Dalies:

Trimdas izskolotie - Inese Kuklaine

Trimdas izskolotie - Inese Kuklaine
  • 22. Mar. 2020

Šodien man sarunāta tikšanās ar Inesi Kukaini, kas agrāk bija Inese Krēģere, un kas savu stipendiju saņēma no man ļoti tuvas organizācijas Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA). Šī organizācija ir trimdas latviešu organizāciju apvienība, ko nodibināja 1956. gadā, un savā laikā tur ir sastāvējušas ap diviem simtiem latviešu trimdas organizāciju. PBLA pirmais priekšsēdis bija Dr. prof. P. Lejiņš, tagad tā ir Kristīne Saulīte.

Visai drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas PBLA uzsāka aktīvu darbību Latvijā, un tagad tās birojs jau diezgan ilgu laiku ir Rīgā Lāčplēša ielā 29-5 Sākumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņi piešķīra stipendijas mazturīgiem jauniešiem, bet tagad to vairāk nedara. Cik zinu, tagad viņi daudz sadarbojas ar Latvijas valdību dažādos jautājumos. Kad atnāk Inese, es lūdzu stāstīt viņai pašai.

„Mani sauc Inese Kukaine, bet, kad es saņēmu PBLA stipendiju, es biju Inese Krēģere. Es mācījos Aizkraukles novada ģimnāzijā un mākslas skolā, piedalījos dažādās olimpiādēs, pasākumos. Kopā ar savu draudzeni Dainu Brici un zīda apgleznošanas skolotāju Inesi Dembovsku veidojām arī personālizstādes zīda apgleznošanā, kur no manas puses bija gleznoti dažādi ziedi, bet jo īpaši rozes. Paralēli mācībām, olimpiādēm esmu beigusi arī floristu kursus un ieguvusi zeļļa kvalifikāciju šajā jomā. Ieguvu arī 2.vietu skolēnu atklātajā floristikas konkursā. 

Lasītākās ziņas valstī

Mani šai stipendijai pamudināja pieteikties ģegrāfijas skolotāja Vija Rudiņa un pārliecināja, ka es to varu. Rakstīju CV un motivācijas vēstuli un nosūtiju uz Vītolu fondu. 2005.gada pavaris bija saspringts laiks- gatavojos izstādei, eksāmeniem un  biju piemirsusi par šo pieteikumu, līdz mani uzrunāja Vita Diķe un aicināja uz pārrunām. Norunātajā dienā, devos uz Rīgu un ierados mājīgajā Vītolu fonda birojā, kur mani sagaidīja Vita un Linda. Mēs sirsnīgi izrunājāmies, izstāstīju viņām savu dzīves stāstu un lietām ar ko nodarbojos un devos atpakaļ ierastajos darbos.

Nokārtoju eksāmenus un 2005. gada 18.jūnijā pienāca vidusskolas izlaidums,  -visai zālei dzirdot, paziņoja, ka man tiek piešķirta PBLA stipendija. Tajā mirklī es neapjautu, kas ar mani notiek, bet pirmo reizi dzīvē raudāju prieka asaras. Šis mirklis spilgti ir palicis manās atmiņās. Dažas dienas vēlāk devāmies uz Rīgu – Latviešu Biedrības namu, kur svinīgā pasākumā Stipendiju man pasniedza Jānis Kukainis. Saprotams, ka es biju bezgala priecīga, jo mani audzināja mamma viena pati, tēti es biju zaudējusi traģiskā negadījumā, kad man bija 11 gadi. Jau otrā kursā es sāku strādāt un no stipendijas atteicos, es biju pārliecināta, ka kādām citam bērnam tā būs vairāk nepieciešama. 

Sākumā es gribēju studēt arhitektūru un vēl joprojām to gribu, bet tur bija tik liels konkurss, ka es šajā fakultātē netiku, tādēļ izvēlējos kļūt par būvinženieri, un veiksmīgi pabeidzu būvniecības fakultāti. Pamatā es strādāju saliekamo koka karkasu māju projektēšanā, būvniecībā. Es strādāju uzņēmumā, kura īpašnieki un investori ir norvēģi.  Mēs strādājam tieši saliekamo karkasu māju būvniecībā- ceļam gan privātmājas, gan sabiedriskās būves kā slimnīcas, bērnu dārzus. Skandināvijā saliekamās koka ēkas un sabiedrisko ēku prasības ir krietni augstākā līmenī, īpaši vides pieejamības prasības gan sabiedriskām, gan dzīvokļu ēkām, līdz ar to strādājot varu arī daudz ko iemācīties papildus. Paralēli darbam un mācībām, apguvu arī norvēgu valodu, lai spētu orientēties viņu būvniecības likumos un normatīvos.Tas tā īsumā par manu profesionālo pieredzi darbā, ko ieguvu pateicoties iespējai studēt.

Par Pasaules Brīvo latviešu Apvienību es nezinu pārāk daudz, tikai to, ka tā ir trimdas latviešu organizācija, kurai cilvēki ziedo naudu, lai šī organizācija var palīdzēt maznodrošinātām latviešu ģimenēm. Es zinu tās priekšsēdi Jāni Kukaini, mēs vairāki viņu stipendiāti esam bijuši vakariņās restorānā, PBLA 50 gadu pieņemšanā un Zviedru vēstniecībā. Tas ir vairāk kā pirms desmit gadiem, tur bija arī Jānis Andersons, kurš, ja nemaldos ir viņu biroja vadītājs. Tagad es universitāti esmu pabeigusi un labu laiku jau strādāju.  Man ļoti patīk mans darbs, jo man patīk strādāt ar cilvēkiem un man patīk kaut ko radīt. Tas laikam ir tas, kas mani saista visvairāk. Es strādāju kopā ar arhitektiem, ar dizaineriem un mēs kopā radām ļoti skaistas lietas. Tādēļ papildus ikdienas darbam, gūstu prieku un baudu veidojot vēl papildus skaistas lietas kā kāzu dekorācijas no ziediem: gan līgavas pušķus, auto dekorus, iekštelpas un ārtelpas. Tas man ir hobijs un sirds darbs strādāt ar ziediem, kas sniedz milzu gandarījumu pēc negulētas  un saspringtas nakts, jo izstrādājumiem no ziediem jābūt svaigiem un kvalitatīviem. 

Ar savu vīru iepazinos vēl universtitātes laikos, bet aprecējāmies pēc 6 gadu kopābūšanas 2012. gadā un tagad mums ir jau divi mazi bērniņi Eva ir 6 gadi veca un Edvards 3 gadi. Manu vīru sauc Toms Kukainis un viņš strādā lielā uzņēmumā UPB pie Ulda Pīlēna. Vīrs vada projektus stikla-alumīnija konstrukcijās -Vācijā un Skandināvijā un Latvijā. Viņš ir fantastisks vīrs, fantastisks tēvs bērniem. Viņš ļoti mīl laiku pavadīt ar bērniem un iesaistīties ar viņiem dažādās aktivitātēs.

Mums ar vīru patīk aktīvs dzīvesveids- abi skrienam, kādreiz dejojām salsu kopā. Šobrīd, kad ir sarežģīta loģistika, dodam katram laiku savām fiziskajām aktivitātēm, kamēr otrs pieskata bērnus. Vīrs brīvajos brīžos spēlē basketbolu, bet es apmeklēju Zumbas nodarbības. Sports mums sniedz papildus enerģiju. Abi esam noskrējuši arī 2 pusmaratonus. 

Protams, ka arī mēs mīlam ceļošanu- tas palīdz atslēgties no ikdienas skrējiena un rūpēm un iegūt jaunus iespaidus un emocijas. Kopā esam bijuši – Vācijā, Slovākijā, Itālijā, Spānijā, Horvātijā, Melnkalnē, Serbijā. Puika savos 2 gados, pēc sava pirmā ceļojuma tieši sāka runāt. Lūk, ko dod jauni iespaidi arī maziem bērniem. 

Kopā  esam uzcēluši savu māju Stopiņu novadā, kas prasīja daudz laika, pūles un savstarpējo kompromisu. Šobrīd jau  dzīvojam savā mājā vairāk nekā 2 gadus.

Mūsu ikdiena paiet darbos un pēc tam, izvadājot bērnus uz nodarbībām, lai laiks tiktu izmantots lietderīgi mazajiem no bērna kājas, nevis sēžot viedierīcēs, kas ir diezgan liela problēma mūsdienās. Mūsu kā vecāku pienākums un uzdevums  ir ievirzīt viņus pareizajās sliedēs.

Meitiņa dejo studijā „Dzirnās” un dzied popgrupā „Tev un man „ pie Igetas Ozoliņas, peld, vingro un dejo tautas dejas. Viņa mīl skatuvi un uz tās jūtās kā zivs ūdenī.

Savukārt dēls kā jau aktīvs puika- iet peldēt, vingrot un bērnu dārzā spēlē futbolu un dejo tautas dejas. Es novērtēju, ka bērniem Latvijā jau pirmskolas mācību iestādēs māca patriotismu un latviešu tautas folkloru, godus un svētkus un arī svarīgākās valsts amatpersonas. Tādēļ mūsu valsts galvenajām amatpersonām-kā ministriem, valsts prezidentam, ministru prezidentam utt., kas reprezentē mūsu valsti ir jābūt inteliģentiem un jāprot brīvi runāt vismaz angļu valodā, vēlams arī citās.

 Mūsu sarunu beidzot Inesei vēl prasu, ko viņa domā par Vītolu Fondu, un te ir viņas atbilde:

„Par Vītolu Fondu es tiešām domāju visu to labāko, un es viņiem novēlu vēl vairāk ziedotājus. Tā ir organizācija, kurā visi cilvēki ir profesionāli, kas strādā ar sirdi un dvēseli. Tas ir kaut kas fantastisks.”

Bet es domāju, ka man atkal bijusi izdevība iepazīties ar vienu fantastisku Latvijas bērnu.

Autore: Astrīda Jansone

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti