Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Juris Balodis

Trimdas bērnu bērni: Juris Balodis
  • 12. Nov. 2018

Juri Balodi pirmo reizi sastapu demonstrācijā pie Saeimas, kad jautājums par Okupācijas muzeja pārbūvi bija nezināms un Saeimai tas bija jāizlemj. Viņš tur bija kopā ar Zvannieku „tēti” Juri Cālīti, kuru es pazīstu jau labi sen. Tur mūs iepazināmies, un es sapratu, ka arī Juris man jādabū manā grāmatā. Tagad beidzot esmu dabūjusi Jura piekrišanu atbraukt pie manis uz sarunu. Viņš atnāk norunātā laikā ar garšīgu saldumu kārbu un, es izstāstu viņam, ko no viņa gribu dzirdēt. Viņš arī tūlīt sāk:

„Mans tēvs bija Pēteris no mājām Balodēniem” Vietalvā, un tur Baložu ģimene jau bija dzīvojusi vairākās paaudzēs un bija ļoti latviska. Mamma ir dzimusi Rojā un man vecais tēvs bija igaunis ar uzvārdu Lepiks. Tā tad tur man nav tās latviskās asinis, bet no tās puses igauņa. Tur mammai, ka viņai bija bijis kāds draugs Eižens Šmits, kurš vectēvam nav bijis pa prātam. Tāpēc viņš Šmitam bija teicis: „Smit, tu liec tai skukai mieru!” Viņš latviski runāja ar igauņu akcentu. Mammas pirmais vīrs bija pazudis kara laikā. Tā tad viņa bija dzimusi Lepiks, tad viņa apprecējās un bija Auls un tad Austrālijā Ņūkastlē, kur bija otrā „dīpīšu” nometne, viņa apprecējās ar manu tēvu, un tā viņas trešais uzvārds bija Balodis. Es tur piedzimu 56.gada 11. februārī. Vecāki gan jau bija iepazinušies Dānijā, jo viņiem kā vienam tā otram bēgļu ceļš nebija gājis caur Vāciju, bet gan Dāniju. Viņiem bija palaimējies, jo Dānijā nekā netrūka, un mamma teica, ka tie bijuši labākie gadi viņas mūžā, jo dāņi pret Latviešiem bija izturējušies ļoti labi, un Kopenhāgena karā nebija izpostīta. Pēc kara mamma gribēja braukt uz Kanādu, bet plaušā kaut kur bija plakums un tur viņu neņēma un viņa sāka kārtot papīrus uz Argentīnu, bet bija cilvēki, kas viņu no tā atrunāja, un tā viņa beidzot izvēlējās Austrāliju. Ar visu to, ka Austrālija bija tik atšķirīga no Latvijas ar dabu un ar dzīvniekiem, viņa tur jutās laimīga, jo Austrālija bija tāda zeme, kur, ja tu strādāji, tad tevi neviens nenicināja un cienīja. Bet reizi, kad es apciemoju latviešus Anglijā, tur, ja tu nebiji pareizā skolā un ar pareiziem sakariem, tad nekur tālāk nevarēji tikt. Tomēr mana mamma vienmēr teica, ka mēs esam labāki, jo mums ir veca kultūra, valoda un literatūra, kam es gan tagad pieaudzis, viņai nepiekrītu.

 Mēs mājās vienmēr runājām latviski un, kad es aizgāju uz bērnu dārzu, es nepratu angliski. Vienīgais, ko es zināju bija „Mickey mouse”, ko skatījos pie kaimiņienes televīzijā, jo mums tā nebija. Tur televīzijā radās tikai 56. gadā, kad Sidnejā notika Olimipāde, kad kaimiņi to bija iegādājušies. (Te viņš man nodzied programmas sākuma dziesmiņu, kur „Mickey mouse” tiek pa burtiem izdziedāts, un pats priecājas, ka vēl no tik agras bērnības ir atcerējies). Par pirmo skolas dienu man ir ļoti skaidras atmiņas, skolotāja kaut ko stāsta, bet es, protams, neko nesaprotu. Man pēcpusdienā jāiet uz tualeti, bet es neprotu paprasīt un piečurāju bikses. Mani bez jebkādas žēlastības ar pliku dibenu, un tā es līdz pusčetriem nosēdēju, kad mamma  atnāca pakaļ, un otrā dienā mani ar vilkšanu bija jāvelk uz to kauna vietu. Nu, bet bērni jau to visu ātri aizmirst un arī iemācās. Tā visa mana izglītība no bērnu dārza līdz augstskolai bija angļu valodā, bet ar visu to es esmu bilingvāls, jo, ja es Latvijā lekciju klausos latviski, es to pierakstu angļu valodā, jo es tā domāju. Ja man ir jāraksta angliski, tad es tūlīt pārslēdzos uz latviešu valodu un bez domāšanas. bet, ja es tikai sarunājos ar kādu latviski tad gan galvā nekas netulkojas, tad esmu tikai latvietis.

Lasītākās ziņas

Pirmā skola jeb pamatskola man bija „Punchbowl Grade school”, tad „Punchbowl Boys  Middle scool” un tad kā visiem latviešu bērniem bija jāiet augstskolā. Es gan nezināju vēl, ko es gribu mācīties un tādēļ mācījos „bachelor of arts” Sidnejas universitātē, kas ir viena no vecākajām un prestižākajām visā Austrālijā. Un tad es mācījos to, kas mani interesēja – antropoloģiju, socioloģiju, politisko zinātni, tā tad tādu vispārīgu izglītību. ja vel būtu piemācījies vienu kursu un diplomu izglītībā, kas bija skolotāja kvalifikācija, tad es būtu kļuvis par skolotāju,  un visa mana karjera būtu iegājusi citās sliedēs. Tā nu bija, ka izglītība man bija, bet profesijas nebija.

Tad sāku meklēt darbu un gadījās, ka tiku Sidnejas lielākajā universālveikalā „Grace Brothers” mēbeļu nodaļā. Ja es būtu ielikts kaut kur pie apakšbiksēm, tad, droši vien, nebūtu palicis, bet kopš tas bija prestižs veikals, pie mēbelēm man patika. Tur cilvēku ir maz un gaisotne pavisam cita. Tur paliku vairākus gadus, bet pēc tam nāca visādi citi darbi kā finansu plānotājs un tirgoju pensiju plānus. tas nozīmēja cilvēkam iestāstīt, ka pēc 50 gadiem viņam finansiāli būs viss labi. Tad es sapratu, ka cilvēks uz to parakstīsies tikai tad, kad viņš sapratīs, ka var man uzticēties. Zināju, ka varu stāstīt, cik gribu, bet bija jāatceras, ka cilvēkam katru mēnesi vajadzīga zināma naudas summa, kas viņam tajā bija jāieliek, un tad kaut kad pusmūžā izdomāju, ka gribu strādāt kaut kur viesmīlībā, to biju jau sapratis bērnībā.

Mans tēvs visu mūzu nostrādāja beķerejā pie Bērziņa, kurš bija viens no bagātākajiem latviešiem Austrālijā. Kad bija iebraucis, viņš sāka tirgot siļķes, un visi iebraukušie dīpīši un citi imigranti pie viņa iepirkās. Viņam veikalā bija gan rupjmaize, baltmaize, gan doktora desa, gan krējums, gan viss cits. Arī es tur pa brīvdienām strādāju, jau, kamēr gāju skolās. 79. gadā es biju sapelnījis tik daudz, ka es varēju  braukt uz ārzemēm, un pirmo reizi biju arī Latvijā. Man mamma bija līdz, viņa gribēja tikt uz Roju, bet Intūrists nelaida. Pirmie krievu vārdi, ko es iemācījos bija – ņet i ņebūģet. Vienalga, ko prasīju, bija tas pats. Tā bija pirmās divas nedēļas Latvijā, un man tur jau patika tūlīt.

Mēs tikām latviski audzināti un, lai gan es sestdienas skolā negāju, es pāris reizes aizgāju uz tautas dejām, bet tās mani nesaistīja. Bet man patīk dziedāt un tā es sāku dziedāt Sidnejas latviešu jauktā korī pēc tam arī Sidnejas latviešu vīru korī, kas bija dibināts tajā pašā gadā, kad es esmu dzimis. Pēc gada korim tāpat kā man paliks 65 gadi. Kora diriģentam es palīdzēju apmācīt balsis, jo es privātstundās biju mācījies spēlēt ērģeles, un vēlāk pārņemu vīru kora vadību un darīju to desmit gadus. Tas arī bija tāds īsti latvisks pasākums. Austrālijas latvieši bija ļoti aktīvi, katru gadu mums bija kultūras dienas, kas ir kaut kas līdzīgs dziesmu un deju svētkiem citās latviešu mītnes zemēs. Tur bija tādi koristi, kas 50 gadu bez izņēmuma dziedāja kultūras dienu sarīkojumos. Kad 89. gadā krita Berlīnes mūris, kas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Tajā pašā dienā es sapratu, ka kādreiz nonākšu Latvijā. protams, pagāja laiks, kamēr Latvija atguva pilnīgu neatkarību, un es sapratu, ka man tur ir jābūt. Neviens vecāks mani nespieda, un es nebiju „superletiņš”, bet Austrālijā es vienmēr jutos vairāk latvietis kā austrālietis un šei Latvijā es katru dienu atceros, un man tiek atgādināts, ka es tomēr neesmu gluži tāds, kādi ir tie, kas dzimuši un auguši šeit. Tā tad Latvijā tu mazliet jūties kā austrālietis, un tev pietrūkst Austrālija, bet Austrālijā tu noteikti jūties kā latvietis, un tev pietrūkst Latvija. Anglijas, Vācijas un Zviedrijas latviešiem tas ir daudz vieglāk, tie bieži var atbraukt šeit un atpakaļ, bet no Austrālijas tas nav tik viegli.

Bet nu tagad es jau esmu atbraucis tā kā pavisam, vairākus gadus nostrādāju Vidzemes augstskolā un pasniedzu viesmīlību. Man bija labs kontakts ar studentiem un pirms diviem gadiem, es satiku vienu bijušo studentu uz ielas un prasīja man, vai esmu atbraucis uz Latviju nomirt. Es gan atbildēju, ka pirms tam gribu vēl pāris desmit gadu padzīvot. Pirmo reizi es Latvijā nodzīvoju 13 gadus, un tad aizbraucu atpakaļ uz Austrāliju, jo pa tiem gadiem es pat nebiju Austrāliju apciemojis, bet man taču tur bija brālis un draugi.  Brālis gan Latvijā nav bijis un arī nedomā te braukt. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam tuvi. Tur tad nodzīvoju 8 un pusi gadu, bet nu pirms diviem gadiem atgriezos te pavisam. Arī Latvijā man radu ir maz, Mammai bija divas māsas, bet tikai vienai bija bērni. Tēvam ir māsa, kas arī nomira bez bērniem. Tagad palicis tikai brālēns, kurš ir pensionēts psihiatrs, un ar viņu man ir ļoti labs kontakts. Viņš ir ļoti gaišs cilvēks, un man ir žēl, ka es esmu kaut kur pie Cēsīm un viņš ir tālu no turienes. Mums ne vienam, ne otram nav mašīnas un mēs netiekamies tik bieži kā gribētos, bet kontakts un saprašanā mums ir laba. Zvanniekos mums ir vairākas mašīnas, un pa retam es vienu varu dabūt, bet tur trūkst to pieaugušo cilvēku, kas var tos bērnus vienmēr pieskatīt. nav tā, ka tur vienmēr visi ir jāpieskata, bet tomēr rodas vajadzības, kas jārisina kādam pieaugušam.

Kāpēc es nolēmu pārcelties? Ir tā, ka Austrālijā tu dzīvo normālu dzīvi, esi sasniedzis zināmu labklājības līmeni, bet tālāk nekā vairs nav. Šeit, ja tu ko dari, tad zini, ka ar savu darbu tu palīdzi Latvijai celties un augt. Pirmais darbs man bija Rīgas Tūrisma skola, kas bija pirmā visā Baltijā, kur par tūrismu nebija zināms nekas, un sākumā te ar viesmīlību bija gaužām slikti. Tagad ir jau daudz labāk kā restorānos, tā arī satiksmes līdzekļos. Cilvēki jau smaida un ir daudz laipnāki, lai gan latvieši daudz negrib smaidīt bez vajadzības. Amerikā un Kanādā ar pirmo Halo, jau smaids ir gatavs. Te būs – labdien, un tas arī ir viss. Kad es stāvēju Radisonā, kad atklāja viesnīcu Daugava, es tajā brīdi biju tūrisma skolā, Radisons mani pieņēma darbā. Tur ļoti lielus līdzekļus ieguldīja darbinieku apmācībā. Tur cilvēkus pieņēma darbā uz pilnu algu jau trīs mēnešus iepriekš, un tur bija no Amerikas, no Skandināvijas, no Vācijas darbinieki katrai nozarei, kas tevi apmācīja un smaidīt lika visiem. To mūsējie negribēja saprast, jo domāja, ka ar lieku smaidu netiks ņemti par pilnu. Man „belmaniem” (izsūtāmie zēni) bija grūti iestāstīt, ka jāsmaida pēc vajadzības. Tas bija ļoti vērtīgs laiks, jo arī es vēl daudz ko iemācījos. Radisons mani aizsūtīja uz Norvēģiju, uz Vāciju, kur mani pašu vēl apmācīja, tā kā es tiešām daudz ko piemācījos. Runājot par tiem pašiem „bellmaniem” viesnīcā „Tallin” ir bijušais Radisona belmanis, un divdesmit gados no belmana kļūt par viesnīcas direktoru ir tiešām sasniegums. Daudziem Radisona pirmajiem darbiniekiem pieci gadi tur jau bija labs pamats turpmākajai karjerai. Man arī piedāvāja, lai es braucu uz Dubaju, bet es teicu, ka neesmu braucis te veidot karjeru, bet gan, lai dzīvotu Latvijā. Tad no Radisona aizgāju prom, jo biju iepazinies ar Mārtiņu Rītiņu Vincenta, un es savu laiku pastrādāju arī tur. Kad es no turienes gāju prom, man teica, lai es nāku atpakaļ katrā laikā, ja man jaunais darbs kaut kā nav pa prātam. Interesanti, ka pēc diviem gadiem es arī atgriezos. Pa starpai es pastrādāju arī kā tāds neatkarīgs viesmīļu apmācītājs un esmu izbraukājis visas Latvijas viesnīcas - no Daugavpils līdz Alūksnei, un daudz ko apmācījis un nebaidīšos teikt, ka tā viesmīlība, tas nevajadzīgais smaids, tā pieklājība ir mums zināma, bet tie daudzie okupācijas gadi ir tai paaudzei atstājuši smagas sekas. Es atceros pirmos gadus tūrisma skolā, tie bija ļoti izmeklēti jaunieši, bet tā bija tāda pirmā lauku izlase no kādiem 30 bērniem viens. Kad es viņiem lasīju pirmās lekcijas, es prasīju jautājumus, bet visi skatījās uz grīdu. Es biju pārliecināts, ka daru kaut ko nepareizi, bet tas bija tas padomju laikā iedresētais: „Ja nezini atbildi, tad roku necel”. Tad es to sapratu, un pēc desmit gadiem, kad beidzu tur strādāt, es iegāju pirmā lekcijā, un tur bija kņada un troksnis, un man likās, ka esmu atkal Austrālijā. Nu man viņi bija jāklusina, bet man bija liels prieks par visiem šiem jauniešiem, kas toreiz mācījās, bet tagad ir svarīgos amatos, un tu zini, ka ar savu mazo atdevi esi tomēr izdarījis kaut ko labu un paliekošu.

Vel es esmu saistīts ar anglikāņu baznīcu, kur iepazinos ar Juri Cālīti. Ar to tad arī sākās tas Zvannieku stāsts, un latviešu draudzes trimdā ir arī tās, kas viņam tur vienmēr palīdz. Bet es arī palīdzēju ar pirmajiem trim bērniņiem, kas nu ir vairāk kā pirms 20 gadiem, tas bija sākums manai darbībai ar Zvanniekiem. Es saņemu no valsts 186 eiro mēnesī, jo esmu aizbildnis vienam piecpadsmit gadniekam, kas mēnesī noēd 80. tad vēl vajag zābakiem, drēbēm, skolas piederumiem, zobārstiem un citām lietām. Mums ir ļoti laba latviete, kas pārstāv EKO kurpes. Viņa jau tagad trīs gadus mums ir divas reizes pa gadu katram bērnam sagādā kurpes. tas ir fantastiski, jo kurpes bērniem Latvijā ir ļoti dārgas. Tās ir ļoti labas kurpes, kas mums 17 bērniem nav jāpērk, sevišķi ziemas zābaki 17 bērniem  mums nav paceļams, jo katrs pāris ir ap 150 eiro. Pa tiem gadiem naudas vērtībā tas varētu būt ap 15 tūkstošiem eiro. Ir arī viena beķereja, kas mums dod 500 maizes kukuļus katru mēnesi, un mums ir lielas saldētavas, kur varam tos saglabāt. Tāpat palīdzība nāk arī no citiem uzņēmumiem, un naudu mums ziedo arī cilvēki, it sevišķi tagad uz Ziemsvētkiem. Ap svētku laiku mēs saņemam gandrīz pusi no visa gada ziedojumiem. Zvanniekos pa šiem gadiem Sandra ir bijusi mamma mazākais kādiem simtu bērniem.  Es arī daru, ko varu, bet tas ir tālu no tā, ko spēj Sandra. Tagad kādu brīdi man būs jāpiestrādā mazliet intensīvāk, jo Juris ir aicināts runāšanas tūrē pa Austrāliju, un mums izdevās Sandru pierunāt braukt viņam līdz, jo organizētāji ir samaksājuši izdevumus arī viņai. Līdz ar to mums pārējiem būs mazliet lielāka slodze. Es arī vairākas reizes nedēļā gatavoju ēdienu un vadāju bērnus pa skolām un dažādām nodarbībām un braukāšana ir milzīga, jo bērni iet dažādās skolās un dažādās vietās un piedalās dažādās nodarbībās. Es arī vēl nevaru pierast pie Latvijas ziemām, jo Austrālijā nebija jātīra sniegs, nebija jāsilda mašīna, un nebija jānoņemas ar siltām ziemas drēbēm.

Ar to mūsu saruna beidzas, jo Jurim jātiek atpakaļ uz Zvanniekiem, un man jau liekas, ka būs diezgan daudz,  ko rakstīt. redzu, ka Juris Latvijā ir darījis diezgan daudz un dažādu darbu, un varu tikai priecāties, ka viņš te ir atbraucis un tiešām palīdz Latvijai un tās bērniem augt. To es gribētu teikt gandrīz par katru no trimdas bērnu bērniem, kurus  esmu iepazinusi. Viņi visi ir tiešām tie foršākie.

Rakstu autore: Astrīda Jansone
Foto: Astrīda Jansone

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti