Dalies:

Trimdas bērni un mazbērni Latvijā: Kārlis Gross

Trimdas bērni un mazbērni Latvijā: Kārlis Gross
  • 26. Jan. 2020

Kārlis Gross uzlabo bobsleja slieces un ražo saldējumu

Atkal pagājuši vieni no daudzajiem Latvijas svētkiem, un man ir palaimējies notvert vienu no Latvijā dzīvojošiem trimdas bērnu bērniem. Diemžēl, vai Latvijai par prieku, viņi visi ir tik aizņemti un tik aktīvi, ka man tikai lūdzot vai piedraudot izdodas ar kādu sarunāt. Šodien nu tas ir Kārlis Gross. Pirms pāris mēnešiem intervēju pazīstamu pāri – Dainu un Arni Grosus, kas man pateica, ka Arnim Latvijā dzīvo arī brālis Kārlis. Esmu priecīga, ka šodien Kārlis var veltīt man pusstundu. Tas man liekas mazliet par maz, bet jau zinu, ka viņš Latvijā ir tik pazīstams, ka informāciju dabūšu arī no citiem avotiem. Tagad Kārlis ir te un es ļaušu viņam stāstīt, cik vien viņš man atļautajā laika sprīdī varēs izstāstīt. Viņš iesāk:

„Pirmo reizi Latvijā es iebraucu 1989. gadā, kad dzelzs aizkars jau bija projām, mans brālis noorganizēja latviešu grupu uz Latviju. Mēs varējām ciemoties pa Latviju 10 dienas. Viņš dabūja kopā 10  15 Austrālijas latviešu jauniešus. Tā mēs šeit atbraucām, pavadījām 10 dienas, un mēs dabūjām zināt, ka pirmo reizi Daugaviņas koris būs Austrālijā gada beigās uz Kultūras dienām. Tai pašā reizē es satiku vienu meiteni, kas tagad ir mana sieva Zane. Vienu vakaru mēs ar koŗa dalībniekiem sanācām kopā un pavadījām ļoti jauku vakaru un tuvāk iepazināmies. Nodibinājām kontaktus. Tas bija ļoti jauki atbraukt uz Latviju un redzēt to, par ko tik daudz gadus trimdā bijām mācījušies.

Lasītākās ziņas valstī

1991. gadā es ierados Latvijā uz 8 mēnešiem, strādāju Rīgas Techniskajā universitātē. Mans tēvs pašā sākumā teica, lai es valdībai uzrakstu vēstuli un pastāstu par savu pieredzi un izglītību. Viņi man piedāvāja darbu, bet nezināja, kur mani likt. Tad viņi uzņēma kontaktu ar Rīgas Techniskās universitātes Rūdolfu Cimdiņu, kuŗš bija ļoti izdarīgs un dabūja man darbu universitātē, kur es pavadīju visus 8 mēnešus. Mana izglītība ir materiālu inženieŗzinātne un RTU es biju īstajā vietā. Tajā laikā es palīdzēju studentiem un zinātniekiem mazliet uzlabot tās sintēzes, ar ko viņi toreiz nodarbojās. Pēc tam mans tēvs interesējās par to, kā viņš te var palīdzēt, un atbrauca uz Latviju 1992. gadā. Viņš palika te uz pusgadu, bet es devos uz Ameriku, kur 1995. gadā aizstāvēju savu doktorantūru. Tad es atgriezos Eiropā, pusgadu biju Somijā, Francijā gandrīz pusgadu, tad atgriezos Austrālijā. 

Jau no savas pirmās reizes Latvijā biju sapratis, ka gribu te atgriezties un strādāt Latvijai. Man pieredze bija nākusi klāt no Amerikas, no Somijas, no Francijas un arī no Sidnejas un Melburnas, kas toreiz skaitījās ļoti vērtīgi, ka cilvēkam ir pieredze. Šodien doties uz dažādām valstīm ir daudz vienkāršāk nekā mums toreiz bija. Atgriezos atkal Latvijā 2008. gadā un esmu te vēl arvien. Pa prombūtnes laiku Latvijā iegriezos diezgan bieži, jo savos Eiropas komandējumos vienmēr uz brīdi iebraucu arī Latvijā. Te 1993. gadā apprecējos ar Zani Ambrēni. Viņa spēlēja vijoli un savas maģistra grada studijas turpināja Amerikā Stonybrook universitātē. Viņa atgriezās Latvijā un turpināja spēlēt savu vijoli, bet diemžēl Latvijā tikai tik daudz cilvēku no tā var pārtikt, jo mums talantīgu mūziķu ir bezgala daudz.

2008. gadā skatījos, kā es varu turpināt savu sniegumu Latvijai. Mani iekļāva vienā Eiropas projektā. Latvijā zinātnē daudz kas iet no projekta uz projektu. Žēl, ka Latvijā zinātnei nav nozīmēta patstāvīga vieta. Mums vajag kaut kādu stabilitāti, lai virzītu pārējos uz priekšu. Es salīdzinājumā domāju, ja mums ir labi kuģa kapteiņi, kas kuģi var virzīt, tad pārējais nāks līdzi. Diemžēl mums tādu kapteiņu pašlaik nav un liekas, ka tie kuģi arī ir smagi. Tie ir smagi ar administrātīvo birokratiju, un noteikti to visu vajag atvieglot. Diemžēl arī jaunā paaudze nepalīdzēs, jo to izglīto pensionāri. Es tikko intervijā Zinātnes Vēstnesim teicu: „Jā, Rīgas Techniskai universitātei ir senāts, bet, ja rektors kaut ko labu ierosina un viss senāts nepiekrīt, tad nekas arī nenotiks.” Problēma ir tā, ka pārmaiņas nāk daudz par lēnu. Protams, ja naudas ir maz, katrs mēģina turēties pie tā, kas viņam ir un par kaut kādām izmaiņām nedomā, un tādā pašā veidā izglīto arī jauno paaudzi. Nevis tā, lai labi strādātu, bet kā labāk noturēties. Bet mums būtu jāmācās kā noturēties un tai pašā laikā jāstrādā ļoti augstā līmenī.

Man ir pieredze biomateriālu pētniecības jomā, tā man ir no Austrālijas, Amerikas un vēl no citām valstīm, un tagad man ir arī pieredze par ledu un es skatos, kā metalla slieces slīd pa ledu. Ja mums ir šī saprašana, tad varam palīdzēt mūsu sportistiem. Mēs tagad pētām slieces, pētām tās virsmas, pētām kā mēs tās varam modificēt, pētām ledu un pētām kā slīdēšanu var uzlabot un paātrināt. Bez tam nesen es uzsāku uzņēmumu, kas ražo itāļu veida saldējumu. 

Uzņēmums ir „Bliss Gelato”, kas īsti latviskā tulkojumā ir debešķīgs saldējums, un man liekas, ka tā tas arī ir, jo mūsu noiets arvien uzlabojas. Tas ir ļoti garšīgs, un to var dabūt jau vairākos restorānos Rīgā. Manai izvēlei nodarboties ar saldējuma gatavošanu ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka saldējums man ir garšojis vienmēr. Otrkārt, kad 2008. gadā atgriezos, ar mazu mājas mašīnīti gatavoju sev saldējumus, un tad vienā sarīkojumā es to prezentēju. Tas bija kāds firmas vakars un biju uztaisījis saldējumu 80 viņu klientiem. Es toreiz tūlīt sapratu, ka ar tik mazu mašīnīti es nekur tālu netikšu, un par uzņēmumu nebija ko domāt. Zināju, ka ar universitātēm te nekāda stabilitāte nebūs, un es kuŗā katrā laikā varēšu palikt bez darba, tādēļ meklēju vēl kādu citu iespēju savai ģimenei sagādāt iztiku. Sapratu, ka varu sakombinēt zinātni kopā ar šo jauno virzienu. Izgāju vairāk nekā trīs nedēļu mācību kursu Itālijā pie īstiem meistariem. Tur mani apmācīja, kā to izstrādāt, un es izmantoju viņu pamata izglītības ierosinājumus un skatos, kā es varu tālāk recepti uzlabot. Man pamats ir izmantot Latvijas labumus, un tā es radu kaut ko jaunu. Par piemēru viens man ir Latvijas kumelīšu Itālijas saldējums. Es kumelītes sabeŗu pienā un izvelku ārā kumelīšu garšu, tad to samaisu kopā ar Latvijas medu, krēmsieru, citrona miziņu, un man iznāk viens fantastisks saldējums tikai no Latvijas produktiem. Es skatos ne tikai uz sava produkta garšu, bet arī uz ēdiena vērtību. 

Cenšos nekarsēt nevienu sastāvdaļu, ja tas tiešām nav vajadzīgs. Piemēram, augļus un ogas es spiežu svaigus, tagad pats jaunākais ir rabarberi, no kā es izgatavoju rabarberu sorbetu. Esmu izstrādājis vairāk nekā simts garšu dažādus saldējumus un sorbetus, bet pārdodu tikai kādus 10, jo uzņēmums vēl ir par mazu un Latvijā nav tika liela noieta, lai eksperimentētu ar daudz vairāk variantiem. 

Radisson Blu Latvija tikko sāka manus saldējumus pirkt un viņiem iet ļoti labi. Man ļoti patīk viņu pieeja  viņi to ir iekļāvuši savā ēdienkartē un pasniedz ar 7 dažādām šokolādēm. Cilvēki ir pārsteigti, ka šokolādes pasaule ir tik plaša. Mūsu rabarberu sorbetu tikko pasūtināja vēl viens latviešu šefpavārs savam restorānam, un tā pamazām mūsu produkcija iekaro Latvijas restorānus. 

Mans jaunākais puika Aleksandrs ir man prasījis, lai es nopērku viņam kakao pupiņas. Viņš jau labu laiku ir klausījies un skatījies raidījumu par šokolādēm un tagad par to ir iemācījies ļoti daudz. Es viņam tās nopirku un viņš ir diezgan daudz eksperimentējis ar grauzdēšanu tik, lai tagad saprastu, ka grauzdējumam ir jābūt precīzam. Ja tas ir par daudz, tad kakao iznāk rūgta, ja tā ir par maz, tad kakao iznāk skāba. Viņam ir 16 gadi un viņš man tiešām ir labs palīgs. Viņš ir sapratis arī to, ka vajag speciālu malšanas aparātu, un izpētījis, ka Eiropā tāds nav dabūjams, tādēļ pasūtināja to no Amerikas. Tagad viņš pats pupiņas grauzdē un pats arī samaļ. Viņš iepērk kakao pupiņas tikai no Ekvadoras vai Peruplantācijām, un nekad nejauc kopā pupiņas no divām plantācijām. Arī vecākais dēls Matīss man daudz palīdz, it sevišķi ar produkcijas izvadāšanu, un arī viņš diezgan daudz eksperimentē ar jaunu garšu radīšanu. Man patīk, ka mēs visi trīs ģimenes puikas varam kopā tik labi strādāt.”

Ar to Kārļa man veltītā pusstunda ir cauri un viņam jāsteidzas, jo atkal jau kāds klients gaida savu pasūtinājumu. Šī intervija man ir izdevusies savādāka nekā vairums citu, es ļāvu viņam stāstīt kā pašam patīk, jo viņš mani jau sākumā brīdināja, ka laika viņam ir maz. Promejot, viņš man apsola epastā atsūtīt vairākus video un tekstus, lai es vēl labāk saprastu, ko un kā viņš šeit dara. Vēlāk no viņa saņemu 6 pielikumus savā epastā. Tur es redzēju, kā gelato tiek gatavots soli pa solim un, kad es tos visus biju noskatījusies, tad tūlīt arī gribēju iet un meklēt kādu restorānu, kur to var dabūt, jo siekalu man bija pilna mute. Jau pirms sarunas ar Kārli saldējums ir bijis viens no maniem lielākajiem gardumiem, un tagad es baidos, ka to redzēšu pat sapņos. Viens no saņemtajiem rakstiem ir šis, kur ir paziņojums par viņa saņemto balvu no Imantam Ziedonim veltītā fonda Viegli”, kas katru gadu piešķirŗ balvas vairākās nominācijās. Kārlis bija viens no tiem, kas balvu dabūja 2017. gadā. Te ir raksts par to:

„Laiks Ziedonim 2017” zinātnes kategorijā „Taureņu uzbrukums” balvu saņēmis Kārlis Agris Gross – Rīgas Techniskās universitātes Neorganiskās ķīmijas institūta pētnieks. Viņam ir doktora grads materiālzinātnēs. Savā pētniecības nozarē Kārlis ir strādājis 30 gadus trīs kontinentos un ir sapratis, cik svarīgi sakārtotībai visos līmeņos, lai izgatavotais materiāls sniegtu vislabākās īpašības. Šo temu Kārlis uzsāka ar Marijas Kirī reintegrācijas projektu, turpināja ar Marijas Kirī zinātnieku apmaiņas projektu un pašlaik vada jaunu Eiropas projektu – „Signaling Implant”. Šis darbs tiek izpildīts Neorganiskās sintēzes institūtā. Kārlis Agris Gross dzimis Austrālijā, stažējies vairākos kontinentos, bet izvēlējies turpināt savu profesionālo darbību Latvijā. Atbraucot uz Latviju, Kārlis redzēja, ka jauniem pētniekiem nepieciešama palīdzība zinātnisko publikāciju veidošanā, tādēļ ieviesa divus studiju kursus, lai palīdzētu interesentiem izstrādāt žurnālu rakstus atbilstoši starptautiskajām prasībām.”

Tagad pārlasot uzrakstīto interviju, esmu dubultpriecīga, ka man izdevās ar viņu tikties un parunāties. Liekas, ka tā bija īpaši salda intervija. Tomēr vēl priecīgāka esmu par šo brīnišķīgo ģimeni, kas te radusies tikai tāpēc, ka vēl viens trimdas bērnu bērns ir atradis ceļu atpakaļ uz savu senču dzimteni.

Autore: Astrīda Jansone

Publicets sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti