Dalies:

Trimdas latviešu atbalsts Latvijas studentiem

Trimdas latviešu atbalsts Latvijas studentiem
  • 11. Feb. 2019

Nu jau labu laiku esmu rakstījusi par tiem burvīgajiem trimdas latviešu pēcnācējiem, kuri tagad dzīvo Latvijā, un grāmata pamazām tuvojas beigām. Diemžēl pēdējos piecus sešus, kurus noteikti gribu vēl iekļaut grāmatā ir ļoti grūti dabūt rokā. Visi ir bezgala aizņemti. Bet tai pašā laikā man ir radusies doma vēl vienai grāmatai, kas arī pastāstītu par to, kā trimdas latvieši ir palīdzējuši Latvijas attīstībai. Tagad gribu rakstīt par tiem Latvijas jauniešiem, kuri ar trimdas latviešu palīdzību ir ieguvuši savu izglītību, nav aizbraukuši uz svešām zemēm meklēt laimi, bet ir to atraduši tepat Latvijā. Un, protams, labākais veids kā to sākt ir pašai ar saviem stipendiātiem. Šoreiz par viņiem katru nerakstīšu pārāk daudz, jo vēlāk ceru grāmatā par katru uzrakstīt daudz vairāk.

Kad 2006. gadā tuvāk biju iepazinusies ar Vītolu Fondu, un uzzināju, ka tur var nodibināt mūža stipendijas, to arī izdarīju un tādu tur nodibināju sava vīra Laimoņa piemiņai. Nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi, jo manā skatījumā tas ir Latvijai nenovērtējams Trimdas latviešu dāvinājums. Tas gan nozīmēja, ka stipendijas vairs nedošu caur Latvijas Bērnu Fondu, kur nodibināt tādu stipendiju nebija iespējams.

Mana pirmā stipendiāte Vītolu fondā bija Zanīte – Zane Blumbaha studente psiholoģijas fakultātē. Zanīte tagad ir jau pirms vairākiem gadiem studijas beigusi, pie tam ar sarkano diplomu, kas te laikam nozīmē to pašu, ko Amerikā nozīmē beigt ar „cum laude”. Viņa vairākus gadus ir nostrādājusi vienā no Latvijas lielajām bankām kā personāla atlases speciāliste. Par bankā strādāto laiku viņa pati man raksta:

Lasītākās ziņas

 „Meklējot talantus organizācijai, esmu strādājusi arī kā konsultante vairākām struktūrvienībām, iepazinusi IT, juridisko un citas jomas bankā. Tagad esmu Luminor bankā – DNB notika pārmaiņas, kas ir vienas no lielākajām Baltijā (apvienojās 2 bankas), kas man iedeva MILZĪGU pieredzi – iemācījos elastību, stresa noturību, spēju ātri reaģēt, iet uz priekšu un darīt. Šobrīd viss notiek angliski, vide ir starptautiska, kas man ļoti patīk. Jā, bija grūti un daudz darba, bet tas ļāva augt arī personīgi.”

Tagad viņa ir apprecējusies, ir laimīga Reiņa Gintera kundze, vēl arvien strādā un cer, ka drīz varēs gaidīt ģimenes pirmo atvasīti. Bez tam viņa turpina papildināt savu izglītību dažādos semināros un kursos. Viņai arī vēl pietiek laika dziedāt korī un piedalīties dziesmu svētkos. Man ļoti patīk viņas pēdējais teikums man atsūtītajā vēstulē: „Šobrīd esmu tādā pārdomu periodā par to, ko vēlos darīt tālāk un kādu labumu dot Latvijai”.

Mana otrā stipendiāte ir Agnesīte - Agnese Skujevska. Viņa jau 2013 gadā beidza Rīgas Tehniskās universitātes vides zinātnes fakultāti ar bakalaura grādu un arī ar sarkano diplomu. Tā paša gada vasarā viņa atrada darbu, kuru viņa dara vēl joprojām, viņa ir vides konsultante starptautiskā  vides konsultāciju uzņēmumā ar nosaukumu SIA "Estonian, Latvian & Lithuanian Environment", kam ir interesants saīsinājums: ELLE. Tur strādā kopā uzņēmumi, iedzīvotāji, pašvaldībām un ministrijām, lai atrastu pašu labāko risinājumu dažādos ar vides aizsardzību saistītos jautājumos.

Tai pat laikā Agnese ir bijusi nozīmīga tāda dokumenta izstrādē kā "Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programma 2016.-2020. gadam". Šeit ar precīza gaisa kvalitātes modeļa palīdzību ir pierādīts, kā mainīsies gaisa kvalitāte Rīgas pilsētā, ja turpinās visu darīt tāpat kā līdz šim. Un kas mainīsies, ja pilsēta vairāk uzmanību pievērsīs transporta risinājumiem pilsētas centrā, samazinot privāto automašīnu skaitu un nodrošinot iedzīvotājiem citas pārvietošanās iespējas. Fantastiski! Bet, neskatoties uz savu aizņemtību ar šiem svarīgajiem darbiem, Agnesīte jau tā paša 2013. gada rudenī iestājās RTU maģistratūras programmā "Vides zinātne" "dubultdiploma programmā" un ar Erasmus palīdzību viņa iestājās arī Viļņas Ģedimina tehniskās universitātes  (VGTU) Vides inženierijas fakultātē. Tādā veidā izstrādājot maģistra darbu, kuru vadīja gan RTU, gan VGTU profesori, un to veiksmīgi aizstāvot ar augstāko novērtējumu 10, ieguva maģistra diplomu divās universitātēs. Šāda programma bija izveidota, lai studentiem būtu iespēja iegūt ne tikai akadēmisko grādu, ko piedāvā RTU, bet arī vides inženiera grādu, ko sniedza VGTU. Tā viņa ar diviem maģistra diplomiem rokās 2015. gada vasarā beidza savas studentes gaitas. Pie tam viņa pati saka, ka tas ir tikai pagaidām.

Tagad, līdz 2019. gadam, Agnesīte ir jau paspējusi apprecēt savu pirmo lielo mīlestību Kasparu, ar kuru kopā jau audzina divus mazus brīnumiņus – dvīnīšus Ernestu un Madaru

Ar savu uzņēmību viņa ir iespaidojusi arī Kasparu neapstāties tikai ar iegūto automehāniķa kvalifikāciju. Visu Agneses studiju laiku viņš bija atbalstījis viņu un pēc tam viņa bija gatava tādu pašu atbalstu dot Kasparam. Tādēļ 2015. gada rudenī Kaspars iestājās RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātē. Kas sākumā bija licies grūti un gandrīz vai neiespējami, tagad ir tik pat kā paveikts, jo nu Kaspara studijām atlicis vairs tikai pusgads, un arī viņam pirmais grāds jau būs sasniegts.

Par dzīvi tagad pēc bērniņu sagaidīšanas Agnese man raksta: Viņi mūs ir pamatīgi pārvērtuši - esam kļuvuši par vēl stiprāku komandu. Lai vai kādas grūtības mums nestātos ceļā (un to tik tiešām ir bijis daudz) mēs spējam atrast izeju. Tā nu šobrīd es dzīvojos pa mājām un audzinu divus mazus, aktīvus un zinātkārus latviešus. Esam pārvākušies uz māju Bauskā, lai būtu tuvāk mūsu radiem, kas sniedz milzīgu atbalstu mazo pieskatīšanā un arī visādā citādā ziņā. Šodien pat mana mamma mūs ar Kasparu aizsūtīja atpūsties un mēs lieliski pavadījām dienu Baldones slēpošanas trasē "Riekstukalns". Mums vēl ir burvīgs, mazs, balts suņuks vārdā Džekus, kurš ļoti mīl mazos un ir mans palīgs Ernesta un Madaras pieskatīšanā.
Tas laikam īsumā ir viss, kas iešāvās prātā un ko varēju tā uzreiz pastāstīt.

Es tiešām ļoti priecājos par visiem saviem stipendiātiem un esmu laimīga, ka man ir bijusi izdevība palīdzēt tik brīnišķīgiem Latvijas jauniešiem, kuri tiešām interesējas, ko viņi var darīt Latvijas labā. Zinu, ka vienā reizē par visiem nevarēšu uzrakstīt, tādēļ pārējos četrus „savējos” atstāšu citai reizei.

Autore: Astrīda Jansone
Foto: No Agneses Skujevskas privātā arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti