Dalies:

Trimdas latvieši, vides un aprites ekonomika – ieskats LU pētnieces idejās

Trimdas latvieši, vides un aprites ekonomika – ieskats LU pētnieces idejās
  • 20. Mar. 2019

Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes (BVEF) asoc. profesore Džineta Dimante savulaik saņēmusi Austrālijas latvieša Imanta Roņa stipendiju, kas viņai palīdzēja uzrakstīt promocijas darbu par trimdas latviešu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā. Dž.Dimante atzīst, ka atbildību un pienākumu dot atpakaļ savai almai mater sniedz apziņa, ka pati studiju laikā saņēmusi atbalstu. Tas ir mudinājums palīdzēt arī citiem.

Sidnejietis Imants Jēkabs Ronis (1927-2014) savulaik sniedza ievērojamu atbalstu, trīs gadus ziedojot stipendijai, kas palīdzēja LU studentei Dž. Dimantei 2003.-2006. gadā uzrakstīt savu promocijas darbu. Mecenāts dzimis Rundāles pusē, bet Otrā pasaules kara radīto seku dēļ kopā ar ģimeni atstāja savu dzimteni. 1944. gadā, nonākot Vācijā, I.Ronis bēgļu nometnē strādāja par skolotāju, bet 1950. gadā ar ģimeni devās tālāk uz Austrāliju. Tur iegūta augstākā izglītība tautsaimniecībā un saimniecības vēsturē. I.Ronim ļoti patikušas grāmatas, un viņš ir daudz lasījis. Arī maizes darbā strādājis vairākās izdevniecībās un rakstījis periodikā kā Austrālijā, tā Latvijā, atceras viņa meita Andra Ronis, kura tāpat kā tēvs, aktīvi darbojas Sidnejas latviešu sabiedrībā. Tieši izteiktā interese par vēsturi un patriotiskais gars mudināja mecenātu I.Roni atbalstīt LU studenti apjomīgā pētījuma veikšanai, kas lielā mērā atspoguļo diasporas latviešu centienus atbalstīt savu Tēvzemi.

Promocijas darbā “Trimdas latviešu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā” autore analizēja ārvalstu investīciju un sniegtās palīdzības ietekmi uz pārejas ekonomiku pēc neatkarības atgūšanas, apkopoja un sistematizēja datus par trimdas latviešu ieguldījumiem Latvijas tautsaimniecībā un atklāja faktorus, kas ietekmēja to apjomus, raksturoja intelektuālā kapitāla būtību, analizēja tā struktūru un vērtēšanai izmantojamos rādītājus.

Lasītākās ziņas

Kā stipendijas iegūšana ietekmēja Jūs kā studenti un kā vērtējat tās ietekmi uz Jūsu tālāko karjeru?

Stipendija bija kā pamudinājums izvēlēties konkrēto tēmu, jo, iestājoties doktorantūras studijās, biju izvēlējusies citu tēmu. Patiesībā, pateicoties stipendijai, es sāku pētīt šo tēmu. Domāju, ka viena no stipendijas vērtībām bija tieši atbalsts neērtas tēmas pētniecībā, jo, manuprāt, citi diez vai uzņemtos pētīt trimdas latviešu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā paši uz savu galvu.

Atskatoties uz pētījumu, bija pacēlumi un izmisumi, bez stipendijas nolaistos rokas un, iespējams, mestu mieru visam. Tomēr man bija ļoti liela atbildības sajūta pret Roņa kungu, bija arī asaras izmisuma brīžos, kad šķita, ka darbs nav uzrakstāms. Stipendija uzliek milzīgu atbildību pret tās sniedzēju, un  Roņa kungam arī pasliktinājās veselība, kas man lika izjust vēl lielāku spiedienu, jo es gribēju darbu izdarīt labi, tā, lai viņam ir prieks. Atklājās, ka Roņa kungs savulaik arī ir absolvējis Rīgas Valsts 1.ģimnāziju, tāpat kā es. Katrs savā laikā, bet esam mācījušies vienas skolas sienās.

Galvenās grūtības bija tajā, ka trimdas latviešu ieguldījumu bija ļoti grūti skaitliski novērtēt, bija jāatrod dokumentāls pamatojums un pierādījumi par ieguldījumu apjomu, es nevarēju vienkārši aptaujāt cilvēkus un ieguldītās summas saskaitīt. Bieži vien bija tā, ka intervijai ar kādu veltīju visu dienu, bet disertācijā varēju iekļaut vien pāris rindkopas no tā visa. Mans secinājums bija, ka vērtīgākais trimdas latviešu ieguldījums bija nemateriālais, jo vietējiem latviešiem radās iespēja iegūt zināšanas, pieredzi tirgus ekonomikas funkcionēšanā, kontaktus ar trimdas latviešu mītnes zemēm, kas bieži pavēra iespējas jauniem tirgiem.

Grūti izvērtēt, kas būtu citādi, ja nebūtu stipendijas, tomēr, kad pētnieks vai students saņem stipendiju, tas ir gan pagodinājums, gan arī milzīga atbildība, kas pamudina strādāt cītīgāk, pētīt, izdarīt līdz galam.

Kas Jūs motivē ziedot LU, tā teikt, dot atpakaļ?

Tā ir pienākuma sajūta, jo pati esmu saņēmusi ļoti daudz. I. Roņa kunga stipendija nebija pirmā, ko saņēmu, iepriekš biju saņēmusi stipendiju, kas pavēra iespējas studēt gadu Kembridžas Universitātē. Tas bija neaprakstāms pārdzīvojums, jo Latvija bija tikko atguvusi neatkarību, tolaik neviens vēl nestudēja ārzemēs. Stipendijas iegūšana bija lieliska iespēja iegūt jaunu pieredzi, jo tikko vēl  bija Padomju laiki un nebija variantu studēt ārzemēs, bet pēkšņi tu esi nokļuvis pašā zināšanu mekā! Pēc tam Roņa kunga stipendija, vēlāk arī Fulbraita stipendija. Ja saliek visu to naudu kaudzē, tad tur iznāk ļoti prāva summa, man ir atbildība un pienākums dot atpakaļ. Ceru, ka nākotnē varēšu arī iespaidīgāk ziedot. Ziedoju arī Kembridžas Universitātei un dažādiem labdarības fondiem. Apziņa, ka man palīdzēja, mudina palīdzēt arī citiem. Pēdējā laikā Kembridžas Universitāte katru gadu organizē absolventu apzvanīšanu. Pašreizējie studenti katru gadu piezvana, apjautājas par karjeras attīstību un atgādina, ka universitāte gaida ziedojumus. Tas man parasti liek atminēties, ka jānoziedo arī LU, tāpēc domāju, ka LU varētu aktīvāk iesaistīt absolventus, atgādināt par došanu atpakaļ.

Kā Jūs raksturotu pieredzi un dalību starptautiskās zinātniskās konferencēs, pieredzi Hamlina Universitātē kā Fulbraita stipendijas saņēmējai, šī brīža aktualitātes Latvijā, kas skar Jūsu pētījumu lauku?

Lai vispār “pielaistu” pie promocijas darba aizstāvēšanas, rezultāti ir jāprezentē konferencēs, jāpublicē. Pētniecība ir neatņemama akadēmiskā darba sastāvdaļa. Tagad mana pētījumu tēma ir vide un aprites ekonomika, bet piedalīšanās konferencēs ir neatkarīga no tēmas, pētījumi ir jāprezentē un jāapspriež starptautiskā zinātnieku vidē.

Hamlina Universitātē veicu pētījumu par vides ekonomikas mācīšanu no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas. Vides ekonomika kā ekonomikas apakšnozare ir radusies tikai pagājušā gadsimta 60.gados. Tajā dominē optimistisks viedoklis, ka, nosakot pareizās cenas vides piesārņojumam un resursu izsmelšanai, ieviešot dažādus regulējošus mehānismus, varam panākt videi draudzīgāku saimniekošanu. Mūsdienās arvien lielāka nozīme tiek pievērsta arī sociālajiem jautājumiem un ir kļuvis skaidrs, ka tikai ar ekonomiskiem instrumentiem mēs ilgtspējīgu attīstību nevaram panākt, būtiska ir arī cilvēku rīcības un paradumu maiņa.  

Šobrīd aktuāla ir aprites ekonomikas principu izmantošana uzņēmējdarbībā. Aprites ekonomika nozīmē, ka visi resursi tiek izmantoti taupīgāk, tie paliek aprites ciklā maksimāli ilgi. Resursu taupīšana tiek iestrādāta jau preces dizainā un biznesa modeļa izvēlē, preces tiek ražotas tādas, lai ir labojamas un ilgstoši uzturamas, vēl labāk, ja tās ir nevis viena indivīda lietošanā, bet kā dalīšanas ekonomikas sastāvdaļa. Piemēram, cilvēks nevis pērk preci, bet saņem pakalpojumu, ko šī prece spēj sniegt. Preci dzīves cikla beigās pakalpojuma sniedzējs atgūst atpakaļ, to salabo, izmanto vēlreiz, vai arī atgūtos materiālus izmanto jaunu produktu ražošanā.

Resursu saudzēšana ir draudzīgāka videi un klimatam, kā arī palīdz risināt dažādas sociālas problēmas. Ja varam iegādāties nepieciešamo pakalpojumu, nevis preci, tas nereti ir arī lētāk. Piemērs ir auto, ja cilvēkiem ir iespēja izmantot koplietošanas auto, to uz laiku iznomājot, lai dotos no punkta A uz punktu B, tas samazina autostāvvietu noslodzi un, galvenais, nepieciešamos resursus automašīnu ražošanā, jo auto tiek izmantots daudz intensīvāk. Latvijā tipisks piemērs ir Carguru, kas piedāvā šādu pakalpojumu, ļaujot cilvēkiem iznomāt auto īstermiņā. Ja šāda samērā vienkārša un salīdzinoši lēta pārvietošanās iespēja cilvēkus attur no sava personīgā auto iegādes un kopējais automašīnu daudzums pilsētā samazinās – mērķis ir sasniegts. Pašlaik pētu, kas ir tie faktori, kas cilvēkus piesaista vai gluži otrādi – attur no iesaistīšanās dalīšanās ekonomikā.  

Avots: LU.lv
Foto: Toms Grīnbergs; attēlā - Džineta Dimante
 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti