Dalies:

Trimdas izskolotie: Krista Anna Belševica

Trimdas izskolotie: Krista Anna Belševica
  • 01. May. 2020

Arī Krista ir viena no studentēm, kas savu stāstu rakstīja pati. Viņa ir Valža Muižnieka piemiņas stipendijas saņēmēja. Par Valdi Muižnieku man gribas pastāstīt mazliet vairāk, jo viņš trimdas latviešu sabiedrībā bija nenovērtējams. Es personīgi pazinu viņu kā vienu fantastisku superlatvieti, kas Amerikas latviešu sabiedrībai deva ārkārtīgi daudz.

Viņš bija viens no Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ALJA) dibinātājiem, un uz laiku bija arī tās priekšsēdis. Viņš arī nodibināja jauniešiem sešu nedēļas nogaļu 6x1 kursus dažādās ASV pavalstīs.  No tiem ar laiku izveidojās 2x2 un 3x3 nometnes, kas darbojas vēl tagad un tiek organizētas arī Latvijā. Valdis Muižnieks bija Latviešu Studiju Centra (LSC) Kalamazū dibinātājs un administrators. Viņš panāca arī to, ka turpat studentiem tika uzcelta mītne, un vairākus gadus latviešu jaunieši tur studēja latviešu valodā. Tur brauca studenti gan no Kanādas, gan Austrālijas, gan Eiropas. Tagad daudzi no šiem studentiem dzīvo un strādā Latvijā.

Valdis  Muižnieks bija arī Latviešu Fonda dibināšanas iniciators un diezgan ilgi bija tā priekšsēdis. Par savu nenogurstošo darbu latviešu sabiedrībā Valdis ir apbalvots ar Kultūras Fonda Goda rakstu, ALJA Zelta nozīmi, “Daugavas Vanagu” centrālās valdes Atzinības rakstu, pulkveža Januma balvu, Rietummičigānas universitātes goda doktora grādu un Triju Zvaigžņu ordeni. 2009. gada 10. jūlijā piepeši apstājās Valža Muižnieka sirds, un viņa dzīves biedre Lalita nodibināja viņa piemiņas stipendiju.. Krista Anna Belševica ir viena no viņa stipendiātēm un raksta:

Lasītākās ziņas valstī

    „Esmu dzimusi 1993. gada 10. februārī, piecos no rīta Jelgavā. Mani vecāki tolaik dzīvoja Bauskā un māte strādāja slimnīcā, bet slimnīcā toreiz bija karantīna tādēļ tēvs māti aizveda uz Jelgavu. Man ir arī māsa, dzimusi Ventspilī, gadus 16 pirms manis. Kad mana māte palika stāvoklī un darbā mocījās ar rīta nelabumu, viņas darba kolēģi esot jokojuši – vai tik neesi stāvoklī. Viņa smējusies, kamēr atklājusi, ka joks nemaz nav joks. Respektīvi, nebiju plānots bērns, piedzimu mātei, kad viņai jau bija 40 gadu. Vecvecāki man jau bija miruši. Mana ģimenes vēsture ir gana komplicēta, brīžiem tumša. Bet mani vecāki visu savu mūžu veltījuši, lai izrautos gan no nabadzības, gan radītu vidi sev apkārt mazāk toksisku. Tādējādi esmu arī pirmā no ģimenes, kas varēja atļauties studēt pilna laika studijās un pirmā, kas ieguvusi maģistra grādu.

Studēju iesākumā filoloģiju. Interesanti, ka patiesībā gribēju studēt filozofiju vai psiholoģiju, taču vidusskolas laikā mazliet nomaldījos no ceļa. Varbūt arī nav pareizi teikt, ka nomaldījos, jo īstenībā tajos pāris gados ieguvu ārkārtīgi daudz dzīves pieredzes, zināšanu par sevi un pasauli. Pēc pamatskolas beigšanas izlēmu, ka studēšu mūziku, iešu profesionāla mūziķa ceļu. Taču trešajā kursā salūzu. Pirmkārt piedzīvoju savu pirmo smago depresijas kritumu mūžā, otrkārt sapratu, ka profesionāla mūzika nav tas ceļš, ko vēlētos iet.

Mīļākās stundas man bija filozofijas stundas un ar laiku sāka šķist, ka ikdiena tikai atņem laiku naktīm, kas bija pilnas ar lasīšanu. Latvijā tolaik vēl, cik noprotu, nebija tik ļoti labas izpratnes par to, ko darīt ar cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem, tādēļ man bija jācīnās vienai. Bet tas, protams, ir atsevišķs stāsts. Pabeidzu vakarskolu, kas bija viena no interesantākajām mācību vidēm, kurā esmu piedalījusies un iestājos universitātē patiesībā tikai tādēļ, ka klīda baumas, ka tā cilvēki tiekot ārā no Rdimi kasēm un trauku mazgāšanas. Naudas man nebija tādēļ iestājos vienīgajā programmā, kurā varēju tikt budžetā – baltu filoloģijā.

Vītola Fonda stipendiju ieguvu pēdējā bakalaura kursā. Tad jau biju iepazinusi augstākās izglītības telpu, man bija pirmās zināšanas par to, kas ir pētniecība. Laikam biju kādam ar savu lielo muti arī iekritusi acīs, jo stipendijai pati nepieteicos, mani tikai vienu dienu informēja, ka kāds no pasniedzējiem mani ir nominējis. Smieklīgi, ka tajā laikā daudz domāju par to, ka īstenībā gribu izstāties no universitātes, jo man konkrētā programma likās haotiska un novecojusi. Pašlaik esmu iestājusies doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā, pirmo semestri noturējos, bet nedomāju, ka noturēšos vēl vienu.

Strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā un tas paņem gana daudz spēka, mēdz būt gana stresa pilns un ir atbildīgs. Ja vēl vēlos vakaros kaut cik nopietni pievērsties rakstīšanai, tad laika studijām daudz nepietiek. Protams, es varētu vēlreiz darīt līdzīgi kā studējot maģistros – neēst, negulēt, neatpūsties un visu kaut kā paspēt, bet laikam palieku veca. Vai arī doktorantūrai neredzu tik lielu jēgu kā maģistrantūrai. Esmu apsvērusi domu dabūt stipendiju un studēt ārzemēs, bet pagaidām vismaz man būtu ļoti žēl atstāt ministriju. Lai arī minēju atsevišķus negatīvos aspektus, tomēr darbs pats par sevi ir ārkārtēji interesants. Es tur strādājot ļoti daudz iemācos, piedevām man apkārt it ļoti gudri un motivēti kolēģi, ar kuriem prieks strādāt. Bet, apstrīdot to, ko teicu iepriekš – es vēl esmu jauna un visu varu paspēt.

Ar draugu ik pa laikam pasapņojam par šo un to, varbūt arī kaut kad saņemsimies kaut ko no tā visa īstenot. Naudu sauc dažādos vārdos un Vītola fonda gadījumā to sauc par stipendiju. Naudai ir ļoti daudz nosaukumu, un nosaukumu “stipendija” tā iegūst tad, kad nauda tiek piešķirta kādai personai, kas mācās, attīstās, ceļ savu kvalifikāciju. Šajā gadījumā nauda tiek piešķirta personai, no kuras iespējams nākotnē visi sagaida, ka šī persona izdarīs lielas lietas, tādas ar ko mecenāts varētu lepoties. Es nezinu, kādas ir citu attiecības ar Vītolu fondu un ar saviem stipendiju piešķīrējiem, bet man ir sajūta, ka manas attiecības ar Lalitu ir mazliet citādas. Intervijā, pēc kuras man piešķīra stipendiju, mēs runājām par manu pētniecību un par maniem lielajiem plāniem.

Es tolaik noteikti biju daudz lielāka ideāliste, kāda esmu pašlaik, biju gatava reformēt ja ne visu humanitāro jomu, tad vismaz to, ko Latvijā par to domā. Bet laikam jau visam pa vidu pavīdēja arī pa kādam cerīgam argumentam, un Lalita, kā ļoti dzīvesgudrs cilvēks saprata, ka ar laiku nolaidīšos no saviem jaunības maksimālisma augstumiem, un varbūt, īstajā vietā un laikā iegūstot rīcībspēju, arī kaut ko jēgpilnu aiz sevis atstāšu. Bet īstenībā tajā pašā laikā biju arī visai nožēlojamā stāvoklī, ar ļoti ielaistu depresiju. Stipendiju man piešķīra pēdējā manu bakalaura studiju gadā, un varu teikt, ka, nebūtu Lalitas, es varbūt pat nebūtu studijas pabeigusi. Kaut kādā ziņā es ļoti jutu, ka esmu Lalitai kaut ko parādā. Ne negatīvā ziņā, bet tajā laikā mani smagākajos brīžos izglāba doma, ka kāds man ir noticējis, ka kāds par mani domā pat labāk, kā es pati.

Tajā laikā es sev daudz to atgādināju. Tādēļ, es nezinu, kā citi vērtē Vītolu fondu un tā piešķirtās stipendijas, man tas drīzāk bija ļoti dziļas un tuvas draudzības sākums.  Es nekad neesmu daudz domājusi par to, kā es redzu Latvijas nākotni. Protams, es par to runāju, arī satiekoties ar Lalitu mēs bieži par to runājam, viņa šķiet vēl aizvien ir viens no retajiem cilvēkiem, kura priekšā es atļaujos nebūt racionālā profesionāle, bet mazā sapņotāja, kas grib, lai viss vienkārši  būtu labi, un vislabāk – jau rīt. Bet es nekad neesmu jutusies tikai kā vērotāja. Man šķiet cilvēki dažkārt par zemu novērtē savu rīcībspēju, jo valsts jau nav kaut kas atrauts no cilvēkiem, valsts esam mēs katrs. Vienmēr var kaut ko darīt, lai veidotu rītdienu labāku un tādu, kāda katram tā patīk labāk.

Ja man jautātu, kādu es gribētu redzēt Latviju, tad šī noteikti būtu viena no lietām ko es minētu – es gribu, lai cilvēki vairāk apzinās savu rīcībspēju un, jā, arī atbildību, kas ar šo rīcībspēju nāk līdzi. Kādus bērnus mēs audzinām, kā izturamies pret savu valsti un citiem, tam visam ir liela ietekme uz sabiedrību tagad un ilgtermiņā. Es laikam mazāk uzticos līderiem un varoņiem un vairāk – gudrai, atbildīgai un radošai sabiedrībai. Tādēļ varbūt arī mani tik ļoti saista kultūra un izglītība un iespēja strādāt pie tā, lai šādu sabiedrību veidotu. Lai katra paaudze būtu mazliet gudrāka, mazliet brīvāka un mazliet drošāka par sevi.”                                                

Domāju, ka pēc šis studentes stāsta man nav daudz ko teikt. Viņa tāpat kā gandrīz visi Vītolu Fonda studenti ir fantastiski jauni latvieši, kas Latvijai kaunu nedarīs nekad un nekur.                                  

Autore: Astrīda Jansone                    

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti