Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Indra Sāmīte

Trimdas bērnu bērni: Indra Sāmīte
  • 12. Mar. 2019

Ar Indru satiekos sestdienā jau 2019. gada 9. februārī, un tagad nemaz vairs neatceros, kad man šīs grāmatas sakarā bija pirmā tikšanās. Bet tagad arī zinu, cik loti aizņemti ir visi trimdas bērnu bērni. Ar Indras vārdu iepazinos jau 1994. gadā kad viņa iekļuva Saeimā un pēc tam uz neilgu laiku bija finansu ministre. Pēc tam gan par viņu neesmu neko dzirdējusi un tagad esmu priecīga ar viņu personīgi iepazīties.

Tagad viņa ir pie manis un sāk savu dzīves stāstu: „Es esmu Indra Omula Lielkāja-Sāmīte, esmu dzimusi 1959. gadā. Mans tēvs ir Arvīds Lielkājs un ir dzimis pie Latvijas-Igaunijas robežas Omuļu pagastā 1927. gadā. Viņa vecāki bija zemnieki ar pusmuižas saimniecību, ko vectēvs bija ieguvis kā brīvības cīnītājs. Mana māmiņa ir Guntiņa Līksma Stube –Lielkāja, dzimusi Rīgā 1928. gadā. Viņas vecāki bija kalpotāji un uz laiku dzīvoja tagadējās Aizsardzības ministrijas ēkas pagrabā. Interesantā kārtā viņi vēlāk bija kļuvuši par kalpotājiem tā laika Iekšlietu ministrijā, kas tagad ir tā sauktā „Stūra māja.” 20 gadu vecumā manu tēvu iesauca gaisa izpalīgos, un tagad viņš ir apkopojis divas grāmatas, kas saucas „Kara zēnu stāsti” un „Kara zēnu gan meiteņu stāsti.” Tur viņš apkopojis sev pazīstamo gaisa izpalīgu stāstus. Manu tēvu iesauca jau no ģimnāzijas un aizveda uz Vāciju apmācībās. Manas māmiņas vecākiem pie Liepājas bija radi, un kara laikā viņi no Rīgas aizbēga tur. Viņus tur savāca vācu žandarmi, uzlika uz kuģa un aizveda uz Vāciju. Tur viņi nonāca Eslingenā. Mans tēvs kara beigās aizbēga no savas vienības un nonāca angļu gūstā. Kādu gadu viņš gūstekņu nometnē nodzīvoja uz klaja lauka un beigās nonāca Hanavā.  

Kad latvieši nometnes atstāja, manu tēvu sponsorēja kāds cūku fermas  saimnieks Amerikas vidienē. No tās viņš pēc pāris mēnešiem aizmuka. Manu māti sponsorēja kāda draudze no Ohaijo. Mani vecvecāki vēl kādu brīdi palika Vācijā un vēlāk nonāca Ņujorkā. Mana māte pabeidza skolu Filadelfijā bija izstudējusi par tekstīlinženieri. Manu tēvu iesauca Korejas karā, bet viņam palaimējās, jo karš jau sāka iet uz beigām, un viņu aizsūtīja uz Vāciju. Kad viņš bija savu laiku nodienējis, viņš varēja izstudēt par velti. Viņš pabeidza grāmatvedības fakultāti, un pēc laika Ņujorkā iepazinās ar manu māti un vēlāk Filadelfijā apprecējās. Tā es arī uzaugu tur. Gāja ļoti labi, man bija brīnišķīgi krustvecāki, mana krustmāte bija dziedātāja Rita Dzilna – Zaprauska, un krusttēvs bija Juris Puriņš, kura vecāki Latvijā bija bijuši liela krāsu uzņēmuma īpašnieki. Es uzaugu ļoti tipiskā latviešu ģimenē, līdz astotajai klasei izgāju visas iespējamās latviešu skolas un vasaras nometnes, piederējām latviešu draudzei. Tad latvieši bija nodibinājuši latviešu skolu „Beverīna", kur es nogāju nākamos četrus gadus, spēlēju voleju, dejoju tautas dejas, un pēc tam Beverīnā pa vasarām trīs gadus nostrādāju virtuvē un vienu gadu pa audzinātāju un gadu pavadīju Minsteres latviešu skolā. Man bija pilna latviskās izglītības un patriotisma audzināšanas programma. Minsteres vidusskolu es pabeidzu 1978. gadā, kopā ar daudziem latviešiem, kuri tagad dzīvo Latvijā. tad universitātē mācījos finanses pabeidzu Drexel universitāti. Tā bija privāta, ļoti spēcīga, kvalitatīva universitāte.

Lasītākās ziņas

To es pabeidzu, apprecējos ar Gati Gaujenieku, kas tagad ir ansamblī „Iļģi”, bet pirms tam viņš bija trimdas latviešu ansambļi „Akacis’. Tiem es 89. un 90. gadā izkārtoju tūres pa Latviju kopā ar vairākiem tajā laikā pazīstamiem ansambļiem. Diemžēl mēs ar Gati izšķīrāmies jau Amerikā, un pēc laika, kad Latvijā sākās Atmoda, es gribēju saprast, vai es būšu latviete Latvijā. Tad tomēr sapratu, ka nav nekādas jēgas latvietei būt Amerikā, un 1990. gada vasarā Latvijā noorganizēju ansambļa Akacis koncertu un visu vasaru pavadīju tur. Tad oktobrī abas ar vecmāmiņu uz divas nedēļas pavadījām Latvijā, lai gan viņa jau bija tuvu 90 gadu, tomēr vēl reizi gribēja redzēt Latviju. Izbraukājām visu Latviju un satikām vēl visus viņas dzīvos radus. Es pati pirmo reizi biju Latvijā jau 73. gadā, bet mani vecāki 74.

Es pārcēlos uz Latviju 91. gada janvārī tūlīt pēc barikādēm, jo ciemojoties ar vecmāmiņu es Tehniskā universitātē biju sarunājusi pasniedzējas darbu. Tur man ļoti palīdzēja ekonomikas katedras vadītājs, darbu es sāku par 45 rubļiem mēnesī. Bet pēc neilga laika atklājās, ka valdībā vajadzīgs tulks un man izdevās to darbu dabūt pie Ojāra Kehra. Es tur savu laiku nostrādāju, Latvijā es apprecējos, un tad man piedzima pirmā meita. Diemžēl tagad jau sen esmu šķīrusies. Toreiz aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā un kandidēju 5. Saeimas vēlēšanās, jo Ojārs mani aicināja iestāties Latvijas Ceļā un kandidēt. Tūlīt mani neievēlēja, bet 94.gadā mani aicināja iet valdībā. Bet tad man piedzima otra meita, tad mani Birkavs aicināja par padomnieci, starptautisko finansu jautājumos. Tas bija ļoti interesants laiks, jo man bija jātiekas ar Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku, Eiropas Rekonstrukcijas Attīstības banku, un tur man bija fantastiska pieredze. Mēs daudz ko sakārtojām tajā laikā. Latvijai deva ļoti daudz visādus ziedojumus, bet ne visi ziedojumi bija tādi, kas Latvijai nāca par labu. Katra ministrija kaut ko prasīja, bet ziedotāji deva to, ko viņiem vieglāk bija iedot. Mēs uztaisījām sarakstu ar prioritātēm, kas Latvijai ir vajadzīgs. Doma bija, lai visu finansu atbalstu sakoncentrējām un Finansu ministriju, un ar sarakstu gājām pie ziedotājiem, lai viņi zinātu, kas Latvijai ir nepieciešamākais. Tad mani aicināja Finansu ministrijā par valsts ministri attiecībās ar starptautiskām finansu iestādēm. Tad sākās īpašais stāsts par Banku Baltija, un man līdz šai dienai nav skaidrs kā to varēja pieļaut. Diemžēl tad arī vairākas citas bankas aizgāja pa burbuli, un ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji pazaudēja savu naudu, jo baņķieri nebija godīgi vai arī zinoši. Man arī nepatika tas, ka uzvedās Latvijas Banka. Pēc tam es personīgi izdarīju vienu ļoti labu gājienu, sarunāju lielu japāņu investīciju firmu, saņēmām labu pretimnākšanu un izlaidām ārzemēs savas obligācijas. Par saprātīgām cenām aizņēmāmies ārzemēs, un tas vienkārši to inflāciju apturēja, tas viens no maniem darbiem tai laikā, par ko es vēl tagad esmu lepna.

Pēc darba ministrijā kādu laiku strādāju dažādos uzņēmumos un darbos. Tūlīt pēc ministra darba beigām1995. gada decembrī sāku darbu pie projekta, kura ietvaros tika izveidots Latvijas aizsardzības fonds. Fonda mērķis bija ar aizdevumiem atbalstīt uzņēmumu pāreju uz dabai draudzīgākām tehnoloģijām. Sī ideja bija laba, bet ņemot vērā, ka bija mērķis piedāvāt aizdevumus zem tirgus cenām lai būtu motivējoši, sanāca izjust politisku spiedienu atbalstīt dažādus apšaubāmus projektus.  Beidzās ar manu politisku atlaišanu no darba, lai gan fond strādāja ar peļņu.  Pēc tam pamocījos ar depresiju, jo biju izvazāta pa avīzēm un nebija viegli atrast jaunu darbu.  Laimīgas sakritības dēļ mani uzrunāja Unibankas, tagadējās SEB bankas prezidents Andris Bērziņš un piedāvāja izstrādāt trešā līmeņa pensiju fondu.  Piedāvājumu pieņēmu ar prieku un izveidoju "unipensiju".  Pēdējos 11 gadus kopš 2008.g. janvāra strādāju augsto tehnoloģiju uzņēmumā "Tilde".  Esmu valdes locekle ar atbildību ikdienā par uzņēmuma finansēm, kā arī atbildu par tulkošanas biznesa attīstību.”

Indra saprotams, tāpat kā visi šie trimdas bērnu bērni aizskrien lielā steigā, jo atkal viena norunāta tikšanās  mazliet ir nokavēta. Bet es vēl ilgi domāju par šiem brīnumbērniem, kuri ir pārcēlušies uz savu senču dzimteni un dara gandrīz vai brīnumdarbus, lai tai palīdzētu atkopties no posta, ko tai izdarījusi padomju okupācija. Zinu, ka tas darbs nav viegls, bet šie bērni arī nav ar vieglu roku ņemami. Gandrīz vai jebkurš no viņiem ir padarījis ļoti daudz, lai Latviju atkal uzvestu uz pareizā ceļa. Bet es esmu priecīga, ka man ar viņiem bija izdevība iepazīties                                     

Autore: Astrīda Jansone
Foto: No Indras Sāmītes personīga arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti