Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Baiba Rubesa

Trimdas bērnu bērni: Baiba Rubesa
  • 18. Mar. 2019

Par Baibu Rubesu es jau zinu diezgan daudz un sen, jo labi pazinu abus viņas vecākus. Sagadījās tā, ka kopā ar viņas mammu tikām iesvētītas nometnē Vācijā, un tagad atklāju, ka iesvētību bildē pat stāvam viena otrai blakus. Tēti iepazinu pirms laba laika, kad Klīvlandē biju biedrības vadībā un viņš bija pirmais, ko uzaicināju kādā no biedrības sarīkojumiem kā galveno runātāju. Tagad par Baibu jau zinu tik daudz, ka noteikti gribu arī stāstīt savā grāmatā. Viņa atnāk pie manis 2019. gada 12. martā un, kad esmu izstāstījusi, ko no viņas gribu dzirdēt viņa stāsta:

„Māns tēvs Brunis Rubess teica, ka viņš ir īsts rīdzinieks nezin jau cik paaudzēs. Viņa mamma jau bija mirusi neilgi pēc viņa piedzimšanas, tēvs apprecējās otro reizi, un pamāte par viņu maz interesējās. Tādēļ mans tēvs uzauga pie savām tantēm. Rubess nav īpaši latvisks uzvārds, un es esmu meklējusi no kurienes šī ģimene nāk. Izskatās, ka viens zars aiziet uz Kuldīgu, kamēr tēva brālēni dzīvo Ogrē. Mana mamma ir dzimusi Biruta Broka Varakļānu “priekšpilsētā” Silmalā, kas gan nav vairāk kā tikai pāris māju. Viņa jau ap deviņu gadu vecumu sāka doties bēgļu gaitās. Viņas vecāki bija ļoti interesanti:  tēvs Pēteris un māte Irēna (dzimusi Kocha), kurzemniece kuras vecāki bija vācietis un poliete. Pēc pirmā vīra nāves vecmāmiņa no Kurzemes pārcēlās uz Latgali, lai kā atraitne varētu strādāt par skolotāju un audzināt savus pirmos trīs bērnus. Mēs ar vecmāmiņu 1972. gadā  pirmo reizi bijām Latvijā, lai satiktu toreiz vēl dzīvu esošo onkuli.

Es esmu dzimusi Toronto. Mana mamma ilustrēja mana tēva rediģēto skautu, gaidu organizācijas mēnešraksta „Klabatas” nodaļu „Vēstules Baibai”, un tādēļ mani sauc Baiba. Mana dzīve ir bijusi mutuļojoša starp diviem kontinentiem. Pamatskolā esmu gājusi gan Toronto, gan Vācijā, vidusskolā tāpat. Studēju Toronto, bet biju švaka studente, jo biju nemierīga, nikna, ka mums Vāciju vajadzēja atstāt. Vācijā mans tēvs bija konsultants uzņēmumā, kas saucās „Harbridge Hause.” Tā bija liela kompānija no Bostonas, kas atvēra pirmo Eiropas filiāli, un mūsu ģimene nonāca Frankfurtē (pie Mainas). Tā mēs ar māsu Baņutu un brāli Balvi iemācījāmies vairākas valodas. Man ceturtā valoda ir franču valoda, kas gan ir tikai normālā sarunu līmenī un noteikti nav tik tekoša kā mana latviešu, vācu un angļu valoda. Franču es labāk saprotu nekā runāju, jo ar to man nav bijusi tik liela saskare kā ar pārējām trim. Līdz ar to es visu laiku esmu bijusi starp abiem kontinentiem. Vācijā mūs uzskatīja par kanādiešiem, Kanādā par kaut kādiem eiropiešiem. Kad mēs pirmo gadu atgriezāmies, dzīvojām rajonā, kur pārsvarā bija ebreji, tur mūs uzskatīja par vāciešiem. Tas nebija īpaši labi. Kamēr tu mēģināji izskaidrot, kas tu tāds īsti esi, pagāja laiks. Šķiet tāpēc es esmu īsta kosmopolīte, kas tomēr pēc izvēles ir latviete, kas arī izvēlējusies dzīvot un strādāt Latvijā. To ļoti maz saprot tie, kas šeit ir uzauguši, un es domāju, ka to labāk sapratīs tad, kad būs stāsts par diasporas bērnu atgriešanos Latvijā. Manam tēvam bija piedāvāts ārkārtīgi ienesīgs darbs, lai viņš paliktu Eiropā, bet tā kā mani vecāki bija neaprakstāmi nacionāli noskaņoti, viņi nolēma, ka jābrauc atpakaļ uz Toronto, lai bērniem būtu saikne ar latvisko. Toreiz tur dzīvoja ap desmit tūkstošiem latviešu, un latviešu sabiedrība turējās kopā. Tā mēs arī palikām par latviešiem. Mēs tur piedzīvojām latviešu sabiedrības šķelšanos starp modernāk domājošiem un tā sauktajiem “bezkompromisa stājas” latviešiem, kas vērtēja vai ir vai nav pieņemami kontakti ar Padomju Latvijas cilvēkiem. Mans Tēvs no viņiem dabūja dzirdēt daudz pārmetumu, kas viņu maz iespaidoja, jo viņš vienmēr darīja to, ko atzina par pareizu.

Lasītākās ziņas

Esmu izaugusi daudz un dažādās darba vietās; esmu bijusi dažādos amatos vairākās valstīs, ieskaitot dažas valstis arī austrumos no Latvijas.(Te Baiba man saka, lai izskatu viņas profilu portālā „LinkedIn”, ko es arī izdaru. Tomēr saprotu, ka tos visus minēt vienā rakstā man būs par daudz, jo tie ir angļu valodā un ieņemto amatu tituli man pat nav saprotami, bet saprotu, ka Baiba ir bijusi direktore firmā „Statoil” ir bijusi padomē vairākos uzņēmumos, vairākus ir dibinājusi un pēdējos gados ir vadījusi Baltijas lielāko projektu „Rail Baltica”. Man tā ir galvu reibinoša karjera, bet tālāk atkal stāsta Baiba pati).

„Man ir divas pavalstniecības – Kanādas un Latvijas. Kad es pirms kādiem 25 gadiem te atbraucu, es pārcēlos viena pati. Pirms tam es biju strādājusi pie firmas „Škoda” Čehoslovākijā, kas bija burtiski pēc “samta revolūcijas”. Tās pēcpadomju valsts pieredze mani emocionāli norūdīja nākošam dzīves posmam Latvijā. Es pārcēlos, lai pieliktu roku veidot jaunu demokrātisku valsti. Pirmā doma man bija šeit uztaisīt aģentūru, kam būtu sakars ar sabiedriskām attiecībām un marketingu, jo tā bija mana profesija. Iedomājos, ka partnerība varētu būt pa vienam cilvēkam ar lielu pieredzi rietumos, un vienam, kam pieredze Latvijā un ar Krieviju. Patiesībā cerēju uz vienu ļoti pazīstamu Latvijas cilvēku, kas mani bija ilgāk mudinājis pārvākties,  jo es sapratu, ka viena pati neko nevarēšu izdarīt. Šis cilvēks gribēja iesaistīt kādu citu, kas man nebija pieņemams, un tā man no tā nekas nesanāca. Bet tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, ka tajā laikā par sabiedriskām attiecībām rietumu izpratnē runāt bija daudz par agru. Man tomēr vēl bija pietiekami daudz uzkrājumu, un Latvijā dzīve bija ļoti lēta, es sev noteicu dzīvi izmēģināt uz diviem gadiem, ja nepatiks, braukšu prom. Es biju pieredzējusi citās vietās, un zināju, ka divi gadi ir vajadzīgi, lai saprastu, vai tur ir iespējams dzīvot. Sākumā man bija izdevība strādāt ar vairākiem klientiem, pirmais bija Lattelekom privatizācija, tad Air Baltic zīmolvedība, sarunas ar SAS - nu vesela virkne tādu projektiņu jau pirmajā gadā. Dažas lietas izdevās veiksmīgi, ar citām kārtīgi sadedzinājos. Es ar laiku sapratu, ka austrumu Eiropā viena no mācībām ir, ja tu izej āra no kādas sarunas, tu nezini vai viss patiesībā pateikts. Kad viens darījums aizgāja pilnīgi “pa pieskari” es kolēģim prasīju, kādēļ man zināmu informāciju nepateica iepriekš, atbilde bija pavisam vienkārša, ka es taču neesot viņam to prasījusi. Vai arī mācība, ka biznesa vidē “viss ir atļauts, kas nav aizliegts”, kas ir sakne daudzām mūsdienu problēmām. Tās bija kultūras atšķirības, ko var iemācīties tikai ar laiku.  Pa šiem gadiem  tas mainījies.

Tā pēc kāda pusotra gada es biju pārliecināta, ka man Latvijā nav ko meklēt, jo biju no vienas puses nogurusi no nemitīgā nezināmā vai arī sāncensības ar vietējiem cilvēkiem, pat draugiem, kas sevi ieraudzīja par konkurentiem. Pēc tik ilgiem gadiem paliek iespaids, ka trimdiniekus, kas dzimuši ārpus Latvijas pieņēma kūtrāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Ja te esi ārzemnieks, tu arī paliec ārzemnieks.

Kad es tagad kandidēju uz Eiropas Parlamentu, analizēju kā mani Latvijas sabiedrība uztver un viena atbilde joprojām, ka te esmu “ārzemniekce”. Lai gan es nekur tik ilgi savā dzīvē neesmu dzīvojusi kā šeit Latvijā un esmu Latvijas pilsone, un šeit esmu diezgan darījusi Latvijas labā, es vēl arvien esmu ārzemniece. Tas mani ne īpaši traucē, bet ka vairākums trimdinieku skaitās ārzemnieki, ir mūsu sabiedrības uztveres atspulgs.

Pēc 1.5 gada biju izdomājusi, ka jāatgriežas Kanādā, kad dabūju plaušu karsoni. Manam brālim bija paredzētas kāzas septembrī, un es biju nolēmusi Latvijā vairs neatgriezties. Tanī laikā man piezvanīja paziņa piedāvājot īslaicīgu darbu Statoil, aizvietojot kādu cilvēku. Es aicinājumu pieņēmu, jo darbs izklausījās vienkāršs. Bet tad viens no zviedru vadītājiem man teica, ka es varot daudz vairāk un piedāvāja interesantu amatu. Līdz ar to mani gadi ar Statoil aizgāja tā, kā tas aizgāja. Tagad Latvijā Statoil vairs nepastāv, tā vietā ir „Circle K”, ko nopirka kanādieši. Sākumā es tur biju atbildīga par visu Baltiju, un labi iepazinos ar visām trim valstīm. Drīz vien kļuvu uzņēmumā par Latvijas izpilddirektori. Tas laika posms bija mana pirmā pieredze ar pretestību no austrumiem, kas vispār negribēja redzēt to, ka pie mums ienāk rietumu investīcijas. Es arī sapratu, ka vietējās intereses pret rietumnieciski pārvaldītu kapitālu no rietumiem degvielas tirgū bija arī pašā Latvijā. Man ir milzīgs lepnums piemēram par to, kā mēs kopā visas Baltijas valstis ne tikai izveidojām lielāko un labāko kafejnīcu visā Baltijā tieši Statoil degvielas stacijās. Jau no paša sākuma mēs Statoilā maksājām kārtīgas algas, mums nekādu aplokšņu nebija, kārtīgi maksājām visu nodokļus. Tas bija laiks, kad es dabūju sēdēt pie viena galda ar īstiem bandītiem. Arī pie tā pierod. Ar laiku mēs Latvijas degvielas tirgū samazinājām pelēko tirgu, par ko es esmu ļoti gandarīta.

Pēc daudziem gadiem vienā pozīcijā mans darbs sāka pārāk atkārtoties un, kad man piedāvāja braukt uz Azerbaidžānu, to es arī pieņēmu un trīs gadus nostrādāju Baku. Es strādāju teju kā diplomāte, nodrošinot uzņēmuma attiecības ar Azerbaidžanas valdību,  sadarbību ar Turkmenistānu, Gruziju un Turciju un mūsu licenšu partneriem. Tas bija ļoti interesants dzīves posms. Es piemēram iemācījos par gāzes tirgus darbību no ieguves līdz tās pārdošanai. Naftas un gāzes biznesā ir vienmēr kaut kādi sadarbības modeļi; vienmēr kopā spriež vairāki lieli naftas spēlētāji, jo neviens naftas lauks pasaulē netiek attīstīts no viena uzņēmuma vien. No Baku, kur man tiešām bija interesanti, mani aicināja pārcelties uz Norvēģiju būt viceprezidentei, atbildot par korporatīvo sociālo atbildību (KSA). Tā ir joma, ko parasti uztver kā sponsorēšanu. Patiesībā KSA ir disciplīna par to kā ieviest cilvēktiesību un mūsdienās arī ilgtspējas prasības uzņēmumu darbībā.

Tanī laikā, kamēr es Statoil uzdevumā braukāju pa pasauli, šķita, ka mēs ar savu mīļoto vīrieti māju laukos uzbūvējām pa telefonu. Tas bija Rendā, bet nu jau tā ir pārdota. Par tās būvi mēs no Kuldīgas pat saņēmām apbalvojumu par sakoptāko novada sētu! Kad manas māsas vīrs pāragri nomira, es pārdomāju dzīves jēgu. Vai tiešām dzīvot un strādāt tālu no ģimenes un draugiem, lai maksātu hipotēkas? Beigās viens no maniem slēdzieniem bija, ka jādzīvo citādi, dzīve jābauda, dzīve ir īsa. Statoilā manā intereses lokā bija tikai viena cita darba vieta, kas mani interesēja, bet sapratu, ka tur es netikšu jo neesmu norvēģiete. Tad arī atradu ceļu kā labi atstāt Statoil un es atbraucu mājās. Tas bija pirms kādiem pieciem gadiem. Latvijā izveidoju savu konsultāciju firmu, ieskatījos startapu pasaulē, kad man uz galda nonāca Rail Baltica projekts. Brīnumi notika, un mani iecēla par šī projekta vadītāju, kopuzņēmuma izpilddirektori. Pēc trim gadiem man ar lielu gandarījumu jāsaka, ka projekts tagad praktiski ir neatgriezenisks. Mēs to varējām izveidot tā, ka visas trīs valstis vairs nevar no tā izvilkties laukā. Ir izveidotas nopietnas pamatnostādnes par iepirkumiem visam projektam, atlasīta stipra organizācija. Rail Baltica īstenošana ar savām iespējām padarīs visu Baltiju stiprāku ekonomikā un drošībā. Diemžēl man jāsaka, ka visas trīs valstis joprojām ir ļoti tuvredzīgas par to, ko projekta ietvaros varētu īstenot un kas projektam ir nepieciešams. Projekts turpinās, un tagad to vada cilvēks no Somijas.

Paralēli visam tam esmu kalpojusi divu banku padomēs, esmu strādājusi Ārvalstu investoru padomē; lai varētu dziedāt dziesmu svētkos, Statoilā nodibināju kori ”Cantus Fortis”, kas pastāv joprojām. Uz laiku biju arī „Providus” padomē un joprojām Kokneses fondā, kas ir Likteņdārza veidotājs. Nesen mani iecēla Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā Fonda padomē. Ko es esmu darījusi Latvijas labā? Domāju, ka galvenais - daudz labu cilvēku ir attīstīti domāt un strādāt pēc labiem vērtību principiem un cīnīties par gaismu, par taisnību, par kvalitāti.

Ar to mana saruna ar Baibu ir galā, un tagad es esmu pārliecināta, ka viņa tiešām ir viens trimdas bērnu bērns, kas Latvijai ir darījis ļoti, ļoti daudz laba, un es varu tikai vēlēties, kaut mums tādu būtu daudz vairāk.

Autore: Astrīda Jansone
Foto: No Baibas Rubesas personīgā arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti