Dalies:

Trimdas izskolotie: Inese Saldābola

Trimdas izskolotie: Inese Saldābola
  • 03. Dec. 2019

Inese Saldābola ir atnākusi pie manis, un es jau zinu, ka viņa ir Ādolfa Sīļa stipendiāte. Ādolfu Sīli es pazinu ļoti labi, jo viņa dibināto viesnīcu "Radi un draugi" vadīju gandrīz trīs gadus un labi zinu viņa un viesnīcas labos darbus. Par to rakstīju savā 2010. gadā izdotajā grāmatā "Vēl viens sapnis". Tur 82.un 83. lapas pusē ir diezgan daudz informācijas par Ādolfa Sīļa un viesnīcas labajiem darbiem.

Tur rakstīju: "Šodien vairāk kā četri desmiti studentu caur Vītolu Fondu no "Radu un draugu" labās sirds studē dažādās Latvijas augstskolās, vairāki Latvijas slimie bērni ārstējas dažādās slimnīcās, daudzi bijušie leģionāri un invalīdi ir siltumā un apkopti, tiek sakopti Brāļu kapi kā Rīgā tā arī Lestenē....un tas vairs nav nekāds Anglijas Daugavas Vanagu vēl viens sapnis, tā ir īstenība. Viesnīcas „Radi un draugi” sirsnīgā palīdzība latviešiem Latvijā bija jau sasniegusi tik lielus apmērus, ka 2008. gada nogalē Ādolfs Sīlis kā viesnīcas galvenais vadītājs bija pazīstams ne tikai Rīgā vien, bet visā Latvijā. Latvijas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā 17. novembrī Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers viņam pasniedza Trīs Zvaigžņu ordeni un tikai mazliet vairāk kā mēnesi vēlāk viņš saņēma vēl vienu lielu atzinību par devumu, ko viņš caur viesnīcu "Radi un draugi" ir devis Latvijai. Tāpēc ir labi konstatēt, ka Latvijā to arī redz un atzīst. Par to liecina "Radu un draugu" galvenajam vadītājam veltītie apbalvojumi, kurus apraksta ne tikai Latvijas laikrakstos un žurnālos.

Tāpēc var teikt, ka tieši pēc šī redzējuma, kas ar Rīgu ir noticis vairāk nekā pusgadsimta laikā, sācies Ādolfa Sīļa labdarības darbs Latvijā. Pirms tam bija paveikti labie darbi Anglijā, gan kopjot latvietību ģimenē – izaudzināti trīs dēli, gan sabiedriskajā un labdarības darbā - ar viņa pūlēm izveidots un sekmīgi darbojas Anglijas Daugavas Vanagu fonda nams Londonā un lauku īpašums "Straumēni".

Lasītākās ziņas

Tad tika atrotītas piedurknes, lai ķertos pie labiem un paliekošiem darbiem Latvijā. Latvijas valstiskās neatkarības 90. gadskārtā un 2008. gada izskaņā redzams Ādolfa Sīļa un viņa domubiedru paveiktais - jau 13 gadus veiksmīgi darbojas Anglijas Daugavas Vanagu fonda viesnīca "Radi un draugi" (A. Sīlis ir valdes priekšsēdis), kas ir labi zināma ikvienam uz Latviju atbraukušam latvietim. Tā ir arī viena no visvairāk iecienītām viesnīcām Rīgā. (Tai laikā tā arī bija) Iegūtā peļņa tiek ieguldīta, labdarībā, sniedzot palīdzību tiem, kas paši sev palīdzēt nespēj, - bērniem no maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm, sirmajiem un vientuļajiem bijušajiem karavīriem, senču piemiņas kopšanai, uzturēšanai un cildināšanai, kā arī no Rīgas ļoti tālajai Latgales mazajai Vītolu pamatskolai, un 2009. gada Ziemsvētkos viņš saņēma balvu "Latvijas lepnums".

Esmu pārliecināta, ka arī Inese par Ādolfu Sīli to visu nezina, tāpēc atļāvos šoreiz tik gari rakstīt par ziedotāja labajiem darbiem. Bet tagad gan vārdu došu Inesei. Lai viņa pastāsta par sevi:

„Es pieteicos stipendijai, ja nemaldos, pāris dienas nokavējot pieteikšanās termiņu. Līdz ar to, ka pieteikumu bija ļoti daudz, es pirmajā studiju gadā stipendiju nesaņēmu. Pirmā gada beigās vai vasarā es saņēmu zvanu no Vītolu Fonda ar ziņu, ka viņi grib atbalstīt arī tos, kas būtu stipendijas cienīgi, bet mācību gada sākumā to nesaņēma. Ādolfs Sīlis bija viens no šīs idejas iniciatoriem. Tā mēs bijām tāds neliels bariņš studentu, kas gada sākumā to stipendiju nebija dabūjuši, saņēma to mācību gada beigās no Ādolfa Sīļa un viesnīcas „Radi u draugi.” Manuprāt, tas liecina par to, ka Ādolfam Sīlim kā ziedotājam bija svarīgi, kas ir šie jaunie cilvēki, kas stipendijas saņem. Man likās, ka viņš no sirds gribēja palīdzēt. Man tas liekas ir tas kopīgais aspekts, kas vieno visus Vītolu Fonda ziedotājus, un tas man par Ādolfu Sīli ir visvairāk atmiņā.

Jau vidusskolā es biju pārliecināta, ka studēšu medicīnu, jo mamma bija ārste un viņa ļoti vaļējās, ka kāds no bērniem seko viņas pēdās. Kad mans brālis pabeidza vidusskolu, Mamma un es ar brāli visi aizbraucām uz Stradiņa universitātes atvērto durvju dienām, lai iepazītos ar to, kas tur notiek. Brālis jau saprata tūlīt, ka viņš medicīnu studēt negrib, bet es ģimnāzijas pēdējos divus gadus vēl pastiprināti mācījos fiziku un ķīmiju ar domu, ka studēšu medicīnu. Pēc vidusskolas beigšanas universitātē iesniedzu dokumentus medicīnas studijām, bet, kad biju izstudējusi atlasi
Stradiņa universitātē uz mediķiem bioloģijas fakultātē, mana sajūta par medicīnu kaut kā sašūpojās, un es izlēmu par labu bioloģijas fakultātei. Tā es pabeidzu bakalaura un maģistra studijas bioloģijā. Mamma tomēr mani vēl mēģināja virzīt uz medicīnu un nevarēja saprast, ko es darīšu ar savām zināšanām bioloģijā. Es domāju, ka strādāšu kā bioloģijas skolotāja, jo arī skolotāji Latvijā ir vajadzīgi. Pabeigusi studijas, to es arī iesāku darīt, jo man patika strādāt ar cilvēkiem. Pieteicos izglītības programmā „iespējamā misija”, kas piedāvā darbu dažādu jomu jauniem speciālistiem. Darbs skolā man lielā mērā deva sajūtu par to, ka izglītības jautājums ir ļoti, ļoti būtisks. 2008. gadā es sāku strādāt skolā un tagad 2019. es joprojām darbojos izglītības laukā dažādās jomās. Kādu brīdi es strādāja Latvijas universitātē kopā ar citiem pie skolotāju sagatavošanas un studiju programmas izveides dažādos izglītības projektos. Šobrīd es strādāju programmā „iespējamā
misija”, kas darbojās kopā ar universitātēm, lai labāk rastu piemērus jauno pedagogu sagatavošanā ieviest valstī daudz plašākā mērogā. Programma katru gadu uzņem 25-35 dalībniekus, bet augstskolās katru gadu piesakās vairāki simti. Tā kā iespējamā misija tos desmit gadus ir darbojusies pēc konkrētiem priekšnosacījumiem un rekomendācijām no skolām, skolu direktoriem un skolēniem, tad mēs šobrīd mēģinām sadarboties ar Latvijas universitāti un Liepājas un Daugavpils universitātēm, jo viņi ir ceļā, lai pilnveidotu šīs studiju programmas. Tur ir dažādi ar izglītību saistīti jautājumi, domājot par to, vai skolēns no tā ir ieguvējs, lai skolēni ne tikai mācītos zināšanas, bet pilnveidotu sevi un attīstītos. Tie ir tie jautājumi, ar ko es šobrīd ikdienā strādāju. Man tas ļoti patīk, jo tā joma ir ļoti plaša, tur ir dažādi līmeņi un aspekti, jo iespējamā misija strādā tieši ar to, ko dara skolotājs klasē, un kā skolotājs pārliecinās par to, ko skolēns ir iemācījies.
Pašlaik mēs gribam strādāt pie tā, lai mainītu sabiedrības domas par skolotāju darba prestižu. Tad varbūt vairāk jauniešu domās, ka ir vērts par skolotāju mācīties. Tagad uz pedagoģijas studijām aiziet tie vidusskolas beidzēji, kam sekmes nav bijušas tās labākās. Līdz ar to skolotāju nozare saņem tos mācībās vājākos studentus, jo skolotāju profesijai nav prestiža. Diemžēl vēl arī tie, kas pedagoģijas studijas iesāk, visi tur nepaliek, un studiju beigu posmā tur palikusi vien trešā daļa.

Es tagad strādāju nevalstiskā organizācijā ”neiespējamā misija”, kas darbojas pateicoties uzņēmēju ziedojumiem, un mēs ļoti cieši sadarbojamies ar izglītības un zinātnes ministriju par to, lai mēs uzsāktu sadarbību ar augstskolām. No tā mūsu darba būs lielāks labums, lielāks skaits pedagoģijas studentu, un līdz ar to vairāk skolotāju. Mēs strādājam pie tā, ka mēs atrodam tos, kas būs tie skolotāji, sagatavojam viņus, atrodam skolas, kurās viņi varētu strādāt, tad divus gadus mēs palīdzam viņiem strādāt arvien labāk. Mēs gribam sagatavot tādus skolotājus, kas būs piemēroti tādai dzīvei, kas Latvijā būs pēc 2030. gada. Galvenais, ko mēs skolēnam gribam iemācīt ir tas, ka tikai viņš pats ir atbildīgs par savu d zivi un sasniegumiem. Tas ir galvenais iespējamās misijas mērķis.

Privātā dzīvē es tagad esmu precējusies un, man ir divi dēli –Miķelim ir 5 gadi, Hugo ir 3. Abi ir ļoti aktīvi. Viņiem patīk viss, kas ir sportisks- braukt ar riteni, spēlēt bumbu. Es ļoti priecājos, ka Miķelim 5 gadu vecumā jau ļoti interesē burti, cipari un viņam patīk rakstīt.

Ar to mūsu saruna ir beigusies un Inese ir gatava doties atpakaļ pie savas ģimenītes. Bet es esmu priecīga, ka atkal esmu iepazinusies ar vienu burvīgu Latvijas jaunieti, kas ir izskolojies tepat Latvijā un kam Latvijā ir labi. Inesei nav jāmeklē laime nevienā svešā zemē.

Autore: Astrīda Jansons

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti