Dalies:

Toronto ieskandināta Tālivalda Ķeniņa simtgade

Toronto ieskandināta Tālivalda Ķeniņa simtgade
Foto: Publicitātes attēls
  • 11. May. 2019

Skaistā un saulainā 28. aprīļa diensvidū plaši pildītā Toronto Sv. Jāņa Evaņģeliski Luteriskajā baznīcā izskanēja Tālivalda Ķeniņa simtgades atceres koncerts.

Gluži kā Ķeniņa nonākšana no Parīzes Toronto saistāma ar ērģelnieka darbu Sv. Andreja draudzē, tā koncerts iesākās ar Anitas Gaides virtuozo ērģeļu spēles sniegumu. Ne  vienmēr viegli uztveŗama, savā ziņā – smaga mūzika, kas prasa no klausītāja lielu uzmanību un gatavību sadzirdēt, sadzirdēt disonansē un asos skaņu klasteros ērģeļu kā instrumenta piedāvātās mūzikālās iespējas. Pretnostatīti dienas gaišajai atmosfairai baznīcu pieskandināja naksnīgi akordi, tumša un atonāla mūzikālā līnija, kas kā nepārtraukta kustība vijās cauri skaņu telpai. Izaicinoša un techniski prasīga mūzika...

Koncertu vadīja Tālivalda Ķeniņa dēls, čellists un komponists Juris Ķeniņš, kuŗš no tēva mantojis Ķeniņu svarīgo stāju un jokdaŗa prasmi. Emocionāli piepildītā un pacilājošā stāstījumā Juris par katru koncerta gabalu pastāstīja kādu stāstu par sava tēva gaitām mūzikā. Koncertā kā ieskats pārstāvēta arī Ķeniņa koŗa mūzika, kuŗu diriģentes Brigitas Alkas vadībā izpildīja Sv. Jāņa baznīcas Ansamblis. Ķeniņa koŗa dziesmām raksturīga ir meistarīgi piemeklēta dzeja. Dziesmā “Augstākā dzimtene” dzirdama Tālivalda tēva, Latvijas valsts dibinātāja un sabiedriskā darboņa Ata Ķeniņa dzeja, savukārt “Vakarā” atskan Zinaīdas Lazdas meža klusā sarunāšanās un zaru vēdas. Ar Elzas Ķezberes vārdiem komponētā “Dievs Tev vēlē labu” skanīgi un melodiski noglauda klausītāju ausis. Ļoti dažāda ir Ķeniņa mūzikas skaņa, kontrasts starp ērģeļu un koŗa mūziku ir ļoti izteikts.

Lasītākās ziņas valstī

Koncertu turpināja Artūra Ozoliņa izjustais “1. Sonātes klavierēm” (1961) izpildījums. Augsti prasmīga un intima skaņdarba interpretācija, vijīgi melodiskie motīvi sabalso ar techniski sarežģītiem skaņu klasteriem un pirkstu piruetēm. Šis skaņdarbs Ozoliņa repertuārā ir visu viņa profesionālo karjēru, jo Tālivaldis Ķeniņš to komponējis viņam kā veltījumu. Pianists koncertā stāstīja, ka šis skaņdarbs ar viņu ceļojis uz Sidneju, Buenosairesu un Rīgu. Klausītājs tūlīt varēja redzēt, cik mūzikāli var pasniegt techniski sarežģītu skaņdarbu. Tas ir apliecinājums, kā nenogurstoši var rast vienā skaņdarbā iedvesmu, kā šis stāsts kļūst par atspulgu mūzikas un dzīves saskaņu, kādi aplausi, kāda mūzikālā pateicība.

Tālāk uz skatuves nāk Juris Ķeniņš, lai kopā ar pianistu Pēteri Zariņu izpildītu vienu no Tālivalda Ķeniņa skaņdarbiem čellam “Intermezzo” (1954, red. 1975). Klavieŗu un čella dialogā dzirdam turpināmību. Kā klausītājs aizdomājos, ko tas nozīmē kādam izpildīt tēva mūziku, pazīstot cilvēku gan ģimenes dzīvē, gan mūzikā? Juris stāstīja, kā tēvs viņu savulaik vedis uz Toronto Simfoniskā orķestŗa koncertu un, ka pārnākot mājās, tēvs jautājis, kādu instrumentu viņš vēloties spēlēt? Juris atbildējis – lielo vijoli. Ar čella mūziku saistāms viens no lielākajiem Talivalda Ķeniņa sasniegumiem, viņa skaņdarbs čellam ieguva augstu apbalvojumu Parīzē.

Seko skaistas latviešu tautas dziesmu apdares Alastair Thorbun-Vītola un Marias Thorburn izpildījumā, ko pavada Pēteris Zariņš. Pianists vēl pirms uzstāšanās stāsta, ka viņam tiešām ir bijusi laime kā pianistam pavadīt trīs Vītolu ģimenes paaudzes. Šīs dziesmu apdares nav nekāds vieglais mūzikas žanrs – Ķeniņš tajās iespējis sakomponēt mūzikas ietērpā veselu drāmu. Prieks, ka Toronto latviešu sabiedrībā ir tādas mūzikālas ģimenes, kuŗas priecē koncerta klausītājus ar savu skanīgo talantu.

Koncerta gaitā klausītāji uzzina, ka liela daļa Tālivalda Ķeniņa darbu top viņu vasarnīcā ziemeļos – tiek jokots, ka tās pašas desmit disonanses nonāk kādā jaunā simfonijā vai mazās formas darbā. Pēteris Zariņš uzstājas ar sev mīļo klavieŗu sonāti “motions ... and emotions” (1985), kuŗā dzirdam ne vienu vien disonantu akordu. Zariņš joko, ka ar katru šī skaņdarba atskaņojuma reizi pieaug arī pareizi nospēlēto nošu skaits.

Koncerta noslēgumā skan Tālivalda Ķeniņa “Latviešu Danči un Dejas” (1971), ko atskaņo Arturs Jansons ar vijoli un Juris Ķeniņš ar čellu. Līksmas un reizēm maigi smeldzīgas atskan tautas melodiju apdares danču ritmos. Kā koncerta piedeva, atvadoties skan visiem pazīstamā “Aijā, žūžū” apdare.

Šis koncerts bija Ķeniņu ģimenes izauklēts un piepildīts veikums, kuŗa tapšanā piedalījusies gan ģimene un draugi, starp klausītājiem zālē bija ne viens vien cilvēks, kuŗu dzīves ceļi ir krustojušies vai nu ar Tālivalda Ķeniņa mūziku, vai rosīgajām darbībām latviešu sabiedrībā. Kā jau iepriekš minēju par Vītolu ģimeni, arī Ķeniņu ģimene ir dāsni dalījusies ar saviem talantiem un radījusi brīnišķīgu piemiņas koncertu, par ko kā klausītājs varu būt tikai pateicīgs.

Savās pārdomās pēc koncerta varu teikt, ka dažkārt eklektiskā mūzikas izvēle robežojās ar fragmentāru un reizēm asu skaņdarbu plūdumu no viena uz otru. Tomēr, izvēlētie skaņdarbi ļoti labi parādīja Tālivalda Ķeniņa mūzikālās personības šķautnes, radot iespaidu par kompozicijas milža nospiedumiem gan Kanadas, gan pasaules latviešu mūzikā. Tas ir augstvērtīgs mūzikālais mantojums, kuŗu, cerams, gadiem ejot spēsim novērtēt no dienas jo vairāk. Tālivalda Ķeniņa mūzika no klausītāja pieprasa gatavību skaņas pārsteidzošajai dabai, mūzika līdzīgi kā spirāle vij melodiju un klusumu dažādos techniski meistarīgos posmos. Skaņdarbi pieaug skanīgumā, ritmiskās variācijas balansē disonantā harmonijā. Domāju, ka Ķeniņa mūziku ir profesionālā līmenī jāpētī mūzikologiem un jāveicina šo darbu atpazīstamību un turpināmību, jo šis ir ļoti augstvērtīgs mūzikālais mantojums, kas manuprāt ir nozīmīga mūzikas vēstures lappuse. Lai arī ne visa Ķeniņa mūzika ir vidusmēra ausij uztveŗama, tā ir svarīga un vajadzīga, jo klausītāji var augt tai līdzi. Ik uz soļa, ik taktī sagaida pārsteigumi un jauni piedzīvojumi.

Ķeniņš ir mūzikas karalis, jo savu mūžu ir pavadījis kā mūzikas kalps ļaudamies tās vilinājumam vest pārsteidzošos skaņu mežos un pasaulē. Kas tu esi? Tavs mūžs ir piepildīts – vēl lāso pēdējais akords, vēl lūpas min vārdu. Vien elpa – tas ir mūžs mūzikā. Un pie mums paliek atbalss, šī skanīgā mūža rezonanse.

Autors: Kaspars Reinis

P.S. Tiem, kuŗi alkst dzirdēt vēl Tālivalda Ķeniņa mūziku, tas būs iespējams XV Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanadā koncertos.

 

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē