Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Inese Liepiņa

Trimdas bērnu bērni: Inese Liepiņa
  • 30. Mar. 2019

Atnāk pie manis 22. marta rītā ar lielu paku ārkārtīgi skaistiem pašas adītiem dažādiem džemperiem un šallēm un man piedāvā paprāvu trauku ar tai rītā tecinātām kļavu sulām. Nekad savā garajā mūžā neesmu kaut ko tādu dzērusi, tādēļ pieleju savu glāzi un nogaršoju tūlīt. Inesei līdzi ir arī trīs grāmatiņas ar bezgala daudz interesantām fotogrāfijām, ko viņa dabā ir safotografējusi, un viņa jau sākumā pastāsta, ka no tām viņa mēģina atdarināt krāsas saviem adījumiem.

Atnestā kļavu sulas ir tiešām svaigas un ļoti gardas. Bet mēs tūlīt arī ķeramies pie darba, un es uzzinu, ka Inese burtiskā nozīmē nav bērnu bērns, jo viņas mamma jau no Latvijas izbraucot bijusi 28 gadus veca, bet tēvs jau 40. Bet viņa ir dzimusi un izglītojusies ārpus Latvijas. Tagad Inese stāsta:

„Mani sauc Inese Īris Liepiņa un es esmu dzimusi Čikāgā 1958. gada 6. septembrī. Vecāki iedeva vārdu Inese Īris, bez "a" jo nolēma, ka tā skan skaistāk. Tēvs Valdemārs Aleksandrs Liepiņš bija dzimis Taurenē 1906. g. martā. Vectēvs ir no Piebalgas, nezinu no kurām mājām, bet 1905.g. viņš jau strādāja Nēķēnos, kas atrodas starp Taureni un Dzērbeni. Viņš bija skolotājs, kad bija izsludināts rīkojums visus skolotājus mežā nošaut. Vectēvs paspēja aizmukt uz Pēterburgu, bet pēc laika drīz vien atgriezās Latvijā.

Lasītākās ziņas

Māte dzimusi Aija Cīrule, bet precējusies bija Liepiņa un Medene. Viņa bija dzimusi Bukā, vecvectēva Pētera Cīruļa celtā pusmuižā starp Valmieru un Rūjienu. Cīruļu dzimta Valmieras kapos ir no 18. gs. un agrāk. Mamma atguva Buku un vēlāk saprata, ka es 700 kvadrātmetru šķelto laukakmeņu ēku ar sapuvušām 15 metrīgām sijām nespēšu izglābt, un tā atkārtoti man teica, lai pārdodu, jo Latvijā esot daudz skaistāku vietu. Pateicoties Vecvectēva veiksmei un mammas tālredzībai tiku pie savas mājas, "Dzirkstiņi", kas bija man otrā vectēva dzimtās vietas pusē, Piebalgā.

Čikāgā uzaugu un studēju mākslu „The School of the Art Institute of Chicago”. Sāku jau 80os gados adīt ar adāmmašīnu un sevi uzturēt pārdodot savus adījumus. Pārcēlos uz Sanfrancisko, kur apprecējos ar latvieti un turpināju strādāt kā modes dizainere un beigās kā datora auduma dizainere. 16 gadus nodzīvoju Kalifornijā. Kad šķīros no vīra, sapratu, ka viena nevaru atļauties Sanfrancisko dzīvot un ka būtu īstais brīdis pamēģināt padzīvot Latvijā.

Man jau bija pāri 45 gadiem,  kad 2005. gadā pārcēlos uz Rīgu ar domu, ka vienalga cik slikti, ar sakostiem zobiem spēšu sev piespiest gadu izturēt, kamēr izgudroju, kur doties un ko darīt tālāk. Ne mūžam nebūtu ticējusi, ka sievietei vienatnē varētu būt tik raiba, skaista un interesanta dzīve kā man bija Rīgā. Es nedēļas laikā Rīgā satikos ar vairāk draugiem un biju uz vairāk pasākumiem nekā 3 mēnešos ASV. Ar 5 reizes mazāku algu visu to varēju mierīgi atļauties. Sanfrancisko ar vīru bieži bijām izmisumā, ka mums trūkst mākslinieku un radošu draugu pulka. Rīgā tas bijā pārpilnam, bieži vakaros bija jāizšķiras starp diviem, trīs vai vairāk pasākumiem, kur biju ielūgta.

Pēc gada nolēmu Rīgā pirkt dzīvokli, jo tai laikā kredītu dabūt bija diezgan viegli, un ar tiem mēneša maksājums bija mazāks nekā īrējot dzīvokli. 10 gadus vēlāk pārcēlos uz dzīvi Piebalgā savos Dzirkstiņos. Man ir skaidrs, ka viss, kas manā mūžā ir noticis, labais un sliktais, ir noticis tā, lai es nonāktu tieši šai vietā, ne metru pa labi vai kreisi. Kā vieda sieviete man reiz teica, lai nedomājot, ka šī vieta pieder man, jo patiesībā es piederot šai vietai. Šai vietai es esot vajadzīga, un tādēļ tā mani esot atradusi. Tagad tam es arī ticu, jo šeit es jūtos labi un esmu laimīga.

Tagad pie manis uz Dzirkstiņiem brauc gan ārzemju adītājas mākslas skolotājas no visas Latvijas, un viņām es rādu, kā saredzēt un kā atdarināt krāsas no dabas. Mēs paņemam kaut ko no dabas un tad visas kopā cenšamies radīt krāsu bez dzijas krāsošanas, kas līdzinās šim dabas augam vai ziedam. Vienreiz mums bija neaizmirstulītes, bet tās krāsas es vēl nebiju radījusi. Man bija tirkīza un lillā krāsas. Viena no skolotājām uzadīja kaut ko zilu, bet tā tomēr vairāk bija tirkīza ne neaizmirstulīšu zilumā, bet pieliekot lillā toni, sanāca. Tādēļ es vienmēr savām māceklēm saku, lai nepārtraukti meklē un meklē, ada un ada, kamēr ir dabūjusi to vislabāko krāsu, kas visvairāk līdzinās viņas izvēlētajam dabas priekšmetam vai augam. Es tagad ļoti daudz pielietoju to metodi, ko man iemācīja Čikāgas mākslas institūtā, un tas bija eksperimentēt. Tagad es to pašu iesaku Latvijas mākslas skolotājām, eksperimentēt un eksperimentēt tik ilgi, kamēr iecerētais ir sasniegts. Mācu nesaspringt un vienmēr mēģināt atkal un atkal.

Otro reizi, kad skolotājas pie manis atnāk ar citu grupu, tad viņas vairs nesaka, ka tā nevar – var, ja mēģina atkal un atkal. Viņas zina, ka radošā domāšanā neviens nebaidās taisīt kļūdas, jo jāmēģina tik ilgi, kamēr izdodas, tas, ko esi vēlējies radīt. Vienkārši dari, dari, un dari. Tagad man ir tā, ka es uz Ameriku vairs pat negribu braukt, jo man te ir absolūti viss, ko es varu vēlēties. Tas, ko es te daru Latvijā, ko es daru laukos, es nekur citur darīt nevaru. Man te dzīve ir pārāk interesanta, un man viss ir pieejams. Kādreiz es domāju, ka te sievietei vienai dzīvot uz laukiem būtu bezcerīgi, bet tagad es savas domas esmu mainījusi. Pie manis uz Dzirkstiņiem draugi brauc vienmēr. Piebalga vienmēr ir bijusi mākslinieku un radošu cilvēku dzimtene. Pāri pļavai no manas mājas ir mājas, kur dzimis Emīls Dārziņš, un vienīgais klavieru gabals, ko es vēl protu spēlēt ir „Melanholiskais Valsis.” Mani Piebalgas draugi, kas ir no Rīgas, bet tagad jau 20-30 gadiem dzīvo Piebalgā. Tiem es saku, ka ir starpība starp tiem, kas ir dzimuši laukos, un kuriem nav izvēles, un tiem, kas uz laukiem nāk apzināti, jo viņi grib, lai bērniem ir svaigs gaiss, viņi kaut ko stāda un audzē, bet viņiem tā ir izvēle. Bet ir jau arī tādi, kas visu mūžu laukos ir dzīvojuši un tomēr ir apbrīnojami, tas ir atkarīgs no katra cilvēka. Man tā vieta, kur tagad esmu – nu sieviete viena, bet te es jūtos fantastiski, jo man ir tāda sajūta, ka no šejienes esmu nākusi, un te es piederu. Es redzu, kur avots sākas un kur tas aiziet, es zinu, ka tam akmenim tur ir jābūt, un es zinu, ka tur ir vēl viens. Tie cilvēki, kas te atbrauc no Amerikas, par to tikai pasmīn, bet tie, kas te dzīvo to saprot.

Saviem darbiem es esmu iegādājusies ļoti daudz kokvilnas, kazlēna un zīda diegu spoles un es no tām salieku dzijas visādos iespējamos toņos, kurus tad izmantoju savos adījumos. Tiem par paraugu es ņemu savas fotogrāfijas no dabas. Kad es adu man uz grīdas ir desmit vai pat divdesmit spolītes un tā man sanāk daudzkrāsainas dzijas, jo es kopā saadu divdesmit diedziņus ļoti dažādos toņos. Viena no Latvijas skolotājām man teica, ka es gleznoju ar dzijām.

Amerikā es kaut ko tādu nebūtu varējusi darīt, bet internetā man pircēju no Amerikas ir daudz, jo viņām tur tas nav pieejams. Vienu laiku es savus darbus sūtīju uz 34 valstīm, un man atnāca vēstule no Japānas, kur rakstītā teica, ka viņa ir nopirkusi gleznu nevis jaku. Bieži vien es internetā ielieku ne tikai to adījumu, bet arī fotogrāfiju, ko esmu ņēmusi tam par paraugu. Tādēļ man internetā ir mājas lapa, kur es to visu labi varu parādīt. To var atrast ar shop.wrapturebyinese.com.”

(Te viņa man iedod savu vizītkarti, un kuras ir visas viņas koordinātes, bet aizmugurē fotogrāfija no viena gabaliņa adījuma, kur redzamas daudz un dažādas krāsas, ka man kaut kas tāds vienā adījumā nemaz neliekas iespējams, bet, kad apskatos arī citus viņas adījumus, tad es redzu, ka Inese to var bez problēmām. Te es izdomāju, ka gribu tajā mājas lapā ieskatīties, un vēlāk atklāju, ka tur esmu pavadījusi vairākas stundas, un man rakstīšanas darbs ir atkal aizkavējies. Bet bija to vērts. Inese mājas lapa ir fantastiska)

Tālāk ļaušu Inesei stāstīt atkal:

Manu senču kapi ir Valmieras pilsētas kapos, un vienreiz es ar savu svecīti tur braucu mirušo piemiņas dienā. Diemžēl nebiju aprēķinājusi, cik ilgi iet tur aizbraukt un nonācu tur pilnīga tumsā, bet kapi bija pilni ar svecītēm. Es aizgāju pie savas ģimenes kapiem, apsēdos, un es tur sēdēju svecīšu gaismā kādas divas stundas. Es jutu tādu mieru un mīlestību, un es domāju, ka Amerikā tumsā kapos nemaz nevar ieiet. Viņi domātu, ka esmu vai prātā jukusi, bet man tur bija tik labi, ka es pat negribēju iet prom. Es skatījos uz tām svecītēm un manī bija pilnīgs miers. Tikai tad es sapratu, ko mūsu vecākiem tas nozīmēja, kad bija no Latvijas jāaizbrauc.  Bet pati es sapratu, ka esmu tur, kur man jābūt, esmu savā vietā, un es jūtu, ka man savā dzīvē ir laimējies.

Es jau gadiem ilgi krustām, šķērsām pa Latviju esmu braukājusi ar savu riteni un es zināju, ka kaut kur te ir mana vieta un zināju, ka tad, kad būšu tur nonākusi, es to arī sapratīšu. Un tagad tā mana vieta ir mani atradusi. Es esmu te laimīga.

Amerikā es ar visu savu lielo algu nevarēju uz operu aiziet pat reizi pa 10 gadiem, jo viss ir tik daudz dārgāks kā Latvijā. Un man ir jāatzīst, ka es nesaprotu kā tagad latvieši var sevi saukt par latviešiem un Latvijā nedzīvot. Ir pavisam kas cits dziedāt kaut ko par Gauju, kamēr esi Amerikā, bet es pagājušā gadā 18. novembrī biju Jaunpiebalgā, kur Gauja tek tieši gar kultūras namu, tad gan sajūta ir daudz savādāka, jo tu esi pie tās Gaujas, un tu saproti,  ka ir starpība tikai dziedāt par Gauju vai to arī redzēt, kad dziedi par to. Es esmu laimīga, ka es Latvijā esmu tieši tai vietā , kur man ir labi, un kur man ir jābūt.”

Ar to esam savu sarunu beigušas un šoreiz es gandrīz vai apskaužu  Inesi, kas par Latviju runā ar tādu sajūsmu un prieku, ka viņa  savu īsto vietiņu virs zemes atradusi tieši Latvijā un ir tur ļoti laimīga.             

Autore: Astrīda Jansone
Foto: No Ineses Liepiņas personīgā arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti