Dalies:

Trimdas izskolotie –Artūrs Paugurs

Trimdas izskolotie –Artūrs Paugurs
  • 04. Feb. 2020

Mani sauc Artūrs Paugurs un es esmu šeit, jo no Vītolu Fonda saņēmu stipendiju, kas bija veltīta Zelmas Grīnfeldes-Brežinskis piemiņai. Es nāku no Aizkraukles - nelielas pilsētas Latvijas vidienē, kur mācījos Aizkraukles novada ģimnāzijā. Man diezgan labi padevās gan matemātika, gan eksaktās zinātnes. Matemātika man vienmēr bijusi gandrīz kā sirdslieta un ļoti patikusi. Tā nu likās pašsaprotami, ka mamma mani mudināja mācīties par inženieri.

Sākotnēji tas mani ļoti biedēja, jo man likās, ka tas man būs par grūtu, biju pārliecināts, ka tur ir daudz par daudz, kas jāiemācās. Es domāju, ka tā ir ļoti sarežģīta profesija. Likās ļoti grūti aptvert visu, kas ir inženierija. Par laimi 12. klasē es mammai noticēju un izvēlējos apgūt elektroinženiera profesiju.

Mamma mani un brāli audzināja viena pati, jo tētis aizgāja aizsaulē jau tad, kad man bija tikai 5 gadi. Mamma ir skolotāja un kaut kā jau mēs iztikt varējām, kamēr kopā dzīvojām Aizkrauklē, bet kad bija jāsāk Rīgā studēt universitātē, tad nodrošināt manu Rīgas iztiktu – īri, rēķinus, pārtiku – un paralēli brāļa un savējo iztiku Aizkrauklē, tas mammai būtu bijis ļoti grūts uzdevums, ja vispār paveicams.

Lasītākās ziņas valstī

Tāpēc mēs pieteicāmies stipendijai Vītolu Fondā, un es biju ļoti priecīgs saņemt ziņu, ka esmu apstiprināts stipendijai, ka esmu saņēmis Zelmas Grīnfeldes – Brežinskis piemiņas stipendiju. To nodibināja viņas meita Zane Stait-Gardner un Zelmas vīrs Jānis Brežinskis, kuri dzīvo Kanādā. Mēs rakstījām ziedotājiem vēstules ik pusgadu, stāstot kā mums sokas studijās, dzīvē un vispārīgi, biju ļoti priecīgs saņemt arī Zanes atbildes uz manām vēstulēm. Man bija gods satikt Zani un viņas vīru bakalaura studiju beigās 2013. gada Dziesmu un deju svētku laikā.

Par stipendiju es biju bezgala priecīgs, jo tas man ļāva studēt to, ko es vēlos, dzīvot Rīgā, būt patstāvīgam, pašam ar saviem līdzekļiem Rīgā iztikt. Es aizgāju uz Rīgas Tehnisko universitāti un tur atradu tieši tādu studiju programmu, kas man bija pa prātam, ko sauca par elektrotehnoloģiju datorvadību. Bakalaura studiju laikā allaž taujāju pasniedzējiem, vai ir iespēja palīdzēt kādos praktiskos darbos, kaut ko uzbūvēt, salodēt – pēc neilga laika saņēmu pozitīvu atbildi un paralēli studijām sāku pirmās profesionālās gaitas kā RTU laborants. Nonākot līdz ceturtajam kursam, vēlējos doties praksē uz ārzemēm.

ERASMUS programmas ietvaros man izdevās nokļūt Vācijā Daimler AG rūpnīcā, kas ražo Mercedes-Benz automašīnas. Tur es pavadīju teju pusgadu, strādājot ar robotizētajām sistēmām, kas ražoja šīs automašīnas. Tur es ļoti daudz iemācījos, ieskaitot vācu valodu. To biju jau mācījies ģimnāzijā, bet runāt noteikti vēl nerunāju. Nu dabūju vācu valodā stingri vien papraktizēties. Tas bija arī tas brīdis, kad es atteicos no Vītolu Fonda stipendijas, jo saņēmu ERASMUS stipendiju. Prakse palīdzēja iegūt ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī vērienīgu dzīves pieredzi un patīkamus piedzīvojumus – iepazinu vairākus vāciešu draugus, ar kuriem vēl šobrīd sazinos. Viņi gandrīz katru gadu vasarā brauc uz Latviju, un viņiem te ļoti patīk. Viņi ir sajūsmā gan par Rīgu, gan Aizkraukli, gan par Jūrmalu. Visur, kur es viņus aizvedu, viņiem patīk. No tā laika pagājuši jau vairāk kā seši gadi, bet mēs vēl arvien sarakstāmies un viņi vēl arvien te brauc.

 Kad es pabeidzu bakalaura grādu, man piešķīra elektroinženiera kvalifikāciju un profesionālo bakalaura grādu. Pēc prakses Vācijā es iestājos maģistrantūrā un turpināju strādāt RTU, vēlāk uzsāku studijas arī doktorantūrā, jo vēl nebiju izšķīries vai gribu strādāt kā inženieris vai arī kļūt par zinātnieku. Ja tu vēlies būt inženieris, tad ar maģistra grādu pilnīgi pietiek, taču, ja vēlies būt zinātnieks, tad tev jābūt doktora grādam. Doktorantūru gan es nepabeidzu, jo nācu pie atziņas, ka tomēr vēlos veikt inženiera darbu. Tas man likās daudz interesantāks un patīkamāks, jo man patīk izstrādāt praksē noderīgas iekārtas – redzēt to rezultātu pēc iespējas ātrāk.

Pēc pirmajiem darba pieredzes gadiem universitātē es devos meklēt tālāku izaugsmi kā inženieris un veiksmīgā kārtā atradu darbu uzņēmumā „SIA Mikrotīkls”, kur strādāju par robotikas inženieri, kas sevī ietver gan universitātē iegūtās elektroinženiera prasmes, gan arī mehānikas zināšanas, ko nācās apgūt pašmācības ceļā, jau strādājot minētajā uzņēmumā. Pēc dažiem mēnešiem mani iecēla par nodaļas vadītāju un šobrīd manā komandā bez manis ir vēl trīs inženieri un trīs tehniskie darbinieki. Pamatā manos darba uzdevumos ietilpst elektroiekārtu testēšanas procesu automatizācija. Katra no elektronikas ierīcēm, kas jums mājās ir, tika uzražota kaut kur kādā fabrikā. Šajās rūpnīcās katru no šīm iekārtām pārbauda, vai tad, kad tā ir salodēta un saskrūvēta, tā darbojas tā, kā tas ir paredzēts. Mēs taisām tādas iekārtas, ar ko šo pārbaudi var veikt automātiski, lai cilvēkam nebūtu manuāli jānospiež katra podziņa un jādomā, vai tā nostrādāja pareizi vai nē. To izdara robotizētas sistēmas ļoti ātri un bez cilvēka iesaistes. Tādējādi katra elektronikas ierīce ir pārbaudīta un tiek padota zaļā gaisma iekārtas iepakošanai un nodošanai uz pārdošanu. Mikrotīkls ražo un izstrādā ar datortīkliem saistītas iekārtas, piemēram, maršrutētājus un pārdod tos teju visā pasaulē, lielāko daļu eksportējot.

Par privāto dzīvi – esmu precējies. Ar Artu apprecējos 2018. gadā. Viņa studēja sabiedriskās attiecības, mārketingu. Abi iepazināmies, strādājot kopā RTU. Kad devos uz Mikrotīklu, nepagāja ne gads un arī Arta atrada sev vakanci šajā uzņēmumā. Tagad atkal strādājam vienuviet – tikai katrs savā nodaļā. Bez profesionālajām interesēm Artai ļoti patīk arī kulinārija, saldumu un kūku taisīšana ir viņas sirdslieta. Par laimi, es aktīvi sportoju – mana sirdslieta ir skeitbords – citādi formu noturēt būtu grūti!

Man ir 5 gadus jaunāks brālis, kurš arī jau paspējis izstudēt līdz bakalauram kino režijas jomā. Kopumā viņš ir īsts mākslinieks – nodarbojas ar video filmēšanu, montāžu, taču galvenokārt arī muzicē – tā ir viņa sirdslieta. Viņš pašlaik ieraksta savu debijas albumu, kā arī ir pabeidzis mūzikas skolu. Brālim Vītolu fonda stipendija nebija nepieciešama, jo tai laikā mammai par mani jau vairs nevajadzēja rūpēties. 

Manuprāt, Vītolu Fonds ir devis un turpina dot fantastisku ieguldīījumu Latvijas nākotnē, palīdzot iegūt izglītību spējīgiem un gudriem jauniešiem. Tas ir ļoti iespaidīgs darbs, ko Vītolu Fonds ir jau izdarījis un vēl arvien turpina darīt. Novēlu Fondam, lai darba spēks neaptrūkstas un finanses stipendiju nodrošināšanai pietiek ikkatram jaunietim, kas piesakās un ir pelnījis saņemt stipendiju!

Interesanti šodien no Vitas saņēmu Vītolu Fonda janvāra ziņas, kur par Artūru atradu vienu patiesībā fantastisku ziņu ar šo virsrakstu „Artūrs Paugurs ar komandu saņēma LZA apbalvojumu”. Tālāk paziņojums - Gada izskaņā Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) nosaukusi gada svarīgākos notikumus pētniecībā Latvijā. To vidū gan darbi fundamentālajā jomā, teorētiskajā zinātnē Kopumā no 31 konkursam pieteikta darba LZA izcēlusi 10 nozīmīgākos pētījumus. Kā gada nozīmīgākais sasniegums lietišķajā zinātnē ir atzīta jaunas līdzstrāvas elektroapgādes sistēmas izveide ražošanas industrijai. Šī unikālā sistēma ļauj ietaupīt līdz pat 15% elektroenerģijas, un šis ir pirmais solis ceļā uz nākotnes rūpnīcām

Pie šīs tehnoloģijas strādāja bijušais Vītolu Fonda stipendiāts, kas pēc manām domām ir viens fantastisks jauns latvietis, kurš ir viena burvīga trimdinieka izskolots.                        

Autore: Astrīda Jansone

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti