Dalies:

Trimdas izskolotie – Annija Būmane

Trimdas izskolotie – Annija Būmane
  • 30. Jun. 2019

Mana pēdējā grāmata par Latvijā strādājošiem trimdas bērnu bērniem ir jau nodota izdevniecībā, tādēļ esmu iesākusi vēl vienu, kas dokumentē to, ko trimdas latvieši ir darījuši un vēl arvien dara, lai palīdzētu Latvijai atkopties no ilgās okupācijas. Kamēr galva man vēl strādā un garlaikoties nepatīk, nolēmu rakstīt vēl vienu. Kopš diezgan daudz pazīstu un zinu par tiem Latvijas jauniešiem, kurus trimdinieki ir izskolojuši caur Vītolu Fondu, izdomāju, ka rakstīšu par tiem, jo tie ir fantastiski un absolūti burvīgi. Pašai savi man ir tie mīļākie, tādēļ par trim no tiem esmu jau uzrakstījusi. Šoreiz tā ir Annija Būmane, kura savu stipendiju saņēma no man labi pazīstamiem draugiem Klīvlandē Gravu pāra - Alfrēda un Sarmītes.

Annija savas ārsta studijas pabeidza jau 2014. gadā un studijas rezidentūrai un tālāk doktora grādam turpināja ar saviem spēkiem, strādājot dažādās slimnīcās pie dažādiem speciālistiem. Tagad viņa ir pilntiesīga ģimenes ārste un atkal ir atcerējusies savus pirmos labvēļus ar mīļu un sirsnīgu vēstuli. Tajā cita starpā viņa raksta par savām gaitām tālākajā izglītībā:

"2014. gadā pabeidzu studijas RSU Medicīnas fakultātē un ieguvu ārsta grādu. Iestājos Latvijas Universitātes rezidentūrā, kur studēju ģimenes medicīnu. Mācījos budžeta grupā, un, Lai gan esmu no Liepājas, nolēmu rezidentūru pavadīt Rīgā, jo likās, ka Rīgā varētu būt iespējas gūt plašāku redzējumu, zināšanas no speciālistiem. Rezidentūras 1. gadā 8 nedēļas bija cikls pie ģimenes ārsta, tad sekoja cikli dažādās jomās, piemēram, internās medicīnas dažādās specialitātēs, onkoloģijā, pediatrijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, ķirurģijā, kur strādāju sertificēta ārsta uzraudzībā, bija iespēja mācīties zināšanas un praktiskās iemaņas no speciālistiem. Ķirurģijas ciklā sanāca arī asistēt operācijās. Pēdējais rezidentūras gads tika pavadīts ģimenes ārsta praksē Rīgā. Strādāju kopā ar dakteri, bet ļoti bieži patstāvīgi pieņēmu pacientus vienā kabinetā, kamēr daktere otrā kabinetā pieņēma citus pacientus.

Lasītākās ziņas

Pēdējā rezidentūras gadā izstrādāju arī savu diplomdarbu “Bezmiegs pieaugušajiem ģimenes ārsta prakses pacientiem”. 2017. gadā pabeidzu rezidentūru. Žēl, ka mamma nevarēja piedzīvot šo priecīgo notikumu. Viņa daudzus gadus slimoja ar multiplo sklerozi, un 2016. negaidīti nomira Žēl, ka man ar māsu nesanāca pavadīt pietiekoši daudz laika ar viņu, jo bijām studijās Rīgā un katru nedēļas nogali uz Liepāju aizbraukt nevarējām. Pēc rezidentūras studiju pabeigšanas 2017. gada augusta pēdējās dienās pārcēlos uz Liepāju. Kad biju ieguvusi sertifikātu, gribēju dabūt darbu Liepājā, bet mani pierunāja iet uz Durbi, jo tur pilsētas vienīgā ģimenes ārste gāja pensijā. Lai arī Liepājā situācija nebija spīdoša un ģimenes ārstu nav daudz, es sapratu, ja neiešu uz Durbi, viss Durbes novads paliks bez ģimenes ārsta prakses. Zināju, ka daudzi vecie cilvēki nespēs izbraukāt uz blakus novadiem un nonāks ļoti grūtā situācijā. Man iepatikās, ka Durbe ir latviska pilsēta, kā arī tas, ka telpas jau bija iekārtotas, tur bija medmāsa, kas arī ir ārsta palīgs pēc profesijas. Lai gan pati dzīvoju Liepājā, pieņēmu lēmumu braukāt uz Durbi un kļūt par lauku ārsti. 2017. gada beigās nodibināju uzņēmumu – Dr. Būmanes ģimenes ārsta prakse, SIA. Tam sekoja daudzu dokumentu kārtošana, lai atvērtu savu praksi, piemēram, kā mēs telpas mazgāsim, kā dezinficēsim/sterilizēsim aparatūru, ko darīsim ar vakcīnām, ja pazudīs elektrība. Sākums bija ļoti grūts, jo tikko kā bija ieviesta E-veselība. Grūti bija arī no tā aspekta, ka man visi pacienti bija sveši, ar katru vajadzēja ilgāku laiku, lai visu izrunātu un ar pacienta vainām iepazītos. Izaicinājums bija arī atrast katra pacientu lauku mājas, jo apkārtne man pazīstama nebija. Bieži iznāca braukāt mājas vizītēs vēlu, kad ārā jau tumšs, un pa lauku ceļiem tumsā mājas grūti bija atrast. Ir bijušas problēmas, ziemā iestigt kupenā ar mašīnu, kad pacienta ģimenei bija jāpalīdz no kupenas izkļūt. Ziemā mājas vizītēs it jābrauc bieži, gripas sezonas laikā pat līdz 5 vizītēm dienā, bet gabali, ko braukāt, ir lieli, jo mana darbības pamatteritorija ir viss Durbes novads, bet citreiz iznāk aizbraukt arī uz kādu māju Priekules novadā.  

Lauku ģimenes ārstam slodze sanāk lielāka tieši dēļ mājas vizītēm. Kad uzsāku strādāt, ļoti bieži darbā biju no kādiem 08:00 rītā līdz 11:00 vakarā, bet ar laiku iestrādājos un palika vieglāk. Daudziem vienīgie izmeklējumi ir tas, ko mēs varam nodrošināt. Māsiņas ņem analīzes, kurjers tās savāc. Paši taisām urīna analīzes, kardiogrammas un vēl šo to, bet ir arī pacienti, kuriem ļoti vajadzētu kādu papildus izmeklējumu, speciālistu konsultāciju, bet Durbē tādu nav. Laukos arī liekas, ka nabadzība ir lielāka, ir pacienti, kas neizmeklējas, jo nav naudas, ja nevar samaksāt mums, nekas, bet viņš nevar aizbraukt uz izmeklējumu Liepājā un pateikt, ka viņam nav naudas. Bieži sanāk domāt, kādas zāles viņam iznāks lētāk nevis, kas būs labāk, jo dārgas zāles pacients vienkārši nespēs nopirkt. Nabadzības dēļ pacienti pat nenāk pie ārsta. Atceros, ka pie manis atnāca viena paciente ap 80 gadiem, kurai kartiņa pilnīgi tukša, pie iepriekšējās dakteres nebija gājusi, neviena izmeklējuma, kad nu akūti saslimusi, atnāca, bet pateica, ka nauds nav, ko samaksāt par vizīti, kā arī, lai nopirktu zāles. Tai es iedevu naudiņu, lai mazākais zāles sev nopērk.

Lai arī darba daudz, nenožēloju, ka izvēlējos Durbi. Jūtos, ka šeit esmu vajadzīga. Patiesībā katru gadu rezidentūru beidz daudz jauno ģimenes ārstu, bet daudzi izvēlas Rīgu vai Rīgai tuvās pilsētas. Skumīga situācija ir Priekulē, tur 3 ģimenes ārsti, bet 2 vienlaicīgi nolēmuši pārtraukt savas ģimenes ārsta prakses, bet vietā nav, kas nāk. Šogad pēc Jāņiem uz vienu nedēļu braukšu pieredzes apmaiņas braucienā uz Vāciju. Vienu dienu būs pieredzes apmaiņa ar vācu ģimenes ārstiem, pārējās dienas ekskursijas. No Liepājas brauks vēl 3 ģimenes ārsti. Priecīgs notikums mūsu ģimenē ir māsasmeitiņas piedzimšana, šī gada 11. jūnijā. Māsa ir neiroloģijas pēdējā gada rezidente, daži mēneši paliks nepabeigta rezidentūra, bet to viņa izdarīs pēc dekrēta beigām, viņa noteikti būs labs neirologs Liepājā. Brālis pagājušā gadā pabeidza maģistrantūras studijas, viņš ir programmētājs.

Esmu ļoti pateicīga, ka varēju saņemt jūsu stipendiju, ar kuras palīdzību esmu izstudējusi, un,  ka tagad varu palīdzēt cilvēkiem. Lai arī nav viegli, tas ir darbs, kas dod gandarījumu. Tā ir profesija, kur visu laiku var pilnveidoties, kaut ko jaunu apgūt, darbs nav vienmuļš. Kad ir grūti, stiprina arī pacientu atbalstoši vārdi, pateiktais paldies, kad esmu viņiem palīdzējusi. Cerams, ka Jums arī labi iet. Lai Jums jauka vasara un daudz pozitīvu notikumu, par ko priecāties!”

Annija vēstuli ir rakstījusi šī -2019. gada jūnijā, lai gan stipendiju no Gravu ģimenes bija saņēmusi jau kaut kad ap 2009. gadu, un man ir ārkārtīgs prieks redzēt, ka šie bērni savus labvēļus neaizmirst un pat vēl pēc 10 gadiem atceras, kas viņiem ir devis sākumu augstākajai izglītībai. Prieks ir arī par Anniju, kura, neskatoties, ka vieglāk būtu bijis strādāt Liepājā, kur viņai ir dzīvoklis, un ikdienas nebūtu jāmēro ceļš uz Durbi, izvēlējās to, jo Durbē, lūk, viņa bija ļoti, ļoti vajadzīga. Vēl vairāk priecājos par saviem draugiem Alfrēdu un Sarmīti, kas ir Vītolu Fonda "paraugbalsti”. Viņu kontā ir 141 students, kas skolas jau beiguši pirms vairākiem gadiem un tagad ne tikai strādā Latvijā, bet vairāki jau audzina nākamo Latvijas paaudzi. Šogad ar viņu stipendiju studē atkal 15 centīgo jauniešu, bet nākamā mācību gadā to būs atkal 16. Vienā vārdā varu tikai teikt – FANTASTISKI! Un atkal es reizi priecājos un lepojos, ka man ar Vītolu Fondu izdevās iepazīsies. Tas ir un vienmēr paliks man tas mīļākais un skaistākais, kas Latvijā ir radīts pēc neatkarības atjaunošanas.      

Autore: Astrīda Jansone

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti