Dalies:

Trimdas izskolotie- Ieva Zaķe

Trimdas izskolotie- Ieva Zaķe
  • 16. May. 2020

Arī Ieva ir viena no stipendiātēm, kuru nesatiku, un kas diezgan laicīgi klausīja manam lūgumam. Viņa ir Zvejnieku ģimenes  viena no vairāk kā simtu šīs ģimenes stipendiātēm. Andrejs Zvejnieks bija talantīgs ķīmiķis, izcils latviešu patriots un ļoti veiksmīgs uzņēmējs. kara laikā viņš nonāca Zviedrijā, bet 11 gadus vēlāk pārcēlās uz Ameriku, un dabūja darbu kādā rūpnīcā. darba procesā viņš ievēroja, ka atkritumus no ražošanas procesa  var pārstrādāt vērtīgā produktā.

Viņš tos visus nopirka un iesāka savu uzņēmumu. Ražoja šo produktu, patentēja to un pats to arī pārdeva. Uzņēmumā strādāja tikai viņš pats ar savu sievu. Uzņēmums plauka un nesa lielu peļņu. savā mūžā viņš prata nodoties lietām, kas viņu aizrāva, taču sakrāto atdot vienīgajam, kam viņš ticēja – izglītībai. Andrejs Zvejnieks nomira 10 dienas pirms savas 80-tās dzimšanas dienas.     Mantojuma pārvaldītājs ir viņa dēls ķirurgs Pēteris Zvejnieks,  kurš pasniedzot stipendijas teica: „Tiekoties ar jauniešiem, es sapratu, cik ļoti nepieciešams ir īstenot tēva sapni un turpināt viņa iesākto darbu. Zvejnieku  fonds ir dibināts 1990. gadā ASV. 2003. gadā dibināta Zvejnieku ģimenes stipendija, kas atbalsta studentus ķīmijas un medicīnas fakultātēs.

     Seko Ievas Zaķes personīgais stāsts:

Lasītākās ziņas valstī

„Esmu dzimusi Saldū 1986. gada novembrī mammas Silvijas Zaķes un tēta (nu jau nelaiķa) Valda Zaķa ģimenē kā vecākā no trīs bērniem. Man ir divi jaunāki brāļi – Aigars un Jānis.

Lai gan bērnībā sapņoju par Ēģiptes piramīdām un arheologa vai vēsturnieka profesiju, vidusskolas pēdējā gadā ķīmijas skolotājas Antoņinas Japinas mudināta pēc Saldus pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas 2005. gadā izlēmu studēt ķīmijas tehnoloģu Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē. Tā kā mana ģimene nebija turīga un sekmes mācībās bija ļoti labas, klases audzinātāja Inesa Role piedāvāja pieteikties Vītolu Fonda stipendijai. Liktenis bija labvēlīgs, un tā lieliskā iespēja saņemt ALA-Zvejnieku ģimenes stipendiju no 2005./2006. līdz 2007./2008. mācību gadam. Finansiālais atbalsts sniedza iespēju pilnībā nodoties studijām un neraizēties par sadzīves jautājumiem. Maģistrantūras un doktorantūras laikā saņēmu arī Kristapa Morberga stipendiju, ko administrē Latvijas Universitātes fonds, un Eiropas sociālo fondu stipendiju.

Bakalaura studiju 2. kursa laikā nolēmu pievērsties zinātniskajam darbam, lai jau laikus sagatavotos bakalaura darba rakstīšanai. Šis lēmums mani saveda kopā docenti Rutu Švinku un asociēto profesoru Visvaldi Švinku – brīnišķīgiem, atsaucīgiem, iedvesmojošiem un man ļoti, ļoti īpašiem cilvēkiem. Viņu vadībā izstrādāju un aizstāvēju gan bakalaura, gan maģistra, gan doktora darbu Silikātu materiālu institūtā. Zinātniskā darba virziens – poraina augsttemperatūras oksīdu keramika.

2012. gadā apprecējos, 2014. gadā piedzima meitiņa Paula. 2015. gada decembrī aizstāvēju disertāciju un ieguvu inženierzinātņu doktora grādu. Tā kā vēlējos dzīvot tuvāk savai ģimenei un kļūt finansiāli neatkarīgāka (diemžēl darbs universitātē nevarēja man nodrošināt pastāvīgus un pietiekamus ienākumus), sāku meklēt darbu tuvāk Saldum. Man paveicās un 2016. gadā man piedāvāja uzsākt darbu SIA “Tenachem” Dobelē, kas ir lielākais stikla pakešu un celtniecības hermētiķu ražotājs Baltijā. 2016. gada aprīlī sāku strādāt par Tehniskās daļas speciālisti, bet jau pēc gada saņēmu paaugstinājumu un kļuvu par Tehniskās daļas vadītāju. Manā kompetencē ir darbs ar produktu tehnisko dokumentāciju, laboratorijas tehniskā aprīkojuma uzturēšanu, pārbaudes metožu izstrādi, drošības datu lapu sagatavošanu, kā arī informatīvo atbalstu pārdošanas daļai un ražošanai.

SIA “Tenachem” strādāju joprojām, jo darbs ir interesants, intelektuāli izaicinošs un dinamisks. Arvien varu iemācīties ko jaunu un pilnveidot jau esošās zināšanas. Lai gan vairs nestrādāju zinātnē un tajā pašā jomā, kuru studēju, iegūtās zināšanas man lieti noder, jo darbs prasa analītiskumu, spēju ātri reaģēt un meklēt risinājumus Arī kolektīvs ir draudzīgs un atsaucīgs, kas man ir ļoti svarīgi, lai darbā justos labi.

Diemžēl 2016. gada vasarā tika šķirta mana laulība ar meitiņas tēvu. Pēc šķiršanās uzsāku patstāvīgu dzīvi, un gadu ar meitiņu dzīvojām Saldū (paldies manai ģimenei, kas palīdzēja šo laiku izturēt), bet 2017. gada maijā abas pārcēlāmies uz Dobeli, lai nedaudz atvieglotu manu ikdienas dzīvi (60 km turp un atpakaļ ceļā starp darbu Dobelē un mājām Saldū ilgstoši bija pārāk nogurdinoši). Dobeli par savām mājām saucām divus gadus līdz 2019. gada maijam. 2018. gada vasarā, kad beidzot biju tikusi galā ar šķiršanās sāpēm, liktenis atkal bija labvēlīgs, jo satiku savu dzīvesbiedru Māri. Nu jau gandrīz gadu dzīvojam Jelgavā – pilsētā, kas man jau kopš studiju gadiem ir bijusi ļoti mīļa. Šī gada vasarā mūsu ģimenē būs ļoti īpašs notikums – gaidām ģimenes pieaugumu. Šobrīd saprotu, ka dzīvē viss tik tiešām notiek uz labu, pat ja drūmākajos brīžos tā nemaz nešķiet.

Raugoties uz studiju laiku šīs dienas acīm, pateicība par man dāvāto iespēju ir tikai augusi, jo šobrīd jo labāk saprotu, kāds atspēriena punkts manā dzīvē tas bija. Pateicoties Vītolu ģimenes un neskaitāmu citu mecenātu atbalstam gan es, gan daudzi citi Latvijas jaunieši varēja un joprojām var iegūt labu izglītību, kas ļauj veidot veiksmīgas karjeras tepat Latvijā, ļauj sevi ieguldīt Latvijas attīstībā un veidot ģimenes un audzināt bērnus Latvijā, nevis meklēt laimi un pārticību kādā citā pasaules valstī. Vītolu fonds mūsu valstij ir liela vērtība, jo bez mecenātu atbalsta iespējas studēt un sagatavoties patstāvīgai dzīvei daudziem no Latvijas jauniešiem būtu krietni vien ierobežotākas.

Mana vislielākā pateicība ir Andrejam Zvejniekam un viņa ģimenei, kuru dibināto stipendiju man bija tas gods saņemt. Andrejs Zvejnieks bija talantīgs ķīmiķis ar asu prātu un uzņēmēja gēnu, kurš kalpo par lielisku piemēru, kā veiksmīgi izmantot savas zināšanas un plūktos darba augļus ne tikai personīgam labumam, bet ļaut dzīvē augstāk pakāpties arī savu tautiešu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Varu tikai cerēt, ka šim piemēram sekot varēs kaut daļa bijušo, esošo un topošo Vītolu fonda atbalstīto stipendiātu, lai kaut nedaudz atlīdzinātu par iespēju, kas viņiem dāvāta.

Domājot par Latvijas nākotni, man ir dalītas izjūtas, jo sev apkārt esmu redzējusi gan nesavtīgu pašaizliedzību, cēlumu, radošumu un vēlmi darboties savas zemes un līdzcilvēku labā, gan melus, alkatību, negodīgumu un pilnīgu vienaldzību pret citu cilvēku labklājību un tiesībām, kā arī slinkumu, muļķību un vēlmi atbildību par savu dzīvi un nebūšanām novelt uz citiem. Labā ziņa ir tāda, ka personīgajā dzīvē līdz šim ar labo esmu sastapusies vairāk nekā ar slikto. Zinu, ka gribu dzīvot, strādāt un audzināt bērnus tieši šeit, jo mīlu šo zemi un te ir manas mājas.

Pati dzīvoju pēc principa “Ja gribi mainīt pasauli, sāc ar sevi!”. Lai kaut ko mainītu sev apkārt, cenšos un arī nākotnē centīšos kalpot kā piemērs saviem bērniem, saviem tuvajiem un līdzgaitniekiem, jo ceru, ka labais vairos labo. Redzu, ka daudzi no manas paaudzes ir tādi paši – nedaudz ideālisti, bet ar vēlmi mainīt un mainīties, lai pasaule ap mums kļūtu labāka. Ceru, ka mūsu ir gana daudz, lai tuvāko gadu laikā tā arī notiktu.

Šis atkal ir stāsts no vienas fantastiskas jaunas latviešu meitenes, kas pateicoties tik pat fantastiskam latviešu trimdiniekam, neaizmirsa, ka ir latvietis, kas saprata, cik svarīga ir izglītība un darīja to pieejamu ļoti daudziem savas tautas jauniešiem. Jo vairāk es šos jauniešus iepazīstu, jo vairāk aprotu, cik svētīgu un nenovērtējamu darbu dara Vītolu Fonds.                                                                   

Autors: Astrīda Jansone

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti