Dalies:

"Tikko atgriezušies": Inese Elizabete Johansena

"Tikko atgriezušies": Inese Elizabete Johansena
Foto: no personīga arhīva
  • 12. May. 2020

Ne katra aizbraušana uz ārzemēm bijusi medus maize, un ne katrs atgriešanās ceļš uz Latviju rozēm kaisīts. Par to pārliecinājusies Inese Elizabete Johansena. Uz Norvēģiju devusies dzīvot ģimenes dēļ, taču agriezusies jau šķīrusies un dziļā depresijā. Taču Inese no šīm tumšajām dienām pratusi izkļūt un tagad auklē savu koučinga biznesu, lai no personīgas pieredzes profesionāki spētu palīdzēt citiem cilvēkiem. Ar aizvadītās desmitgades pieredzi atklātā intervijā Inese dalās SWH raidījumā “Tikko atgriezušies”.

“Piespiedu-brīvprātīgā” aizceļošana

“Nekad nebūtu domājusi braukt uz kādu Skandināvijas valsti,” stāsta Inese. “Pilnīgi nejauši un negaidīti kādās latviešu kāzās iepazinos ar norvēģu puisi. Un jā, tā bija tāda romantiska mīlestība no pirmā acu skatiena.”

Lasītākās ziņas

Jau dažus mēnešus pēc iepazīšanās Ineses jaunais draugs pārcēlies uz Latviju. 

“Es viņam teicu, ka nekad projām nebraukšu. Es pirms gada atgriezos no dzīves Londonā, un es biju izlēmusi, ka viss - tagad vēlos dibināt ģimeni, biju nodibinājusi savu uzņēmumu. Man vispār domas nebija kaut kur braukt projām.”

Sākuši dzīvot kopā Latvijā, piedzimis dēliņš. Pēc četriem Latvijā pavadītiem gadiem, vīram tomēr izdevies pārliecināt pārcelties uz Norvēģiju. Inese atzīst, ka to darījusi ar smagu sirdi. Nācies aizvērt savu uzņēmumu. Taču darījusi to dzīvesbiedra dēļ.

“Viņš pateica, ka viņš Latvijā vairs īsti nejūtas labi. Viņš neredz šeit savu nākotni. Tad man bija jāizdara izvēle, - vai nu palikt, un viņš aizbrauc, vai nu mēs brauksim visi. Man likās, ka tas ir tikai godīgi – ja jau viņš pārcēlās manis dēļ uz manu valsti, tad arī man ir jāpamēģina, jādara tas pats. Jāmēģina tomēr ģimeni glābt. Diemžēl tas nepalīdzēja, tāpat pēc dažiem gadiem izšķīrāmies,” savā dzīvesstāstā dalās Inese.

Darbs jāizlūdzas

Iejušanās Norvēģijā bijusi ļoti smaga. Inesei no interjera dizaina uzņēmējas bija jākļūst par pilna laika mājsaimnieci, kas nav īsti bijis viņas garā. Turklāt sākumā nācies iztikt tikai ar vīra algu, kas pie Norvēģijas dzīves dārdzības nav vienkārši.

“Viņš, Latvijā dzīvojot, nomainīja karjeru. Un [atgriežoties] viņš pats bija tādā kā imigranta statusā, lai arī ir norvēģis. Mums bija finansiāli tiešām ļoti smagi. Emocionāli smagi. Es nevienu nepazinu. Arī viņam Oslo nebija tikpat kā nekādu draugu, ģimene dzīvoja pavisam otrā Norvēģijas galā. Līdz ar to bija ļoti vientuļi,” atklāti stāsta Inese. “Man pagāja divi gadi līdz es varēju atrast kaut cik sakarīgu darbu, kas mani atbilst un vairāk vai mazāk atbilst manam izglītības līmenim.”

Dzīvojot Latvijā, Inese ar dzīvesbiedru sarunājusies angliski, jo sākotnēji nav bijis domas braukt dzīvot citur. Kad dzīve tomēr uz Norvēģiju aizvedusi, Inese vietējo valodu apguvusi deviņu mēnešu laikā intensīvajos kursos. Turpinājusi izglītoties vēl vairākos kursos, taču pat prakses vietu, izsūtot desmitiem CV, pašas spēkiem nav izdevies sameklēt.

Metusi kaunu pie malas un – kā Norvēģijā nav pieņemts – atvērtu sirdi devusies pie kursu vadītāja lūgt palīdzību. Pirmo praksi atradusi tikai pateicoties šim vadītājam, kurš Inesē saskatījis potenciālu un bijis gatavs apzvanīt sev pazīstamos cilvēkus un Inesi “pareklamēt”.

“Mana prakses vieta bija Norvēģijas - Afganistānas komiteja. Arī ļoti interesanta pieredze nevalstiskā humanitārā organizācijā, kas ar dažādiem projektiem palīdz attīstīties Afganistānai. Nostrādāju pusgadu praksē.”

Sākumā organizācijas vadītāja brīdinājusi – uz darbu gan šeit neceri, resursu vēl vienam darbiniekam mums nav. Taču, kad viņa Inesi iepazinusi, līgums tomēr bijis rokā. Inese tur nostrādājusi pusotru gadu.

Darba devēji atraduši mentorus vienā no lielākajām Norvēģijas organizācijām, kas strādā starptautiski un kur Inese varētu savu karjeru turpināt.

"Gribēju atgriezties, bet nevarēju"

Šķitis jau, ka dzīve beidzot sāk iet augšup, taču tad nākusi šķiršanās ar vīru un komplektā ar to – depresija.

“Līdz ar to vairs nebiju spējīga turpināt darbu, un no tā brīža sākās murgam līdzīgs posms dzīvē. Nevarēju atgriezties, lai gan vēlējos. Pēc Norvēģijas likumiem ir tā, ka es drīkstu atgriezties tikai tad, ja bērna tēvs dod rakstisku atļauju bērnam dzīvot citā valstī. Un nav svarīgi, vai bērns ir dzimis Norvēģijā vai nē. Tādi ir viņu likumi, kurus es nezināju, braucot uz turieni,” atzīst Inese, un silti iesaka - “Tie, kas domā braukt, tomēr izlasiet valstu likumus un apzinieties, ar ko tad patiesībā riskējat. Jo man nebija iespēju atgriezties. Man bija iespēja atgriezties vienai, un to es neizmantoju.”

Vienošanās ar vīru prasījusi piecus gadus. Katram lēmumam laikam ir īstais laiks, spriež Inese. Pie šāda secinājuma nonācis arī bijušais vīrs, kurš esot jutis, ka kaut kam ir jāmainās. Arī dēls bija skaidri pateicis – ja mamma brauks uz Latviju, viņš vēlas doties līdzi.

“Beigu beigās man izdevās panākt vienošanos ar bijušo vīru uz 10 lapām. Mēs parakstījām šo vienošanos, sīki un smalki atrunājot visus punktus, kas attiecas uz bērna audzināšanu,” stāsta Inese. “Dēls jau bija ļoti paaudzies. Viņam tad, kad atgriezāmies, jau bija 8 gadi. Viņš bija pietiekami apzinīgs un sapratis to, ka viņam arī Latvijas ģimene ir ļoti svarīga un Latvija kā tāda. Viņam ir ļoti cieša saikne. Ja viņam ir tiešām jāizvēlas, viņš izvēlās tomēr dzīvot Latvijā.”

Bez labām sekmēm – uz otru gadu

Pusotru mēnesi pirms īstās atgriešanās Inese braukusi uz Latviju, lai ar savas bijušās skolas direktori pārrunātu dēla iespējas sākt mācības. Skola bijusi ļoti pretimnākoša, pat mudinājusi, lai negaida septembri, bet atgriežas ātrāk un sāk bērnu laist skolā jau pavasarī – tā dodot ilgāku “ieskriešanās” periodu.

Sākums šķitis cerīgs, taču dēla latviešu valoda nav bijusi vienā līmenī ar skolas biedriem, un sākušās problēmas.

“Bērnam visu pārmaiņu rezultātā radās nervu darbības traucējumi, jo bija ļoti liela slodze skolā, salīdzinot ar Norvēģiju. Otrkārt, šis stress, neziņa, jauna valsts un liela plaisa mācībās tieši valodas dēļ. Veselības dēļ viņš nevarēja apmeklēt skolu gandrīz mēnesi. Atgriežoties skolā, viņam tika uzdots kārtot noslēguma pārbaudes darbus latviešu valodā, matemātikā, kurus, protams, viņš nenokārtoja,” pieredzē dalās Inese. “Un tas man liekas loģiski, ka pēc viena mēneša mācībām bērns nevar nokārtot sekmīgi pārbaudījumus, nezinot valodu, un arī sistēma atšķiras.” 

Skola paziņojusi, ka atsās puisi uz otru gadu. Tas Inesei bijis trauksmes signāls. Viņa sapratusi – to nevar pieļaut un ir jāmeklē palīdzība.

“Mēs jau pārgājām vienu klasi uz atpakaļ atgriežoties. Bērnam jau tūlīt 9 gadi paliek, un mācīties vēlreiz otrajā klasē dēļ tā, ka viņš nav vēl apguvusi valodu ,man šķita neloģiski, jo tas ir pretrunā ar likumdošanu, kāda Latvijā ir,” saka Inese.

Lai pārliecinātu skolu šādu soli nespert, nācies iesaistīt Kurzemes remigrācijas koordinatori, kas izrādījusies ļoti pretimnākoša un aktīva. Viņa piesaistījusi Ventspils pašvaldības darbiniekus, kas strādā ar jaunajiem iedzīvotājiem, kas tālāk palīdzējuši sākt sarunas ar Izglītības pārvaldi.

“Beigu beigās tomēr izdevās izcīnīt to, ka viņam tika piešķirti vasaras darbi un bija iespēja šos pārbaudījumus kārtot vēlreiz. Augusta beigās viņš nokārtoja sekmīgi, lai varētu turpināt mācības trešajā klasē.”

Skolai un vecākiem jābūt komandai

Inese ar prieku atzīst, ka nu jau dēlam skolā klājas daudz labāk, latviešu valoda ir vajadzīgajā līmenī un progress ir redzams. 

“Viņam klasē ir draugi, kas arī ļoti palīdz. Ir daudzas lietas, kas viņam Latvijas izglītības sistēmā patīk labāk nekā Norvēģijā, ir kas pietrūkst. Kopumā sekmes viņam ir labas. Un šobrīd, kad ir situācija, kad mums ir jāmācās mājās, arī es pati varu labi izvērtēt un redzēt to milzīgo progresu,” stāsta Inese, uzsverot: “Tas viss tomēr lielā mērā pateicoties tam, ka galu galā mēs ar skolu sākām strādāt vienā komandā. To es jau daudziem vecākiem esmu teikusi, kuri grasās atgriezties, ka ir jāprasa diagnostika, kas skolai ir jāveic pirms pirms bērns reāli sāk mācības.” 

Jānoskaidro kāds ir valodā zināšanu līmenis, kāds ir priekšmetos zināšanu līmenis, lai saprastu, cik liela ir plaisa, kuros priekšmetos, un tad kopīgi ar skolu jāizstrādā plāns, kā plaisu aizpildīt, rekomendē Inese.

Bērna dzīves pieredze ārzemēs – bagātība nevis trūkums

Tas kā Inesei visā remigrācijas atbalsta pasākumu klāstā pietrūkst, sociālās integrācijas pasākumi skolās. Izmantot šī bērna atšķirīgo pieredzi ārzemēs kā resursu, ar kuru izglītot citus un celt atbraucēja pašapziņu. Proti, nevis padarīt par atšķirīgo, bet iekļaut caur interesanto.

“Varbūt palūgt bērnam kādu dziesmu atskaņot, kādu filmu paskatīties audzināšanas stundā, varbūt kādu mīļāko gardumu vai ēdienu no tās valsts, kur dzīvojis, sagatavot un atnest. Tās varētu būt pat pavisam vienkāršas lietas, ko var iekļaut audzināšanas stundās, lai bērns arī jūt, ka viņam nav tikai trūkumi - ka viņam ir arī kaut kāds pienesums.”

Ventspils ir Ineses dzimtā puse, te dzīvo ģimene. Tāpēc atgriežotes izvēle kritusi par labu šai vietai.

“Man liekas, tādā nelielā pilsētā varbūt daudzas lietas ir daudz vieglāk izdarāms nekā, ja mēs dzīvotu Rīgā. Otra izvēle, protams, būtu Rīgā, bet Rīgā būtu jāsāk pilnīgi no nulles. Tur nav man zināma neviena skola. Man tas likās varbūt pārāk sarežģīti, vismaz sākumā. Un Ventspils pašvaldība tomēr ģimenēm un tieši bērniem varbūt ir viena no pašām draudzīgākajām Latvijā,” uzskata Inese, paslavējot sporta iespējas, Digitālo centru un dažādos pulciņus.

Dzīvotprasmes “trenere” sev un citiem

Pašai atgriešanās Latvijā bijis “reversais kultūršoks”, raksturo Inese. Pa septiņiem gadiem mainījusies gan pati, gan Latvija. Pirmo gadu dzīvojusi kā karantīnā, visai noslēgti.

“Koncentrējos galvenokārt uz dēlu. Un joprojām strādāju pie savas veselības atgūšanas pilnībā,” saka Inese. Viņa arī nav centusies atrast algotu darbu, jo joprojām nav atmetusi sapni par pašas biznesu. Šo laiku pavadījusi, izglītojoties koučinga jomā, kur arī veido savu nākamo biznesu.

“Šobrīd esmu iestājusies biznesa inkubatorā, esmu inkubācijas periodā. Un man ir liels prieks, ka ir šāda iespēja, kurā es varu iegūt ļoti daudz informācijas, arī motivāciju un palīdzību, kā to visu veiksmīgāk uzsākt.”

Inese aizrāvusies ar holistisko koučingu, kas balstās uzskatā, ka cilvēku veido četri galvenie aspekti - fiziskais aspekts, mentālais, emocionālais un garīgais. Šī pieeja paredz – ja cilvēks dzīvē vēlas pārmaiņas, mērķu īstenošanos vai pilnvērtīgu savu resursu izmantošanu, tad ir jāstrādā visās četrās dimensijās.

“Un tas ir tas, kas varbūt arī ļoti pietrūkst medicīnā, kad cilvēki staigā no viena ārsta pie otra un nav neviens, kas paliek šo te puzli kopā, jo visi aspekti ir saistīti. Visas mūsu veselības problēmas ir saistītas ar mūsu emocionālajām problēmām un otrādi,” pārliecināta Inese, “un koučs ir tas cilvēks, kas palīdz cilvēkiem sasniegt mērķus. Palīdz paskatīties uz to, kopbildi, savelk punktus, saskata likumsakarības, likumsakarības, palīdz atbalstu, cilvēku motivē.”

Šādam dzīves skatījumam un jaunam profesionālam izaicinājumam Inesi piedzīvoja pašas depresija un tai sekojošās autoimūnās saslimšanas. Pievērsusies veselīgam dzīvesveidam, sākusi strādāt ar savām emocijām un soli pa solim dzīvi atkal sakārtojusi.

“Sapratu, ka es vēlos ar savu pieredzi arī palīdzēt citiem izkļūt no visgrūtākajām dzīves situācijām. Jo man tiešām nācies ļoti daudz kam iet cauri. Man būtu prieks, ja šī pieredze palīdzētu citiem.”

“Neatgriezieties emociju vadīti”

Pirms krāmēt koferus un braukt uz Latviju, Inese iesaka nolikt malā emocijas un racionāli izsvērt visus par un pret, lai, atgriežoties dzimtenē, nav jāpiedzīvo vilšanās.

“Vajag lietas izvērtēt reālistiski, vajag sazināties noteikti ar remigrācijas koordinatoriem, noskaidrot visas iespējamās iespējas, atbalstu un zināt, uz ko gatavoties. Vajag noteikti arī paklausīties šādus raidījumus, lai zinātu, ar kādām problēmām cilvēki reāli saskaras. Lai nav tādas nereālas ekspektācijas, ka visi gaida un ka vecie draugi nav mainījušies un viss ir tāpat kā bija, kad cilvēks aizbrauca,” iesaka Inese. “Ir jābūt gataviem sākt no nulles, neskatoties uz to, ka tā ir kā dzimtene un zināma valsts. Tad vilšanās būs mazāka un būs daudz vairāk pozitīvā, manuprāt.”

Inese savu atgriešanos nenožēlo. Viņa atzīst – pa šo gadu cēlusies pašapziņa.

“Es atcerējusies, kas es esmu. Un es jūtu, ka šajā valstī tieku novērtēta nesalīdzināmi vairāk nekā Norvēģijā. Un tas ir galvenais ieguvums.”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti