Dalies:

Trimdas izskolotie - Kristīne Kriņģele

Trimdas izskolotie - Kristīne Kriņģele
No Kristīnes Kriņģeles personīgā arhīva
  • 19. Apr. 2020

Arī Kristīne ir viena no stipendiātēm, kas savu stāstu rakstīja pati, kad Latviju bija pārņēmis vīrusa trakums un jaunieši pie manis vairs nevarēja nākt. Viņa bija Veltas Skultānes piemiņas stipendiāte.                                 

Velta Skultāne savā laikā latviešu valodu ārkārtīgi mīlēja un to kopa. Viņu ģimenes radinieks bija profesors Ernests Blese, tādēļ Velta, vasarās ciemojoties pie Blesu ģimenes Koknesē, iemantoja izcilas zināšanas dzimtajā valodā, izprata un novērtēja tās skaistumu, dziļi iemīlēja to. Kaimiņos dzīvoja izcilais valodnieks profesors Endzelīns, un katra sastapšanās ar viņu kļuva par mūžam neaizmirstamu mācībstundu. 1939. gadā Velta iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Pēc kara Velta nonāca Anglijā. Mīlestība uz literatūru un valodu zināšanas ļāva paveikt nopietnu darbu - kopā ar dzīvesbiedru Vili Skultānu viņa no angļu valodas latviešu valodā pārtulkoja Džordža Orvela darbu “Dzīvnieku ferma”. 

Veltai Skultānei allaž bija svarīgs viss, kas notiek viņas zemē. Viņa aizgāja mūžībā Rīgā 2010. gada 13. decembrī. Savā testamentā daļu īpašuma Velta novēlēja Veltas Skultānes stipendiju fonda neaizskaramajam kapitālam un uzticēja to administrēt Vītolu fondam. Šī stipendija novēlēta latviešu filoloģijas studentiem, kuri mātes valodu, baltajā villainītē tītu, sargās, mīlēs un kops, apliecinot, ka arī nākotnē pratīs nosargāt gan savu dzimto valodu, gan Latviju. Ziedojumu stipendijai veic Veltas meita Vieda, un līdz šim viņa ir saziedojusi 99,601 EUR. Izskoloti jau astoņi Latvijas jaunieši. 

Lasītākās ziņas valstī

Kristīne ir tikai viena no tiem, un te ir viņas stāsts: „Mani sauc Kristīne Kriņģele, esmu dzimusi 1993. gada 29. jūnijā Ventspilī. Esmu vecākā četru bērnu ģimenē – bez manis mamma viena pati uzaudzināja arī divus brāļus un māsu. Jaunākajam brālim ir Dauna sindroms jeb, kā mēs to mīļi ģimenē dēvējam - “Mīlestības sindroms”. Visa mūsu ģimene līdz 2012. gadam dzīvoja Ugālē, kas ir neliels ciematiņš blakus Ventspilij. Stipendiju saņēmu no 2011. gada līdz 2014. gadam, mācoties Latvijas Universitātes Humanitāro Zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas specialitātē, kaut arī kopš 7. klases stingri biju nolēmusi kļūt par ārsti. Šī iemesla dēļ vidusskolā kārtoju eksāmenus papildus visās eksaktajās zinātnēs, taču ar to izrādījās par maz – diemžēl netiku uzņemta budžeta studiju vietā ne RSU, ne LU. 

Tā kā man jau no mazotnes ļoti patika dažādas svešvalodas un skolā grūtības nesagādāja latviešu valoda un literatūra, turklāt man jau no trīs gadu vecuma patika lasīt, kā savu trešās izvēles studiju programmu biju norādījusi tieši Humanitāro Zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas specialitāti. Iegūtais bakalaura grāds man ir devis patiešām daudz - zināšanas antīkajā vēsturē, antīkajās valodās, kultūrā un ieskatu dižo domātāju prātos. Tā ir nenovērtējama gara bagātība, kuru man neviens nevar atņemt. 

Maģistra studijas turpināju Latvijas Universitātē Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē Augstskolu un pieaugušo izglītības programmā. Galvenie ieguvumi no studijām maģistrantūrā noteikti ir pašdisciplīnas vairošana, spēja labāk izprast līdzcilvēkus un viņu darbības motīvus, kā arī ikdienā lietot pedagoģijas principus darbā, kas absolūti nav saistīts ar pedagoģiju. 

Tālāk nedaudz pastāstīšu par to, kādu nozīmīgu un patiešām lielu lomu manā dzīvē ieņem Vītolu fonds. Lai gan ir pagājuši gandrīz deviņi gadi, kopš uzzināju, ka saņemšu Vītolu fonda administrēto stipendiju, to dienu atceros ļoti spilgti, jo kopā ar klasesbiedru braucām uz Rīgu, lai viņš varētu iesniegt dokumentus Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet es – dotos uz interviju ar Vītolu fonda valdi. Atceros, ka tikšanās bija paredzēta kādā svelmainā vasaras dienā plkst. 13:00, un tā kā Rīgā viss šķita ar kājām izstaigājams, pirms tam devos līdzi klasesbiedram uz Šarlotes ielu. Ap 12:30 sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nevar un ka steidzami jādodas uz fondu, lai nenokavētu. Tikai tad es sapratu savu lielo kļūdu – lai pusstundas laikā pieveiktu šķietami mazo attālumu, pilsēta ir kaut nedaudz jāpazīst. Tā nu es metos skriešus, maldījos pa dažādām ielām, prasīju cilvēkiem pēc norādēm un pēc 20 minūšu panikas un ar karti rokās biju nonākusi pie Vītolu fonda durvīm. Tālākais it kā ir pagaisis no atmiņas, taču ļoti spilgti atceros Vitas Diķes teikto: “Tas, ka mēs Tev tagad piešķiram stipendiju, ir liela atbildība! Daudzi citi jaunieši arī to vēlētos!” Nākamā spilgtā atmiņa - pēc intervijas stāvu ārā pie Vītolu fonda, pēc lielās svelmes ir uznācis tikpat spēcīgs lietus un manī iekšā ir tik liela laimes sajūta, ka zvanu mammai un saku, ka esmu ieguvusi stipendiju, vienlaikus caur prieka asarām un sajūsmas saucieniem. Klasesbiedrs pa to laiku ir atnācis līdz fondam un jautā man, ko es tā bļaustoties pa pusi ielas. Toreiz mani pārņēma tā neizsakāmā atvieglojuma sajūta, ka nauda, lai iztiktu, mācības uzsākot, nebūs jālūdz mammai.

Biju stingri nolēmusi pēc pirmā studiju pusgada sākt strādāt. Aprīlī tik tiešām sāku strādāt par viesmīli picērijā, taču septembrī, uzzinot, ka esmu ieguvusi arī valsts stipendiju, nolēmu, ka ar divām stipendijām man pilnībā pietiek, lai naktis veltītu miegam, nevis darbam. Otrais studiju gads iesākās ļoti veiksmīgi, un pēc pirmā pusgada, janvārī, nesot iesniegt atskaites Vītolu fondam, nedaudz parunāju ar Innu un iepazinos ar Artūru, un no viņu puses izskanēja aicinājums – ja Tu vēlies, vari nākt šo to fondā padarīt, darba ir atliku likām! Un tā viena saruna pārvērtās par daudzām pēcpusdienām četru mēnešu garumā fonda telpās kopā ar fonda fantastiskajiem cilvēkiem. Tur es jutos kā mājās, kā vietā, kurā gaida un uzklausa. 

Vienu dienu, tikpat skaidri, kā atceros pirmo tikšanos ar Vitu, atceros arī šo viņas teikumu: “Klau, varbūt Tu gribētu strādāt īstu darbu?” Es nedomājot piekritu. Uz vairāk nekā diviem gadiem ieguvu lielisku kolektīvu, neatkārtojamu dzīves pieredzi, iespēju apceļot Skandināviju, iespēju apvienot mācību pabeigšanu un maģistratūras studiju uzsākšanu, iespēju katru dienu mācīties dzīvot, strādājot šai brīnišķīgajā darbā, kuru biju ieguvusi, pateicoties Vītolu fondam un Vitai.

Pēc bakalaura studijām mācības nolēmu turpināt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, Psiholoģijas un mākslas fakultātē Augstskolu un pieaugušo izglītības programmā, kaut arī mans līdzšinējais darbs nebūt nebija saistīts ar pedagoģiju. Maģistratūras studijām tuvojoties finišam, saņēmu jaunu darba piedāvājumu Saldū – vadīt uzņēmuma SIA “Saldus Maiznieks” tirdzniecību. Laiks, lai apdomātos – vesela viena nedēļa. Atceros, ka, uzzinot par šo piedāvājumu, aizgāju pie Vitas, lai prasītu padomu – dīvainā kārtā to, ko viņa man pateica, es neatceros – atceros tikai to, ka, izejot pa Vītolu fonda durvīm, jutos uz pusi labāk – vieglāk. Nākamajā dienā, runājot ar darba kolēģiem, asaras bira kā pupas, jo sapratu, ka jau pēc nedēļas jādodas uz pilnīgi jaunu pilsētu, uz pilnīgi jaunu darba vietu un jauniem izaicinājumiem, taču tas viss vecais, kas bija tik tuvs un mīļš, sākot ar ikrīta kafiju birojā, kolēģu neatkārtojamo humora izjūtu un fantastisko Andrejsalas atmosfēru, nu ir jāatstāj Rīgā. 

Jau piekto gadu esmu SIA “Saldus Maiznieks” tirdzniecības un nu jau arī eksporta vadītāja. Sākums, kā jau nojautu, bija ļoti grūts, taču šobrīd esmu apmierināta ar sasniegto un priecājos par mērķiem, kas vēl jāsasniedz. Protams, man pietrūkst Rīgas. Taču labā ziņa ir tā, ka cilvēki, kam Tavā dzīvē bija jāienāk un tur jāpaliek, nekur nepazūd – vismaz reizi pāris mēnešos es apciemoju iepriekšējā darba kolēģus, un katra šī tikšanās ir pozitīvām emocijām pārbagāta, kā arī vienlaikus izbijušie kolēģi man dod nenovērtējumus padomus, kā uzlabot lietu kārtību uzņēmumā, kurā strādāju šobrīd. Pagaidām neesmu precējusies, arī bērniņu man vēl nav, taču uzskatu, ka tad, kad tam būs pienācis īstais laiks, tas arī notiks. 

Nekad neesmu domājusi, kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja tai karstajā vasaras dienā Vita būtu pateikusi, ka stipendija piešķirta kādam citam jaunietim. Es domāju tikai par to, cik ļoti daudz Vītolu fonds man ir devis. Iespēja iegūt izglītību, neuztraucoties par to, kā sevi uzturēšu, ir nenovērtējama palīdzība jebkuram jaunietim. Taču Vītolu fonds man ir devis krietni vairāk par to – atrodoties Vitas, Innas un Artūra sabiedrībā, kā arī pēc tam strādājot Vitas ieteiktajā uzņēmumā, es katru dienu mācījos patiesās dzīves vērtības, un tas ir kaut kas tāds, ko nevar iemācīties skolā vai augstskolā. 

Ikvienam jaunietim, kas vēlas saņemt stipendiju vai jau ir to saņēmis, novēlu nebaidīties no izvēlēm, no jaunām iespējām, jo, kā reiz Inna teica: “Dzīve ir kā bāra augšējais plaukts – visas izvēles ir labas!” Novēlu arī grūtā brīdī doties pēc padoma tieši uz Vītolu fondu vai vērsties pie sava ziedotāja – dažreiz vienkārši nepieciešams viedāka cilvēka viedoklis, un Vītolu fonds ir tieši tā vieta, kur to meklēt. Vītolu fondam novēlu turpināt iedvesmot aktīvus un mērķtiecīgus jauniešus, jo Vītolu fonds  kopā ar viņiem veido to Latviju, kādā paši vēlamies dzīvot.

Ko es novēlu Latvijai? Vairāk inteliģentu un domājošu cilvēku. Rīcībspējīgu sabiedrību ar kritisko domāšanu un vēlmi nepadoties dzīves grūtībām. Vairāk to jauniešu, kas ir gatavi darīt, nevis tikai runāt, un atklāt sevī izcila uzņēmēja / skolotāja / ārsta / friziera vai citas profesijas pārstāvja gēnu. Tieši Vītolu fonda uzstādījums - “Ar izglītību dzīvē sasniegt tādu līmeni, lai nākotnē varētu palīdzēt citiem!” -, manuprāt, ir vislabākais novēlējums ikvienam Latvijas iedzīvotājam.”

Te ir atkal viens stāsts par burvīgu Latvijas jaunieti, kas par savu izglītību var pateikties brīnišķīgam trimdas latvietim, kas atgriezās savā dzimtenē un darīja tai labu, dzimtenes mīlestības mudināts. Paldies viņai un viņai meitai Viedai!

Autore: Astrīda Jansone

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti