Dalies:

Trimdas izskolotie – Jānis Miķelis Zaķis

Trimdas izskolotie – Jānis Miķelis Zaķis
  • 13. Apr. 2020

Šodien, 25. februārī, man sarunāta tikšanās Ritas Kaimiņas stipendiātu Jāni Miķeli Zaķi.  Kad Rītai prasīju, lai viņa man pasaka, ar kuru no viņas stipendiātiem lai runāju, viņa ilgi domāja un teica man, ka nevarot izvēlēties, jo viņas stipendiāti visi esot fantastiski. 

Nu jau pazīstu Ritu diezgan ilgi, jo vienmēr tiekamies Vītolu Fonda senjoru vakariņās pirms Ziemsvētkiem. Rita nāk no skaista Latvijas novada Vidzemē, Jumurdas pagastā. Līdzīgi citiem karalaika bēgļiem nonāca Vācijā pēc tam Amerikā. Tur, Mičigānā, izskolojās par valodu skolotāju un apprecējās ar Egonu Kaimiņu, ar kuru laulībā pavadīja 38 gadus. Kad Latvija atguva neatkarību, abi atgriezās Latvijā. Pirms nodibinājās Vītolu Fonds, Egons atbalstīja Saulgriežu vasaras vidusskolu. Pēc Egona aiziešanas mūžībā 2012. gadā Rita izlēma dibināt stipendiju vīra piemiņai Vītolu Fondā. Par savu lēmumu Rita saka: “Ticu, ka Latvijas nākotne ir izglītotu jauniešu rokās, un tie iecels mūsu mīļo Latviju atkal saulītē.” Tāpēc Rita studentus atbalsta, un tie viņai vienmēr ir vairāki, un kā Rita pati saka, visi viņai ir mīļi. Jānis Miķelis Zaķis ir tikai viens no tiem. Bet tagad viņš ir atnācis pie manis un stāsta man pats:

„Mani sauc Jānis Miķelis Zaķis, un es esmu dzimis un audzis Valmierā. Skolā es gāju Valmieras pamatskolā. Kad pabeidzu to, iestājos Valmieras Valsts ģimnāzijā. Es neesmu tāds īsts pilsētnieks, jo vasaras vienmēr pavadīju Alojā pie vecvecākiem, kur strādāju visādus lauku darbus. Mācībās biju tīri veiksmīgs, bieži piedalījos dažādās olimpiādēs ar labiem rezultātiem. No visiem priekšmetiem man vislabāk padevās eksaktie, bet latviešu gramatika mani nedaudz iegāza. Literatūra man ļoti patika, bet gramatika bija mana vājā puse. Vidusskolas beigās mums skolotāja pastāstīja, ka ir tāda iespēja pieteikties uz stipendiju Vītolu Fondā tiem, kas pēc vidusskolas grib studēt. Es arī stipendijas noteikumiem biju atbilstošs, jo biju ar labām sekmēm un nāku no trīs bērnu ģimenes, pie kam mēs visi trīs bijām izlēmuši studēt. Man ir dvīņu brālis un māsa, divus gadus jaunāka par mums. Tātad visiem trim uzsākt studijas gandrīz vai vienlaikus būtu bijis diezgan sarežģīti. 

Lasītākās ziņas valstī

Mēs abi ar brāli pieteicāmies un abi stipendiju arī saņēmām. Tas mums tiešām palīdzēja, jo mēs varējām koncentrēties uz mācībām, un mums nebija jādomā par darbu. Es zinu, ka bez atbalsta mums visiem trijiem būtu bijis grūti, un būtu vajadzīgs darbs. Man stipendija bija laba motivācija piespiesties mācīties sevišķi labi. 

Lai arī iepriekš skolā ar mācībām gāja labi, neteiktu ka tik ļoti centos. Es domāju, ja man uzticas, tad ir jāmācās kārtīgi. Mācības man patika, un bakalauru es arī pabeidzu veiksmīgi. Papildus vienmēr ir bijusi mūžīgā sacensība mācībās ar brāli, un, lai gan mācamies pilnīgi atšķirīgas programmas, tas nav mainījies. Ārpus mācībām aktīvi iesaistījos fakultātes studentu pašpārvaldē, kur gan piedalījos, gan organizēju dažādus pasākumus, kas arī bija laba pieredze. Studiju laikā arī vairākas reizes sanāca tikties ar pašu Ritu, kas vienmēr teica labus vārdus un mīļi apsveica Ziemassvētkos. Tad kā lai necenšas? Es būtu gan gribējis bakalauru pabeigt ar sarkano diplomu. Tomēr viens priekšmets pirmajā kursā mani nedaudz iegāza un nevarēju Ritai sarkanu diplomu atrādīt. Nelaimīgā kārtā biju sajaucis eksāmena sākuma laiku un to mazliet nokavēju. Tāpēc eksāmena atzīme nebija tāda, kādu biju cerējis dabūt, un tā man sarkanais diploms izpalika. Tā gan bija laba mācība. Vajag ne tikai labi mācīties, bet arī sekot līdzi laikiem, kad, kur un kas studiju laikā notiek.

Tagad maģistratūras otrajam kursam tuvojas beigas, un es esmu pārliecināts, ka maģistratūru beigšu ar sarkano diplomu. Otrreiz eksāmenu vairs nenogulēšu! Es studēju ķīmijas tehnoloģiju, kas ir viena no RTU programmām ķīmijas fakultātē. Tai ir gan ķīmijas akadēmiskā puse, gan arī tehnoloģiju inženierijas puse. Ja neskaita pašu ķīmiju un reakcijas, tā māca arī par iekārtām un kā tās strādā, jo man interesē arī tehniskā puse. Nav tā, ka es pilnībā esmu koncentrējies tikai uz akadēmisko, tāpēc studijām izvēlējos RTU kā augstskolu. Tā pieredze man tiešām ir bijusi interesanta. Sākot jau ar pēdējo kursu bakalaura programmā, es aktīvi esmu iesaistījies savas fakultātes institūtā, kas saucas organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūts.

Institūtā es izstrādāju bakalaura darbu, tagad strādāju pie sava maģistra darba un esmu darbinieks. Es strādāju kā pētnieks – amata nosaukums ir – zinātniskais asistents. Man ir iedots mans projekts, mans uzdevums, kas man ir jāatrisina, un tad es sēžu laboratorijā lieku reakcijas, veicu mērījumus, vielu izdalīšanu un attīrīšanu, un beigās tad skatos analīzēs, kas ir sanācis. Pašlaik ir tā, ka mana interese bija lielāka nekā tikai vienkārši saņemt maģistra grādu, mana interese bija kārtīgi iesaistīties zinātnē. Tas samērā veiksmīgi ir izdevies. Man ir apstiprināts publikācijas manuskripts, un tuvākajā laikā būs arī pati publikācija kādā zinātniskā žurnālā, kas ir „riktīgi forši”. Tas ir labs ieguvums un pierādījums tam, ka tas, ko es daru, ir ar rezultātu un nav bezmērķīgi. Turklāt arī pats pētniecības līmenis un darbs var konkurēt ar pārējo pasauli.

Kad biju pabeidzis bakalauru, es zināju, ka iešu tālāk maģistratūrā. Tad ar mani sazinājās no Vītolu Fonda un prasīja, kādi ir mani tālākie plāni, un es atbildēju, ka man vēl nav apnicis mācīties – iešu maģistros. Viņi man piedāvāja saņemt Viļa Barēvica piemiņas stipendiju.

Vilis bija dzimis 1939. gadā Latvijā, bet kara laikā dabūja Latviju atstāt, nonāca Vācijā, pēc tam Amerikā, Mičigānā. Diemžēl jau 15 gadu vecumā Vilim nomira tēvs, un viņš uzņēmās atbildību ne tika par sevi, bet arī par māti. Tas viņu tomēr nekavēja uzsākt studijas, iegūt civīlinženiera grādu un dabūt darbu Boeing firmā, kur viņš nostrādāja līdz aiziešanai pensijā. Pa strādāšanas laiku viņš vēl arī studēja un dabūja gan maģistra gan arī doktora grādu. Viņš bija aktīvs arī latviešu sabiedrībā, dabūja vēl otru maģistra grādu finanšu jomā un strādāja latviešu akciju sabiedrībā „Amberland”. Viņš bieži brauca uz Latviju un lasīja lekcijas arī RTU. Viļa Barēvica piemiņas stipendiju nodibināja Inta Bušs-Gotelli.

Ar šiem ziedotājiem man nav izdevies sakontaktēties, domāju, ka Gotelli kundze Latvijā vispār nav bijusi. Vienīgie kontrakti ar viņu ģimeni man ir bijuši ar to, ka es sūtu viņiem atskaites un vēstules ar ziņām, kā man veicas ar mācīšanos. Es cenšos, lai atskaites būtu labas. Ja kāds tev palīdz, tad ir jāmācās - labi jāmācās. 

Tāpēc es esmu pārliecināts, ka Vītolu Fonda nozīme ir nenovērtējama, jo daudziem no mums, studentiem, studēt bez šīs palīdzības būtu ne tikai grūti, bet gandrīz vai neiespējami. Vismaz man personīgi tā ir bijusi ļoti liela motivācija mācīties. Ne tikai vienkārši pabeigt un dabūt papīru, bet tiešām mācīties, lai es savā jomā būtu ļoti zinošs un eksperts. Valstij gan arī pašai to vajadzētu vairāk veicināt no savas puses, tādēļ Vītolu Fonda nozīme ir vēl lielāka. Manos nākotnes plānos ir studēt tālāk un tikt arī pie doktora grāda, zinātnē tas ir nepieciešams, bet domāju, ka tur man stipendiju nevajadzēs, jo to es varu darīt arī strādājot.”

Ar to Jānis savu stāstu ir beidzis, un tālāk mēs tāpat kopā papļāpājam par dzīvi un politiku Latvijā, ar ko viņš nav īsti apmierināts un saka, ka tālākā nākotnē pat būtu ar mieru Latvijas politikā iesaistīties. Es personīgi ceru, ka tādi būs diezgan daudz no Vītolu Fonda atbalstītajiem absolventiem, jo man tie visi liekas gudri un patriotiski Latvijas dēli un meitas. Jo es vairāk ar viņiem iepazīstos, jo vairāk esmu pārliecināta, ka Latvija drīz vien būs labās rokās.

Autore: Astrīda Jansone

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti