Dalies:

Trimdas bērnu bērns: Kārlis Gross

Trimdas bērnu bērns: Kārlis Gross
  • 14. May. 2018
Atkal pagājuši vieni no daudzajiem Latvijas svētkiem, un man ir palaimējies notvert vienu no Latvijā dzīvojošiem trimdas bērnu bērniem. Diemžēl vai Latvijai par prieku viņi visi ir tik aizņemti un tik aktīvi, ka man gandrīz vai lūdzot vai piedraudot izdodas ar kādu sarunāt. Šodien nu jau 2018. gada 10.maijā tas ir Kārlis Gross. Pirms pāris mēnešiem intervēju pazīstamu pāri – Dainu un Arni Grosus, kas man pateica, ka Arnim Latvijā dzīvo arī brālis Kārlis. Esmu priecīga, ka šodien Kārlis var veltīt man pusstundu. Tas man liekas mazliet par maz, bet jau zinu, ka viņš Latvijā ir tik pazīstams, ka informāciju dabūšu arī no citiem avotiem. Bet tagad Kārlis ir te un es ļaušu viņam stāstīt, cik vien viņš man atļautajā laika sprīdī varēs izstāstīt. Viņš iesāk:

„Pirmo reizi Latvijā es iebraucu 89. gadā, kad dzelzs aizkars jau bija projām, mans brālis noorganizēja latviešu grupu uz Latviju. Mēs varējām ciemoties pa Latviju 10 dienas. Viņš dabūja kopā 10-15 Austrālijas latviešu jauniešus. Tā mēs šeit atbraucām, pavadījām 10 dienas, un mēs dabūjām zināt, ka pirmo reizi Daugaviņas koris būs Austrālijā gada beigās uz Kultūras dienām. Tai pašā reizē es satiku vienu meiteni, kas tagad ir mana sieva Zane. Vienu vakaru mēs ar tiem kora dalībniekiem sanācām kopā un pavadījām ļoti jauku vakaru un tuvāk iepazināmies. Nodibinājām kontaktus. Tas bija ļoti jauki atbraukt uz Latviju un redzēt to, par ko tik daudz gadus trimdā bijām mācījušies.

91. gadā es ierados Latvijā uz 8 mēnešiem, strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē. Mans tēvs pašā sākumā teica, lai es valdībai uzrakstu vēstuli un pastāstu par savu pieredzi un izglītību. Viņi man piedāvāja darbu, bet nezināja, kur mani likt. Tad viņi uzņēma kontaktu ar Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfu Cimdiņu, kurs bija ļoti izdarīgs un dabūja man darbu universitātē, kur es pavadīju visus 8 mēnešus. Mana izglītība ir materiālu inženierzinātne un RTU es biju īstajā vietā. Tai laikā es palīdzēju studentiem un zinātniekiem mazliet uzlabot tās sintēzes, ar ko viņi toreiz nodarbojās.

Pēc tam mans tēvs interesējās par to, kā viņš te var palīdzēt, un atbrauca uz Latviju 92. gadā. Viņš palika te uz pusgadu, bet es devos uz Ameriku, kur 95. gadā es aizstāvēju savu doktorantūru. Tad es atgriezos uz Eiropu, uz pusgadu es biju Somijā, Francijā gandrīz pusgadu, bet tad atgriezos Austrālijā. Es jau no savas pirmās reizes Latvijā biju sapratis, ka es te gribu atgriezties un strādāt Latvijai. Man pieredze bija nākusi klāt no Amerikas no Somijas, no Francijas un arī no Sidnejas un Melburnas, kas toreiz skaitījās ļoti vērtīgi, ka cilvēkam ir pieredze. Šodien doties uz dažādām valstīm ir daudz vienkāršāk, kā mums toreiz bija. Tad es atgriezos atkal Latvijā 2008. gadā un esmu te vēl arvien. Pa prombūtnes laiku es Latvijā iegriezos diezgan bieži, jo savos Eiropas komandējumos es vienmēr uz brīdi iebraucu arī Latvijā. Kad biju Eiropā, es vienmēr atlidoju arī uz Latviju. Te 93. gadā apprecējos ar Zani Ambrēni. Viņa spēlēja vijoli un savas maģistra grāda studijas turpināja Amerikā Stonybrook universitātē. Viņa atgriezās Latvijā un turpināja spēlēt savu vijoli, bet diemžēl Latvijā tikai tik daudz cilvēku no tā var pārtikt, jo mums talantīgu mūziķu ir bezgala daudz.

Latvijā atgriezos 2008. gadā, un tad es skatījos, kā es varu turpināt savu sniegumu Latvijai. Mani iekļāva vienā Eiropas projektā, protams, Latvijā zinātnē daudz kas iet no projekta uz projektu. Žēl, ka Latvijā zinātnei nav nozīmēta patstāvīga vieta, un neizvirza varbūt tos vadošos, lai viņi varētu justies stabili. Mums vajag kaut kādu stabilitāti, lai virzītu tos pārējos uz priekšu. Es salīdzinājumā domāju, ja mums ir labi kuģa kapteiņi, kas kuģi var virzīt, tad pārējais nāks līdzi. Diemžēl mums tādu kapteiņu pašlaik nav un liekas, ka tie kuģi ir arī smagi. Tie ir smagi ar administratīvo birokrātiju, un noteikti to visu vajag atvieglot. Mums vajag pārmaiņas! Diemžēl arī jaunā paaudze nepalīdzēs, jo to izglīto pensionāri. Es tikko Zinātnes Vēstnesim sniedzu interviju un es teicu: „Jā, Rīgas Tehniskai universitātei ir senāts, bet, ja rektors kaut ko labu ierosina, un viss senāts nepiekrīt, tad nekas arī nenotiks. Problēma ir tā, ka pārmaiņas nāk daudz par lēnu. Protams, ja naudas ir maz, katrs mēģina turēties pie tā, kas viņam ir un par kaut kādām izmaiņām nedomā, un tādā pašā veidā izglīto arī jauno paaudzi. Nevis tā, lai labi strādātu, bet kā labāk noturēties. Bet mums būtu jāmācās kā noturēties un tai pašā laikā jāstrādā ļoti augstā līmenī. Diemžēl pašlaik mums viss ir ievirzīts tā, lai noturētos. Daži, protams cenšas pētniecību labi veikt, bet pārmainīt sistēmu vajag tik un tā.

Man ir pieredze biomateriālu pētniecības jomā, tā man ir no Austrālijas, Amerikas un vēl no citām valstīm un tagad man ir arī pieredze par ledu un es skatos, kā metāla slieces slīd pa ledu. Es mēģinu saprast kā metāls slīd labāk. tas nozīmē, ja mums ir šī saprašana, tad varam palīdzēt mūsu sportistiem. Sportisti īsti nesaprot, viņi vairāk to min un izmēģina vienu, izmēģina otru, lai redzētu, kas darbojas un, kas nedarbojas. Bet tam visam nav nekāda zinātniska pamatojuma. Mēs tagad pētām slieces, pētām tās virsmas, pētām kā mēs tās varam modificēt, pētām ledu un pētām kā slīdēšanu var uzlabot un paātrināt. Tas ir viens virziens, un nesen es uzsāku uzņēmumu, kas ražo itāļu veida saldējumu.

Uzņēmums ir „Bliss Gelato”, kas īsti latviskā tulkojumā ir debešķīgs saldējums, un man liekas, ka tā tas arī ir, jo mūsu noiets arvien uzlabojas. Tas ir ļoti garšīgs, un to var dabūt jau vairākos restorānos Rīgā. Saldējumu esmu jau cienījis agrā bērnībā un arī tagad man tas vēl garšo. Manai izvēlei nodarboties ar saldējuma gatavošanu ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka saldējums man ir garšojis vienmēr. Otrkārt, kad es 2008. gadā atgriezos, es ar mazu mājas mašīnīti gatavoju sev saldējumus, un tad vienā sarīkojumā es to prezentēju. tas bija kāds firmas vakars un es biju uztaisījis saldējumu 80 viņu klientiem. Es toreiz tūlīt sapratu, ka ar tik mazu mašīnīti es nekur tālu netikšu, un par uzņēmumu nebija ko domāt. Es zināju, ka ar universitātēm te nekāda stabilitāte nebūs, un es jeb kad varēšu palikt bez darba, tādēļ es meklēju vēl kādu citu iespēju savai ģimenei sagādāt iztiku. Es sapratu, ka varu sakombinēt zinātni kopā ar šo jauno virzienu. Es izgāju vairāk kā trīs nedēļu mācību kursu Itālijā pie īstiem meistariem. Tur mani apmācīja, kā to izstrādāt un es izmantoju viņu pamata izglītības ierosinājumus, un tad es skatos, kā es varu tālāk to recepti uzlabot. Man pamats ir izmantot Latvijas labumus, un tā es radu kaut ko jaunu. Par piemēru viens man ir Latvijas kumelīšu Itālijas saldējums. Es kumelītes saberu pienā un izvelku ārā to kumelīšu garšu, tad es to samaisu kopa ar Latvijas medu, tad krēmsieru, citrona miziņu, un man iznāk viens fantastisks saldējums tikai no Latvijas produktiem. Es skatos ne tikai uz sava produkta garšu, bet arī uz ēdiena vērtību. Es cenšos nekarsēt nevienu sastāvdaļu, ja tas tiešām nav vajadzīgs. Piemēram, augļus un ogas es spiežu svaigus, tagad pats jaunākais ir rabarberi, no kā es izgatavoju rabarberu sorbetu. Es esmu izstrādājis vairāk kā simtu garšu dažādus saldējumu un sorbetus, bet pārdodu tikai kādus 10, jo uzņēmums vēl ir par mazu un Latvijā nav tika liela noieta, lai eksperimentētu ar daudz vairāk variantiem. 

Radison Blu Latvija tikko sāka man tos pirkt un viņiem iet ļoti labi. Man ļoti patīk viņu pieeja - viņi to ir iekļāvuši savā ēdienkartē un pasniedz ar 7 dažādām šokolādēm. Cilvēki ir pārsteigti, ka šokolādes pasaule ir tik plaša. Mūsu rabarberu sorbetu tikko pasūtīja vēl viens latviešu šefpavārs savam restorānam, un tā pamazām mūsu produkcija iekaro Latvijas restorānus. Internetā atradu šo fragmentiņu angļu valodā: „BlissGelato will be artistically included in three desserts at Radisson Blu Latvija, Ibis Styles and Bellevue during the Riga restaurant week, starting May 7. Flavours include Tonka bean gelato, Latvian strawberry sorbet, birchwood sorbet, rhubarb sorbet, Peru chocolate sorbet, Papua New Guinea gelato.”

Mans jaunākais puika Aleksandrs ir man prasījis, lai es nopērku viņam kakao pupiņas. Viņš jau labu laiku ir klausījies un skatījies raidījumu par šokolādēm un tagad par to ir iemācījies ļoti daudz. Es viņam tās nopirku un viņš ir diezgan daudz ar to grauzdēšanu ir eksperimentējis tik daudz, lai tagad saprastu, ka grauzdējumam ir jābūt precīzam. Ja tas ir par daudz, tad kakao iznāk rūgta, ja tā ir par maz, tad kakao iznāk skāba. Viņam ir 16 gadi un viņš man tiešām ir labs palīgs. Viņš ir sapratis arī to, ka vajag speciālu malšanas aparātu, un izpētījis, ka Eiropā tāds nav dabūjams, tādēļ pasūtīja to no Amerikas. Tagad viņš pats tās pupiņas grauzdē, un pats arī samaļ. Viņš iepērk kakao pupiņas tikai no Ekvadoras vai Peru plantācijām, un nekad nejauc kopā pupiņas no divām plantācijām. Arī vecākais dēls Matīss man daudz palīdz, it sevišķi ar produkcijas izvadāšanu, un arī viņš diezgan daudz eksperimentē ar jaunu garšu radīšanu. Arī citādi viņš man daudz palīdz, un man patīk, ka mēs visi trīs ģimenes puikas varam kopā tik labi strādāt”.

Ar to Kārļa man veltītā pusstunda ir cauri un viņam jāsteidzas, jo atkal jau kāds klients gaida savu pasūtījumu. Šī intervija man ir izdevusies savādāka kā vairums citu, es lāvu viņam stāstīt kā pašam patīk, jo viņš mani jau sākumā brīdināja, ka laika viņam ir maz. Promejot, viņš man apsola e-pastā atsūtīt vairākus video un tekstus, lai es vēl labāk saprastu, ko un kā viņš šeit dara. Vēlāk no viņa saņemu 6 pielikumus savā e-pastā no kuriem neatvērās tikai viens. Tur es redzēju kā soli pa solim gelato tiek gatavots un, kad es tos visus biju noskatījusies, kad tūlīt arī gribēju iet un meklēt kādu restorānu, kur to var dabūt, jo siekalu man bija pilna mute. Jau pirms sarunas ar Kārli saldējums ir bijis viens no maniem lielākajiem gardumiem, un tagad es baidos, ka to redzēšu pat sapņos. Viens no saņemtajiem rakstiem ir šis, kur ir paziņojums par viņa saņemto balvu no Imantam Ziedonim veltītā „Fonds Viegli”, kas katru gadu piešķir balvas vairākās nominācijās. Kārlis bija viens no tiem, kas balvu dabūja 2017. gadā. Te ir raksts par to:

„Laiks Ziedonim 2017” zinātnes kategorijā „Taureņu uzbrukums” balvu saņēmis Kārlis Agris Gross – Rīgas Tehniskās Universitātes Neorganiskās ķimijas institūta pētnieks. Viņam ir doktora grāds materiālzinātnēs. Savā pētniecības nozarē Kārlis ir strādājis 30 gadus trīs kontinentos un ir sapratis, cik svarīgi sakārtotībai visos līmeņos, lai izgatavotais materiāls sniegtu vislabākās īpašības. Šo tēmu Kārlis uzsāka ar Marijas Kirī reintegrācijas projektu, turpināja ar Marijas Kirī zinātnieku apmaiņas projektu un pašlaik vada jaunu Eiropas projektu – „Signaling Implant”. Šis darbs tiek izpildīts Neorganiskās sintēzes institūtā. Kārlis Agris Gross dzimis Austrālijā, stažējies vairākos kontinentos, bet izvēlējies turpināt savu profesionālo darbību Latvijā. Atbraucot uz Latviju, Kārlis redzēja, ka jauniem pētniekiem nepieciešama palīdzība zinātnisko publikāciju veidošanā, tādēļ ieviesa divus studiju kursus, lai palīdzētu interesentiem izstrādāt žurnālu rakstus atbilstoši starptautiskajām prasībām.”
 
Tagad pārlasot uzrakstīto interviju, esmu dubultpriecīga, ka man izdevās ar viņu tikties un parunāties. Liekas, ka tā bija īpaši salda intervija, un es jau reizi esmu bijusi uz veikalu meklēt gelato, diemžēl atradu tikai parasto saldējumu. Bet arī tas bija garšīgs. Tomēr vēl priecīgāka esmu par šo brīnišķīgo ģimeni, kas te radusies tikai tāpēc, ka vēl viens trimdas bērnu bērns ir atradis ceļu atpakaļ uz savu senču dzimteni.

Teksta autors: Astrīda Jnasons
Attēlā: Kārlis Gross

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti