Dalies:

Trimdas kultūras vērtības labāk glabāt mītnes zemē vai Latvijā?

Trimdas kultūras vērtības labāk glabāt mītnes zemē vai Latvijā?
Latvijas Radio
  • 23. Jan. 2020

Vairāk nekā pusgadsimtu, kopš Latvija bijusi okupēta, visā pasaulē, kur vien dzīvojuši latviešu trimdinieki, ir veidojušies gan privātie, gan organizāciju arhīvi, kas dokumentē viņu dzīvi un darbību. Šie arhīvi ir nenovērtējams izziņas avots nākamajām paaudzēm. Tomēr daļa trimdas noveco, daļa asimilējas vai pārceļas uz dzīvi Latvijā. Un kaut arī ārpus Latvijas vēl dzīvo ļoti daudz mūsu tautiešu, kuri aktīvi uztur latvietību un saikni ar savu dzimteni, aktuāls ir jautājums, kāds būs trimdinieku arhīvu liktenis?

Vai tā ir trimdā izdotā literatūra, sarakste, dokumentācija, vai memoriālie priekšmeti - uz jautājumu, kur tos glabāt: mītnes zemes krātuvē vai Latvijā - atbildes ir dažādas, īpaši, ja tie ir privātie arhīvi.

Lasītākās ziņas

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts vērtē, ka trimdas privātie arhīvi ir ļoti dažādi. Ir izcilu sabiedriski aktīvu un vēsturiski pazīstamu personu privātie arhīvi, taču muzejs noteikti interesējas arī par trimdas latvieša ikdienas dzīvi, piemēram, par viņa kontaktiem ar radiniekiem padomju Latvijā - arī tā ir svarīga vēstures lappuse. Muzeju interesē tas, ko var dēvēt par “tipisko lietu”. 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks zinātniskā darbā, vadošais pētnieks, filoloģijas doktors Viesturs Zanders noraida sabiedrībā it kā pieņemto viedokli, ka bibliotēkas pārsvarā glabā tikai iespieddarbus. Bibliotēkas interesē arī arhīvi, piemēram, LNB ir uzkrāts daudz nozīmīgu privāto arhīvu, personīgo kolekciju, kas rāda trimdas dzīvi visā šīs personības darbības daudzveidībā. Piemēram, pēdējos desmit gados LNB no Zviedrijas ir ieguvis Zelta ābeles izdevēja Miķeļa Goppera arhīvu; pirms pāris gadiem saņemta reliģiju pētnieka un mitologa Haralda Biezā kolekcija u.c. Un tās nav desmitiem un simtiem priekšmetu lielas kolekcijas vai arhīvi, tās var būt atsevišķas, interesantas mozaīkas daļas. 

V. Zanders piekrīt kolēģim T. Ķikutam, ka bibliotēku arī interesē ne tikai dzīves virsotnes dažādās dzīves jomās, bet arī ikdienas cilvēks ar saviem priekiem un bēdām. 

Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja, arhivāre Inese Kalniņa uzsver, ka arhīvus interesē viss. Dalījums privātajos un organizāciju arhīvos ir visai nosacīts, jo parasti arhīvos ir viss iespējamais. I. Kalniņa aicina kolekciju un arhīvu īpašniekus nekautrēties uzrunāt kādu krātuvi, lai tai nodotu arhīvu. Ja kādam no radinieka mantotā kolekcija šķiet nevērtīga, tad tas var būt arī ļoti maldīgs uzskats. 

Runājot par to, kā krātuvēm uzrunāt kolekciju īpašniekus, Viesturs Zanders teic, ka liela nozīme ir krātuvju reputācijai, savstarpējiem kontaktiem, cik uzticamas ir bijušas abpusējās attiecības. Viņš atgādina, kā LNB ieguva Miķeļa Goppera arhīvu, kas retumu krājumā atrodas jau kopš 2. Pasaules kara - paša Goppera publicēšanai sagatavotos rokrakstus, kuri atkārtotās okupācijas dēļ palika nepublicēti, tomēr visus padomju okupācijas gadus glabājušies LNB. Tādēļ likumsakarīgi, ka pēc Miķeļa Gopera nāves viņa dēls Kārlis Goppers, kas nebūt nav grāmatnieks, apzinājās, cik svarīgs ir tēva devums, un nodeva to LNB. 

Toms Ķikuts skaidro, ka kolekcijas īpašnieki un krātuves viens otru atrod dažādos veidos - gan piederīgie uzunā muzeju, kā tas bija Valdemāra Ģintera gadījumā Zviedrijā, kur muzejam jau iepriekš bija bijuši kontakti ar piederīgajiem, gan citkārt arī muzejs mērķtiecīgi uzrunā kādas kolekcijas īpašnieku, kā tas bija Bruno Kalniņa gadījumā izstāžu un publikāciju sakarā. Galvenais ir komunicēt un nekautrēties. 

Latviešu Kopības Vācijā padomes pārstāve Aija Ebdene stāsta, ka latviešu arhīvs Minsterē  pastāv jau 75 gadus. Tur starp Vācijas aptuveni 300 bēgļu nometņu, 122 latviešu pamatskolu, 57 latviešu ģimnāziju, 45 bērnudārzu, neskaitāmu koru un organizāciju arhīviem atrodas arī privātie arhīvi. Savulaik Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ) bija latviešu valodas skolotāja dr.Austra Rudzīte, kura visu savu brīvo laiku veltīja bibliotēkas darbam, lai pēc savas sistēmas sistematizētu MLĢ arhīvu. Gadu gaitā Minstere trimdas latviešiem kļuvusi par nozīmīgu vietu Eiropā, tāpēc daudzi latvieši savus arhīvus un kolekcijas arī šodien novēl Minsterei. 

Toms Ķikuts uzsver, ka muzejs nenodarbojas tikai ar pētniecības darbu, tam ir jāspēj izstāstīt kāda cilvēka stāstu, kas, iespējams, raksturo kādu plašāku parādību attiecīgajā vēsturiskajā laikmetā. Līdz ar to arhīvi var būt ļoti atšķirīgi gan apjoma, gan arī satura ziņā. Turklāt ne vienmēr privātie arhīvi līdz krātuvei nonāk sistematizēti, tie ir bijuši dažādos stāvokļos. Tomēr krātuvēs ir arī ļoti apjomīgi fondi, kur cilvēks jau sava mūža gaitā ir vācis un rūpīgi sistematizējis, piemēram, visu savu saraksti pa gadiem utt. 

Zviedrijas arhīvā ir atsevišķi arhivēta Zviedrijas latviešu dzīve, un Inese Kalniņa to vērtē kā unikālu gadījumu, jo līdz šim Latvijas arhīvos valdīja uzskats, ka visam, kas radies trimdā, jānonāk Latvijā. Tomēr pēdējos gados šis uzstādījums ir mainījies - tagad vienmēr pirmais jautājums ir - vai trimdas zemē šo arhīvu ir iespējams ne tikai glabāt, bet arī saglabāt? Arī diaspora diezgan daudz interesējas par šiem jautājumiem, jo viņi arī vēlas dokumentēt un saglabāt savu darbību. Un tad ir mūsu pirmais jautājums - vai jums ir telpas? 

Tomēr jāizvērtē, vai arhīvu glabāšana latviešu centros ir pietiekami droša, jo šie centri diemžēl reizēm tiek arī pārdoti. Un drošība arī tīri fiziskā ziņā - iespējams, ka tur katrs var nākt un ņemt, un varbūt arī neatlikt atpakaļ. 

Tas, ka Zviedrija arhivējusi Zviedrijas latviešu dzīvi, ir Zviedrijas valsts uzstādījums, ka latvieši kā mazākumtautība ir daļa no Zviedrijas vēstures. Šis arhīvs ir ļoti apjomīgs, vairāk nekā 600 kastes. 

Viesturs Zanders atgādina, ka jau kopš septiņdesmitajiem gadiem Zviedrijas Nacionālajā arhīvā glabājas vairāki personālfondi - gan Arveda Švābes, gan arheologa Franča Baloža, gan ģeogrāfa Jāņa Rutka u.c. Okupācijas laikā un vēl gadus desmit pirms neatkarības atgūšanas tas bija, iespējams, vienīgais un pareizais ceļš, kādu izvēlēties - lai šie materiāli glabātos tur. Tagad apstākļi ir būtiski mainījušies, un tas varētu ienest korekcijas cilvēku priekšstatos, ko darīt tālāk ar viņu vērtību kopumu.

Inese Kalniņa stāsta, ka Latvijas Valsts arhīvs grib pabeigt darbu pie Zviedrijas latviešu arhīva materiālu sistematizēšanas, un tad ķerties klāt arhīvam Minsteres Latviešu centrā. Minstere nākotnē varētu izveidoties par vienu no Eiropas centriem, kurā apzināti Vācijas diasporas arhīvi, kur Vācijā dzīvojošie latvieši varēs nodot arī savus arhīvus, ja viņi nevēlēsies tos glabāt Latvijā. Lielbritānijā līdzīgs centrs ir Straumēni. Amerikai ar arhīviem varētu būt lielākas problēmas, jo tur visu sarežģī attālums.  

Stāstot par Valdemāra Ģintera pēcteču vērtīgo dāvinājumu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, arheologa un Lāčplēša ordeņa kavaliera V. Ģintera mazmeita Baiba Eglāja teic, ka jautājums, kur nonāks senču arhīvs, patiesībā skar jebkuru ārpus Latvijas dzīvojošu latvieti, īpaši, ja arhīva īpašnieks ir bijis savā nozarē ļoti ievērojams. Šāds arhīvs lielākoties interesē tikai viņa bērnus, tālākās paaudzes parasti jau ir asimilējušās. 

Un kaut gan Valdemārs Ģinters bija ļoti ievērojams sabiedriskais darbinieks gan starpkaru Latvijā, gan 1. un 2. Pasaules karā, gan darbojoties kā Latviešu Nacionālā fonda priekšsēdētājs Zviedrijā, viņš tomēr vienmēr ir palicis ēnā. Tāpēc B. Eglāja ir gribējusi, lai viņas vectēva arhīvs nonāk Lavijā un viņš ieņem savu vietu kopējā Latvijas vēstures kopainā. 

Runājot par to, kur labāk glabāt trimdas arhīvus, B. Eglāja teic, ka situācijas ir dažādas, tomēr trimdā ir dzīvojuši ļoti ievērojami latvieši, un viņi Latvijā ir daudz nozīmīgākas personas nekā ārpus tās. B. Eglāja uzskata, ka ar Latviju saistītais galvenokārt arī interesē Latvijai. Tāpēc saprātīgāk, ka šie dokumenti ir pieejami Latvijā vai arī Latvijā ir pilna informācija par dokumentiem, kas ir pieejami mītnes zemēs. 

Viesturs Zanders uzsver, ka Latvijas krātuvju mērķis ir iezīmēt trimdas dzīves daudzveidību, sarežģītību un pretrunīgumu, gaisinot dažādus vienpusējus aizspriedumus un vispārinājumus. Viņš aicina būt reālistiem - piemēram, Gunāra Janovska personībā daudz vairāk ir ieinteresēti un par viņu daudz kompetentāk var uzrakstīt pētnieki Latvijā.

Aija Ebdene stāsta, ka arī Latviešu centra Minsterē darbiniekiem ir bijušas diskusijas, ko iesākt ar arhīvu, vai vest to uz Latviju, jo Minsterē trūkst cilvēku, kuri to profesionāli varētu izvērtēt un sakārtot. Līdz šim viss ir noticis periodiski un sabiedriskā kārtā. Daļa arhīva par pirmajiem trimdas pieciem, septiņiem gadiem jau ir atvesta uz Latviju. Tomēr Latviešu centrā Minsterē ir īpaši projektētas telpas, kur šo arhīvu varētu glabāt. Savukārt Lielbritānijā ir cilvēks, kurš rūpējas par arhīvu un to kārto. 

Toms Ķikuts papildina, ka profesionāla arhīvu sakārtošana un pārvešana uz Latviju, protams, ir arī liels naudas ieguldījums. 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti