Dalies:

Vai latviešu grāmatas vieno tautiešus pasaulē?

Vai latviešu grāmatas vieno tautiešus pasaulē?
  • 18. Mar. 2019

Marta sākumā vienīgajā baltiešu kopīpašumā pasaulē notika gadskārtējais Latviešu literatūras pulciņš. Tur varēja satikt latviešus gan no Vācijas, gan Luksemburgas, gan arī literatūras ekspertus no Latvijas. Izmantoju iespēju uzdot divus būtiskus jautājumus.

  • Kāpēc latviešiem būtu svarīgi lasīt latviešu literatūru, dzīvojot ārpus Latvijas?

GUNTIS BERELIS, rakstnieks (Latvija)

Jo tu piederi pie tās mazskaitlīgās cilts, kura runā latviešu valodā. Literatūra būtībā ir tā lieta, kur valoda dzīvo. Bez literatūras nebūtu latviešu valodas, un bez latviešu valodas nebūtu latviešu.

Lasītākās ziņas valstī

AINA URDZE, valodniece (Vācija)

Lai varētu kaut ko vispār lasīt latviešu valodā. Ja dzīvo Vācijā un visapkārt skan vācu valoda, tad katrs vingrinājums lasīt kaut ko citā valodā ir labs. Tāpat, ja prot angļu valodu, vajadzētu lasīt arī literatūru angļu valodā.

AUSTRIS GRASIS, bijušais baltu valodu lektors Bonnas universitātē (Latvija)

Lai nezaudētu pulsu ar valodu. Literatūra tomēr lielā mērā atspoguļo sabiedrību un mūsu latvisko mentalitāti.

ANDREJS URDZE, 30 gadus vadījis baltiešu kopībašumu Annabergā, Bonnā, Rietumvācijā, Annabergas Literatūras pulciņa vadītājs (Vācija)

Jo tā var elementāri, apgūt valodu. Kad mani bērni bija mazi, viņi lietoja vārdus, kurus es pats ikdienā nelietoju – tādēļ, ka biju viņiem priekšā lasījis grāmatas. Otrkārt, jau padomju laikā man bija svarīgi iejusties un saprast, ko Latvijā cilvēki domā, kas viņus nodarbina. Tā man radās cita zināšana par Latviju. Kad sākās pārmaiņu posms, man bija labāka iespēja Latviju pasniegt vācu publikai.

GITA PUTCE, mācītāja emer. (Lielbritānija/ Vācija)

Lasu angļu, vācu un latviešu literatūru. Es izvēlos, ko gribu lasīt. Bieži vien latviešu literatūra man nemaz pārāk nepatīk.

LAUMA ZVIDRIŅA, skolotāja (Vācija)

Visiem latviešem jālasa latviešu literatūra – vienalga, kur viņi dzīvo. Es bez grāmatām nevarētu, jo tur ir viss, ko gribu zināt – gan valodas, gan stāsta ziņā. Grāmatas iepazīstina ar rakstniekiem un dzejniekiem – vārdi jau ir zināmi, bet teksts taču arī ir jālasa. Maniem vecākiem bija plaša bibliotēka: visas Grāmatu Drauga grāmatas un, protams, avīzes. Tas ļāva uzzināt un diskutēt par notikumiem latviešu sabiedrībā trimdā un Latvijā.

LEONS BRIEDIS, dzejnieks (Latvija)

Ja es patiešām esmu šīs tautas pārstāvis un šajā valodā daudzmaz runāju, tad man ir arī jādzīvo šajā vidē, neraugoties uz to, ka es ikdienā dzīvoju vāciskā, zviedriskā vai kādā citā vidē. Svarīgi ir sevi saglabāt, savu identitāti. Mūsu uzdevums ir kaut vai daļēji modināt šajos cilvēkos saknes. Mūsu jau nav tik daudz šajā pasaulē. Un neviens cilvēks, manā izpratnē, nav normāls, ja viņam nav sakņu. Ja mēs varam cilvēkā kaut vai 20, 30, 40 vai 70 gadu vecumā atmodināt šo sakņu izjūtu, šo asinsbalsi – tas jau ir daudz.

MĀRIS SALĒJS, dzejnieks, literatūrkritiķis, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts (Latvija)

Ja viņi atceras sevi kā latviešus un ja viņi saprot, ka latviešu literatūra ir daļa no viņu esības, ja latviešu literatūra ļauj saglabāt kaut ko no viņu patības, no viņu valodas patības, no viņu domāšanas lokanuma un domāšanas pilnības latviešu valodā, lai tā neatrofētos, neatmirtu vai nesamazinātos un nekļūtu gaudena, es domāju, ka tādēļ ir jālasa latviešu literatūra.

  • Kura ir Jūsu pēdējā laikā lasītā labākā latviešu grāmata?

ANDREJS URDZE, 30 gadus vadījis baltiešu kopībašumu Annabergā, Bonnā, Rietumvācijā, Annabergas Literatūras pulciņa vadītājs (Vācija)

Mani ļoti uzrunāja vēstures sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts, īpaši Noras Ikstenas Mātes piens. Bet ne tikai tas, bija vairākas grāmatas no šīs sērijas. Ļoti vērtīgi, ka tajās nav tikai sausi fakti, te tu vari kaut ko saprast arī no gaisotnes, kurā cilvēki attiecīgā laika sprīdī ir dzīvojuši, jutuši, par ko ir domājuši. Šī vēstures grāmatu sērija ir kaut kas sevišķs.

GITA PUTCE, mācītāja emer. (Lielbritānija/ Vācija)

Izlasīju Noras Ikstenas Mātes pienu, tā man patika. Un tad, es diemžēl neatceros autori, bija par vienu rakstnieci, par vienu jaunu sievieti, kas bija bijusi Sibīrijā un mēģināja pēc tam Latvijā veidot savu dzīvi, bet viņai neveicās. Man ļoti patika šī grāmata. Varēju uzzināt par problēmām, kādas bija cilvēkiem, kad viņi atgriezās no Sibīrijas: iekļauties latviešu sabiedrībā Latvijā, par visiem trūkumiem, kas arī bija rakstniecībā – savureiz nebija rakstāmpapīra, rakstāmmašīnas nebija. Par tādām lietām mēs te tik daudz nezinājām.

AUSTRIS GRASIS, bijušais baltu valodu lektors Bonnas universitātē (Latvija)

Aivara Freimaņa Katls. Ļoti sulīga valoda un humors, kas nav biežs viesis mūsu literatūrā. Ļoti raits stāstījums, kā arī otras mūsu valsts valodas – lībiešu valodas paraugi un ieskats lībiešu dzīvē.

GUNTIS BERELIS, rakstnieks (Latvija)

Šo grāmatu vēl neviens nav lasījis, tā vēl nav iznākusi. Es šai grāmatai esmu redaktors, tāpēc ļoti labi zinu – tā ir Kristīne Ulberga. Iespējams, ka nosaukums būs Svētceļojums uz mājām. Tā ir dulla meitene, kura Santjago svētceļojumā vienā mēnesī nostaigājusi 900 kilometrus ar 100 eiro kabatā un vēl ar nākamo čali pie sāniem.

LAUMA ZVIDRIŅA, skolotāja (Vācija)

Man jau patīk arī dzeju grāmatas, tās es bieži lasu. Pēdējā laikā varbūt vairāk bija jālasa vācu valodā, jo es vāciešiem uzstāšos ar Māras Zālītes dzeju, būs arī fragmenti no viņas prozas. Māras Zālītes Pieci pirksti, protams, ir laba grāmata. Un arī viņas Paradīzes putni.

AINA URDZE, valodniece (Vācija)

Izlasīju Franciskas Ermleres romānu Jūgenda pasāža, kas ir cikla Rīgas detektīvs otrā grāmata. Tiešām interesants kriminālromāna paveids. Tā laikam neskaitās augstas klases literatūra, bet tā mani iespaidoja.

MĀRIS SALĒJS, dzejnieks, literatūrkritiķis, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts (Latvija)

Es ļoti lēnām eju cauri Janas Egles pēdējai grāmatai, stāstu krājumam, kurš vienlaikus ir lasāms kā romāns – Svešie jeb Miļeņkij ti moi. Man šķiet, ka šī ir ļoti īsta, groda, arī savā sižetā ļoti groda un dziļa literatūra, kurā vārdi ir lietoti ļoti ietilpīgi. Šī literatūra nav izšķērdīga ar vārdiem. Katram vārdam apakšā ir ļoti dziļš segums un katrs vārds veido šo stāstu ļoti būtiski un ļoti dziļi.

LEONS BRIEDIS, dzejnieks (Latvija)

Mums patiešām ir ļoti laba proza: Nora Ikstena ar Mātes pienu, kas man ļoti patika. Jā, un, protams, Māris Bērziņš ar Svina garšu – romāns, kas uz mani atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu. Šis romāns saņēma Literatūras Gada balvu un, manuprāt, ir viens no spilgtākajiem. Šīs abas grāmatas pieder sērijai Mēs. Latvija, XX gadsimts.

Autore: Ieva Freinberga

Foto: Publicitātes attēls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti