Dalies:

Trimdas izskolotie - Agnese Lazareva

Trimdas izskolotie -  Agnese Lazareva
  • 08. Mar. 2020

Šodien 22 februārī man sarunāta tikšanās ar vēl vienu Vītolu Fonda bērnu Agnesi Lazarevu. Tas nekas, ka šodien ir sestdiena, citās dienās Agnesei nav laika. Viņa ir Metas Ūdres piemiņas stipendijas saņēmēja, un man jāatzīst, ka Ūdru ģimeni nepazinu, jo viņi savu trimdas dzīvi pavadīja Anglijā, un Anglijas trimdiniekus man nebija iespējams iepazīt. Tagad Agnese ir pie manis un tūlīt sāk stāstīt:

„Mani Sauc Agnese Lazareva un es esmu dzimusi 1992. gadā Jēkabpilī. Mācījos Krustpils pamatskolā, pēc tās aizgāju mācīties uz Jēkabpils Valsts ģimnāziju. Pamatskolas un ģimnāzijas laikā es ļoti daudz nodarbojos ar mūziku, spēlēju akordeonu, un līdz ar to, man šķiet, man radās tā saikne ar Latviju un maniem senčiem, mans vectēvs arī spēlēja akordeonu. Viņu gan es nepazinu, jo viņš agri nomira, bet stāstus par viņu es klausījos no savas vecmāmiņas. Vidusskolas laikā man gadījās laba vēstures skolotāja, kura ļoti aizraujošā veidā mācēja pasniegt šo priekšmetu. Man bija laba atmiņa, radās padziļināta interese par vēsturi un izdomāju, ka studēt došos šajā virzienā. Tā pēc ģimnāzijas beigšanas 2011. gadā iestājos Latvijas Universitātē vēstures un filozofijas fakultātē. Biju priecīga, ka dabūju budžeta vietu, jo bez tās realizēt studijas būtu bijis grūti. Tad uzzināju par Vītolu Fondu un tūlīt pieteicos stipendijai, un 2012. gada februārī Vītolu Fonds atrakstīja, ka esmu saņēmusi Metas Ūdres piemiņas stipendiju. Vītolu Fonds ieteica uzrakstīt vēstuli Jānim Ūdrim, kas šo stipendiju maksāja. Es to arī izdarīju un šodien vēstuli atradu  un pārlasīju. Man tā likās ļoti aizkustinoša, jo caur vēstuli varēja just, cik pateicīga esmu, un no Jāņa atbildes vēstules sapratu, ka arī viņš ir bijis aizkustināts. Bez stipendijas studēt un dzīvot Rīgā bija gandrīz neiespējami, ņemot vērā, ka ģimene varēja palīdzēt ar naudu tikai pašam nepieciešamākajam, jo mamma visu dzīvi par mani un brāli ir rūpējusies pati, protams, arī ar lielu vecmammas palīdzību. Biju Jānim un Vītolu Fondam patiešām ļoti, ļoti pateicīga, jo strādāt un studēt jau uzreiz no 1. kursa būtu bijis tiešām grūti. Līdz ar to stipendija man palīdzēja samaksāt par studenta istabiņu kojās, kā arī nodrošināt citus ikdienas izdevumus kā transportu, pārtiku un apģērbu. Stipendija man palīdzēja tiešām pievērsties tikai mācībām, un neveltīt laiku rūpēm par ikdienas izdevumiem, jo lekcijas bija katru dienu un jāmācās bija ļoti daudz. Vasarās gan es vienmēr meklēju kādu darbiņu, jo tā varēju mammai arī mazliet atvieglot dzīvi. Lai gan vēstures studijas man patika un zināju, ka tās pabeigšu, jau 2. kursā es sapratu, ka ar vēsturi tomēr tālāk darba gaitas nesaistīšu. Man bija fantastiski pasniedzēji, kas studiju procesu padarīja interesantu un saistošu. Tā es studijas pabeidzu ļoti labi. Savu bakalaura darbu rakstīju par Atmodas laiku Latvijā, un tur pētīju padziļinātāk tieši tādu aspektu kā Latvijas Komunistiskās partijas lomu Atmodas laikā, jo gribējās izpētīt kaut ko tādu, kādus dokumentus, kas vēstures arhīvos vēl nebija īpaši cilāti, kas varētu dot Latvijas vēsturē kādu jaunu pienesumu. 

Bet ko es vēl aizmirsu pastāstīt ir, kad es saņēmu Metas Ūdres piemiņas stipendiju vēstures studijās, mēs ar Jāni turpinājām apmainīties ar vēstulēm. Man ir saglabātas visas viņa sūtītās vēstules, šodien es tās visas pārlasīju, atcerējos, ko Jānis rakstīja. Tās visas bija ārkārtīgi sirsnīgas, kā cilvēks viņš bija ļoti gaišs. Viņš man rakstīja par savu ikdienas dzīvi, piemēram, kā viņš ievāc augļu, dārzeņu ražu – ābolus, plūmes, tomātus, - un tad izdala tos saviem tuvajiem cilvēkiem, kaimiņiem, jo pašam tik daudz nevajag. Es viņam vienmēr atbildēju, rakstīju kā iet Latvijā, kā mēs Jēkabpilī sagaidījām 18. novembri, kā bija karogi izkārti, kāds bija lāpu gājiens ar dziesmām. Tad viņš man rakstīja, ko atceras no bērnības Madonā, ka gar ielas malām bija svecītes, un cik tas bija skaisti. Viņš bija arī atbraucis uz Latviju, un mums izdevās satikties klātienē, ko noorganizēja Vītolu Fonds. Tas bija ļoti skaists mirklis, jo Jānis varēja vairāk pastāstīt par Metu un pastāstīt par to, kā viņam dzīvē ir gājis, ka viņš daudz domā par Latviju. Viņš gribēja biežāk atbraukt uz šejieni, bet tad viņam sākās veselības problēmas, un tā viņam vairāk atbraukt neizdevās. Bet mūsu tikšanās ir palikusi atmiņā kā ļoti gaišs un pozitīvs mirklis. 

Lasītākās ziņas valstī

Tajā pašā gadā, kad pabeidzu studijas vēsturē, es iestājos studēt personālvadību. Personālvadības studijas es pabeidzu 2017. gadā, mācījos neklātienē, lai varētu paralēli strādāt. Tiklīdz es sāku studēt, tā tūlīt arī meklēju prakses vietu, lai saprastu, vai tas ir tieši tas, ar ko vēlos saistīt savas darba gaitas. Man laimējās un es ātri vien dabūju prakses vietu, un pēc diviem mēnešiem man piedāvāja pastāvīgu darbu. Tad es pa darba dienām strādāju un vakaros gāju uz lekcijām, un tādā intensīvā ritmā pagāja pusotrs gads, katra diena bija ļoti aizņemta.

Tā nu personāla vadībā strādāju jau 5 gadus, un man ļoti patīk šī joma. Te man ir iespēja apvienot divas sev tuvas lietas – darbs ar cilvēkiem un darbs ar datiem, jo ikdienā vairāk nodarbojas ar datu analītiku. Es jau ģimnāzijā padziļināti mācījos eksaktās zinības, kas man patika. Tagad ar kolēģiem uzņēmumā domājam un strādājam pie darba vides uzlabošanas, lai darbinieki justos labāk. Man ļoti patīk tas, ko es daru, man patīk, kur dzīve mani ir aizvedusi. Tas ir ļoti interesanti, ka tas sākās ar vēstures studijām, kur es satiku savu draudzeni, kura sāka runāt par personālvadības studijām, un tā mēs abas kopā šajā jomā nonācām. Un man jāsaka, ka darbs šajā nozarē man tiešām patīk, tas ir tas, kas mani aizrauj.   

Personīgajā dzīvē precējusies vēl neesmu, bet dzīves biedrs ir izraudzīts, ar kuru kopā dibināsim ģimeni un turpināsim dzīvot Rīgā. Nupat jau nopirkām dzīvokli, un nu jau plānojam visu pārējo. Es esmu sajūsmā par Vītolu Fondu, ka viņi var tik daudziem no mums palīdzēt ar studijām. Tas ir tik aizkustinoši un skaisti, ka šāda organizācija pastāv, un, ka ir tik daudz cilvēku un mecenātu, kas naudu ziedojuši nevis kaut kādām privātām greznībām, bet Latvijas jaunatnei. Piemēram, Jānis Ūdris, kas ir ziedotājs manai stipendijai, viņš taču nepazina cilvēkus, kam viņš to naudu ziedoja, bet tai pat laikā viņam bija vienalga, kurš no mums to stipendiju saņem. Viņam gribējās dot savu pienesumu Latvijas jaunatnes augstākai izglītībai. Mani ļoti iedvesmo, ka šādi cilvēki ir. Tas parāda tādu labo piemēru, tas rāda, kā to dzīvi vari izveidot, un tev ir mērķis, uz kuru tiekties, lai arī tu kādreiz citiem vari palīdzēt. Es arī esmu Latvijas patriote un man ir liela mīlestība pret Latviju, un es noteikti arī saviem bērniem vēlos šo patriotismu nodot. Arī manam draugam šī mīlestība pret Latviju ir. Priecājos par to, ka mēs kopā varam dziedāt latviešu dziesmas, parunāt par Latvijas vēsturi, par Vītolu Fondu un to, kādi ir cilvēki, un kā tie citiem palīdz. Par Latvijas nākotni man ir gaišas domas, es, godīgi sakot, neņemu vērā, ka sabiedrībā ļoti daudz atskan negācijas. Ja nevaru runāt par kaut ko labu, tad labāk nerunāju nemaz. Mums tomēr ir daudz labu lietu, ar ko varam lepoties un, ko varam popularizēt. Ja paskatāmies Lāčplēša dienā, cik ārkārtīgi daudz svecīšu deg pie Pils sienas, un cik daudz tur ir ģimeņu ar pavisam maziem bērniņiem, kas tik agri jau prot pateikt, ka mīl savu Latviju, tad ir jālepojas nevis jāvaimanā un jāsūdzas.”

Šis man liekas absolūti burvīgs nobeigums sarunai ar meiteni, kas savu Latviju mīl, un kuru izskolojis latvietis no trimdas, kas Latviju ir mīlējis tikpat stipri kā viņa stipendiāte. Bet es atkal priecājos, ka man bijusi izdevība vēl vienu šādu meiteni iepazīt un uzzināt par trimdinieku Anglijā, kurš arī savu Latviju ir mīlējis ļoti līdz pat mūža vakaram.                    

Autore: Astrīda Jansone

 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti