājiem nemaksā nevienu eirocentu IIN, ja viņam ir minimālā alga - 430 eur bruto, un ne valsts, ne pašvaldība neko nesaņem. 

Savukārt, ja runā par IIN sistēmu, arī ar to ir samērā slikti, jo pagājšgad pierādīts, ka neviens no IIN maksātājiem nemaksā nevienu eirocentu IIN, ja viņam ir minimālā alga - 430 eur bruto, un ne valsts, ne pašvaldība neko nesaņem. Turklāt, jo vairāk bērnu, jo mazāk iespēju atvieglojumiem, kas paredzēti IIN likumā - tāpēc, ka nav, no kā iekasēt. Ja raugās uz sociālajām iemaksām no minimālās algas cilvēkam, kuram ir trīs bērni un ienākumi ir ap 1000 eur, tad faktiski tā ir situācija, kad budžetā nekas nenonāk. Turklāt visi šie cilvēki ir arī sociāli neaizsargāti, jo sociālās iemaksas ir tādas, ka nākotnē viņiem būs sarežģījumi apmesties pat kaut kādā nakts patversmē. 

Tāpēc runāt pat tiesisko vienlīdzību, kad ES ierēdņiem nav jāmaksā nekādi nodokļi, viņaprāt, ir nepareizi. Nav konsekvenču. Tāpēc Saeimai jābūt ļoti uzmanīgai un atbildīgai - nevis, domājot par remigrāciju, jāgriež pa gabaliņam un jāsaka - te mēs piemērosim kaut kādu īpašāku kārtību, piemērosim IIN pēc minimālā sliekšņa, bet jāivēro kaut kāda konsekvence. 

Izejas pozīcijai jābūt ar skaidru skatu - kas ir tas minimālais ienākums, runājot par pensijām, lai cilvēks varētu dzīvot. Pensijām ir jābūt tādām, lai cilvēks varētu dzīvot cilvēka cienīgi. Turklāt valsts politikai ir jābūt konsekventai - neaplikt ar IIN pensijas, kas ir zem nabadzības riska sliekšņa. Un nākamais jautājums tad būtu - kas ir tas pensiju līmenis, no kura varētu sākt aplikt. J. Jansons piedāvā raudzīties mūsdienīgāk vai tālākā nākotnē - pensijām vajadzētu piemērot pilnīgi citu nodokļu likmi, jo tas nav tas pats, kas darba alga. 

Atis Lejiņš stāsta, ka Saeimā ir politiskā griba šo jomu sakārtot. Tomēr nedrīkt būt arī nekonsekvents - cilvēki ārzemēs ir strādājuši smagu darbu, nopelnījuši pensiju un atgriežas Latvijā, kur uzliek vēl vienu nodokli - kā sodu par to ka tu esi atgriezies. 

Elīna Pinto aicina nesabiezināt krāsas, jo pastāv risks ieslīgt kariķēšanā par bagāto ārzemju latvieti, kurš tagad Latvijā dzīvos neaizskaramības burbulī cepuri kuldams un kā oligarhs nemaksās nodokļus. Cilvēki, kas atstājuši Latviju, ļoti labi zina, ko nozīmē būt pensionāram Latvijā. Tieši tāpēc tik daudz diasporas cilvēku saviem vecākiem un vecvecākiem ikdienā pārskaita lielas naudas summas uz Latviju, lai viņi nebūtu uz šī nabadzības sliekšņa. Lai seniori varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ir mūsu kopējās interesēs. E. Pinto piekrīt tiesībsarga teiktajam, ka ļoti svarīgi ir uzlabot pensionāru dzīves apstākļus Latvijā, un šis ir viens no veidiem, kā var pienest līdzekļus Latvijai.

Šobrīd Eiropā vairums pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku ir nopelnījuši arī Latvijas pensiju. Ja viņi nolemj neatgriezties, tad viņi šo pensiju izved no Latvijas un tērē ārvalstīs, par to nemaksājot nekādu nodokli. Savukārt, atgriežoties Latvijā, saskaitot kopā ārvalsts un Latvijas pensijas daļu, šobrīd ar uzlikto Latvijas minimumu iznāk, ka viņiem Latvijas pensija ir jāatdod nodokļos. Turklāt remigrants zaudē visus tos sociālos ieguvumus, kas viņam būtu bijuši mītnes zemē. Tas cilvēkus nostāda ļoti sarežģītā situācijā, kad sirds velk atpakaļ, kad viņi varbūt vēlētos sakopt savas dzimtās mājas novados un pie sevis aicināt arī bērnus un mazbērnus, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Taču, racionāli spriežot, tas ir neprāts. 

Atis Lejiņš uzsver - zinot, kas notiek Latvijā, cilvēki slēpj savu patieso atrašanās vietu - oficiāli dzīvo ārvalstīs, bet patiesībā Latvijā. Viņš aicina paskatīties, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Lietuvas Labklājības ministrs A. Lejiņam sarunā ir teicis, ka viņi ar prieku sagaida tos, kas atgriežas un neuzliek nekādu nodokli - galvenais, ka viņi ir atgriezušies un naudu atved atpakaļ. Savukārt Igaunijā par šo vēl diskutē, viņi mēģina pacelt savu minimālo neapliekamo līdz tam līmenim, kas ir Īrijā vai Anglijā, lai situāciju izlīdzinātu. 

Aija Barča turpina, ka savulaik Saeimā arī bijusi vēlme pensijas neaplikt ar nodokļiem. Tad, kad šo jautājumu skatīja Sociālo un darba lietu komisijā, bija izdevies panākt vienošanos gan ar Labklājības, gan ar Finanšu ministriju. Savukārt tagad Pensionāru federācija, gatavojoties nākamā gada budžetam, neapliekamo minimumu prasīs minimālās algas apmērā, 430 eur. 

Juris Jansons uzsver kādu ārkārtīgi svarīgu lietu, kas ir tiesiskā un sociāli atbildīgā valstī -  cilvēka cieņas nodošināšanu - lai pensionārs varētu ne tikai izdzīvot, bet gan dzīvot cilvēka cienīgi. Tas ir ierakstīts arī LR Satversmē un ES Pamattiesību hartas 1. pantā. Tas nozīmē, ka valstij - Saeimai un valdībai ir jāizdara viss iespējmais, varbūt pat neiespējamais, lai tiešām tam pietuvotos un nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts principu ieviešanu. 

Atgriežoties pie sarunas par ārvalstu pensijām, Ojārs Jānis Rozītis uzsver, ka viņi ar dzīvesbiedri nav dzimuši un auguši Latvijā - te, savu vecāku dzimtenē, viņi ir nonākuši tikai pensijas vecumā. Turklāt šis likumprojekts attiecas tikai uz vecuma pensijām. O. J. Rozītis teic, ka viņa kundzei ir arī darba vietas pensija, tā ka šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Tomēr viņš uzsver, ka nekādā gadījumā negrib izvairīties no nodokļa, tikai viņš nesaprot, kāpēc viņu izšķiršanos vecumdienas pavadīt Latvijā apliek ar vienu piektdaļu atvilkumu. O. J. Rozītis teic, ka viņa kundze to uzskata par netaisnību - ja viņa būtu palikusi uz dzīvi Vācijā, tad viņa dabūtu visu naudu, kas viņai pienākas.

Elīna Pinto papildina O. J. Rozīša sacīto, ka Eiropā ir 18 valstis, kuras turpina saviem pensionāriem segt veselības aprūpes izdevumus pat tad, ja šie pensionāri vairs nedzīvo šajā valstī. Nereti saka, ka nodokli Latvijā uzliek tādēļ, lai varētu šiem cilvēkiem nodrošināt veselības aprūpi un infrastruktūru. Taču patiesībā cilvēki, vismaz no šīm 18 valstīm, ienes Latvijas veselības aprūpes sistēmā papildus naudu, viņi subsidē Latvijas ārstu pakalpojumus no šī ārvalstu budžeta, un tas arī ir ieguvums Latvijai. 

Runājot par citu ES valstu remigrācijas poitiku, E. Pinto stāsta, ka Eiropā ir diasporiskas valstis, piemēram, Portugāle, kur kā viens no valdības virsuzdevumiem ir izvirzīts šo visu vecumu cilvēku atsaukšana atpakaļ. Tā tiek uztverta kā investīcija. Portugāles valdība remigrantiem visos vecumos pirmos trīs gadus pēc atgriešanās IIN jebkādiem ienākumiem neuzliek vispār. Arī pensijas ienākumiem desmit gadu garumā netiek uzlikts nodoklis. 

E. Pinto teic, ka viņai Portugālē ir radi un pazīstami žurnālisti, kuri stāsta, ka portugāļi ir tauta ar senām emigrācijas tradīcijām, kas apzinās, cik daudz naudas viņu diaspora ir pārskaitījusi uz Portugāli tai laikā, kad valstij klājās grūti. Tāpēc Portugāles sabiedrība šādu valdības dāsnumu uztver nevis ar neapmierinātību, bet gan teic, ka tas ir lieliski, jo visiem ir jābūt kopā. Portugāļi saka - lai tas notiek, ja tas palīdz cilvēkiem atgriezties, mums jau nevienam tas neko nenoņem, toties pienes valsts kopējai kasei. Portugāles sociāldemokrātiskā valdība ir ļoti atbildīgi izvērtējusi kopējo nodokļu un sociālā atbalsta sistēmu, caur kuru arī vietējais cilvēks jūt, ka tas atgriežas arī viņa kabatā - jo mēs kopā esam vairāk un stiprāki, jo tas katram no mums nāk par labu. 

Aija Barča saistībā ar remigrantiem aicina neaizmirst arī pārējās pensijas, piemēram, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas, taču likumprojekts runā tikai par vecuma pensijām. Pensionāru federācija izteiks savu viedokli un iesniegs Saeimā. 

Juris Jansons aicina parlamentu daudz atbildīgāk ievērot labas likumdošanas prakses principu un nepieņemt pirmajā lasījumā brāķus, kā to ir norādījusi arī Sarversmes tiesa un Valsts prezidents. Tad nebūs brīnums, ka mēs konceptuāli pieņemam pirmajā lasījumā, un tad Saeima melnām mutēm labo brāķi. Tas nav pieļaujams. 

Runājot par to, vai šo likumu var apstrīdēt kā diskriminējošu vai morāli neētisku, tiesībsargs teic, ka šajā fāzē vēl negrib izteikties. Taču, ja ir pārkāpts likumdošanas labas prakses princips, tad tas jau ir pamats, lai likumu varētu vērtēt no satversmības riskiem. 

Elīna Pinto atgādina, ka Diasporas likums tika pieņemts un šī norma tika diskutēta jau trīs gadu garumā. Tā ir viena no retajām normām, kas Diasporas likumu atšķir no čaulas likuma, kas darbojas tikai ministriju interesēs. Šī ir prakstiska lieta, kas ļauj mums piesaistīt Latvijai tos cilvēkus, kas tiešām ir gatavi un vēlas to darīt. Tāpēc ieviesīsim mūsu pieņemtos likumus dzīvē tā, lai tie nestu ieguvumu arī visai mūsu Latvijai kopumā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti