Dalies:

Starptautiskā izdošana: tiesiskā telpa, kas prasa iedziļināšanos

Starptautiskā izdošana: tiesiskā telpa, kas prasa iedziļināšanos
FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
  • 10. Mar. 2020

Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītājas un asociētās profesores Irēnas Kucinas viedoklis LV portālā.

Starptautiskais izdošanas process, it īpaši, ja tas skar savas valsts pilsoni, rada daudz jautājumu. Iespējams, kāds plašsaziņas līdzekļu pārstāvis un sabiedrība potenciālo likuma pārkāpēju uzskatīs par romantisku un drosmīgu figūru. Centieni nodrošināt šī cilvēka atgriešanos valstī, kurā izdarīts iespējamais noziegums un tiek prasīts viņu sodīt, var izraisīt tādas pašas simpātijas kā aizraujošā krimināltrillerī. Taču potenciālo likuma pārkāpēju “bēguļošanas” problēma ir tikai viens no daudziem svarīgajiem faktoriem, kas ietekmē noziedzības apkarošanu kopumā. Starptautiskās sadarbības riteņi cenšas griezties ātri, bet tos kavē visdažādākās grūtības un vilšanās, un visbiežāk tā ir nespēja iedziļināties, dažādi interpretējot vārdus un nemēģinot saskatīt būtību.

ĪSUMĀ

Lasītākās ziņas valstī

  • Tas, vai personu var izdot, atkarīgs no iesaistīto valstu likumiem, Eiropas Savienības regulējuma un tā, vai ir spēkā kāds starpvalstu tiesiskās sadarbības līgums.
  • Latvijas nacionālais regulējums paredz, ka izdošanu var atteikt, ja to lūdz ārvalsts, ar kuru Latvijai nav līguma par izdošanu.
  • Pirmkārt, valstī nepastāv skaidra starptautiskā izdošanas politika, jo īpaši tās praktiskā piemērošana: tā ir segmentēta. Otrkārt, horizontālā sadarbība valsts iestādēs ir vāja.

Personu izdošanas būtība 

Izdošana ir formāls process, kurā viena valsts nodod personu citai valstij kriminālvajāšanai vai sodīšanai par noziegumiem, kas tajā izdarīti. Persona tiek izdota citai valstij ar mērķi efektīvāk apkarot noziedzību, aizsargājot sabiedrības intereses un kopējās vērtības. 

Parasti izdošanas procesu regulē nolīgums starp divām vai vairākām valstīm par tādu personu izdošanu, kuras apsūdzētas vai atzītas par vainīgām konkrētu noziegumu izdarīšanā. Izdošana ir kļuvusi arvien nozīmīgāka, ņemot vērā starpvalstu noziedzīgo organizāciju izplatību, arī terorisma, narkotiku kontrabandas, viltošanas un kibernoziegumos iesaistīto organizāciju izplatību.

Līdz ar to tas, vai personu var izdot, atkarīgs no iesaistīto valstu likumiem, Eiropas Savienības regulējuma un tā, vai ir spēkā kāds starpvalstu tiesiskās sadarbības līgums.

Izdošanas līgumi

Daudzas valstis izdošanas jautājumus risina saskaņā ar izdošanas līgumu, ieņemot skaidru pozīciju par savas valsts pilsoņu neizdošanu vai arī līgumā ietverot noziedzīgus nodarījumus, par kuriem piemērojama izdošana. Latvijā izdošanas regulējums ir dažāds. Minēšu tikai dažus piemērus.

Piemēram, uzmanības vērts ir Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgums par izdošanu. Šī līguma piemērošanas nosacījumi tika plaši pārrunāti Denisa Čalovska lietā. Viens minētā līguma aspekts ir atteikšanās no izdodamās personas pilsonības kritērija kā pamata atteikumam veikt izdošanu. Tomēr jāpiebilst, ka šis līgums paredz personas tiesības lūgt atļaut izciest sodu savā valstī.

2013. gadā vairākas amatpersonas iebilda pret D. Čalovska izdošanu. Pēc viņu domām, bija nepieciešams uzsākt diskusijas par līguma pārskatīšanu, paredzot stingrākas prasības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un garantijām soda izciešanai Latvijā. ASV izdošanas lūgumā inkriminētajās apsūdzībās D. Čalovskim draudēja 67 gadus ilgs cietumsods. Tomēr D. Čalovskis tika izdots ASV. Tiesa D. Čalovski atzina par vainīgu un piesprieda viņam cietumsodu, kas sakrita ar laiku, ko viņš bija pavadījis pirmstiesas apcietinājumā Latvijā un ASV. Savu vainu vīrietis atzina, kas ir būtiski soda noteikšanā. Tāpēc D. Čalovskis pēc notiesājošā sprieduma atgriezās Latvijā un bija brīvs.

Praksē ir bijis interesants gadījums, piemērojot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās. Minētajā līgumā bija vienošanās, ka katra puse ierosina vai pārņem kriminālvajāšanu pret saviem pilsoņiem, kurus tur aizdomās par nozieguma izdarīšanu otras puses teritorijā, un izdod viena otrai personas, kas atrodas to teritorijā, lai sauktu šīs personas pie kriminālatbildības vai izpildītu spriedumu. Tomēr izdošana nenotiek, ja persona ir puses pilsonis vai personai šajā valstī piešķirtas patvēruma tiesības.

Uzmanības vērts ir arī gadījums, kad 2014. gadā Latvijā tika aizturēts Igaunijas pilsonis A. Petruhins. Ņemot vērā Interpola interneta vietnē publicēto paziņojumu par viņa meklēšanu, viņam tika piemērots pagaidu apcietinājums, kura laikā Krievijas Federācija saskaņā ar minēto līgumu lūdza viņu izdot, jo pret viņu tika uzsākta kriminālvajāšana un viņam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums par mēģinājumu organizētā grupā ar citām personām realizēt narkotiskās vielas sevišķi lielā apmērā. Taču A. Petruhins, atsaucoties uz trīspusējo līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku, norādīja, ka viņam ir tādas pašas tiesības kā Latvijas Republikas pilsoņiem.

Par spīti tam, ka Igaunijas pilsoņi Latvijas teritorijā netiek aizsargāti pret izdošanu trešajām valstīm, pamatojoties uz Eiropas Savienības pilsonību, viņam ir garantējama neizdošana Krievijas Federācijai uz pilsonības pamata – tāpat kā tas būtu Latvijas pilsonim. Šis jautājums tika aplūkots Eiropas Savienības Tiesā Petruhin lietā (EST 2016. gada 6. septembra spriedums lietā C-182/15 Petruhhin, ECLI:EU:C:2016:630).

Savukārt Latvijas Republikas un Austrālijas līgums par izdošanu ir pirmo divu iepriekš minēto līgumu “hibrīds”. Puses vienojas, ka izdos otrai pusei visas personas, kas lūguma iesniedzējā valstī tiek meklētas kriminālvajāšanai, tiesāšanai vai soda izpildei. Vienlaikus līgumā ir uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi, par kuriem izdošanu nedrīkst veikt. Izdošanu var atteikties veikt, ja persona ir lūguma saņēmējas valsts pilsonis vai pilsonības valstī ir nolemts neuzsākt personas kriminālvajāšanu. Līdz ar to šajā nolīgumā Latvijai un Austrālijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība jautājumā par Latvijas pilsoņa izdošanu.

Jāpiemin senā Konrāda Alfrēda Kalēja lieta – Austrālijā tika lemts, vai viņš ir izdodams Latvijas Republikai saistībā ar likumpārkāpumiem, par kuriem tika pieprasīta izdošana. Izdošana tika prasīta uz minētā līguma pamata. Taču K. A. Kalējs nomira vēl līdz apelācijas izskatīšanai izdošanas jautājumā. Kopš 2000. gada minētais līgums, visticamāk, vairs nav ticis piemērots praksē. Ļoti iespējams, šis līgums tika noslēgts, lai Latvija varētu uz tiesiskā pamata pieprasīt Austrālijai par kara noziegumiem aizdomās turētā K. A. Kalēja izdošanu.

Eiropas Savienības regulējums

Eiropas apcietināšanas orderis (EAO), par kura izdošanu tiek plaši runāts presē, ir instruments, ar kura palīdzību starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tiek paātrināta izdošanas procedūra attiecībā uz personām, kuras tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Nacionālais regulējums

Latvijā Kriminālprocesa likums paredz, ka personas izdošana nav pieļaujama, ja persona ir Latvijas pilsonis. Minētais regulējums nav attiecināms uz ES dalībvalstu izdošanas lūgumiem, kuru pamatā ir Eiropas apcietināšanas orderis. Tāpat Latvijas nacionālais regulējums paredz, ka izdošanu var atteikt, ja to lūdz ārvalsts, ar kuru Latvijai nav līguma par izdošanu. Citus izdošanas noteikumus var paredzēt, slēdzot divpusēju līgumu.

Personu izdošanas izņēmumi 

Daudzu valstu līgumos vai nacionālajā regulējumā bieži tiek aizliegta savas valsts pilsoņa izdošana. Tātad tā var izpausties rūpes par savējiem – neizdot savas valsts pilsoņus, ja tas paredzēts attiecīgajā regulējumā.  

Ir arī citi gadījumi, kad izdošanu var atteikt. Piemēram, iespējams atteikt izdošanu, ja persona var tikt pakļauta spīdzināšanai vai nāvessodam. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija uzliek ikvienai dalībvalstij pienākumu izvērtēt, vai izdošanas gadījumā persona netiks pakļauta apstākļiem, kas ir pretrunā ar konvencijas standartiem. Minētās konvencijas 3. panta būtība ir neizdot personu, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka šī persona tiks pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodam. Tas nozīmē – atbildīgajai institūcijai, lemjot par izdošanu, ir pienākums izslēgt jebkādas šādas šaubas. 

Eiropas Savienībā personas izdošanu uz trešajām valstīm koriģē tā saucamā Petruhhin doktrīna, ko ar savu spriedumu nostiprināja Eiropas Savienības tiesa 2016. gadā. Būtiski atzīmēt, ka tā arī ir bijusi Latvijas lieta. Galvenā atziņa – nepastāvot Eiropas Savienības tiesību normām, kas reglamentē izdošanu starp dalībvalstīm un trešo valsti, jāizmanto visi ES krimināltiesību jomas sadarbības un savstarpējās palīdzības mehānismi, lai aizsargātu ES pilsoņus no pasākumiem, kas varētu tiem atņemt tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos. Vienlaikus jācīnās arī pret nesodāmību saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem (EST 2016. gada 6. septembra spriedums lietā C-182/15 Petruhhin, ECLI:EU:C:2016:630, 47. punkts). 

Dažas piezīmes par K. Misānes lietu

Par Latvijas valsts institūciju un amatpersonu mēģinājumiem apturēt Dānijas Karalistes lēmumu K. Misāni izdot Dienvidāfrikas Republikai (DAR) publiski ir pieejama plaša informācija, tāpat ir pieejami arī plaši K. Misānes, viņas ģimenes locekļu un civiltiesiskajā strīdā iesaistītās otras puses komentāri par lietas apstākļiem. Taču ir viens milzīgs BET. Patiesībā visu līdzatbildīgo valsts institūciju īstā koordinācija notika pēc Valsts prezidenta Egila Levita iesaistes. Arī attiecīgo valsts institūciju veikto pasākumu un notikumu gaitas hronoloģija tika publiskota tikai pēc koordinētas rīcības sēdes Valsts prezidenta pilī.

Tuvāk šīs lietas analīzei nepievērsīšos, bet iezīmēšu dažas atbildes uz jautājumiem, kuri varbūt netika izklāstīti pietiekami skaidri. Piemēram, kā iespējams nolaupīt savu bērnu? Vai valsts, kura bērna pārvietošanu ārpus valsts uztver kā kriminālpārkāpumu, spēj piedāvāt taisnīgu un samērīgu risinājumu? Konkrētā lieta izgaismo vairākus citus problēmjautājumus, kuri radušies starptautisko civiltiesību un krimināltiesību aspektu mijiedarbībā.

Pārtraucot kopdzīvi, pāris ne vienmēr var baudīt pilnu rīcības brīvību attiecībā uz pārvietošanās tiesībām, īpaši tas skar bērnus. Visi strīdi par bērna aizgādības tiesībām un saskarsmi tiek risināti bērna dzīvesvietas valstī. Konkrētajā gadījumā ar DĀR tiesas spriedumu tika aizliegt izvest bērnu no valsts.

Ja līdzīga veida spriedums netiek pildīts, tiesībās iespējami divi risinājumi. Viens ir civiltiesisks. Proti, izmantojot Hāgas 1980. gada konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, lūgt bērnu nosūtīt uz sākotnējās dzīvesvietas valsti. Hāgas konvencija risina procesuālos jautājumus, kuru mērķis ir panākt bērna atgriešanu savā dzīvesvietas valstī. Tomēr ir izņēmuma gadījumi, kuros tās valsts tiesa, uz kuru bērns ir ticis aizvests, var iebilst pret bērna atdošanu, jo pastāv nopietns risks, ka tādējādi viņam tiks nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums.

Līdzīgi notika arī K. Misānes lietā. Tēvs lūdza bērna atgriešanu DĀR. Rīgas apgabaltiesa nolēma neatdot bērnu DĀR, pamatojoties uz iegūtajiem pierādījumiem. Otrs iespējamais risinājums, ko piedāvā nacionālais regulējums: ja bērna pārrobežu pārvietošana notiek pretēji dzīvesvietas valsts tiesas spriedumā noteiktajam, tad var iestāties krimināltiesiskā atbildība. Šādas apsūdzības parasti ceļ pēc cietušās puses (vecāka) iesnieguma. Jāatzīmē, ka valstu regulējums ir samērā atšķirīgs.

SECINĀJUMI

Rezultāts – K. Misāni Latvijai izdod jau šodien. Katrs paliksim pie sava situācijas novērtējuma un individuālā redzējuma. Tajā pašā laikā būs jaunas lietas, kas prasīs jaunu uzmanību un analīzi. Taču dažus būtiskus secinājumus tomēr gribētos izdarīt. Pirmkārt, valstī nepastāv skaidra starptautiskā izdošanas politika, jo īpaši tās praktiskā piemērošana: tā ir segmentēta. Otrkārt, horizontālā sadarbība valsts iestādēs ir vāja. Un, visbeidzot, ekstensīva tiesību normu piemērošana mums vēl ir sveša.

Avots: LV portāls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti