Dalies:

Trimdas bērnu bērns Andrejs Sebris

Trimdas bērnu bērns Andrejs Sebris
  • 04. Mar. 2019

Mēs tiekamies 2019. gada19. februāri, viņš ir atnācis norunātā laikā un sāk savu stāstu:

„Mans tēvs bija no Veselovas pagasta, Cēsu apriņķī, bet māte no Sējas pagasta, kas ir netālu no Raganas un Siguldas. Bet viņa gandrīz visu savu jaunību pavadīja Rīgā, jo bija ļoti dedzīga uz skološanos, un laukus pameta diezgan agri. Atbrauca uz Rīgu, lai mācītos un studēja agronomiju. Rīgā mani vecāki bija iepazinušies un jau arī apprecējušies. Tēvs nonāca leģionā un Ukrainā tika ievainots. Vācieši bija viņu savākuši, un viņš bija pamodies slimnīcā kaut kur Vācijā. Māte ar Sarkanā Krusta palīdzību bija uzzinājusi, kur viņš ir un ar vienu no pēdējiem kuģiem no Liepājas arī nonāca Vācijā un viņu atrada. Es tur 47. gadā piedzimu un 51. gadā mēs visi aizbraucām uz Ameriku. Mūsu sponsori bija no Ņudžersijas, un mēs tur nonācām vienā vistu fermā. Ferma bija ap simts kilometriem no Ņujorkas, un tuvu nelielai pilsētiņai Leikvūdai. Tur bija apmetušās vēl kādas simts latviešu ģimenes, un mēs kopā tur talku veidā uzcēlām latviešu centru „Priedaine.” Tur bija simts latviešu un ap 300 igauņu ģimenes. Es tur uzaugu, izgāju visas latviešu skolas un vasaras nometnes.

Bet studēt aizbraucu uz Ņujorku. Gāju universitātē „Cooper Union” mākslas nodaļā. Universitātē bija mākslas, arhitektūras un inženieru zinātnes fakultātes. Es tur mācījos gan glezniecību, gan tēlniecību gan ar grafiskās lietas. Kā specialitāti es izvēlējos tēlniecību. Tur uzņem tikai simts studentu gadā, tādēļ konkurence ir ārkārtīgi liela, bet es to izturēju un tiku uzņemts. Tas bija fantastiski, jo skola bija bez maksas.
Tur manā laikā bija 5 latvieši. (Tam es noteikti ticu, ja skola bija bez maksas, un latviešiem tai laikā ar naudu nebija viegli, tad viņi ļoti centās, un es zinu, ka latvieši ar konkurenci tika galā bez grūtībām).

„Pazīstot tos cilvēkus tur Amerikā, es zināju, ka tas ir kaut kas unikāls un es jau biju pārliecināts, ka pārcelšos uz Latviju, tikko tas būs iespējams. Tad, kad es redzēju, ka tauta iet uz barikādēm, es jau zināju, ka viss izvērsīsies labi un Latvija būs brīva. Tāpat es jau zināju, ka kādreiz tur dzīvošu. Bet, kopš es tikai nesen biju apprecējies ar Sandru, viņa tanī laikā vēl aizstāvēja savu doktora grādu, un meita tikko bija piedzimusi, vēl neko nevarējām darīt. Bet pēc pāris gadiem mēs paspējām gan iekārtoties Rīgā. Arī mana meita ir Latvijā, jo es noteikti gribēju, ka viņa uzaug par latvieti. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ man obligāti bija jāpārceļas uz Latviju. Tagad viņa ir viena no Nacionālā teātra aktrisēm – Liene Sebre. Domājot tieši par manu meitu, es sapratu cik grūti bērnu ir izaudzināt par latvieti ārpus Latvijas. Man jau pašam bija diezgan grūti uzturēt savu latvietību, bet tagad to ar katru gadu kļūst vēl grūtāk, un vienīgā vieta, kur to var izdarīt, ir šeit. Sākumā mana sieva bija dabūjusi kaut kādu stipendiju, un viņa bija ar mieru te uz kādu laiku atbraukt pētniecības nolūkos. Es pats gan tūlīt jau netaisījos vairs doties kaut kur citur. Atbraucām, viņa iekārtojās savā universitātē, un tā mēs tagad jau esam šeit 24 gadus.

Lasītākās ziņas

Tagad es vienkārši uzmanu savus mantotos laukus kā fonu, es tur veidoju, mainu topogrāfiju, es paspēju izveidot veselu dīķu kaskādi. Kā Rīgas arhitekts, kā mākslinieks, kā zemnieks nedaudz tur nodarbojos. Mani tas ļoti iedvesmo un aizrauj, mazliet es tur arī gleznoju, bet tagad savus tēlniecības impulsus es apmierinu veidojot sava īpašuma topogrāfiju.

Es pārskatu tur visu savu teritoriju, kas ir 57 hektārus liela ar 25 hektāriem meža. Kad es tur ierados, es nezināju, ko ar to iesākt, jo esmu pilsētnieks. Tad es ievēroju, ka man ir ūdens caurtece un ar teodolītu es izsekoju, ar ko es atklāju, ka imanā teritorijā ir 15 metru kritums. Tas ir diezgan daudz un man iešāvās prātā interesanta doma, ka es savā zemē varu izveidot trīs dīķus katru savā līmenī. Nu man ir trīs dīķu kaskāde, viens ietek otrā, tad trešā un tad prom. Tā tad lietojot to topogrāfiju, kas tur bija, es arī izveidoju šo dīķu kaskādes sistēmu ar slūžām. Sākumā es to zemi uzaru, iesēju kviešus, bet tas joks man izmaksāja ap trīs tūkstošiem latu, un to es vairs neturpināju. Mācība man ir liela, un es nolēmu, ka zemnieks neesmu gan. Laukus es sakopju, pļauju katru gadu, lai būtu glīti, un lai neaizaugtu. Bet citādi es tur veidoju, daru, stādu un kopju tos mežus. Šobrīd mēs retinām tādus pārāk aizaugušus nostūrus.

Es ievēroju tādu kā izlases principu, ne tā kā daži to Latvijā dara ar kailcirtēm, ņem vienu gabalu un tad visu pa tīro. Es tā ņemu pa gabaliņam un atbrīvoju telpu jaunaudzei, lai saule tiek klāt jaunajam mežam, un tā mums ir nepārtraukts augšanas process. Ir tāda kustība Latvijā, ir cilvēki, kas piekopj tādu mežu apsaimniekošanas veidu. Arī Vita Tēraude atbalsta šo veidu. Tā dzīvnieciņiem ir labi, mežam ir labi, man ir labi, un arī Latvijai ir labi. Manā mežā dzīvo visi Latvijā sastopamie dzīvnieki. Man vienīgi nepatīk tas, ka bebri manās slūžās dzird ūdeni, un tad viņiem obligāti jānāk un tekošais ūdens „jāblombē” ciet. Tad man nākas viņu konstrukcijas atkal nojaukt. Tas ir starp Bērzkrogu un Dzērbeni virzienā uz Vecpiebalgu, un daba tur ir ļoti interesanta. Es tur Valsts mežā esmu ielenkts viens pats. Kādreiz tur bija daudz māju, bet padomju laikā tikai likvidētas. Sev esmu tur uzcēlis nelielu būdiņu, un vasarā es katru dienu mājās nebraucu, tur var dzīvot. Bet tad uz avotu jābrauc un jāpaņem ūdens, elektrības nav, tāpēc vasarās kādu nakti palikt var, bet ziemā tas nav iespējams. Ar dzīvniekiem ir jāsadzīvo, jo viņi bieži noēd manis stādītos kociņus, un dzīvo tur gan aļņi, gan lūši, gan bebri gan pa meža cūkai. To vairs nav tik daudz, jo tiek izšautas un nobeidzās ar Āfrikas mēri.

Latvijā būdams, es daudz veidoju interjerus cilvēkiem, kādam izremontēju māju un daudz mūrēju. Es Latvijā laikam esmu vienīgais, kas te pēdējos simts gados ir uzmūrējis manteļskursteni. Senos laikos te virtuvēs bija skursteņi, kas apakšā ir ļoti plaši, un iet tālu, tālu augšā un kļūst arvien šaurāki. Tajā skurstenī sakrājas dūmi, un tur var iekārt gaļu un zivis žāvēšanai. Pirms apmēram simts piecdesmit gadiem šie skursteņi bija ļoti populāri. Es tādu uzmūrēju tuvumā Ulmaņa mājām Pikšām. Es arī kamīnus un maizes krāsnis cilvēkiem mūrēju, jo man tādas lietas patīk. Studējot es galvenokārt nodarbojos ar tēlniecību un tad man ļoti patika tā fiziskā procedūra-veidošanas akts kā tāds. Es biju ļoti aizrāvies ar to. Kad es vēl biju Amerikā, es vēl veidoju skulpturālus baznīcu interjerus. Man bija vairāki tādi eksemplāri, bet pēdējos gados, tur dzīvojot es strādāju scenogrāfu darbnīcās. Mēs taisījām dekorācijas Brodveja teātriem un ceļojošām izstādēm, un galvenokārt pie televīzijas izrādēm pat kabeļa televīzijai. Scenogrāfiju es bieži paveicu arī Ņujorkas latviešu teātrim. Tur spēlēja Pauls Raudseps, es pats spēlēju, spēlēja arī Aijas Ābenas tēvs Sandors, Mitrēvics Ansis un vēl citi. Tad astoņdesmitajos gados – Atmodas laikā, mēs iestudējām Māras Zālītes lugu „Tiesa”. Mēs arī iestudējām Anšlava Eglīša „Omartija kundze” un 89. gadā to atvedām uz Latviju. Māris Irbe kļuva par mūsu režisoru. Sākumā es Nujorkas latviešu teātrī biju tikai scenogrāfs, bet Māras Zālītes lugā viņš mani pierunāja spēlēt dzērāju, un tas man ļoti patika. Lūk, tā es aizrāvos ar skatuvi. Mūsu dzimtā tas laikam ir gēnos, jo Latvijas teātra slavenība Kārlis Sebris ir mans onkulis. Arī meita Liene Sebre tagad ir štata aktrise Latvijas Nacionālā teātrī. Bez tam vēl viņas meita – mana mazmeita Emīlija parādās stulbā televīzijas seriālā „Divi vienā”. Mazmeitai uzvārds ir Ēķe.

Tagad es savus tēlniecības impulsus apmierinu veidojot sava īpašuma topogrāfiju. Tur man ir plašums un man patīk bīdīt paugurus. Es dabas veidojumus papildinu ar savu akcentu, es izveidoju terases un apstādu tās ar ogulājiem. Tās ir upenes un jāņogas, avenes. Es stādītu arī mellenes, bet tur ir vajadzīga skābā augsne. Pie viena no dīkiem man ir skaista dienvidu nogāze, kur esmu iestādījis arī vīnogas.

Par braukšanu atpakaļ uz Ameriku es vairs nedomāju nemaz, tur man pat kļuva garlaicīgi un par vienmērīgu. Sākumā gan man tas viss likās ļoti interesanti, bet bija jau apnicis, jo ap astoņdesmitajiem gadiem viss kaut kā saplūda tādā vienmērīgā izskatā, visa arhitektūra kļuva vienlīdzīga – mazākais man tā likās. Es atceros, ka septiņus gadus pēc studijām es dzīvoju Ņumeksikas tuksnesī, sākumā tā man likās maģiska vieta, un man tur arī patika, jo tas bija tik daudz savādāks kā Ņudžersija, bet vēlāk tas tāpat kļuva par vienmērīgu. Tad atkal Kalifornijai bija sava īpaša garša, tāpat ziemeļrietumu štatam Oregonai bija kaut kas savs un Jaunanglijai ir atkal kaut kas cits. Bet tad ap astoņdesmitajiem gadiem, es sāku sajust to, ka ilgāk dzīvojot Amerikas vienā štatā viss kas sāk kļūt apnicīgs. Latvija man patīk arī tāpēc, ka te ir noteikti ļoti augsta pasaules līmeņa kultūra, un viss viegli pieejams. Gandrīz visur Rīgā var pat aiziet kājām, un sarīkojumos ir liela dažādība. Un tikai tādēļ šodien esmu šeit, ka es gribēju, lai meitai būtu iespēja uzaugt par latvieti, jo ārpus Latvijas kļūst arvien grūtāk bērnus latviski izaudzināt. Te viņai ir iespēja papildināt sevi, un kaut ko dot Latvijai atpakaļ. Un Amerikā latvieši arī vairs nav tik patriotiski noskaņoti, ir palikuši tādi kā hibrīdi. Bez tam Amerikas politika ir kļuvusi briesmīga, tas ir viens ārprātīgs teātris. Tas mani skumdina, bet tā sašķeltība bija manāma jau iepriekš, bet nekad nebija tik krasi redzama. Par Latvijas nākotni runājot, es esmu piesardzīgs optimists, jo es redzu, ka manas meitas paaudze ir brīnišķīga. Es tikai ceru, ka viņi būs pietiekami droši un gribēs ņemt grožus savās rokās, te veidot un vadīt. Tā paaudze tiešām ir tāda, kādai tai vajadzētu būt, lai Latvija uzplauktu. Ja kaut kāda pasaules mēroga kataklizma mūs nepārsteidz, tad nākotne mums ir.”

Ar to mana saruna ar Andreju Sebri ir galā, un viņš aiziet, lai atkal tiktu savā īpašumā un veidotu to pēc savas patikas. Man šī saruna bija ļoti interesanta, jo izrādījās, ka mums kopēju paziņu netrūkst, jo abi esam bijuši trimdas latviešu teātra aktīvi darbinieki. Lai gan viņš nav tagad ar lielu un svarīgu amatu Latvijas uzņēmēju vai valstsvīru rindās, viņš ir cilvēks, kas tagad Latvijā ir ļoti sakopis, sena teiciena vārdiem sakot, savu kaktiņu savu stūrīti zemes. Un tā ir Latvijas zeme, ko viņš ir sakopis. Atkal esmu priecīga, ka man bija izdevība ar šo trimdas bērnu bērnu iepazīties.

Autors: Astrīda Jansons
Foto: A. Jansons

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti