Dalies:

Trimdas bērnu bērni: Andre De Souza

Trimdas bērnu bērni: Andre De Souza
  • 07. Jan. 2019

Pie manis atnāk 2018. gadā 17. decembrī kā pēdējais, ar ko šogad esmu runājusies. Viņa vārds, kā tas rakstīts viņa Brazīlijas pasē ir Andre Peress Kavalass Farjass de Souza, bet es domāju, ka tas latviešiem, kas Andre ir tagad, ir daudz par komplicētu, tādēļ nolemjam, ka paliksim tikai pie pirmās versijas. Viņš arī patiesībā nav trimdas bērnu bērns, bet man liekas pietiekoši interesants, lai viņu šai grāmatā ietvertu, jo viņš ir dzimis, audzis un izglītojies ārpus Latvijas, bet tagad dzīvo un strādā Latvijā. Viņš atnāk norunātā laikā un sāk savu dzīves stāstu:

„Mans vectēvs aizbrauca uz Brazīliju 1922. gadā, kad viņam bija tikai 11 gadu, un brālītim tai laikā 8. Kāpēc viņi to darīja, pat nezināja mana mamma. Kad manī pamodās tā latvietība, vectēvs jau bija miris. Es pieņemu, ka viņš un mani vecvecāki bija baptisti, bet tuvāk gan neko nezinu. Zinu tikai pēc viņa pases, ka mans vectēvs bija dzimis Rīgā, un vecvectēvs nāk no Bukaišiem Zemgalē. Vecvecmāte nāk no Vidzemes kaut kur pie Limbažiem. Es pat esmu atradis šeit radus, bet mēs nezinām kādas pakāpes radi esam. Zinu, ka līdz 39. gadam mani vecvecāki bieži sazinājās ar radiem Latvijā. Man no tiem laikiem ir daudz fotogrāfiju ar vecvecāku radiem, un tām aizmugurē ir rakstīts, kas tie ir, bet Latvijas radiem tādu fotogrāfiju nav, tādēļ mēs nevaram saprast kas mums tā par radniecību ir. Padomju laikā nekāda sarakstīšanās vairs nenotika. Latvijas radi man ir no mammas puses, viņi uz Brazīliju bija aizbraukuši uz pilsētiņu Nova Odessa, kas ir San Paulo pavalstī, kur jau bija pārcēlušies vairāki latvieši. Tas ir ap 600 kilometriem no „Vārpas”. Nova Odessā ir dzimusi arī mana mamma. Latvijā mana vectēva uzvārds bija Kavals, bet iebraucot Brazīlijā, tas tika pārveidots par „Kavalass”, un tāpēc tas tāds ir arī manā Brazīlijas pasē. Diemžēl vecvectēva māju nosaukumu nezinu un nevaru atrast vietu, kur viņš ir dzimis.

Visu savu izglītību no pamatskolas līdz pat augstskolai esmu guvis Brazīlijā. Man ir bakalaura grāds tūrisma uzņēmumu vadībā. Es esmu dzimis tādā jauktā ģimenē, jo mans tēvs ir brazīlietis, un tādēļ mana valoda bija tikai portugāļu, jo arī mamma latviski vairs nerunāja, un ar vectēvu man bija maz kontakta, jo, kad viņš nomira, man bija tikai 4 gadi. Vectēvs arī nekad nebija pieņēmis Brazīlijas pavalstniecību, bet bija apprecējis brazīlieti, un tādēļ mamma latviski neprata. Mana interese par Latviju sākās tā nejauši, jo es biju apmeklējis to baptistu draudzi Nova Odessā, tur dziedāja koris latviski, tur bija kongresi, un kādreiz bija arī dievkalpojumi latviešu valodā. Kad man bija 14 gadu, es pats arī sāku dziedāt korī. Es dziedāju, bet nesapratu, ko es dziedu. Bet tad 99. gadā tur atbrauca Mediņa zēnu koris, un mana ģimene uzņēma divus no viņiem. Tad vēl pie mums bija braukuši daži citi ansambļi, Ave Sol  koris, arī deju grupa „Zelta sietiņš”. Es esmu dzimis 1982. gadā, un toreiz vadādams Mediņa kora puišeļus, es nekādi nevarēju ar viņiem sazināties, jo angliski es nepratu. Tādēļ vienmēr citiem latviešiem bija jāprasa, lai pamāca man vienu otru teikumu. Praktiski mēs katru dienu kaut ko kopā darījām un es arvien vairāk iesaistījos. Es izdomāju, ka man tā valoda ir jāiemācās, un interesantā kārtā dziedāšana korī man palīdzēja latviešu valodas izrunu apgūt diezgan ātri. Man ļoti palīdzēja arī tas, ka 2000. gadā pie mums atbrauca latviešu valodas skolotāja. Mēs izveidojām latviešu valodas kursus, un es sāku cītīgi mācīties. Ar vietējiem latviešiem sāku saieties un runāties, un 2001. gadā uz „Rīga 800” svētkiem izdomāju braukt uz Latviju. Tur vēl bija citi latvieši, kas to darīja, un es pievienojos viņu grupai. Tai brīdi manas latviešu valodas zināšanas jau bija diezgan labas, es nopirku biļeti un atbraucu. Atbraucu uz diviem mēnešiem, bija vasara, un laiks bija ļoti skaists. Latviešu valodu es praktizēju katru dienu, un tā pamazām uzlabojās. Tai laikā bija arī dziesmu svētki un mūsu Brazīlijas grupa laiku pabadīja ļoti skaisti. Bet tad pienāca laiks atgriezties Brazīlijā. Bet man vairs negribējās braukt, jo biju jau iedzīvojies, un man ļoti patika. Es mēģināju kaut ko vairāk uzzināt par saviem senčiem, bet nevienā iestādē man neko neatrada. Nu es aizbraucu atpakaļ uz Brazīliju, bet nepārtraukti domāju, ka gribu atkal braukt uz Latviju. Ar latviešu valodu man gāja tik labi, ka varēju uzrakstīt jau pa vēstulei. Un tad sāku internetā intensīvi lasīt ziņas un nopietnāk apgūt valodu. Reizi nedēļā es sāku braukt pie vietējiem un  runāju tikai latviski. Tā es diezgan ātri apguvu valodu un arī gramatiku. Tad pieņēmu lēmumu braukt vēlreiz uz Latviju un šoreiz domāju, ka palikšu tur veselu gadu, kaut ko vēl pamācīšos. Tas bija 2004. gadā, bet kopš tā laika uz Brazīliju vairs neesmu aizbraucis. Pirms tam 2003. gadā es dabūju savu bakalaura grādu, jo tur tas beidzas nevis pavasarī, bet gan februārī. Vajadzēja mazliet papelnīt naudu un plānot braucienu uz Latviju. Strādāju vienā tūristu firmā, biju tāds kā pārdošanas nodaļas vadītājs. Tas bija diezgan labs darbs, un es biju sapelnījis pietiekoši daudz, lai braucienu uz Latviju varētu atļauties. Vecāki mani atbalstīja, man bija jau 22 gadi, un es braucu. Jau iepriekš biju ar vairākām firmām sazinājies, bet nopietnu solījumu nebiju saņēmis no nevienas. Bet man labums bija tas, ka vectēvs jau no manas dzimšanas laika bija atvēris kā man tā arī māsai katram savu kontu un ar to naudu es varēju rīkoties jau kopš 18.dzimšanas dienas, un es mazākais to gadu Latvijā varēju atļauties. Nopirku biļeti līdz Hamburgai un tālāk uz Rīgu ar autobusu.

Lasītākās ziņas valstī

Latvijā man pirmais darbs bija viesnīcas Rīga uzņemšanā, kur darbs bija ļoti intensīvs. Pašā sākumā dzīvoju gan Āgenskalnā, kur mani uzņēma viena kundze, kas ir bijusi Brazīlijā, gan viens no kora zēniem, kurš Brazīlijā bija dzīvojis pie manis. Tad kādu brīdi dzīvoju pie baptistu mācītāja. Pa to laiku es jau biju paspējis mainīt darba vietu un iepazinos ar pāri, kam Iļģuciemā bija viens brīvs dzīvoklis, un es dabūju pats savu dzīvokli. Tas bija jāremontē, es to dabūju tikai par komunāliem maksājumiem, un tur es nodzīvoju veselu gadu. Tad sapratu, ka gribu dzīvot daudz tuvāk centram, un sameklēju dzīvokli Ganu ielā. Divi gadi vēlāk pārcēlos atkal uz Āgenskalnu, izdomāju, ka vēl jāpamācās, un iestājos Stradiņa universitātē. Tur es studēju starptautiskās attiecības un 2009. gadā ieguvu maģistra grādu. Gadu pirms beigšanas mani uzņēma studentu korporācijā „Kursika”. Tas man arī palīdzēja vairāk iejusties, šie iemācīja mani makšķerēt un visādi citādi atbalstīja. Es sāku dziedāt korī, bet 2008. gada aprīlī es paliku bez darba, jo mana darba vieta tika likvidēta. Bet paldies Dievam mani vecāki un arī korporācija mani atbalstīja, kamēr es dabūju jaunu darbu. Darbs bija ar loģistiku pie kā nostrādāju pusotru gadu. Tad man palaimējas atkal, es ieraudzīju sludinājumu, kur viena banka meklēja cilvēku, kurš runā portugāliski. Sagatavoju un aizsūtīju savu CV, saņēmu ielūgumu uz interviju un sāku strādāt bankā, kur arī nostrādāju vienu gadu. Tad atkal pārcēlos uz centru, iepazinos ar meiteni, iedraudzējāmies. Viņa dzīvoja starp Artilērijas un Matīsa ielu, un 2010. gadā mēs sākām kopdzīvi, un gadu vēlāk es atradu darba iespējas Salaspilī. Tas ir ražošanas uzņēmums „Baltrotors”, kas ražo ap simtu dažādu rotatoru. Tas strādā jau no 96. gada, latvieši ir tā īpašnieki, un savu ražojumu mēs eksportējam uz visu pasauli, it sevišķi hidrauliskos dzinējus. Viņiem vajadzēja pārdošanas nodaļas vadītāju, kurš prata portugāļu, spāņu un angļu valodas. Uzņēmuma vadītājs bija trimdas latvietis arī no Brazīlijas, un, lai gan sākumā viņš bija par mani šaubījies, tomēr pieņēma. Tad es izdomāju, ka Salaspils ir diezgan tālu un sapratu, ka man jāpērk mašīna. Uzņēmums piekrita manām prasībām par atalgojumu, un es mašīnu varēju atļauties. Tā es no 2012. gada tur strādāju vēl aizvien. Sākumā strādāju par tirdzniecības plānotāju menedžeri, bet no 16. gada mani iecēla par tirdzniecības nodaļas vadītāju. Dzīve man ir nostabilizējusies simtprocentīgi, man ir sieva, ir dzīvoklis, ir bērni. Tie gan nav mani bioloģiskie bērni, bet sievas no pirmās laulības. Nav arī vairs maziņi, vienam ir 17, otram 14, un es varu teikt, ka pēdējo astoņu gadu laikā, kas ir apmēra puse no Latvijā pavadītā laika, dzīve man ir sakārtojusies. Sākums bija grūts, jo ir viena lieta, ja Latvijā esi tūrists, bet, kad tu te dzīvo, ir jācīnās par darbu, par dzīvokli un ar šejienes attieksmi, bet tad es sāku neņemt visu galvā, un pamazām esmu pieradis. Tagad varu teikt, ka man iet labi un par braukšanu kaut kur citur nedomāju. Galvenais ir, ka jāstrādā godīgi, ko es arī no sava tēva esmu iemācījies.”

Ar to mūsu saruna ir galā un Andre aizsteidzas savās darīšanās, jo pa to laiku bija saņēmis vairākus zvanus un sarunājis jaunas tikšanās. Bet es atkal priecājos, ka man bija izdevība iepazīties ar jaunu latvieti, kas iemācījās valodu tikai tāpēc, ka viņam iepatikās tie latvieši, ko viņš tālā Brazīlijā bija saticis un iepazinis, kas viņu bija pamudinājis iepazīties arī ar Latviju un tad paspējis sava vectēva zemi iemīlēt un izlēmis tur dzīvot. Arī tādu mums nekad nebūs par daudz.                                                                           

Autore: Astrīda Jansone
Foto: No Andre  ģimenes arhīva

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti