Dalies:

Vācijā mēs varam vairāk izdarīt

Vācijā mēs varam vairāk izdarīt
Foto: Ieva Freinberga
  • 15. Jun. 2019

INESE un JURIS ANDRUSI ar sešpadsmitgadīgo meitu Santu un jau pavisam drīz astoņgadīgo dēlu Riču Vācijā dzīvo piecus gadus. No Latvijas viņi aizbrauca, jo Inesei slēdza darba vietu, bet Juris savu darbu bija spiests atstāt veselības problēmu dēļ. Tagad visi mīt Bērzainē - latviešu kultūras centrā Freiburgā, Dienvidvācijā.

Vācu valoda

Inese: Pirmo reizi es Vācijā biju jau 19 gadu vecumā, kad vienu gadu auklēju invalīdu meitenīti. Ar vidusskolas vācu valodas zināšanām bija daudz par maz, bet, dzīvojot vācu ģimenē, ātri vien iemācījos.

Lasītākās ziņas valstī

Pēc 17 gadiem, kad nu jau ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Vācijā, šīs zināšanas gauži noderēja. Taču tik un tā tās izrādījās ļoti nepietiekamas - knapi B1 līmenis.

Juris: Latvijā tikai mazliet biju sācis mācīties vācu valodu, tas pat nebija A1. Taču tas bija pamats, lai varētu mācīties tālāk. Latvijā ir grūti atrast, kur mācīties vācu valodu, jo visi grib mācīties tikai angliski, tās klases ir pilnas. Mēs vācu valodas klasē bijām tikai seši cilvēki.

Darbs ar filosofiju

Inese: Es strādāju veikalā par pārdevēju. Itāliešu ģimene, kurai pieder šis uzņēmums, savus darbiniekus speciāli meklē starp dažādām tautībām, lai šiem cilvēkiem dotu iespēju. Viņi uzskata, ka, dodot iespēju, viņi dara labu darbu. Darba aģentūrā viņi tieši tā arī prasa - mums, lūdzu, tos cilvēkus, kas ir ienācēji Vācijā, nevis vācieti, kuram darbu dabūt ir vieglāk.

Juris: Viņi saka, ka paši sākumā ir piedzīvojuši, cik grūti iebraucējam dabūt darbu.

Inese: Šefa mammīte Otrā pasaules kara laikā vai tūlīt pēc kara ir bijusi spiesta izceļot no Itālijas. Tāpēc viņi saprtot šo situāciju.

Man patīk darba devēju attieksme - pie manis atnāk pats lielākais šefs, kas vispār ir mūsu uzņēmumā, un prasa, kā es jūtos, vai man ir viegli iestrādāties, vai nevajag palīdzību. Viņš vienkārši atnāk un pajautā.

Juris: Es strādāju laikraksta Badische Zeitung meitas uzņēmumā un klientiem naktīs piegādāju avīzes un vēstules, lai agri no rīta viņi tās varētu atrast savās pastkastēs. Ja kādreiz vācu valodā kaut ko nesaprotu, tad izliekos, ka tomēr visu saprotu un vēroju vācieša reakciju. Mašīnā man ir blociņš, tur pēc tam ātri pierakstu nezināmo vārdu, bet mājās paprasu Santai vai Inesei, ko tas īsti nozīmē. Ja ir ļoti spiedīga situācija, tad uzreiz zvanu Inesei.

Inese: Pašā sākumā Juris gandrīz vai katru nakti zvanīja. Taču tagad vairs nav problēmu, viņš izgāja integrācijas kursus, tie bija ļoti labi.

Integrācija un sertifikāti

Inese: Integrācijas kursiem var pieteikties jebkurš sveštautietis, kas iebrauc Vācijā un pusgadu te nodzīvo, kaut vai esi bezdarbnieks. Tūlīt šos kursus var dabūt vienīgi tad, ja tu valodas nezināšanas dēļ esi atlaists no darba - kā es, kad mani atlaida no pirmā darba, jo es vāciski nemācēju tik labi.

Juris: Tevi atlaida nevis tāpēc, ka nezināji, bet tāpēc, ka Tev nebija kārtību mīlošajiem vāciešiem nepieciešamais sertifikāts, kas apliecina, ka Tev ir B1.

Inese: Jā, Vācijā vari nemācēt valodu, bet, ja tev ir setifikāts, tad paņems darbā. Arī, ja tev ir apliecība, ka esi beigusi šādus vai tādus kursus, paņems darbā - tas nekas, ka patiesībā tu strādā sliktāk nekā pārējie.

Integrācijas kursi ir sadalīti moduļos, viens modulis - sešas intensīvo kursu nedēļas. Lai tiktu līdz B1, ir jāiziet seši moduļi. Reāli skolā jānoiet deviņi mēneši.

Dubultpilsonība, vecumdienas un drošība

Juris: Integrācijas kursi ir pirmais solis uz Vācijas pilsonību.

Inese: Lai dabūtu pilsonību, Vācijā jānodzīvo astoņus gadus. No Latvijas pilsonības mēs neatteiksimies, bet dubultpilsonību gan gribam. Tad mēs Vācijā varētu vēlēt. Arī, ja mēs kādreiz vinnētu miljonu, tad mēs īpašumu Vācijā varētu iegādāties ar atvieglotiem noteikumiem, jo ārzemniekiem visi nodokļi ir lielāki. Laikam jau tomēr mēs paliksim Vācijā.

Es vieglāk sevi iedomājos mazā Itālijas ciematiņā nekā Latvijā, jo tur ir lētāki dzīvokļi. Vācijā ar savu pensiju mēs Vācijas dzīvokli nepavilksim.

Latvijā ir arī ļoti jācīnās, lai tu vispār saņemtu to, kas pēc likuma pienākas: piemaksas par virsstundām, par darbu svētdienās, svētkos, par atvaļinājumiem, bieži ir jāpierāda, ka man tas tiešām pienākas. Vācijā nav pat domas kaut ko šmugulēt.

Turklāt Vācijā ir reāla veselības apdrošināšana. Latvijā, kad Jurim bija lielas problēmas ar kājām, apdrošināšana neko nesedza. Taču tagad Vācijā viņam beidzot atkal ir taisnas kājas. Vai tu pelni 500 vai 5000 eiro, tik un tā tu te saņemsi medicīnisko palīdzību. Taču Latvijā kvalitatīvu medicīnisko palīdzību var saņemt tikai tad, ja tev ir daudz naudas.

Te, Vācijā, es jūtos droša, ka man būs ko ēst - arī tad, ja būs bezdarbs vai slimība. Mēs skaitāmies mazpelnošie, taču mums pietiek. Mēs dzīvojam, un nav jāskaita katrs cents.

Juris: Skumji teikt, bet dzīvojam labāk nekā Latvijā.

Stereotipi par latviešiem un prasme pateikties

Inese: Vāciešiem latvieši ir tie strādīgie, kurus var izmantot. Viņi rukās un rukās, un nekad neatteiks. Kad man darbā saslimst kolēģe, pirmā, kurai jautā par iespēju aizvietot, esmu es.  Viņi zina, ka latviešu meitene strādās. Jurim darbā ir tas pats - kad latvietis iet darbā, tad nav nekādu kļūdu, viss ir kārtībā.

Juris: Kad es biju slimnīcā, mans šefs uztraucies jautāja - kur tas mūsu latvietis ir palicis? Viņš bija nobažījies, vai tikai neesmu pārgājis darbā uz citu apkaimi. Pats pirmais pārsteigums par darba devēju man bija, kad gulēju pēc pirmās operācijas - nekad ko tādu nebiju pieredzējis: pēkšņi zvans pie durvīm - atbraucis šefs ar lielu mandarīnu grozu. Otrajā reizē lielais šefs arī bija atbraucis ciemos - nezinu, vai viņiem tā ir pieņemts, vai arī atbraucis pārbaudīt, ka tiešām esmu slims - man jau tā latviskā neuzticība.

Inese: Ziemsvētkos Jurim no klientiem atnāk pāri par 30 apsveikuma kartiņu. Pirmajā gadā bija šoks: Juris - svešs cilvēks, strādā naktīs, cik klientu vispār viņu ir satikuši? Un tomēr, Jurim sūta - pārsvarā kartiņu ar mazu naudiņu un pateicības vārdiem. Dažkārt lasu šīs kartiņas un man aiz aizkustinājuma raudiens nāk.

Kurš Latvijā ir pateicies pastniekam? Tas taču ir viņa darbs, par to maksā! Savukārt Vācijā pateikties pastniekam ir ierasta lieta. Otrajā vai trešajā gadā Jura klienti pat brauca pie mums ciemos. Tu jūties novērtēts.

Eiropas apceļošana par dažiem eiro

Inese: Jā, biļetes es māku sameklēt. Septembrī mēs četratā, plus Jurim vēl arī meita atbrauks no Latvijas - lidosim uz Milānu Itālijā, katrs par 4 eiro. Atpakaļ mēs ar Santu un Riču lidosim, es vairs neatceros - par 2 vai 3 eiro līdz Štutgartei. Bet no Štutgartes būs “dārgs” autobuss - 5 eiro katram.

Ja tu maijā pērc biļetes uz septembri, tad tās var dabūt par 5 līdz 9 eiro. Tā mēs esam bijuši Francijā, Kolmārā, bet Santiņa ir redzējusi arī Parīzi. Mūsu jaunākais plāns - apmeklēt vismaz trīs Eiropas galvaspilsētas gadā. Nākamā gada aprīlī mēs abi ar Juri ņemsim atvaļinājumu un brauksim uz Vīni, Bratislavu un Prāgu.

Latvija - pietrūkst un nepietrūkst

Inese: Man ļoti pietrūkst jūra un latviešu žurnāli. Kāds jau atved, bet - cik tie ir svaigi. Tomēr es priecājos tā vai tā, lasu pat 2013. gadu, ka tikai žurnāls!

Juris: Man arī jūra pietrūkst. Mēs Latvijā dzīvojām Tukumā. Bieži, kad braucu uz darbu Rīgā, pa ceļam izkāpu Dubultos un ar kājām gāju gar jūru līdz pat Majoriem, Dzintariem. Vai arī pēc darba pastaigāju gar jūru - vienalga, vējš vai kas, bet mēs staigājām gar jūru. Citi saka - trakie, bet mēs tikai savilkām kapuces un gājām.

Inese: Ričiņš atceras, ka Latvijā bija sniegs un mēs taisījām sniegavīrus pie jūras. Te nekā tāda nav.

Es lepojos, ka nāku no Latvijas. Vācieši man saka - o, jums taču ir Dukurs, tas un vēl tas, un hokejs. Hokeja čempionāta laikā mans itāļu šefs speciāli atnāk uz darbu un saka - rīt taču mūsējie spēlēs ar tavējiem! Atbildu - jā, ceru, ka Tu iedzersi, ja mēs vinnēsim! Viņš saka - protams, ja arī Itālija zaudēs, es būšu lepns, jo pazīstu taču vienu latvieti!

Kad pirmo reizi deviņdesmito gadu vidū biju Vācijā, es raudāju, dziedot Latvijas himnu. Pusgadu nebiju dzirdējusi latviešu valodu, izņemot reizi nedēļā - tad vēl bija telefoni ar ripiņām, mobilo nebija - kad drīkstēju piecas minūtes runāt ar savējiem, tā bija mana vienīgā latviešu valoda. Un 18. novembrī aizbraucu uz Minsteres Latviešu ģimnāziju. Tad es tiešām pirmo reizi raudāju. Dievs, svētī Latviju - līdz tam es šos vārdus neuztvēru tik personīgi. Taču tad es sapratu - tā tiešām ir lūgšana, lai Dievs svētī Latviju.

Bērni un latviešu valoda

Andrusu lielā meita Santa ļoti labi prot latviešu valodu un ir labākā vācu valodā savā vācu klasē. Taču dēls Ričs, kaut gan vecāki ar viņu runā latviski, ar saviem latviešu draugiem tomēr sarunājas vāciski. Kāpēc?

Ričiņš: Nezinu, es daudz runāju vāciski un mazliet esmu aizmirsis runāt latviski. Man ir daudz vācu draugu. Ar viņiem es runāju vāciski.

Inese: Cik tad liels vārdu krājums var būt trīsgadīgam bērnam, kāds bija Ričs, kad viņš aizbrauca no Latvijas? Viņš dažkārt jautā - kā tas ir latviski? Protams, ēdiens, sadzīve - tas viņam viss ir skaidri latviski. Latviešu skoliņā viņš arī ļoti labi tiek līdzi. Bet, kad mēs skoliņā mācījāmies par kokiem, tad viņš zināja, kā čiekurs ir vāciski, bet latviski viņš to nezināja, jo ikdienā šo vārdu neizmanto.

Es nezinu, ko darīt. Mēs piedalījāmies 3x3 nometnē tepat Vācijā, Bērzainē. Mēs cenšamies labot, ja viņš runā vāciski, tomēr neizrādām dusmas, jo psihologs mums to neļāva. Vietējie latvieši saka, ka reiz viņam nāks sapratne par latviešu valodu kā bagātību. Domāju, ka Ričam  vācu valodā vienkārši ir lielāks vārdu krājums. Turklāt, ja arī latviešu draugi prot vāciski, tad kāpēc pūlēties latviski. Sākumā viņi visi savstarpēji runāja tikai latviski.

Kad Ričiņš sāka iet vācu bērnudārzā, tad audzinātāja man piekodināja - vecāki, lūdzu, tikai nebendējiet bērnus ar savu “gudro” vācu valodu, viņš pats iemācīsies - un labāk par jums. Tam es pilnīgi piekrītu.  

Man ir ļoti svarīgi, ka Ričs iet latviešu skolā un Santa dzied latviešu korī. Un prieks, ka meita ir tikusi ģimnāzijā, jo tur katrs nevar tikt, tikai, tā sakot, gudrie bērni, kam tālāk ir iespēja studēt augstskolā.

Latviešu centrs Bērzaine

Juris: Labi, ka mums tepat blakus ir laviešu centrs Bērzaine ar skoliņu un kori - te ir latviešu vide. Ja mēs dzīvotu pilsētā, kur tās valodas nav... Mēs paši neaizmirstu valodu, bet manam kolēģim no Bulgārijas, kurš dzīvo pilsētā, bērni runā tikai vāciski.

Inese: Man radās atbilde, kāpēc man nepietrūkst Latvija - jo mums te viss ir. Pirmie Jāņi, kad es te vēl biju viena pati, bija vislatviskākie Jāņi manā mūžā.

Man nepietrūkst Latvija, jo mums ir tā laime dzīvot mazajā Latvijā, Bērzainē. Te ir latviešu skoliņa, latviešu koris, latviešu sarīkojumi.

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti