Dalies:

Trimdas archīvu mājupceļš

Trimdas archīvu mājupceļš
  • 08. Mar. 2020

Mūsdienu pasaulē, kad cilvēku un tautu sazināšanos lielā mērā nosaka modernās technoloģijas, virtuālā pasaule un datori, kas ignorē tautu un valstu fiziskās robežas, nereti ir grūti runāt par kādas nācijas sadalīšanu vairākās daļās. tas attiecas arīdzan uz lat­viešiem, kuŗi pēc valstiskās neat­karības atgūšanas 1991. gadā vai­rāk nebija varmācīgi sadalīti di­vās grupās – dzimtenē dzīvojošos un rietumos jeb, kā toreiz teica, trimdā mītošos.

Saprotams, ka tamdēļ padomju okupācijas ga­dos vienpusīgi tapušo Latvijas vēsturi bija jāpārraksta. To izda­rīt bez dokumentārā materiāla nebija iespējams. Šī atziņa noveda pie pareiza secinājuma, ka “Lat­vijas vēsturisko materiālu neat­ņemama sastāvdaļa ir trimdā ra­dusies dokumentācija, jo tieši tur tika uzturēta ideja par Latvijas valstiskuma kontinuitāti, par oku­pācijas prettautisko raksturu”

Vēl pirms valstiskās neatkarības atgūšanas, tiklīdz radās mazākās iespējas, uz dzimteni sāka sūtīt dažādas dokumentārās liecības par rietumos aizplūdušo un dzī­vojošo latviešu sabiedrisko, kultū­ras un izglītības darbību. Šo dar­bu veica abas nozīmīgākās biblio­tēkas – tagadējā Latvijas Nacio­nālā bibliotēka un Latvijas Aka­dēmiskās bibliotēkas Misiņa bib­liotēka, kādreizējais raiņa Lite­rātūras un mākslas vēstures mū­zejs (tagad rakstniecības un mū­zikas mūzejs) un citi mūzeji. 

Lasītākās ziņas valstī

Darbs sākas 

Centrālā valsts iestāde, kas se­višķu uzmanību veltīja trimdas organizāciju un privātpersonu dokumentu vākšanai kopš 20. gs. 90. gadu sākuma, bija Latvijas Valsts archīvs (tagad Latvijas Na­cionālā archīva struktūrvienība), kas pārraudzīja un glabāja pēc­ kaŗa laika dažādu valsts iestāžu, tostarp arī kultūras, mākslas un izglītības dokumentus, kā arī Lat­vijas vēsturei nozīmīgu personu materiālus. 

Archīva direktore Daina Kļa­viņa 1994. gadā Kultūras doku­mentu daļas vadītājam Mārim Brancim uzlika par pienākumu rast kontaktus ar latviešiem tuvās un tālās zemēs, rosinot viņus sūtīt archīvus uz Latviju. Šī iemesla dēļ tapa raksts “Neļausim izzust tau­tas atmiņai! Latvijas Valsts archī­va aicinājums”, kas tika izsūtīts visiem latviešu laikrakstiem trim­dā, tāpat arī zināmiem reģionāla­jiem izdevumiem, apkārtrakstiem. Pirmais atsaucās ASV latviešu laikraksts “Laiks” un pirmais to publicēja 1995. gada 3. maijā (pā­rējās avīzes atsaucās tikai pēc daudziem mēnešiem). 

Tajā teikts: “Rokraksti nedeg” – tā izteicies krievu rakstnieks Mi­chails Bulgakovs pazīstamajā ro­ mānā “Meistars un Margarita”. Var jau būt, ka rokraksti nedeg. Tos bieži vien pēcnācēji izsviež laukā kā nevajadzīgas, nepielieto­jamas lietas, un no zemes virsas nozūd vērtīgi manuskripti, vēstu­les, dienasgrāmatas, zīmējumi, ideju pieraksti, piezīmju grāma­tiņas, kas savā laikā atainojušas kāda cilvēka dzīvi, domas, mīlestību, ciešanas, palīgā saucienus. Gudrās rokās šie “papīriņi” iegūst izcilu nozīmi – tie stāsta ne tikai par viena cilvēka likteni, bet par kādas ļaužu kopības vai tautas gaitām daudz emocionālāk par vēstures grāmatām vai pētīju­miem. 

Laikam tādēļ kopš seniem lai­kiem ir radītas īpašās iestādes, ko sauc par archīviem. Tajos pacietīgi top vāktas, kārtotas un glabātas šīs liecības par cilvēku dzīvēm, darbiem un idejām. Izņēmums nav arī Latvija. Latvijas Valsts ar­chīvā glabājas apmēram divi mil­joni mūsdienu valsts un sabied­risko iestāžu dokumentu. Šajā ar­chīvā ir īpaša daļa, kuŗas viens uzdevums ir apzināt un iegūt personīgos archīvus, lielāko uzmanību veltot kultūras, mākslas, zinātnes un izglītības darbinieku manus­kriptiem, zīmējumiem, visam, kas saistās ar konkrēta cilvēka dzīvi, ieskaitot pat viņa rēķinus utt.” 

Tālāk uzskaitot, kādus perso­nīgos archīvus LVA ir ieguvis un rūpīgi glabā, tiek paziņots: “Ar prieku varam pateikties arī glez­notāja Augusta Annusa meitai Annai Annusai ­Hāgenai un dē­lam Jānim Annusam, vēsturnieka Viļa Skultāna atraitnei Lilijai Skultānei un mākslinieka Ģirta Ārvalža krustmeitai Ainai Vaškevicai, ka dzimtene saņēmusi šo trimdinieku archīvus. 

Latvijas Valsts archīvā nonāca tautas vēsturei neatsverami vērtīgs milzīgs dokumentu klāsts – Lat­viešu nacionālā padome Lielbri­tanijā atsūtīja tās pārziņā esošo latviešu bēgļu archīva daļu.”

Atskats senākā pagātnē 

Kā zināms, 1944. gadā bēgļu gaitās devās liels jo liels skaits latviešu gaišāko prātu – dažādu specialitāšu zinātnieku, LU un citu mācību iestāžu mācībspēku, ministriju un valsts iestāžu vado­šie darbinieki, vēsturnieki, ku­ŗiem rūpēja tautas un tās pie­miņas un likteņgaitas saglabā­šana. Viņi apzinājās, ka tikai ar cēlām vai sirdi aizkustinošām ru­nām ir par maz, lai citām tautām pierādītu, kas kaŗa gados un pēc tam nodarīts latviešiem, un lai pierādītu komūnistiskā režīma un atsevišķu valstu prettiesisko rīcību. Šim nolūkam ir nepiecie­šami neapgāžami fakti, tāpēc Latviešu Centrālā komiteja, ap­zinādamās savākto vēstures lie­cību ārkārtīgi lielo, svētīgo nozī­mi, nolēma vērsties pie bēgļiem ar aicinājumu rūpīgi vākt un saglabāt archīvus. 

1946. gada 28. augusta Latviešu Centrālās komitejas “Informāci­jas Biļetenā” Nr. 30 lasāms: “...bēgļu gaitās esošai tautas kopai ir pie­nākums dokumentēt un uzkrāt ziņas par tautas nelaimi un par tās locekļu gaitām ārpus dzimte­nes. Apzinādamās šo svarīgo pie­nākumu, LCK š. g. 20. jūnijā ir no­lēmusi nodibināt latviešu bēgļu dzīves archīvu. 

Un turpināts: “Bēgļu dzīves ar­chīvu materiālu vākšanai ir divas ļoti svarīgas nozīmes. Vispirms šim darbam ir liela nozīme juri­diskā un saimnieciskā ziņā. Jau tagad ir pārredzams, cik mums būs svarīgi dokumenti par vācu okupācijas varas soļiem attiecībā uz latviešu nosūtīšanu darbos uz Vāciju 1943. un 1944. gadā, jau­natnes iesaistīšanu dažādās palī­ga organizācijās, latviešu jaunekļu un vīru starptautiskām tiesībām neatbilstošo spaidu mobilizāciju, darbaspēka “ķeršanu” Rīgas ielās 1944. gada oktobŗa sākumā un nosūtīšanu nocietinājumu būves akcijās Prūsijā utt. /../ Neaizmir­sīsim, ka mēs savas tiesības vien­mēr un visur varēsim pamatot tikai ar dokumentiem un pierādā­miem faktiem. Tāpat bēgļu dzīves archīva materiāli ir vērtīgi vēstu­riskā ziņā. Mums ir pienākums pret savu tautu un nākotni doku­mentēt katru Otrā pasaules kaŗa notikumu, kas skar Latviju. 

Bēgļu dzīves archīvs savu darbu ir sācis. Ir izstrādāta archīva pro­gramma, kuŗā reģistrēti visi svarī­gākie ar emigrāciju saistītie noti­kumi. Programma aptver Latvijas civiliedzīvotāju un materiālo vēr­tību evakuāciju uz Vāciju, bēgļu dzīvi Kurzemes ielenkumā un nacionālsociālistiskajā Vācijā, lat­viešu kaŗavīru traģisko likteni Otrā pasaules kaŗā un latviešu bēgļu dzīvi pēc pamiera noslēgša­nas. Še pieminētais ir tikai rupjas kontūras, un katrs no šiem pos­miem satur simtiem tālāk speci­ficētu dokumentējamu notikumu.

Sevišķa uzmanība pievēršama jau pārdzīvotam. Katra nodzīvota diena, nedēļa un mēnesis mūs attālina no notikumiem, bet laiks izdzēš no atmiņas sīkākus notikumus, no­gludina un pat pārveido svarīgā­kos faktus. Archīva materiāliem jābūt objektīviem, tamdēļ nedrīk­stam kavēties nevienu mirkli. Katram, kas bijis dalībnieks kādā mūsu tautas liktenim nozīmīgā notikumā, pārdzīvotais un piere­dzētais jāfiksē rakstā, kas nekavē­joties jāiesūta bēgļu dzīves archī­vam. /../ Sevišķi svarīgas ir kaŗavī­ru atmiņas par cīņām, par uzva­rām un pārmetumiem, par morā­liskām un fiziskām ciešanām. Ir vērts dokumentēt katra latviešu jaunekļa ietiepīgo pretimturēša­nos pret okupācijas varas režīmu, kāpēc katrs pretestības kustības dalībnieks ir aicināts talkā. Šie fakti būs piemineklis varonībai un brīvībai. 

Tiktāl jau par pārdzīvoto. Bet arī pašreizējie notikumi bēgļu dzīvē jādokumentē. Mēs esam atbildīgi pret savu nāciju, par bēg­ļu dzīvā spēka saglabāšanu, par vēl saglabāto un kultūras vērtību apzināšanu, sakopošanu, uzturē­šanu un pavairošanu. Mums jā­būt kā labiem saimniekiem, kas spēj kuŗā katrā brīdī uzrādīt savas grāmatas un rādīt, kā esam saim­niekojuši. Tamdēļ jāvāc kopā visi svarīgākie nometņu, novadu, ap­gabalu un centrālo institūtu doku­menti un foto uzņēmumi; jārak­sta un jāsakopo archīvā nometņu hronikas, jādokumentē mūsu pū­les, panākumi un neveiksmes. Ar laiku, cerams, radīsies vesels lat­viešu bēgļu dzīves archīva aparāts.” 

Še teiktajam nevar nepiekrist. Bēgļu dzīves veidotāji, vadītāji un dalībnieki ir pasacījuši pašu gal­veno, būtisko – dokuments ir ļoti svarīgs vēstures faktu apliecinā­tājs. Ne tikai bēgļu dzīves, bet visas tautas vēstures liecinieks, ja uztveram abas puses kā vienas tautas neatņemamu, neatraujamu un ārkārtīgi svarīgu sastāvdaļu. 

LCK aicinājums tika pārpub­licēts gan centrālajās valstu avīzēs, gan arī nometņu izdevumos kā pilnā apjomā, tā saīsinātā tekstā, nevairīdamies papildināt ar ak­ tuālitātēm archīvu vākšanas jau­ tājumos. Piemēram, izdevumā “trīs zvaigznes” pat minēts, ka par labākajiem un svarīgākajiem materiāliem paredzētas godal­gas. Archīvu vāca un ilgu laiku glabāja Detmoldā, Vācijā. 

Kad bēgļu cerības atgriezties mājās izplēnēja, bēgļu dzīves ar­chīva veidotāji un uzturētāji mek­ ēja vietu, kur to glabāt nezinā­majai nākotnei. Daļu materiāla nodeva glabāšanā Stenforda uni­versitātes Hūvera institūta [Hoo­ver Institution on War, Revolution and Peace] archīvam ASV – sā­kumā uz 25 gadiem, vēlāk mūžīgā glabāšanā. Tomēr daļa materiālu palika Vācijā, kas ar laiku atrada mājvietu Minsteres Latviešu ģim­nazijas ēkā. Gan uz ASV aizsūtītie, gan Vācijā palikušie dokumenti attiecas galvenokārt uz laika posmu līdz 1952.gadam. 

Bez šaubām, arī vēlākos gados tapušie dokumenti vēstīja, kā latvieši pārcēlušies, sākuši jaunu dzīvi un attīstījuši latviešu sa­ biedrisko darbību ASV, Kanadā, Austrālijā, Brazīlijā un citviet. 

(Turpinājums sekos)

Autors: Māris Brancis

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu „Laiks“

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti