Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Ilga Bērzkalne

Trimdas bērnu bērni: Ilga Bērzkalne
  • 22. Oct. 2018

Beidzot esmu atkal tikusi pie saviem rakstu darbiem un šodien diemžēl jau 2018. gada 16. oktobrī man atkal sarunāta viena tikšanās ar vēl vienu trimdas bērnu bērnu. Ar šo grāmatu man nepavisam neiet viegli, jo visi tie trimdas bērnu bērni, kuri tagad dzīvo Latvijā ir tik ļoti aizņemti, ka man tikai pa retam izdodas kādu sarunāt tad, kad viņam ir laiks. Patiesībā man vajadzētu priecāties, ka viņi visi te ir tik darbīgi, bet ar to mana grāmata velkas garumā un tagad redzu, ka tai iet jau trešais gads. Tomēr ar varu nevienu nevaru piespiest pie sevis atnākt. Tādēļ esmu ļoti priecīga, ka šodien vienam atkal ir atradies brītiņš laika. Tā ir Ilga Bērzkalne, kuru es atceros vēl no tā laika, kad Kalamazū mums Amerikā pašiem bija sava „latviska augstskola” jeb Latviešu studiju centrs – LSC.

Viņa atnāk pie manis agrā pēcpusdienā, un mēs apkampjamies kā seni radi, jo viņa atceras, ka es savā laikā tiku pagodināta par studiju centra bērnu krustmāti. Pēc tam, kad es izstāstu viņai to, ko gribu savā grāmatā rakstīti, viņa stāsta:

„Mani sauc Ilga Bērzkalne. Mani vecāki ir dzimuši Latvijā- mammīte 41. gadā Cēsīs un tētis Mazsalacā 33. gadā. tas nozīmē, ka viņi izbraucot no Latvijas tiešām bija vēl bērni. Caur Vācijas bēgļu nometnēm nonāca Amerikā piecdesmito gadu sākumā un tikās Ņujorkā. Tētis savus pusaudža gadus pavadīja Vācijā un mammīte tur mazliet paaugās. Ņujorkā viņi satikās tautas deju un gaidu, skautu nodarbībās un 61. gadā arī apprecējās, un četrus gadus vēlāk 65. gada 6. decembrī ierados es, bet divus un pusgadu vēlāk ieradās mana māsa Inta.

Lasītākās ziņas

Mūsu ģimene auga ļoti dalītā divu pasauļu vidē. No pirmdienas līdz piektdienai mēs visi dzīvojām amerikāņu pasaulē, bet nedēļas nogales – no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam mēs dzīvojām pilnīgā latviešu pasaulē. Mājās vienmēr tāpat kā jeb kurš aktīvs latvietis runājām tikai latviski. Ar tām latviešu lietām bija tā, ka sestdienās es gāju latviešu skoliņā, vasarās latviešu nometnē Katskiļos, un reizēm pat visa ģimene gandrīz vai piespiedu kārtā bija skauti un gaidas.

Otrdienas vakaros bija nodarbības un katrās brīvdienās bija dažādi izbraukumi, kanū braucieni, pārgājieni, nometnes un citas nodarbības. Mamma un tētis bija ļoti aktīvi kā vadītāji gan Ņujorkā, gan vēlāk visas Amerikas mērogā un vēl vēlāk visas pasaules mērogā gaidu un skautu organizācijā. Tā ir lieta, kuru es noteikti izbaudīju savā ikdienā. vairākus gadus vēlāk mani vecāki man jautāja, ko es īsti daru savā profesijā, jo biju izmācījusies vairākas lietas. Tajā laikā es biju konsultante un pasniedzēja, bet īstenībā tas ko es daru, ir vadu skautu nodarbības pieaugušajiem. Proti: darbs kā līderis, kā būt labam vadītājam, ka var sadarboties ar citiem. Tās visas ir mākas, ko māca skautiem un gaidām.

Ņujorkā mēs dzīvojām līdz tam laikam, kad es aizgāju uz universitāti Bostonā Masačusetas Tehnoloģijas Institūtā. Es izstudēju teorētiskā datorzinības un matemātiku. Vasaru pēc pirmā studiju gada es nolēmu pavadīt Garezera Vasaras vidusskolā. Tur es strādāju kā audzinātāja maziem bērniem, bet galvenais bija tas, ka tur es satiku savu mūža mīlestību Paulu Bērzkalnu un turpmākos studiju gadus mēs jau pavadījām kopā un apprecējāmies, kad pabeidzām studijas. Šis mīlestības dēļ mudināta es trešu studiju gadu vairs nemācījos Bostonā, bet gan uz gadu pārgāju Latviešu Studiju Centrā Kalamazū, kur man bija iespēja pavadīt tuvāk savai mīlestībai, un iepazīt daudzus mīļus cilvēkus. Studiju centrā es mācījos 85/86. mācību gadā. Tajā pavasarī ar uzvedumu „Baltā gaisma” mēs apbraukājām daudzus latviešu centrus. Izrādē mēs izmantojām Māras Zālītes un vairāku citu dzejnieku tekstus ar mūziku. Tajā laikā es arī ļoti aktīvi strādāju Amerikas Latviešu jaunatnes Apvienībā (AJLA), kur pabiju vairākos amatos gan kā biedrzine, gan viceprezidente, gan pati prezidente. Tie bija astoņdesmito gadu pēdējie gadi, kad Latvijā sākās atmoda un visas pārmaiņas. Tas bija ļoti aizraujošs laiks arī jauniešiem.

86. gadā bija, kad es beidzu studiju centru, man palika viens gads, lai pabeigtu studijas Bostonā, bet tā gada vasarā mūsu ģimene pirmo reizi atbrauca uz Rīgu. Tas visai ģimenei bija ļoti liels notikums. Vecākiem tā bija pirmā reize redzēt Latviju ar pieauguša cilvēka acīm, bet man un māsai redzēt zemi, kur vecāki dzimuši un tik daudz no skolotājiem bijām dzirdējušas un mācījušās. Tas viss tagad likās kā uz delnas redzams un ļoti skaists. Pēc tam es uz Latviju braucu katru gadu sākumā no ALJA-s ar dažādiem uzdevumiem, kongresiem, informācijas ievākšanu un citiem. Ar 86. gadu mēs sākām organizēt dažādu Latvijas grupu koncertu turnejas pa Ameriku kā Pērkons, Jumprava un citas. Tad mēs organizējām viņu mūzikas izdošanu un tā pagāja astoņdesmito gadu beigas. 88. gadā mēs ar Paulu apprecējāmies, un šogad būtu bijuši 30 gadi, kopš bijām precējušies, diemžēl viņš nomira pirms vairākiem gadiem.

Tad deviņdesmito gadu sākumā mēs ar Paulu arī pāris reizes bijām Rīgā, bet tad mēs abi iegājām tādā kā karjeras attīstības posmā. Pauls strādāja kā skolotājs, bet es kā programmētāja, analītiķe un konsultante. Bet jau 98. gada pavasarī mēs pieņēmām lēmumu pārcelties uz Rīgu. deviņdesmito gadu vidū mēs jau bijām iesākuši biežāk apciemot Rīgu un bijā iepazinušies ar vienu tajā laikā vadošo uzņēmumu un audita konsultācijas biroju šeit Rīgā. Tā bija Arthur Andersen firma, kur strādāja viens Amerikas latvietis no Čikāgas Mārtiņš Stāks.  Caur viņu es šeit iepazinu šeit Latvijas pārstāvjus, kuri mani aicināja pievienoties viņu komandai, un es kādu pusotru gadu nostrādāju viņu firmā.

Kāpēc mēs gribējām pārcelties uz Latviju? Pauls jau vairākus gadus bija nostrādājis savā skolā, un es tikko biju pabeigusi vienu diezgan garu un intensīvu projektu vienā telekomunikāciju birojā, un abi bijām gatavi pārmaiņām. Nolēmām pāris gadu pavadīt Latvijā. Bijām norunājuši tikai uz diviem gadiem! Tie tikai divi gadi šogad ir jau divdesmit! Pa vidu gan mēs uz brītiņu bijām atkal Čikāgā, lai tur nokārtotu formalitātes, bet ātri vien bijām atpakaļ Latvijā. Salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Amerikā ir liels izaicinājums, gan pirms 20 gadiem, gan tagad, jo Latvijas attīstība ir pilnīgi cita, bet tagad arī dzīve Amerikā ir pilnīgi cita. Mēs pārcēlāmies uz Latviju tāpēc, ka gribējām izaicinājumu, mēs jau ilgus gadus bijām gribējuši justies kā daļa no latviešu tautas, mēs gribējām saprast, ko nozīmē strādāt mazākā vidē, bet justies kā lielākai zivij. Es uzaugu Ņujorkā, kas ir ļoti liela pilsēta, studēju arī lielā pilsētā- Bostonā un ar Paulu dzīvojām arī lielā pilsētā Čikāgā, bet mēs bijām gatavi pamēģināt dzīvi kaut kur, kas nav tik pārmērīgi liels.

Tā daudzveidība draugu lokā nav tur tik liela, kā tas ir šeit. No sabiedriskās vides te ir iespēja satikt daudz vairāk dažāda veida cilvēkus, kā Amerikā, jo tur noslāņošanās ir izteiktāka. Profesionālā ziņā, ja ir labs darba devējs, vai arī pats esi izveidojis savu uzņēmumu, tad tev ir visas iespējas darīt to, ko tu gribi, un darīt to sekmīgi. Tās lietas, ar kurām es esmu nodarbojusies Latvijā, ir divi profesionālie virzieni konsultācijas un projektu vadība. Es droši vien esmu apmācījusi vairāk kā divi tūkstošus latviešu cilvēkus, kuri tagad darbojas dažādos uzņēmumos. Ilgus gadus es biju daļēja īpašniece uzņēmumā, ko sauc „Komercizglītības centrs”, kur mēs izveidojām ļoti kvalitatīvu mācības programmas. Tur es gan vairs neesmu iesaistīta. Caur to es arī iepazinos arī ar Latvijas uzņēmējdarbības vidi. Pēdējos 12 gadus es strādāju Valsts uzņēmumā „Latvijas Meži”, kur mana atbildība ir par mūsu attīstības procesiem, esmu attīstības vadītāja. Mēs interesējamies par klimata izmaiņām, par meža mašīnu tehniku, informācijas sistēmu attīstību un nodrošinām visus komunikāciju tīklus. Tur strādāt man patīk, un iespējas ir ļoti plašas. Mans tiešais pienākums ir nodrošināt nākotnes veidošanu Latvijas Valsts mežos. Es skatos, kādi mēs gribam būt pēc trīs gadiem ar tehnoloģijām, ar struktūru, es arī nodrošinu komandu, kas spēj veikt programmēšanas darbus, ka visiem ir datori un pareizās sistēmas, mobilie un viss cits, kas viņu darbā ir nepieciešams. Es arī uzskatu, ka komanda Latvijas mežiem ir tik stipra, pārzina savu darbu un labi apsaimnieko Latvijas mežus. Tā ir laba vieta priekš manis, man ir labi kolēģi, lieli izaicinājumi un man tur tiešām patīk.

Īstenībā jau pārcelties uz svešu valsti, kā mums tas bija, bija liels izaicinājums, bet to izdarīt tagad, man liekas būtu daudz vieglāk. jo Latvijā daudz kas ir mainījies uz labu. Ir vajadzīga drosme pāriet uz kaut ko nezināmu, jo tu nezini, vai izdosies. Ir jārod pārliecība, kam vari, kam nevari uzticēties, jo uzticība astoņdesmitos, deviņdesmitos gados bija kaut kas cits, jo visi bija sveši. Mēs, kas atbraucām no Amerikas, bijām sveši šejieniešiem, un viņi bija sveši mums, tāpēc abām pusēm ar uzticību bija sarežģīti. Vēl tagad strādājot Latvijas mežos, mans viedoklis bieži ir atšķirīgs no citiem. Tai pašā laikā es priecājos par tiem jauniešiem, kuri ir ar mani strādājuši un ir no manis kaut ko iemācījušies. Es arī zinu, ka tādi ir neviens vien. Viens pat atļāvās uz mani atsaukties presē un pateica, ka vislabākā mācība viņam nav bijusi ne universitātē, ne arī kādos mācību kursos, bet gan tieši strādājot kopā ar mani.

Ko vēl es daru Latvijā, šobrīd atbalstu jauniešu nometnes 2x2. Tā ir viena no manām mīlestībām Latvijā. Šajā vasarā viena tāda nometne bija Zaļeniekos un ziemā būs Kurzemē. Tagad jau vairākus gadus esmu 2x2 padomē. Tur lielākie virzītāji ir Jānis Grants un Liene Dindone, un šobrīd mēs strādājam pie tā, lai nometnēs būtu puse jauniešu no Latvijas un otra puse būtu jaunieši no ārzemēm. Vasarās ar to ir vieglāk, bet ziemā daudz grūtāk, jo tas ir nedēļā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kad ģimenes grib būt kopā.

Man ir divi puiši, kuri ir 13 un 14 gadus veci, un abi ir jau tagad par mani garāki un ar milzīgām pēdām un ar netīrām zeķēm, kuras paliek visos mājas kaktos. Raivis man iet Rīgas angļu ģimnāzijā, Ēriks mācās Rīgas Sanatorijas internātskolā, bet viņš internātā nepaliek un katru dienu brauc uz mājām. Tā ir kaut kur pie Šmerļa un ir skola bērniem ar īpašām vajadzībām. Puišiem iet kā jau jauniešiem, kuriem  ir sports, un tajā pašā laikā nogurums un neko vairs negribas darīt.

Tagad es zinu, ka no sabiedriskās puses Amerikā ir daudz vieglāk cilvēkus iepazīt, bet Latvijā ir daudz vieglāk noturēt ilgstošas draudzības, tās ir paliekošākas. Dzīvojot Rīgā, kura pēc pasaules mēroga nav liela pilsēta, pusstundas laikā tu vari būt pie jūras, vari būt mežā, tu vari būt laukos jau citā pilsētā. Tu vari būt visur un izbaudīt Latvijas skaisto dabu un arī kultūru. To tu nevari darīt nevienā no Amerikas pilsētām. Lai tu tiktu āra no jebkuras Amerikas lielpilsētas vien jau paiet divas stundas un katrā ziņā dabas daudzveidība nebūs tik liela, kā tā ir Latvijā. Latvijā tu iemācies mīlēt visas tās skaistās, mīļās lietiņas, to pašu sēņošanu un ogošanu. Mums ir vietas, kur mēs sēņojam aiz Ložmetēju kalna, bērni vēl bija pavisam mazi, kad mēs viņiem jau atļāvām sēņot. Mums tur bija neliels, kalniņš, kur auga daudz gaileņu. Mūsu ģimenē tas vēl arvien ir Gaileņu kalns. tad mēs tur vienā ielejā redzējām dzenu, un tā mums tagad ir dzeņu ieleja. Eiropiska domāšana attiecībā pret dzīvi – līdzsvaru darbs ģimene ir daudz veselīgāka kā Amerikā. Mēs te sākam darbu ar četrām brīvām nedēļām kā darba ņēmēji salīdzinājumā ar Amerikas vienu. Kultūras dzīve arī ir daudz bagātāka ar to, ka te viss ir daudz pieejamāks un vienā nedēļā ir daudz vieglāk aiziet uz teātri vienu dienu un uz operu vai baletu jau nākamā. tai pašā laikā Amerikas lielajās pilsētās to visu izbaudīt ir daudz, daudz dārgāk, kaut arī tas ir citā līmenī. daudz mani draugi saka, ka labprāt te pārceltos, bet nevar atļauties. Viņi aizmirst, ka te arī dzīves dārdzība ir pavisam citā līmenī. Citi sūdzas par Latvijas medicīnas aprūpi, bet es par to nevaru nemaz sūdzēties, lai gan  bērniem un arī vīra smagās slimības gadījumā es par aprūpi nevarēju sūdzēties. Tas gan uzliek mazliet vairāk atbildības pašam uz sevi, bet tas ir ok.”

Te es Ilgai jautāju vai viņa kādreiz atgrieztos Amerikā, bet uz to viņa man atbild:

„Tas ir ļoti interesants jautājums, jo tas nozīmē, ka tu kaut kur dodies atpakaļ, bet es Amerikā dzīvoju trīs lielās pilsētās, tādēļ arī nezinu, kur es varētu atgriezties, jo mani vecāki dzīvo Ņujorkā, māsa Ņudžersijā, es nevaru teikt, ka jebkurā no tām vietām, ieskaitot Čikāgu, es varētu atgriezties, jo arī tur jau dzīve ir gājusi uz priekšu, un cilvēki ir mainījušies. Ja es tagad tur braucu, tad tā ir tikai ciemošanās un mājas man ir Latvijā. Šeit ir manas mājas un man negribas dzīvot nekur citur.

Tas man liekas fantastisks nobeigums atkal vienai sarunai ar vienu no trimdas bērnu bērniem, un mans „krustbērns” Ilga no Latvijas studiju centra Kalamazū aizskrien atkal pie saviem daudzajiem darbiem. Es jūtos ļoti lepna, ka man bija iespēja viņu tuvāk iepazīt. Varu tikai vēlēties, kaut mums daudz tādu te būtu.                                                                                                  

Raksta autore: Astrīda Jansone
Foto: Astrīda Jansone

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti