Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Arnolds Kārklis

  • 06. Dec. 2018

Šodien nu jau 2018. gada 26. novembrī man sarunāta tikšanās ar pazīstamu trimdas bērnu bērnu. Tie bija Valdis un Maruta Kārkli, kurus iepazinu sakarā ar savu darbību Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) valdē. Tas bija diezgan garš laika periods, kur mēs pa laikam tikāmies gan ALA-s valdes telpās, gan pa retam Kārklu mājās, kad Maruta mūs bija ielūgusi vai nu uz pusdienām vai vakariņām  pēc garas un nogurdinošas sēdes, ko es nereti biju protokolējusi. Diemžēl abi tagad ļaunas slimības pieveikti ir priekšlaicīgi aizgājuši aizsaulē, lai gan bija vairākus gadus jaunāki par mani. Arnolds atnāk, un, kad esmu izstāstījusi, ko gribu no viņa dzirdēt, viņš stāsta:

„Mani sauc Arnolds Kārklis, man ir 55 gadi, un mani vecāki satikās Filadelfijā. Viņi bija katrs no Latvijas dažādām pusēm, tētis ir no Zvārtes, kas bija tā zeme, no kuras padomju vara izdzina vietējos iedzīvotājus un nolēma to izmantot kā bumbošanas lauku. Mammas dzimta ir no Cesvaines, no turienes manai vecmāmiņai un viņas māsai bija skaistas, romantiskas atmiņas. Bet arī par dzīvi Zvārtē mums daudz tika stāstīts. Mani vecāki iepazinās Filadelfijas jaunatnes pulciņa aktivitātēs. Paps bija atgriezies no dienesta Vācijā - Amerikas armijā un bija viens no aktīvākajiem Filadelfijas jaunatnes pulciņa dalībniekiem. Mana mamma, lai gan jaunāka gados, pēc vidusskolas beigšanas arī bija ļoti aktīva šajā pulciņā. Viņi apprecējās jau 1961. gadā, un mans paps uzsāka karjeru Amerikas valdības audita departamentā, kura iniciāļi bija GAO. Sietla bija viņa pirmā komandējuma stacija, kur bija  nonākuši arī vairāki zvārtenieki, un  es piedzimu tur 63. gadā. Tur piedzima arī mana māsiņa Tija, kur mēs abi tikām auklēti radu un draugu lokā. Bet mēs vēl maziņi būdami atgriezāmies Amerikas galvas pilsētā Vašingtonā, kur paps turpināja strādāt audita galvenajā birojā. Tur mūsu ģimenē piedzima brālītis Laris. Īsi pēc tam paps dabūja komandējumu uz Taizemi, kur mēs pavadījām četrus gadus. Tas ietekmēja mūsu socializēšanos latviešu sabiedrībā, jo mēs vairs katru vasaru neapmeklējām kādu latviešu nometni, bet pa to laiku bijām sasnieguši vidusskolas vecumu. Tādēļ vienu vasaru abi apmeklējām Beverīnas vasaras vidusskolu. Diemžēl tajos četros prombūtnes gados arī nevarējām apmeklēt nevienu svētdienas skolu, bet latviešu pamatskolas kursu nokārtojām neklātienē. Ik pa laikam rakstījām kaut kādu domrakstu, vecāki mūs „piekukuļoja” (5 dolāriem) ar skaidru naudu lasīt visādas latviešu grāmatas, un tos domrakstus uzrakstīt. Par šiem domrakstiem mēs dabūjām arī liecības. Taizemē nebija daudz latviešu, tikai kāda saujiņa, un citu bērnu, ar kuriem varējām latviski runāt, nebija vispār.

Bet jau 1978. gadā mēs atkal bijām Vašingtonā un kuplā latviešu sabiedrībā, kur mēs kļuvām diezgan aktīvi. Mēs iesvētījāmies Vašingtonas latviešu draudzē un abi ar māsiņu mazliet bijām apguvuši kokles spēli, un no papa es biju iemācījies spēlēt klavieres un iemīlēt mūziku. Vecāki mani atbalstīja, un tā es kļuvu par mūziķi ansambļos. Es ļoti aizrāvos ar radio klausīšanos, un sekoju līdzi populārai mūzikai, un tā kļuva man par tādu kā stihiju. Tad man radās iespēja mācīties Minsteres latviešu ģimnāzijā, es pēc Amerikas ģimnāzijas beigšanas nesāku vis tūlīt studēt, bet vienu gadu pavadīju tur un atkal iedziļinājos latviskā vidē. Tur es arī satiku savu mūža mīlestību Silviju Castor no Denveras. Viņas tētis bija amerikānis, un tādēļ Silviju audzināja viņas māmiņa un vecmāmiņa. Kad es Minsterē biju 13. klasē, Silvija bija 11. Pēc tā gada mēs atgriezāmies Amerikā un uzturējām mūsu attiecības telefoniski un tiekoties dziesmu svētkos un latviešu jaunatnes sarīkojumos.

Es sāku studijas Pensilvānijas universitātē Filadelfijā ar flotes stipendiju, ko pēc diviem gadiem uzteicu. Šo stipendiju biju dabūjis tādēļ, ka biju labi mācījies, un tādēļ biju uzņemts dārgās un labās augstskolās, par kurām mūsu ģimenē bija lielas bažas kā par to visu samaksāt. Es biju kaut kā uzzinājis par šīm virsnieku audzināšanas stipendiju programmām ROTC, manu pieteikumu apstiprināja, un es varēju pirmos divus gadus tur nostudēt bez rūpēm. Bet tad es sapratu, ka man nav nekādas intereses kļūt par flotes virsnieku, un es no stipendijas atteicos. Pa to laiku Amerikas latviešu rok grupā „Akacis”, kas bāzējās turpat tuvumā un, ko es pazinu jau no tiem laikiem, kad apmeklēju Beverīnas vasaras vidusskolu, es uz laiku pārtraucu studijas, pievienojos grupai „Akacis” un sāku muzicēt. To mēs darījām visādos latviešu sarīkojumos un ballēs. Tā es pavadīju laiku kopā ar gados vecākiem jauniešiem, es aizbraucu no Fildelfijas uz Ņudžersiju un ievācos pie Akača mūziķiem. Uzsāku darba gaitas Ņuarkas lidostā un centos kļūt par īstu mūziķi. Ņuarkā darbu bija uzsākusi jauna lēto lidojumu lidsabiedrība „People Express Airlines”, un es strādāju pie viņiem. Tas ilga kādus 5 gadus, bet es domāju, ka jāturpina studijas. Es atradu Virdžīnijas štatā universitāti, kas nebija tik dārga kā citas, un es dabūju savu bakalaura grādu Šarlotesvillē. Mana izvēlētā programma bija politiskās un sociālās zinības, pie kam bakalaura tēzi es uzrakstīju par Brazīlijas latviešu baptistiem, kuri bija nodibinājuši koloniju „Vārpa”. Sākumā es par viņiem zināju ļoti maz, bet uzzināju pietiekami daudz, lai par to kaut ko uzrakstītu. Tai laikā manam tētim atkal bija komandējums ārzemēs, un šoreiz tas bija Panamā. Tas bija laikā, kad Amerika gatavojās nodot kanāla pārvaldi panamiešiem, un visi rēķini bija jānoslēdz. Tētim tas bija divu gadu darbs. Man uz Amerikas valdības rēķina bija iespēja pie viņa ciemoties, un viņš man palīdzēja izkārtot ceļu un kādu laiku uzturēšanos pie „Vārpas” latviešiem. Tā man radās iespēja par viņiem paveikt savu diplomdarbu.

Pēc tam es uz sāku darba gaitas Vašingtonā, un drīz arī Silvija pārcēlās uz turieni. Mēs dzīvojām pie maniem vecākiem, un es muzicēju ar saviem amerikāņu draugiem. Tai pašā laikā es braucu uz Filadelfiju, lai turpinātu muzicēt ar saviem latviešu draugiem „Akacī”. Tad mana amerikāņu mūziķu grupa pārcēlās uz rietumu krastu uz Losandželosu, un es kādus divus gadus tad nodzīvoju Kalifornijā un mēģināju iekļūt tur mūzikas nozarē. Pa to laiku bija sācies atmodas laiks Latvijā, un „Akaci” uzaicināja uz turneju Latvijā. Mēs ar Silviju izdomājām, ka pārtrauksim dzīvi Kalifornijā, atgriezāmies austrumu krastā un sākām gatavoties braucienam uz Latviju ar „Akaci’. Pēc 89. gada vasara turnejas, mēs ar Silviju jau bijām „saslimuši” ar dzīvi Latvijā. Turnejā mēs bijām praktiski apbraukājuši visu Latviju un mums te patika. Mēs muzicējām galvenokārt Latvijas lauku estrādēs.

Kad es jau biju sācis studēt maģistratūrā komunikāciju zinātni Pensilvānijas universitātes fakultātē - „Annenberg School of Communications”, mēs arī bijām iesākuši savu pārcelšanos uz Latviju. Ar šo maģistra darbu es atkal gribēju kaut ko pētīt par latviešiem un Latviju tādēļ izvēlējos tēmu autortiesības. Es gribēju rūpēties par nākotnes mūzikas industrijas attīstību, un man likās, ka autortiesības būtu ļoti svarīga atslēgu joma, kurā to darīt. Es liku visas savas kārtis uz autortiesību specializāciju. Diemžēl dabūju rūgti, rūgti vilties, jo tajos juku laikos bija liels konflikts starp veco padomju laiku aģentūru, kurai bija jāpārkārtojas, un visas ziemeļvalstis bija gatavas palīdzēt ar milzīgu naudas piešķīrumu. Tikko mēs sākām darboties, mums radās konkurējoša aģentūra, kam arī kāroja iegūt šo lielo naudu, ko bija piešķīrušas ziemeļvalstu sabiedrības. Vairāku gadu garumā stiepās šis konflikts starp abām aģentūrām, pie kam mēs ar Silviju tikām uzskatīti par nepietiekami eiropiskiem, un mums neizdevās izmantot manu izglītību šajā jomā. Iemesls, kādēļ es gribējušo jomu attīstīt bija arī darbība mūsu grupā „Akacis”. Tā bija vērsta it kā uz profesionalitāti. Mēs nebijām dibinājuši savu izdevniecību, bet mēs likām tādu kā firmas zīmi, un mēs uzvedāmies, it kā mēs būtu jebkurš profesionāls mūziķis. Tā bija mana iecere šurp pārceļoties, un mēs arī formāli izdevniecību šeit nodibinājām. Es gribēju nodarboties ar mūzikas ierakstu izdošanu, un faktiski un arī praktiski to esmu darījis, bet tikai ļoti reti un mazās tirāžās un diemžēl arī neveiksmīgi. Līdz ar to man ir bijis jāstrādā dažādi citi dienas darbi, ko es cerēju ilgi nedarīt.

Sākumā deviņdesmitajos gados ar manu svaigo maģistra grādu mani pieņēma par lektoru Universitātē pie Intas Brikšes, kura toreiz vadīja komunikāciju  fakultāti un vēlāk kļuva arī par sociālo zinātņu fakultātes vadītāju. Tā kā viņa bija ļoti svarīga persona man te Latvijā, kura pirmā mani pieņēma darbā universitātē, bet man bija interesants darbs arī ar amerikāņiem „National Democratic Institute”, kas strādāja Saeimā un ar daudzām nevalstiskām organizācijām. Es ar viņiem strādāju vairākus gadus. Man arī bija darbs „public relations” jomā, kas izrietēja no mana darba ar Saeimu. Tas bija tas laiks, kad mūsu ģimenē 99. gadā piedzima dēls Brunītis. Kristīts vārds viņam bija Žanis Bruno, bet mēs viņu bijām iesaukuši par Brunīti. Mēs 2003. gadā, kad Brunis jau bija paaudzies un sācis mazliet runāt, ievērojām, ka viņš nerunā tā kā citi bērni. Viņš runāja par lietām, ko viņš bija saklausījies televīzijā pat krievu valodā. Viņam bija arī dažādas citas uzvedības īpatnības, un mēs ar laiku uzzinājām, ka viņam ir autisms. Viņš tuvojās pirmskolas vecumam, un mums apkārtējie ļaudis ieteica no Latvijas aizbraukt. Latvijas izglītības sistēma neesot gatava uzņemt šādus bērnus. Mēs šiem ieteikumiem sekojām un aizbraucām atpakaļ uz Ameriku.

Tur Kolorado štatā Brunis jau pirmskolas gaitās tik veiksmīgi iekļāvās, ka nebija vairs īpaši prātīgi domāt par vākšanos atpakaļ uz Latviju, lai gan viena otra iespēja mums bija. Diemžēl tās neīstenojās, un līdz ar to viņi abi ar Silviju ir visu šo laiku palikuši Kolorado. Silvija izaudzināja Brunīti viena pati. Viņa palika Kolorado, jo jau pēc trim gadiem Amerikā mēs sapratām, ka Brunim Latvijā nebūs viegli. Es pirmo gadu paliku Kolorado, otru gadu es biju Virdžīnijā pie saviem vecākiem, kur es biju iesācis karjeras maiņu uz skolotāja darbu īpašās izglītības nozarē. Es par sava dēla slimību interesēdamies, gribēju labāk saprast, kā ar šiem bērniem strādāt. Tā es vienu gadu guvu sev labu pieredzi. Pēc tam man atkal nepaveicās, es atgriezos Kolorado, jo mani par skolotāju nepaturēja. Diemžēl man Kolorado darbu neizdevās dabūt, tādēļ es trešā gada beigās atgriezos Latvijā, kur bija jānokārto dažas nesakārtotas lietas. Mani ļoti labprāt un laipni uzņēma visi mani Latvijas mūzikas draugi, sarīkoja man tādu mazu koncertiņu, un es atgriezos viens pats ar cerību, ka te man veiksies labāk, un vēlāk viņi varēs man pievienoties. Diemžēl arī tas neizdevās. Šeit nevaru neko iekrāt un sapelnīt, lai divus cilvēkus dabūtu šurp, tādā veidā man vienam turpu braucot bija lētāk. Tagad Brunis turpina papildus skološanos jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kas beiguši skolu, lai viņus sagatavotu darba tirgum. Tas arī Latvijā ir tik pat kā neeksistējošs. Līdz ar to ne tikai mūsu pieredze ar autortiesībām, ka mūs izstūma no šīs jomas, bet arī tas, ka mūsu dēlam te nebija iespējas izskoloties, viņš un Silvija palika Amerikā. Bet es jau no 2007. gada dzīvoju te viens pats tālu prom no saviem tuviniekiem. Brālis vēl dzīvo mūsu vecāku mājā. bet māsiņa pavisam Amerikas otrā pusē Portlandē. Mana ģimene Denverā ir viņiem pa vidu,  un ir saprotams, ka es tai pašā laikā es nevaru apciemot ari viņus, jo gaisa satiksme Amerikā tik tālus gabalus ir ļoti dārga. Diemžēl arī tepat vietējā darba tirgū man vienkārši nav izdevies pieturēties pie kāda darba. Man bija ļoti laba darba vieta LSM - Latvijas sabiedriskajos medijos, kur es kā angļu valodas otrais redaktors rakstīju ziņas. Ikdienā gāju uz Zaķu salu, ik mēnesi saņēmu nelielu aldziņu, bet man bija arī apdrošināšana un šādas, tādas normālas lietas, par kurām es Amerikā dzīvojot, uzskatīju tās par pilnīgi normālām. Bet tad jau vairākus gadus dzīvojot Latvijā, Silvija man šad un tad, kad kaut kas nekārtojās tā kā gribētos, man atgādināja atcerēties, kurā valstī mēs dzīvojam. Mēs bieži vien gribējām, lai lietas kārtojas gludāk vai ātrāk, mēs viens otram atgādinājām neaizrauties. Tādēļ man arī tagad sev šie Silvijas vārdi ir šad un tad jāatkārto. Bet es turpinu šeit muzicēt un to neveiksmīgo mūzikas izdevniecību turēt pie dzīvības. Pagājušā gadā man uzspīdēja neliela veiksme, kad es dabūju darbu dziedāt uz prāmja, kas iet no Rīgas uz Stockholmu. Tas bija kuģis „Isabelle”. Es uz tā katru otro mēnesi pusotras nedēļas nostrādāju, un tad man starplaikā ir bijuši vairāki muzikāli domubiedri vai ansambļi, kuri pieprasa manu spēlēšanu vai dziedāšanu kādos koncertos, un es tā velku dzīvību. Es nekrāju naudu un es neko nevaru sūtīt savai ģimenei, kuriem arī neiet viegli, jo ar darbiem ir kā ir. Kā redzi mana pieredze te ir mazliet rūgtāka, ka bijām cerējuši. Bet no otras puses neesmu plinti krūmos metis, vēl arvien esmu tepat, bet sarkastisks gan esmu kļuvis. Dzīvoju tādā kā neziņā, rezignācijā, bet panikā arī vēl neesmu. Amerikā arī liekas vairs neiet tā kā gribētos, jo tur tā lielā sašķeltība arī un nepatīkamā gaisotne man neliekas nekas saistošs. Nav tā, ka ir kāda vieta citur, kur es ļoti gribētu būt. Vienīgi tas, ka es gribētu būt kaut kur kopā ar savējiem. Bet mūzika pret šo emocionālo un vientulības slodzi man strādā kā zāles. Bet tāds ir mans stāsts.”

Ar to Arnolds savu stāstu arī beidz un mēs atvadāmies. Viņš atkal saģērbjas acīmredzot silti, jo esot salīgs, un aizskrien. Bet man vēl ilgi par viņu jādomā, jo viņa stāsts mani ir mazliet satriecis, jo tas ir savādāks, kā citi man iepriekš dzirdētie. Šis ir pirmais, kur atbraucēji nav bijuši laimīgi un dzīve Latvijā viņus nav pilnībā apmierinājusi. Man žēl bija dzirdēt, ka jaunā ģimene tagad dzīvo šķirti, bet ir jāatzīst arī tas, ka Latvijā viss vēl nav īsti labi sakārtots. It sevišķi lietas, kas saistītas ar bērniem ar speciālām vajadzībām. Bet es ļoti ceru, ka arī tās kādreiz tiks sakārtotas, un tādi bērni nebūs spiesti no Latvijas aizbraukt.

Autore: Astrīda Jansone
Foto: Astrīda Jansone

Citas ziņas