Dalies:

Trimdas izskolotie – Valda Brūvere

Trimdas izskolotie – Valda Brūvere
  • 21. Mar. 2020

Kad zvanīju Valdai un aicināju uz sarunu, viņa man pastāstīja, ka pašlaik nedzīvo Rīgas tuvumā audzina mazu bērniņu, un tādēļ viņai nav iespējams uz Rīgu atbraukt. Toreiz sarunājām, ka viņa savu stāstu uzrakstīs pati. Biju priecīga, ka viens no stāstiem nebūs jāraksta man, un drīz vien sagaidīju stāstu no Valdas. Viņa to izdarīja tik labi, ka man tur nebija ne ko pielikt, ne atņemt, un te tas ir, ieskaitot informāciju par viņas ziedotājiem - Paulu un Ariadni Dzintariem:

„Pauls Dzintars dzimis 1921. gada 29. maijā Madonā, mācījies Madonas  ģimnāzijā. Studijas sācis Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. 1943. gadā nonācis leģionā, un 1948. gadā Minsteres Universitātē beidzis medicīnas fakultāti. 1951. gadā izceļojis uz Ameriku, un kopš 1954. gada Dienviddakotā praktizējis kā ārsts lidz 70 gadu vecumam, kad aizgājis pensijā. Pensijā esot, Paulis daudz rakstīja.2006. gadā Paulis pabeidza grāmatu „Prērijas ārsts”. Tur viņš bija apkopojis atmiņas par savu ārsta praksi. Viņa dzīves gājums atšķiras ne tikai ar likteņa lemtu brīnišķīgu izglābšanos daudzās dramatiskās situācijās, bet arī ar lielisko spēju raudzīties uz dzīvi smaidot.

Ariadne (Rida) Dzintars, dzimusi Orleans piedzima arhitekta ģimenē. beigusi Rīgas 2. Ģimnāziju, strādājusi par grāmatvedi. 1944. gadā apprecējusies ar Pauli Dzintaru. Vēlākos gados kopusi ģimenes pavardu Bijusi liela rokdarbniece, audēja. Ģimenē izaugušu 4 dēli. Par savu pienākumu Ariadne un Paulis Dzintari uzskatīja arī palīdzību savai Tēvzemei, dāvājot iespēju Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību, ik gadu kāds Madonas ģimnāzijas absolvents ir studējis, pateicoties Pauļa un Ariadnes Dzintaru piešķirtajai stipendijai, kuru viņi ir uzticējuši pārvaldīt Vītolu Fondam.

Lasītākās ziņas valstī

Esmu Valda Brūvere (dzimusi Kjakste), dzimusi Varakļānos, bet uzaugu Madonas novadā, Ošupes pagastā un mācījos Ošupes pamatskolā. Vidusskolas gaitas pavadīju Madonas Valsts ģimnāzijā. Pret mācībām vienmēr esmu attiekusies ar lielu atbildību, tāpēc gan pamatskolā, gan ģimnāzijā atzīmes bija labas. Es nebiju bērns ar „vieglo galvu”, kuram pietika ar stundās dzirdēto, es tiešām pārnākot mājās sēdēju un mācījos. Lai gan pamatskolā man patika atsevišķi priekšmeti – latviešu valoda,  bioloģija, informātika, kuros devos arī uz olimpiādēm un guvu labus rezultātus. Visā vidusskolas posmā neizkristalizējās kāda konkrēta joma, kurā biju gatava studēt. Ģimnāzijā mācījos komercnovirziena klasē, veidoju savu skolēna mācību firmu, process un darbošanās patika, bet nebiju pārliecināta, ka vēlos studēt ekonomiku. Ritēja pēdējais  ģimnāzijas pusgads, kura laikā zaudēju tēti. Un te arī satikšanās ar Vītolu Fondu.

Mani uzrunāja klases audzinātāja un vēstīja, ka ir iespējams pieteikties fonda stipendijai. Iepazinos ar informāciju, sapratu, ka formāli kritērijiem atbilstu, bet atceros, ka bija ļoti grūti pieņemt to, ka man kādam jālūdz palīdzība. Atkārtoti audzinātājas uzrunāta, visu pārdomāju un sapratu, ka tādā veidā varu nodrošināt sev tālākas studijas. Mammai mēs tajā brīdī bijām trīs skoloties griboši bērni, un pēc tēta zaudējuma mums neklājās nemaz tik viegli. Pieteikumu nosūtīju, tālāk studēt biju izvēlējusies tiesību zinātni  ne pārāk tālajā Rēzeknes Augstskolā, lai būtu tuvāk mājām un vajadzības gadījumā varētu palīdzēt mammai. Par to, ka esmu izraudzīta  saņemt Paula un Ariadnes Dzintaru stipendiju, dabūju zināt izlaiduma dienā. To paziņoja skolas direktore, pasniedzot atestātu. Biju ļoti pārsteigta, priecīga un pateicīga. Stipendiju saņēmu trīs mācību gadus un to izjutu kā ļoti lielu atbalstu. Varēju koncentrēties tikai mācībām. Gan studēšana budžeta grupā, gan stipendijas saņemšana vienlaikus bija kā liels  stimuls mācīties labāk. Studiju laikā izmantoju iespēju uz pusgadu pabūt studentu apmaiņas programmā Viļņā.

Tā bija vērtīga pieredze un lielisks treniņš angļu valodas uzlabošanā. Iegūstot diplomu par profesionālo bakalaura grādu tiesību zinātnē, turpināju studijas maģistrantūrā un uzsāku savas pirmās nopietnās darba gaitas Rīgas apgabaltiesā. Sākotnēji strādāju par tiesas sēžu sekretāri, bet ātri vien pārgāju tiesneša palīga amatā. Izglītību uzskatu par lielu vērtību, tāpat kā Vītolu Fondu, kas spēj savest kopā ziedotāju ar studentu, kam stipendija nepieciešama. Lai Vītolu Fondam ilgi un veiksmīgi  darbības gadi, lai Latvijai izglītota, uz panākumiem vērsta jaunatne un apmierināti ziedotāji.

Personīgā dzīvē esmu precējusies. Apprecējos 2017. gadā ar sirsnīgu puisi Mikus, kuru iepazinu studiju prakses laikā. Mums ar vīru ir viens kopīgs iknedēļas rituāls. Mēs ar nepacietību gaidām un skatāmies jaunākās sērijas televīzijas programmā „Zemes stāsti”. Tas ir par darbošanos, saimniekošanu še pat savā zemītē, par uzņēmību, uzdrīkstēšanos un uzvarām. No šī raidījuma mēs smeļamies iedvesmu un mētājāmies ar idejām, ar cerību un sapni sirdī, ka kādu dienu arī paši saimniekosim savā zemes stūrītī. Meitiņu Katrīnu sagaidījām Latvijas simtgades laikā 2018. gadā. Tādēļ šobrīd esmu vēl bērna kopšanas atvaļinājumā. Mans šī brīža un turpmāko gadu galvenais uzdevums ir izaudzināt laimīgu un zinātkāru bērnu. Pirms kļuvu par mammu, es nezināju, ka tas ir izaicinājumu pilns pienākums”

Ar to Valdas stāsts ir galā, bet es atkal varu priecāties, ka  manā grāmatā būs aprakstīts vēl viena burvīga un sekmīga Latvijas jaunieša panāktais, un ka to viņam palīdzējuši veikt divi patriotiski savu Tēvzemi mīloši cilvēki, kas paši mūža lielāko daļu bijuši spiesti pavadīt trimdā.                                 

Autore: Astrīda Jansone

             

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti