Dalies:

"Tikko atgriezušies": Zane Joņina

"Tikko atgriezušies": Zane Joņina
Foto no privātā arhīva
  • 21. Apr. 2020

Zane Joņina ar ģimeni marta sākumā atgriezusies no Islandes. Veiksmīgi dzīves pavērsieni pavadījuši gan dodoties uz dzīvi ārzemēs pirms četriem gadiem, gan atgriežoties Latvijā. Taču ar veiksmi vien nepietiek. Vajadzīgs arī atbrīvoties no trauksmes sajūtas un gūt sirdsmieru. Un Zanes ģimene to spēja tikai esot atkal mājās - Latvijā.

Radio SWH raidījumā "Tikko atgriezušies" Zane saka - esam atpakaļ uz palikšanu.

Lasītākās ziņas valstī

Zane uz Islandi sekojusi vīram 2016. gadā. Dzīvesbiedram Latvijā nav vedies ar laba darba atrašanu, tikmēr paša tēvs jau vairākus gadus dzīvojis Islandē un aicinājis dēlu braukt pastrādāt tur. Bijusi vēlme dzīvē izmēģināt kaut ko jaunu, tādēļ ģimene piedāvājumu pieņēmusi. Vīrs devies pirmais, bet Zane pievienojusies pēc mēneša.

“Tā ir pirmā valsts, kurp ārpus Latvijas savā mūžā devos. Pirms tam nebija sānācis kaut kur braukt,” atminas Zane, “Uzreiz pārvākties uz citu valsti uz dzīvi un lidot vienai pašai - tas bija liels piedzīvojums.”

Dzīves dārdzība Islandē nav baidījusi. Zinājuši, ka, braucot tūrisma ceļojumā, budžets jāplāno citādi nekā tad, ja turpat arī dzīvo un strādā.

“Varbūt pirmos mēnešus, kad mēs devāmies uz veikalu iepirkties, tad skatījāmies cenas. Likās, nē, es neņemšu, nepirkšu. Bet pēc kāda laika, kad esi jau sācis strādāt un jau saņem algu, tad tās cenas ir pilnīgi normālas,” stāsta Zane. “Protams, ja grib iekrāt lielākiem mērķiem – mājai vai ceļojumam, tad vajag nedaudz piedomāt. Bet nebija tā, ka sev kaut kas jāatsaka.”

Zane aizbraukusi, vēl nezinot, kur strādās. Gribējusi pamazām izpētīt, kādas ir iespējas. Bet pavisam nejauši - “likteņa pirksts”, saka Zane – pazīstama latviete ar ģimeni pārvākusies atpakaļ uz Latviju, un viņas vieta palikusi brīva. Tā Zane gandrīz tūlīt pēc atbraukšanas jau varējusi sākt strādāt.

“Sāku strādāt kā istabene viesnīcā, bet jau pēc pusgada kļuvu par administratori.”

Islandiešu valodas apguvei pievērsusies vien pēc pāris gadiem. Viņa atzīst – ja šo valodu būtu vairāk dzirdējusi vai būtu bijusi lielāka nepieciešamība tajā runāt, droši vien būtu apguvusi ātrāk. 

“Islandieši gandrīz visi zina angļu valodu. Viņiem tā ir kā neformāla otra pamatvaloda, un attiecīgi visur - veikalā, uz ielas, skolās, bērnudārzos, kafejnīcās tu vari pajautāt angliski. Citreiz pat, ja viņi redz, ka tu centies islandiski runāt, bet īsti nesanāk, tad viņi pāriet uz angļu valodu,” skaidro Zane. “Viesnīcā kolektīvs bija iebraucēji, islandieši bija tikai pati priekšniecība, un attiecīgi arī darbā viss bija angļu valodā, tāpat arī tūristi visi runā angliski un islandiešu valodu īsti nenācās pielietot. Tāpēc tādus pamata vārdus un pamatfrāzes iemācījos, zināju, bet tā, lai es varētu brīvi runāt, tik tālu man nesanāca iemācīties.”

Islandē pasaulē nāca arī abu pirmdzimtais. Par gaidību laiku ārzemēs Zane neesot satraukusies.

“Nebija bērniņu, plānojām un ļoti gaidījām. Zināju uzreiz, ka dzemdības būs Islandē, jo tobrīd mums plāni bija palikt ilgāk nekā tas faktiski beigās sanāca,” skaidro Zane, “Pats gaidīšanas laiks bija ļoti mierīgs, un islandieši uz to skatās arī tā, varbūt nedaudz savādāk. Principā, ja nav kaut kādu lielu veselības problēmu vai ja darbs nav ļoti, ļoti smags, tad līdz dzemdību dienai var strādāt, un viņi tā ļoti mierīgi uz to visu skatās.

Zane vienīgi bija pārsteigta, ka tajā pašā dienā, kad dēls piedzimis, viņi jau palaisti mājās. Vakarā uz mājām atnākusi vecmāte, lai atbildētu uz visiem jautājumiem. Pēc tam sekojušas vēl diezgan daudzas šādas vizītes – nākusi gan vecmāte, gan poliklīnikas māsiņa. Darbā gan jāatgriežas agrāk nekā Latvijā.

“Ir tā, ka mātei dod trīs mēnešus, tēvam trīs mēnešus un vēl trīs, ko vecāki var sadalīt pēc pašu ieskatiem,” stāsta Zane, sakot, ka sākumā šī sistēma mulsinājusi. “Mans vīrs paņēma šo pirmo mēnesi, lai pēc dzemdībām būtu visi kopā. Otru mēnesi paņēma, kad bija pusgads dēlam, kad braucām atvaļinājumā. Visus vīra mēnešus mēs izmantojām kopā. Bet paši islandieši ir ļoti par sieviešu un vīriešu, mātes un tēva vienlīdzību. Tādēļ viņiem ir pilnīgi normāli, ka tēvs paliek ar zīdainīti mājās – vai viņam ir mēnesītis, divi vai trīs. Māte iet uz darbu. Vai arī tēvs ir ilgāk dekrētā nekā māte. Viņiem tas ir normāi un pierasts. Sākot no 6-9 mēnešu vecuma islandietes bērnus atstāj “dienas mammām” - tās ir auklītes, kas pieskata līdz pieciem bērniņiem.”

Zanes vīrs strādāja celtniecības firmā par torņa celtņa operatoru.

“Sākums bija ļoti labs. Pirmie divarpus gadi visu laiku gāja “uz augšu”. Bet uz beigām tomēr viņu darbs celtniecībā nedaudz nogurdināja. Viņš strādāja sešas dienas nedēļā, viena brīvdiena. Nedaudz par maz, lai ar ģimeni pavadītu laiku kopā un arī atpūstos. Tad viņš nomainīja darbu, kur bija piecas dienas nedēļā, lai brīvdienas būtu brīvas,” stāsta Zane, atzīstot, ka no abu darba režīma bija nogurusi arī viņa. Tad sākuši plānot atgriešanos, un darba rūpes atvirzījušās otrajā plānā. Domas par braukšanu mājās parādījušās ik pa laikam.

“Mēs to parasti “norakstījām” uz to, ka tagad ir Ziemassvētki, laikam tāpēc mums gribas uz mājām, vai tagad ir dzimšanas diena vai Lieldienas, Jāņi. Tā nopietnāk par to sākām aizdomāties, kad dēls bija gadu, pusotru vecs. Tas bija pārdomu laiks, jo mēs vairāk sākām domāt par viņa nākotni,” atzīst Zane.

Iepriekš domājuši, ka par atgriešanos lems tad, kad dēls tuvosies skolas vecumam, taču pārdomas par to, kura mazajam būs pamatvaloda un kā nepazaudēt bērnības saiknes ar vecvecākiem un tuviniekiem, piezagušās krietni agrāk.

“Protams, atbrauc ciemos mana mamma vai mana vīra mamma, kas viņam ir vecmāmiņas, un viņam principā tie ir sveši cilvēki. Ja viņš redz viņu vienreiz gadā, loģiski, ka viņš neatceras un nesaprot, ka tā ir viņa omīte. Tāpat arī radinieki visi ilgojas un skumst, un arī pašiem līdzīgas sajūtas.”

Arī psiholoģiski dzīvošana ārzemēs nemaz tik vienkārša nav izrādījusies. Visu laiku bijusi trauksmainības sajūta, jo trūcis atbalsta.

“Morāli tu saproti, ka esi viens. Tev nav blakus ne mammas, ne vecmāmiņas, ne kādu rādu vai draugu. Ja nu pēkšņi kaut kas notiek un vajag kaut kādu palīdzību paprasīt vai tīri atbalstu morāli...” izjūtās dalās Zane.

Lēmums atgriezties tapis divu nedēļu garumā, par to ik dienu runājot un izsverot visus “par” un “pret”, līdz svaru kausi nosliekušies par labu Latvijai. Izveidojuši sarakstu ar visu, kas Islandē vēl jānokārto, un pa punktiem mērķtiecīgi paveikuši.

Arī par to, kas gaidāms Latvijā, abi ar vīru visu rūpīgi plānojuši un gatavojušies. Sazinājušies arī ar remigrācijas koordinatori Rīgā. Zani galvenokārt interesējuši jautājumi par bērna iekārtošanu dārziņā un darba meklējumiem.

“Informācijas bija tiešām ļoti daudz un koordinatori atsaucīgi. Tām ģimenēm, kuras plāno atgriezties, es domāju, ir tiešām vērtīgi pirmām kārtām sazināties ar viņiem. Viņi palīdzēs uzbūvēt nelielu plāniņu, ko principā mēs bijām izdarījuši paši. Plānu, kas ir jāizdara pirms braukšanas prom un kas ir jāizdara atbraucot. Varbūt tiem, kuriem ir bērni, kas jau iet dārziņā vai skolā, un nedaudz baidās par to, kā būs iestāties skolā, kā būs ar latviešu valodu - šiem koordinatoriem ir ļoti daudz informācijas par dažādiem pašvaldību finansētiem pasākumiem, nodarbībām, un par iestāšanos. Manuprāt, ir pilnīgi viss, kas ir nepieciešams, visu var uzzināt pie šīs remigrācijas programmas,” uzskata Zane.

Sākumā Zane nolēmusi meklēt darbu dārziņā, lai varētu būt vairāk kopā ar bērnu. Taču tad nākusi pandēmija, un negaidīti atrasts darbs Eiropas Tālmācības vidusskolā, kas ļautu strādāt no mājām. Tā kā nodarbe šķitusi sirdij tuvāka un bērnam dārziņa rinda nebija pienākusi, Zane izvēlējusies par labu šādai versijai.

“Pašlaik sanāk tā, ka es ar savu darbiņu varu kaut nelielu artavu iedot [citām ģimenēm] pie atgriešanās [Latvijā]. Mēs piedāvājam arī latviešu valodas kursus bērniem un jauniešiem. Tiem vecākiem, kas baidās par atgriešanos, jo latviešu valodas zināšanas ir pasliktinājušās, piemēram, bērniem, vai tās vajag uzlabot - tad varu kaut nedaudz palīdzēt,” ar darba iespaidiem dalās Zane.

Kopš ģimenes atgriešanās Latvijā pagājis pusotrs mēnesis.

“Atbraucot, iestājās sirdsmiers. Pirmajās dienās, kad vēl nebija izsludināta ārkārtas situācija, paspējām arī satikties ar radiniekiem. Nav tās trauksmainības sajūtas. Gribas visu ko tagad ēst un pagaršot,” saka Zane, atzīstot, ka visvairāk bija noilgojusies pēc latviešu smalkmaizītēm un konditorejas, jo Islandē tā neesot ne uz pusi tik garda kā Latvijā.

Mazais dēls Latvijā jūtoties ļoti labi. Zane stāsta, ka bērns atplaucis, sapazīstoties ar jauniem cilvēkiem un vairāk kontaktējoties, jo, Islandē dzīvojot, brīžiem jutušies mazliet vientuļi.

“Primāri ir jābūt tur, kur tu jūties labi. Ja kādam latvietim, ārvalstīs esot, iet labāk nekā Latvijā, protams, neviens nevelk ar varu atpakaļ. Bet es zinu, ka ir ļoti daudz ģimeņu, kurām ir šīs pārdomas, ka gribas atgriezties un pat ļoti grib, bet attur kaut kādas bailes. Bailes par to, vai būs darbiņš un kā iedzīvosies, kā būs bērniem. Gribu aicināt - nevajag baidīties,” pārdomās esošos iedrošina Zane. “Noteikti nevajag strebt karstu. Nevajag pirkt pirmās biļetes un lidot atpakaļ. Bet tā secīgi pie tā pieiet un saplānot, izsvērt plusus un mīnusus. Protams, katrā ģimenē situācija ir savādāka. Un pie katras situācijas jāpieiet individuāli, bet ir organizācijas, kur var vērsties, kas palīdzēs ar informāciju, palīdzēs ar padomu. Viss ir izdarāms, vajag tikai gribēt.”

Zane saka, ka šobrīd vairs nekur braukt nevēlas. 

“Gribam būt šeit. Mājās. Un gribam redzēt vecākus, vecvecākus un palīdzēt, atbalstīt. Gribam, lai bērns mācās un aug mūsu valodā mūsu vidē. Mājas ir mājas, tā ir neatņemama vieta, un, lai kur tu atrastos, tomēr sirdsmiers rodas tikai mājās.”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti