Dalies:

Stilizēts, pašu darināts, mantots. Kā dēvēt - modernais apģērbs, tradicionālais tautastērps vai tautiskais apģērbs?

Stilizēts, pašu darināts, mantots. Kā dēvēt - modernais apģērbs, tradicionālais tautastērps vai tautiskais apģērbs?
Foto: Ekrānuzņēmums no raidījuma
  • 08. May. 2019

Teju četrus gadus biedrības “Mans tautastērps” radošā komanda Latvijā un ārpus tās ar brīvprātīgu iniciatīvu izzina un apkopo stāstus par individuālajiem tautastērpiem: kā tie mantoti vai radīti mūsdienās, kādi meistari palīdzējuši, kādas sajūtas ikvienu vadījušas, izvēloties vienu vai otru tērpu. Piemēram, Briselē latviešu meitenes gada garumā pašas radījušas savu tautastērpu. Tāpat Latvijas Radio 1 raidījuma “Globālais latvietis. 21. gadsimts” viešņas skaidro, kā dēvēt laika gaitā radušos tautastērpa atvasinājumus.

“Mēs tikko bijām pie latviešu meitenēm Briselē, kuras gada garumā darināja savus tērpus. Tas stāsts katrai no viņām, protams, ir atšķirīgs, kā viņas to ir darījušas, cik grūti tas ir nācis. Brunču audums visām meitenēm tika sūtīts lielā koferī ar lidmašīnu. Viņas ar trīcošu sirdi gaidīja, vai tas koferis atnāks, vai - neatnāks. Daudz ko viņas ir darījušas pašas, piemēram, taisījušas meistarklases, lai darinātu brunčus, ņieburus, vainagus un citas lietas,” stāstīja biedrības "Mans tautastērps" pārstāve no Jelgavas Ilze Strēle.

Ieva Brinkmane no Briseles apliecināja, ka pērn savu tautastērpu šūdinājusi pati. “Sapnis par savu tautastērpu man jau bija sen, taču to nekādi neizdevās realizēt. Taču pagājušajā gadā, kad latvieši visur pasaulē gatavojās valsts svētkiem, arī šeit, Briselē, mēs domājām, kā krāšņi ģērbtiem tautastērpos sagaidīt svētkus. Tā radās ideja par tautastērpu darināšanas meistarklasēm. Tiešām katru mēnesi, izņemot vasaru, mēs sanācām kopā un strādājām,  veidojām katru nākamo elementu tautas tērpam.”

Biedrība “Mans tautstērps” apkopo informāciju par dažādiem sastopamiem tautastērpiem, kā arī tos iemūžina fotogrāfijās, lai zināšanas par šo kultūras mantojumu saglabātos arī nākamajām paaudzēm. Biedrības "Mans tautastērps" pārstāve no Jelgavas Ginta Zaumane sacīja, ka lielākoties gan tautastērpu nēsātāji no dažādām vietām, izmantojot sociālo tīklu portālus, paši atrod un uzrunā biedrību: “Tā ir vienkārša komunikācija latvietim ar latvieti. Žiperīga rīkošanās un saorganizēšana. Tā ir fantastiska tikšašanās  ar turienes latviešiem un latviešu kopienām, pasakaini brīži gan fotosesijās, gan vakarēšanās, gan pastaigās.”

I.Strēle biedrības darbību un vēlmi zināšanas nodot jaunākajām paaudzēm salīdzina ar kamoliņu. “Tas kamoliņš ir sācis ritināties. Viņš ripo no kalna, tas kalns ir ļoti augsts. Tas kamols tinās un tinās, un viņš nevar beig tīties. Tas viss sākās  ar Latvijas latviešiem. Tagad tas viss notiek ārpus Latvijas. Kā mēs uzsveram, mēs nepētām 19. gadsimta vēsturi, bet gan cenšamies rakstīt 21. gadsimta vēsturi nākamajām paaudzēm, lai tās redzētu un zinātu, kādi tad viņu senči ir bijuši, ko viņi ir darījuši 21. gadsimtā. Interesanti ir, kā tautastērps ārzemju latviešiem vispār ir radies, kur tas ir radies, kā tas ir nokļuvis mītnes zēmē, kā tas ceļojis pa pasauli kopā ar savu īpašnieku, kur tas ir mantots. Tiešām ir daudzi tādi, kas ir atstāti mantojumā no nepazīstamiem cilvēkiem,” stāstīja I.Strēle.

Šobrīd biedrības pārstāves tautastērpus iemūzinājušas daudzviet Latvijā, kā arī  Zviedrijā un Beļģijā. Tomēr, kā norādīja I.Strēle nākamā pieturvieta varētu būt Vācija. “Vācijā dzīvo manas mammas māsīca, kura, redzot, ko es daru un saprotot, ka tas ir kaut kas unikāls, arī sākusi iesaistīties šajā lietā. Viņa ir sākusi apzināt cilvēkus, kuri dzīvo tuvāk Lībekai, Brēmenei, Hamburgai, un ir sākusi vākt stāstus. Arī no šiem stāstiem viens otrs ir tik unikāls, ka jāauj kājas un jābrauc,” sacīja I.Strēle.

G.Zaumane pauda, ka lasot katru no iesūtītajiem stāstiem nodreb kāda stīga iekšā, un asaras asiešās acīs, jo katrā no stāstiem var sajust ko dvēselisku. “Tie visi stāsti ir tik fantastiski un unikāli. Tas, ko mēs cenšamies darīt, ir nejaukties ar redaktora zīmuli un labot latviešu valodu, lai ir vietvārdi, nosaukumi, omīšu, opju un krustmammu vārdi. Lai ir viss tas unikālais, kas stāstītājam pieder.”

Tāpat šobrīd plaši izplatīta ir tendence tautastērpu stilizēšana. “Latvijas Nacionālais Kultūras centrs pirms pāris gadiem ir uzsācis projektu “Katram savu tautastērpu”. Ir arī izveidota mājas lapa, tajā ir arī stāstīts par to, kas tad ir tradicionālais tērps un dažus no tērpiem var arī apskatīties. Šobrīd, cik es zinu, tiek izstrādātas vadlīnijas un definīcijas, ko mēs kā varētu dēvēt. Runa ir par modes apģērbu vai tradicionālo tautastērpu, vai par tautisko apģērbu,”  tautas lietišķās mākslas un tērpu speciāliste Linda Rubena Linda Rubena.

Savukārt Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte uzsvēra, ka tērpu valkāšana ir dabisks process, ņemot vērā katra cilvēka pietāti pret kultūru un tradīciju. Tomēr būtu jācenšas saprast, vai tērpu valkātājs ir centies pievērst uzmanību tērpa detaļām vai tomēr tās licis kopā nekritiski. Tāpat viņa norādīja, ka par tērpu kompozīciju pamatnosacījumiem ir iespējams vērsties gan Latvijas Nacionālajā Kultūras centrā, gan arī Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā, kur arī tiek sniegtas konsultācijas.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti