Dalies:

Trimdas latvietis Austris Grasis pret čekistu "spēlēm": II daļa

Trimdas latvietis Austris Grasis pret čekistu "spēlēm": II daļa
  • 23. Nov. 2019

Šodien grūti iedomāties, ar kādu realitāti kādreiz bija jāsastopas brīvajā pasaulē augušam jaunam cilvēkam, kurš no Vācijas un Zviedrijas brauca ciemoties uz savu tēvu zemi, padomju okupēto Latviju. Īpaši, ja jaunais cilvēks neslēpa savus nacionālos un politiskos uzskatus, savu brīvdomību, ko padomju represīvais dienests - čeka, protams, definēja kā ideoloģisko diversiju. Ar visām no tā izrietošajām sekām - izsekošanu, sarunu noklausīšanos, aizmugurisku personīgo mantu pārmeklēšanu, nelaišanu Latvijā.  Šis toreiz jaunais cilvēks ir valodnieks, folklorists, pedagogs un sabiedriskais darbinieks AUSTRIS GRASIS, kurš, meklējot profesionālos kontaktus ar valodniekiem un folkloristiem, regulāri brauca uz Latviju. Šodien viņš ir Ministru kabineta balvas laureāts un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Apbalvots par nozīmīgu veikumu Latvijas valsts attīstībā, par ieguldījumu latviešu kopienas veidošanā un latviskās identitātes stiprināšanā.

Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1970. gadā. Viesnīcā Rīga pase bija jānodod, to varēja dabūt tikai, kad brauca prom - neomulīga sajūta. Uzturēties drīkstēja tikai Rīgā, taču man visi radi dzīvoja Jelgavā, tiem bija jābrauc pie manis, kur viesnīcas istabā visu laiku skanēja radio, ko nevarēja izslēgt, jo tur bija iebūvēta noklausīšanās ierīce. 

Viesnīcās visur bija mikrofoni, varu to pierādīt. Reiz ar vācu studentu grupu ēdu brokastis viesnīcas Latvija kafejnīcā. Pie blakus galdiņa sēdēja man pazīstami latvieši no Vācijas. Tur bija apaļa skatuve, kas visu laiku griezās. Ar baltiem burtiem uz tumši sarkana fona tur bija rakstīts: viesnīca Latvija. Pēkšņi viens no blakus galdiņa man saka - Austri, paskaties uz skatuvi! - Skatos - skatuve griežas, un baltie burti saplūst kopā -  iznāk sarkanbaltsarkans. Tas bija viss, kas tika teikts - Austri, paskaties uz skatuvi! - Un pusdienlaikā skatuve jau bija nokrāsota brūna! Skaidrs, ka visu noklausījās. 

Lasītākās ziņas

Apakšā ēdamzālē vienmēr sēdināja pie viena un tā paša galdiņa. Mēģināju iet arī citur sēdēt, bet, dīvainā kārtā, vienmēr teica - nē, nē, te Jūs neapkalpos. Vienkārši, tur bija jau iepriekš sagatavoti mikrofoni. Tāpēc pie galdiņa neko daudz runāt ar radiem nedrīkstēja. Protams, viņi to visu arī zināja. Vēlāk radi man stāstīja, ka ir pratināti pēc tam, kad es aizbraucu. 

Jeb atkal - tu sēdi Rīgas viesnīcā apakšā krodziņā un dzer savu aliņu. Ienāk ļoti simpātiski jaunieši, smuka meitene, un nezin kā mēs sākam runāt, ka esmu dzimis Rudbāržos. - Vai, mēs tieši vakar bijām Rudbāržos! - viņi saka, un uzreiz tik draudzīgi, ka nu. Ne viņi bija bijuši Rudbāržos, nekā. Vienkārši mēģināja tevi tādā veidā iesaistīt. Taču es, paldies Dievam, nebiju tik stulbs, lai uzķertos. Viņi, protams, piedāvāja vēl citus pakalpojumus, lai vēlāk, iespējams, varētu šantažēt.. 

Interesanti, ar kādiem trikiem viņi strādāja. Reiz braucu ar vilcienu no Viborgas Karēlijā, somiski Vīpuri, uz Rīgu. Es jau krieviski nemāku, bet turpat blakus bija ļoti laipni laucinieki, kas mani visu laiku baroja, un es, cik nu es piecus vārdus krieviski pratu, viņiem izskaidroju, ka tagad braucu no Vācijas uz savu dzimteni. Man blakus bija nosēdies milicijas virsnieks, tik daudz es pazinu. Un abi vecie cilvēki virsniekam krieviski skaidroja, ka, redz, šis jaunais cilvēks brauc uz savu dzimteni, un tas tik sēž un piekrītoši māj ar galvu. Pēc brīža es izeju koridorā uzpīpēt, šis arī stāv pie loga un pīpē. Un uzreiz skaidrā latviešu valodā man saka - ak, tad Jūs uz dzimteni braucat? - Maita tāds! - Šādi viņi mēģināja izprovocēt. 

Viesnīcā Tavā prombūtnē arī ir pārmeklētas un paņemtas Tavas mantas.

Jā, tā bija. Latvijā es cītīgi fotografēju. Un katru reizi, kad atbraucu atpakaļ uz Vāciju, redzēju, ka viena filmiņa ir melna, neizfotografēta. Nevarēju saprast, kā tas var būt, jo visas vienmēr izfotografeju, līdz ieraudzīju, ka melnā ir austrumvācu ražojums ORWO, kādas es vispār nebiju pircis un lietojis, man vienmēr bija tikai rietumvācu filmiņas. Un tad es sapratu, ka tās vienkārši izmaina - paņem vienu un atliek citu vietā. Tas vienmēr notika viesnīcā, kamēr biju prom, cita skaidrojuma tam nav. Turpmāk vairs fotosomu nelaidu ārā no rokām. Kad kaut kur gāju, piemēram, uz operu, kur tā bija janodod garderobē, es kategoriski teicu - nē, nedošu, jo tas nav droši. Kopš tā laika, dīvainā kārtā, man vairs nebija melnu filmiņu. Tad bija skaidrs, kā viņi strādā - nomaina filmas patronu. 

Bija jau arī fiziska izsekošana.

Visu laiku tev kāds sekoja - ej uz viesnīcu, un viens tev uzgrūžas virsū ar plecu - tēlo, ka piedzēries, tikai, nezin kāpēc, pēc alkohola nemaz neož un seko tev līdz pat viesnīcas istabas durvīm. Es toreiz Valsts Drošības komitejas kontrolētajā Kultūras sakaru komitejā teicu, ka mani izseko. - Nu, Graša kungs, ko Jūs - man teica - kur tad mums ir laiks jūs visus izsekot!

Bet tad, braucot uz Brīvdabas muzeju, mēs ar krusttēvu Žani Bolšteinu skatāmies, ka mums seko melna volga. Krusttēvs saka - lecam ārā! Piebraucam, kur bija tāds beņķītis, mēs abi apsēžamies, izvelkam cigareti un pīpējam. Mums pretī bija krūmi. Skatos - uzreiz aiz krūmiem parādās kājas. Stāv tur un lūr. Beigās es šim saku - nu, negribi nākt tuvāk? - Uzreiz kājas pazūd. 

Es tiešām sākumā neticēju, ka man seko - visu laiku kāda ēna. Brīvdabas muzejā mēs, krusttēvs Žanis Bolšteins un vēl viens draugs, staigājam no mājas uz māju. Es ar fotoparātu eju apkārt mājai, fotografēju, un pēkšņi draugs man uzsauc - Austri, Tu vēl šito neesi nofotografējis! - es apgriežos, nospiežu slēdzi - un sekotājs čekists man ir ieskrējis tieši objektīvā. Kā viņš bija pārbijies! Bēgšus iebēga mežā. Taču pusstundu vēlāk jau atkal bija turpat blakus. Tā sekoja visu laiku.

Kad Tu pirmo reizi iebrauci padomju okupētajā Latvijā, kāda Tev toreiz likās Rīga?

Pirmais iespaids 1970. gadā bija, ka ielās šausmīgi smirdēja pēc benzīna. Tas bija zemoktāna, 76. benzīns, kas bija arī vēl neatkarības sākuma gados. Visu laiku benzīna dvinga. Viss bija pelēks un milzīgie uzraksti uz ēkām - СЛАВА CCCP (Slava PSRS), kas spīdēja visu nakti. Un es kā ārzemju tūrists drīkstēju dzīvot tikai viesnīcā. 

Uzkrītoši, ka ielās bija ļoti daudz militārpersonu, kas, protams, latviski nerunāja. Tas bija diezgan liels šoks, ka ielās pārsvarā skanēja krievu valoda. Un tas vēl joprojām man rada problēmas, jo gadās, ka mani Rīgā uzrunā krieviski, un, ja saku, ka nemāku, tad viņi netic - kā es savā vecumā varu runāt latviski un nemācēt krieviski. 

Kultūras sakaru komiteja toreiz bija stingri piekodinājusi, ka Rīgu nedrīkst atstāt. Aizgāju tomēr uz turieni, lai lūgtu atļauju apmeklēt Jelgavu - savu vecāku dzimto vietu. Teicu, ka nekāpšu ārā no mašīnas, lai tikai atļauj apskatīties. Taču komitejas priekšsēdis, Valsts Drošības komitejas virsnieks Imants Lešinskis, izteksmīgi bungājot ar pirkstiem pa galdu atbildēja - Graša kungs, ja Jūsu māte būtu uz miršanas gultas, tad mēs to varbūt varētu sākt apsvērt. 

Un pēc 1980. gada man vispār aizliedza iebraukt Latvijā. Zvanīju uz Kultūras sakaru komiteju un prasīju iemeslu, tur bija tāds čekists Alberts Liepa, un viņš man atbildēja - Nav lietderīgi, Graša kungs!

Tu esi liels grāmatnieks un Tev ir vairāki piedzīvojumu stāsti par grāmatu vešanu pāri robežai un robežsargiem.

Tajā pašā reizē, kad ar vilcienu braucu no Viborgas Karēlijā uz Rīgu, ievedu Džeimsa Džoisa Ulisu. Tā Latvijā un Padomju Savienībā, protams, bija aizliegta, bet intelektuāļiem ļoti iecienīta grāmata. Tā bija laba dāvana, neatceros, kuram to uzdāvināju - Jānim Peteram vai Raimondam Paulam. Es grāmatu biju nolicis vilciena kupejā, kur mēs gulējām, vienkārši uz naktsskapīša - pilnīgi atklāti. Un robežsargi izvandīja visus koferus, visu, bet uz naktsskapīša pat nepaskatījās. 

Citreiz Grodņā, Polijā, kur bija PSRS robeža, ar vilcienu braucot, man noņēma Brāļu Grašu plates. Tik daudz es krieviski mācēju, prasu robežsargam - Почему? (Kāpēc?) - Антисоветская пропаганда (Pretpadomju propaganda). Es saku - Народные песни (Tautasdziesmas). Šis smejas - kā tad - Народные песни! - Tā arī tās plates neesmu dabūjis atpakaļ. 

Citkārt atkal braucu ar kuģi Georg Ots no Tallinas uz Helsinkiem. Tallinā jau visi koferi bija sanesti uzgaidāmajā telpā, taču sapratu, ka ir pietiekami daudz laika, lai ar taksometru ātri pagūtu aizskriet līdz Tallinas vecpilsētai, kur antikvariātā biju ieraudzījis Oskar Loorits Volkslieder der Liven (Lībiešu tautas dziesmas). Aizbraucu, nopērku par kādiem 30 rubļiem, atskrienu atpakaļ uz uzgaidāmo telpu - visi koferi jau prom, visi sakāpuši kuģī. Stāv tikai mans koferītis. Un tagad tikai sākas tā ķeza - domāju, kur es to grāmatu iebāzīšu, jo līdz 1940. gadam izdotās grāmatas no PSRS izvest nedrīkstēja. Ātrumā iebāžu tajā pašā koferī. Aizstiepju savu koferi, bet robežsargi prasa - vai Jums ir vēl rubļi? - Es saku - jā -, jo man bija vēl kādi 40 rubļi. - Tad tie ir jāiet mainīt atpakaļ valūtā. - Toreiz rubļus nedrīkstēja izvest uz ārzemēm. Skrienu mainīt, taču visi naudas maiņas lodziņi jau ciet. Atskrienu atpakaļ, saku - nekur vairāk nav, atdošu jums, man neko pretī nevajag. - Nē tā nevar! Viņi saka - tad aizejiet, izdodiet! - Es steigā sapērku veselu kaudzi pilnīgi nevajadzīgas šokolādes, lai tikai tiktu vaļā no tiem rubļiem. Starplaikā jau kuģis taurē, ka tūlīt tas aties, ir pēdējais brīdis, jāskrien. Tad šie uzreiz saka - skrieniet, skrieniet! Es paķeru savu koferi un skrienu arī, šie pat vairs neattaisīja manu koferi ar Volkslieder der Liven vaļā. Tā es sveikā tiku cauri. 

Pavisam citā reizē, braucot no Helsinkiem uz Tallinu, uz tā paša Georg Ots kuģa es stāvu un gaidu atiešanu, kad uznāk viss Ave Sol koris. Un skatās - viens no viņiem trūkst. Kapteinis sāk jau nervozēt, visi stāv uz klāja un dzied. Kapteinis jau taisās trapu vilkt augšā, kad pēkšņi nāk diriģents Juris Kļaviņš - galīgi bāls un uz visiem noskatās - es jau zinu, ko jūs domājāt! - Protams, visiem bija iešāvusies prātā doma, ka viņš vairs nenāks, jo būs aizbēdzis no PSRS un prasījis patvērumu Helsinkos, toreiz to uzskatīja par dzimtenes nodevību. Taču viņš bija vienkārši aizmirsis pārstādīt pulksteni, kas joprojām rādīja Latvijas, pareizāk Maskavas laiku, jo toreiz Latvijā dzīvoja pēc Maskavas laika, un tur bija divu stundu starpība. 

Georg Ots bija padomju kuģis, taču veikalos uz tā varēja pirkt tikai par valūtu - kronām vai dolāriem. Juris Kļaviņš bija galīgi čupā, viņš teica - nu gan man vajag vienu šnabi! Tā kā es biju vienīgais, kuram bija valūta, tad es viņam to šnabi uzsaucu. 

Kā Tu 1988. gadā nonāci Mikrofona dziesmu aptaujā? Tevis dziedātā Atmodas laika dziesma Zeme, zeme jau ir leģendāra. 

Mūs noslēguma koncertā uzlūdza kā viesus. Taču tā kā mans brālis Uldis nebija ar mieru braukt, tad mēs ar dēlu Kristapu dziedājām kopā. Mums bija ģenerālmēģinājums, kur es pieteicu Zemi, zemi un diezgan emocionāli teicu, kāds man kā trimdas latvietim tas ir pārdzīvojums pirmo reizi dziedāt Latvijā. Pēc tam pie manis pienāca tā laika radio galvenais  redaktors Jānis Ozols un teica, vai es nevarot mazliet mainīt uzrunas tekstu. Teicu - nē. Pirmkārt, es nekad nerunāju uzrakstītu tekstu, vienmēr runāju no galvas - tā ka nemaz nezinu, ko nākamreiz teikšu. Un, otrkārt, ja jums nav pa prātam, ko saku, tad, lūdzu, dodiet biļeti, un es braucu atpakaļ. Es atteicos piedalīties koncertā. Un tad jau viņš piekāpās, vēlāk nāca taisnoties, ka viņš neko nevarot darīt, ka viņam tas esot bijis jādara. 

Dziesmai ir mana brāļa vārdi. Un tik daudz puķu kā pēc šī Mikrofona koncerta es savu mūžu nebiju redzējis. Vienkārši klēpjiem. Tad mēs gājām pie Brīvības pieminekļa un tur tās nolikām. Jā, visādi trakumi ir bijuši.

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti