Dalies:

"Tikko atgriezušies". Jana Hartmane

"Tikko atgriezušies". Jana Hartmane
Foto: Janas Hartmanes privātais arhīvs
  • 06. Apr. 2020

Radio SWH raidījums “Tikko atgriezušies” stāsta par cilvēkiem, kuri pēc vairākiem svešumā pavadītiem gadiem tomēr atgriežas Latvijā. Šī raidījuma viešņa ir Jana Hartmane, kura teju 10 gadus pavadījusi Norvēģijā un pērnvasar kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā.

Ģimene Priekulē iegādājusies palielu lauku īpašumu, kurā dzīvo paši un veido arī viesu namu. Tur arī tiek aizvadīts pašreizējais ārkārtējā stāvokļa laiks. Bija plānots šopavasar viesu namu attīstīt vairāk, taču vīrusa radītie apstākļi šos plānus pagaidām iepauzējuši.

Lasītākās ziņas valstī

“Ir ļoti liela neziņa, kā situācija attīstīsies tālāk,” saka Jana, “taču šobrīd mēs par to nemaz tik ļoti nedomājam, mēs darām savu darbiņu un koncentrējāmies uz to, lai mūsu dēls apgūtu mācību priekšmetus attālinātajā skolā. Mums ir savs īpašums, mums ir savs viesu nams, un mums ir savs klientu loks, kurš būs jebkurā gadījumā. Bet pārdomas par to, kā mēs vēlamies doties tālāk un attīstīties un varbūt peldēt plašākos ūdeņos - pārcelties no Priekules uz Liepāju un darīt kaut ko līdzīgu pat Liepājā - tas šobrīd ir vienkārši iepauzēts.”

“Nedomājām, ka būsim tie, kas aizbrauks”

Jana ar ģimeni uz ārzemēm pārcēlās finanšu krīzes iespaidā. Tagad atskatoties, varbūt varēja arī nebraukt, viņa spriež. Taču toreiz bijusi sajūta, ka tā ātrāk izdosies atrisināt kretītmaksājumus un citas problēmas.

“Vīram uzradās vairāki darba piedāvājumi gan Norvēģijā, gan Lielbritānijā. Lielbritāniju uzreiz atmetām, jo sajūtu līmenī mums nepatika un joprojām nepatīk. Mēs vairākkārt domājām, vai pieņemt vai nepieņemt piedāvājumu, ko vīrs saņēma Norvēģijā. Pirms tam nekad nedomājām, ka mēs būsim tie, kuri kādreiz brauks projām kaut ko darīt ārzemēs. Pāris reizes noraidījām šo piedāvājumu, līdz beigās domājām- kāpēc gan ne? Atgriezties var vienmēr,” stāsta Jana.

Sākumā domājuši tikt galā ar angļu un vācu valodām, jo vīram darbā nav bijis vajadzības runāt norvēģiski. Arī pati valoda šķitusi interesanta un pilnīgi nesaprotama.

“Tajā brīdī likās, ka čivina putni visapkārt,” raksturo Jana, “Bet, patiesību sakot, man liekas tā - ja tu gribi, tad tu vari. Arī runājot par Latviju, ja ķīnietis var iemācīties latviešu valodu, tad ir nepiedodami, ka krieviski runājošs cilvēks arī nevar iemācīties latviski. Līdzīgi ar mums, esot vienalga, kurā valstī, Norvēģijā, Anglijā, Spānijā... Ja tu gribi veidot savu ikdienu kvalitatīvi, bez valodas tas nebūs iespējams.”

Toreiz divgadīgais dēls Norvēģijā iejuties ļoti ātri. Tobrīd jau runājis un ļoti labi sapratis latviski. Savukārt Norvēģijas dārziņā ir politika – sarunāties tikai norvēģiski.

“Tur nav nekādas auklēšanās - ne norvēģu bērnudārzā, ne kādā citā vietā Norvēģijā. Dzimtā valoda ir norvēģu valoda, un tu runā norvēģiski. Bērnudārza audzinātājas un asistentes bija ļoti laipnas un pretimnākošas. Bērni tiek mācīti sadarboties, atbalstīt, palīdzēt,” slavē Jana.

Atgriešanās grūtības un skaistums

Sajūtas par atgriešanos Latvijā Janai un vīram bijušas pavisam atšķirīgas.

“Es jutos kā zivs ūdenī Norvēģijā, pavisam godīgi” atzīst Jana,”Vīrs jau no pirmās dienas zināja, ka tad, kad visas finansiālās saistības būs nokārtotas, tad noteikti mēs brauksim atpakaļ.”

Un tā arī noticis. Vīra patriotisms ņēmis virsroku.

“No viņa mācos to, ko viņš man nemitīgi atgādina - mums ir jāsāk katram ar sevi pašu. Man arī šis teiciens ir ļoti raksturīgs, bet vairāk tādu cilvēcisko attiecību sakarā. Bet viņam tas saistās tieši ar to valstisko sajūtu, ka katram ir jāsāk ar sevi pašu,” stāsta Jana.

Dēls Roberts – nu jau skolnieks - gan ilgi nav ticējis, ka brauks atpakaļ uz Latviju un nav izpratis, kāpēc tas jādara. Un Jana izprot, kāpēc viņš tā juties.

“Roberts ieguva brīnišķīgu bērnību, kur skolotājas nestāv augstpapēžu kurpēs un nebaksta bērnu un nesaka “nekāp dubļos”, bet apsēžas blakus peļķītei un būvē dubļu pilis, jo tas taču ir tik forši, tā ir bērnība. Arī skolotājiem mugurā kombinezoni un viņi var iejusties barā kopā ar bērnu, pētīt,” atceras Jana.

Skolas jautājums viņai ir sāpīgs. Atgriežoties gribējuši dēlu skolot vai nu Valdorfa skolā vai Cēsu jaunajā skolā, taču salicies tā, ka īpašums atrasts Priekulē.

“No vienas puses, nav slikti - maza pilsēta, vieglāk drusku iejusties Latvijas skolu sistēmā un apgūt, kā tad nu tie priekšmeti ir jāapgūst šeit, Latvijā. Bet, kopumā ņemot, Robertam nepatīk skola, nepatīk, kā bērni komunicē, kāda ir ikdiena tieši sociālajā ziņā,”” atzīst Jana. “Jā, katrs rīts man ir jāpavada ar motivāciju, kāpēc šodien ir forši iet uz skolu. Ir jāņem vērā, ka viņam nupat palika 13 gadi, viņš ir pusaudzis, un viņam tur [Norvēģijā] bija piecu sešu draugu bariņš. Viņi joprojām šobrīd draudzējas, sazinoties. Viņš nevarēja saprast, kāpēc viņam viss ir jāpamet Latvijas dēļ. [..] Tas ir tas, kas viņam ir grūtāk un sāpīgāk.”

Taču atriežoties ir arī savs skaistums, piemēram, dēla prieks, atkal esot tuvu vecmāmiņai, kuru ļoti mīl.

“Es redzu, ka vīrs ir laimīgs. Viņš rosās un darbojas, un nav to smago pārdomu - ko darīt tālāk,” par dzīvi pēc atgriešanās Latvijā saka Jana. “Man arī ir priecīga sirds. Esmu pēc būtības ļoti elastīga domāšanā. Varbūt varu sadusmoties un apraudāties, kapēc kaut kas tagad šitā vai tā jādara, bet es ģenerēju idejas un piedāvāju, ko un kā mēs varētu darīt.”

Jana pati sākusi mācīties par vides gidu. Šobrīd to dara sirdspriekam, bet varbūt arī pielietos praksē.

“Šobrīd es nejūtos slikti. Es meklēju vietu, kur varētu izpausties,” saka Jana. “Bieži vien cilvēkiem ir tā, ka tajā brīdī liekas, nu un kapēc man tagad kaut kas jādara ir. Bet pēc kāda laika tu saproti - jā, bet tas bija labākais variants. Šobrīd skatoties, es arī dēlam saku - redzi, ja mēs būtu dzimuši Norvēģijā, šobrīd man nebūtu šīs darbavieta. Bet mums ir šeit ir ne tikai darbs, bet mājas, kur dzīvo draugi. Tie, kuri mūs gaida atgriežamies atpakaļ. Nav jābaidās, ir jāiet uz priekšu un jābūt atvērtiem savā domāšanā.”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti