Dalies:

Starp rindām un starp savējiem - Rakstnieku cēliens XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkos Kanadā

Starp rindām un starp savējiem - Rakstnieku cēliens XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkos Kanadā
  • 01. Sep. 2019

„Šeit nebūs ne steigas, ne uztraukumu. Šeit sanākušos vieno mīlestība uz vārdu spēku. Un apbrīna uz tiem cilvēkiem, kuŗi spēj radoši savienot vārdus tādā virknē, kas mūs uzrunā, aizrauj, sajūsmina vai skumdina,” šādiem vārdiem Rakstnieku cēlienu XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkos Kanadā atklāja laikraksta „Latvija Amerikā” galvenā redaktore un Rakstnieku cēliena vadītāja Vita Gaiķe.

Ir jauki, ja sarīkojumiem ir kāds atbalstītājs. Rakstnieku cēlienam šajos svētkos financiālu atbalstu deva studenšu korporācija „Aurora”. Aurorām ir arī pašām sava dzejniece, Valentīne Hermane, kas nu jau, diemžēl, aizgājusi mūžībā, bet viņas patriotisko dzejoli ar vārdiem: „... Latvija bija, Latvija būs, vienalga, ar vai bez mums” nolasīja auroras māsa Irēna Zvagule.

Rakstnieku parādi uzsāka viešņa no kaimiņzemes, Sarma Muižniece – Liepiņa. Viņas enerģiskās rosīšanās dēļ visi Amerikas latvieši viņu pazīst. Sarma ir visur un viņas darbi iet viņai pa priekšu. Ne velti Sarma ir arī pirmā Andŗa Ritmaņa rodošās piemiņas fonda balvas laureāte. Kā pati saka, savā dzejā viņa sevišķi emocionāla nav un pieiet lietām praktiski. Vēl, viņa mēģina lietas risināt ar humoru. Tas atspoguļojās arī Sarmas dzejas lasījumā, iesmīdinot publiku: „... Ja neesi vilcis gadu – iekar cita skapī... Ja neesi lasījis 60 gadu - paturi. Paturi. Alfabētiski. Bērni nelasa latviski - noteikti paturi.” Kā pēdējo Sarma lasīja dzejoli, kas bija veltījums tiem, kas sarīkoja viņas paaudzei jaunatnes dziesmu svētkus. Rakstīts 1979. gadā: „... lai kāds varētu sviest dziesmu atpakaļ, tam tā vispirms ir jāsaķeŗ.”

Lasītākās ziņas valstī

Lolitas Gulbes dzejā izskan ilgas. Uz Vitas Gaiķes jautājumu, pēc kā viņa ilgojusies visvairāk, Lolita saka, pēc mīlestības, sirdsmiera un Dieva svētības. Viņas dzejā daudz dziļu jūtu, viņas lasījums emocionāls. „Kliegt. Es varētu kliegt, kā man sāp šis zaļums. Līdz kaulam. Līdz pirkstu galiem esmu tapusi zaļa.” „...Grieze, tik vientuļa, taisni tāda, kā es.” „...Pieliec roku pie lauku akmens. Tāda ir mana mīlestība. Pelēks akmens ceļa malā, uz kā tu vari atpūsties.” Pēdējais dzejolis veltīts viņas vīram Valdim „... es dēstīšu liedagā puķi. Un tu celsi smilšu pili. Varbūt es tevi tur apmeklēšu, un mēs atkal dejosim.”

Lilita Tanne vienmēr lasījusi. Viņas darbi publicēti angliski un, pirms pāris gadiem esot Latvijā, viņa saņēmusies dzejot arī latviski. Lilitu iedvesmojusi Rīgā pirktā Kāŗļa Tētiņa dzejas grāmata, kam viņa veltījusi arī savu pirmo dzejoli „Mazā Vēstures mūzejā”. „Ārā pamazām līst, bet istabā ārzemniece. Riteņbraucēja tērpā. Pie klavierēm iestājas, uzsāk spēlēt fantāziju...” Tam seko īss dzejolis par to, kas dzīvē kādreiz paiet garām. Lilitai jau ilgus gadus interesē kvantu fizika. Tās ietekme jūtama arī viņas dzejā. Pēdējo dzejoli Lilita rakstījusi, domājot par visiem aizgājušajiem latviešu milžiem, un tomēr veltījums paliek viņas tēvam Guntim Tannim. „Milzīgs milzis vairs necelsies. Nogāzies zemē ar tādu spēku, ka mēs gaisā mestie putekļi nesagaidītā ceļā sabirstam kopā... Nesabirt un neizzust. Dot un augt. Milzīgi.”

Jaunākais šīs rakstnieku parādes dalībnieks bija Laris Krēsliņš. Viņu vislabāk pazīst filadelfieši. Pēc izglītības vēs- turnieks, tomēr iesaistījies daudzos mākslinieciskos projektos. Sev līdzi atvedis arī savu jaunāko grāmatu „Kad tu dosies prom”. Viņa dzejoļi ir īsi un kodolīgi. Vita Gaiķe viņam jautā, kāpēc tā? Uz ko Laris atbild – nu tādi viņi nāk. „Izmainīsim naidu. Es domāju naudu. Autokorekcija.” „Izgudrosim, kā varam atkārtot pirmo buču. 1 miljonu 23 tūkstošu 423 reizes”. „Kad Tu šo dzeju izlasīsi, Tu būsi piecas sekundes vecāks.”

Inta Purva daudz darījusi, lai uzturētu Kanadas latviešu sabiedrību. Nu solis palicis lēnāks, bet pūrā ir lieli darbi.

Intai dzejoļi neliek mieru, kamēr tie nav uzlikti uz papīra. Šim cēlienam viņa izmeklējusi dzejas, kas pašai ir ļoti nozīmīgas. 1991. gādā ar vīru staigājot pa Tērvetes siliem, kur notikušas niknas cīņas, sarunas pārtrūka. Ar katru soli likās, ka tiek kāpts pāri kam nozīmīgam. Un tā radās dzeja, kas veltīta Kurzemes cietokšņa varoņiem. „Es lasu viņu dvēseles un saku mūžībai – paldies, Jūs nezināmie vīri, man manu laiku nopirkāt... Es jūsu ilgas sadzirdu, ko zeme dzied, kad neizdzīvotās dzīves no jauna pļavas smilgās zied.” Pēdējais dzejolis veltīts viņas mūžībā aizgājušam vīram, ar ko nodzīvots 61 laimīgs laulības gads. „Še, ņem manu sirdi, tikai nenomet zemē, vai dzirdi...”.

Seko atelpas brīdis, kur Andra Zommere klātesošos aicina baudīt mākslas darbus, ko gatavojuši jaunie mākslinieki, iedvesmojoties no Rakstnieku cēliena dalībnieku darbiem. Tāpat klausītāji varēja iegādāties jaunākās grāmatas, un vecās grāmatas, kas bija novietotas uz senlaicīgiem čemodāniem, varēja ņemt sev līdzi.

Rakstnieku cēliena otra daļa sākās ar skumju, tomēr siltu pieskaņu, jo tika pieminēti tie rakstnieki un dzejnieki, kas mūžībā aizgājuši kopš pēdējiem dziesmu un deju svētkiem Kanadā.

Šie bija pirmie dziesmu svētki, kas aizvadīti bez Ingridas Vīksnas. Viņa dziesmu svētkos rosījusies kopš pašiem pirmsākumiem, 1953. gada, un viņas vārds uz mūžiem paliks ierakstīts dziesmu svētku vēsturē. Ingridas piemiņai viņas dzejoļus lasīja viņas mazmeitas Janīna Fogele un Jūlija Valdmane. Abas bija izvēlējušās sev tuvāku dzejoli.

Janīna tādu, kas pēc vecmāmiņas aiziešanas viņai deva mieru. Dzejolis saucas „Baltais rīts”, bet Jūlija savu omammu raksturoja kā kontrastainu personību, kam patika smieties, stāstīt jokus un spēlēties ar kaķiem. Viņa bija izvēlējusies nolasīt Ingridas „Kaķu dziesmu”. „... Bet labāk paceļu asti slaidi, velti tu manu mīlestību gaidi. Es neiešu ņaudēt citam par prieku, bet kur savu spalvaino sirdi lai lieku?”

Esam atvadījušies arī no dzejnieces un rakstnieces Indras Gubiņas. Viņas dzejas, stāsti un romāni, ceļojumu apraksti un mākslas kritikas bija vienmēr lasītāju gaidītas. Indras piemiņai dzejoli lasīja Baiba Auzāne. „Mūžs kā sakša aužas. Sākumam latviskie raksti, Latvijas linu meti, mātes zinību pīti, stipri un izturīgi... tik cerēt, ka varēsim pabeigt atkal ar latviskiem rakstiem, kuŗus tikai vienā zemē saule un ūdens prot rakstīt.”

Šajā laikā ir kritis vēl viens Ziemeļamerikas stabils balsts latviešu sabiedrībā, ārsts un dzejnieks, Latvijas patriots Andris Ritmanis. Viņa dzejolis „Manai tautai” Latvijas atmodas laikā kļuva par sava veida himnu. Andris ir izdarījis daudz vairāk par to, un viņa radošai piemiņai ir dibināta speciāla balva literātūrā un mūzikā. Andŗa Ritmaņa divas īsas dzejas lasīja viņa meita Lolita Ritmane. Pirmā saucās „Miglā”, kur 1944. gada augustā, piespiedu kārtā uz svešas zemes kuģa kāpa latviešu jauneklis. Un otra dzeja bija veltīta savam pirmam mazbērnam, Brigitas meitai Andrai, kas piedalījās dziesmu svētkos Latvijā. „... tūkstoš balsu vēl dzied un tūkstoš balsu pulkā arī mūsu Andriņa dzied.”

Vita Gaiķe piemin, ka pirms pāris nedēļām mūžībā aizgājis arī ārsts un literāts Pāvels Vasariņš, kas bezgala daudz darījis, pētot trimdas latviešu rakstniekus, un īpaši daudz, saglabājot savas dzīves biedres Ainas Zemdegas literāro mantojumu. „Viņi visi mums pietrūks, viņi visi ir atstājuši neizdzēšamas pēdas,” saka Vita Gaiķe.

Juri Zommeru Vita piesaka kā aizrautīgu slēpotāju un putnu pētnieku, bet vislielākā aizraušanās viņam ir grāmatas. Arī Juris uz Rakstnieku cēlienu bija atvedis savu jaunāko dzejoļu grāmatu „Vārdu sapnis”. Juŗa darbos ir puķes, pļavas, ezeri, meitenes un cerētā mīlestība. Viņš sāk ar „neuzrakstīto dzejoli”, kam jūtams humors, un turpina ar „Krustceles, atbildība”, kur runā par piesārņotu apkārtni, samītām plastikas pudelēm, cigarešu galiem un avīžu lapām. „Kas dārzā, kas dārzā” ir dzejolis par puķēm, bet īpaši par pieneni „... Man liekas, es tevi saukšu par pieneni, kas vienmēr silti smaida, ir izturīga, nav jālaista, aug brīvdabīgi un piedod visu.”

Marutai Voitkus-Lūkinai ir saistība ar senajiem latviešu dieviem. Viņai ir īpašas saites ar Visumu un Toronto Dievtu- riem. Viņas stāsti ir kāds pārdzīvojums vai kas dievišķs, kas Marutu apskaidro, vai kaut kas, kas viņu sarūgtina. Viņa pati saka, laimīgā kārtā, pasaulē ir vismaz divi lasītāji, kas labprāt lasa viņas stāstiņus. Šoreiz Maruta bija paņēmusi sev līdzi stāstu, kas saucas „Manējie”.

Stāsts bija par stārķiem jeb svēteļiem, kas mantoti kopā ar mājas iegādi, līdzīgi kā ozoli un ābeles. Par viņu dzīvi, īpašo draudzību un gājputnu laiku. „...Uz Āfriku divu stārķu vietā, laižas trīs.” „ Atā, mani skaistie!”

Baņuta Rubess Ziemeļamerikas latviešu sabiedrību sašūpoja pirms 40 gadiem ar savu dumpiniecisko lugu „Varoņdarbi”. Un vēl līdzšim viņa nebaidās izteikt savu nostāju. Viņas darbi ir spēcīgi gan angļu, gan latviešu valodā. Baņuta visu savu dzīvi velta radošumam un mākslai. Viņa jau no bērna kājas veido izrādes. Lielais pavērsiens bijis tad, kad dzejnieks Juris Kronbergs teicis, ka talants ir pienākums. Šie vārdi Baņutai palikuši sirdī un šī pienākuma dzīta, viņa pašlaik raksta grā- matu par savu tēvu. Grāmata top angļu valodā un viņa savu sniegumu arī deva angliski. Baņuta stāsta: „Tas ir par Bruni, pirms viņš bija tēvs. Brunim ir 16 gadi un viņš ir pirmo reizi iemīlējies meitenē, vārdā Mirdza. Mirdza tic aurām un grib, lai Brunis nāk uz viņas jogas pulciņu. Tas ir pie dzejnieces Mirdzas Bendrupes. Brunis netic aurām un ir pateicis, ka uz šo pulciņu viņš neies.” Brunis ir vijolnieks, un lasījums sākas ar Rīgas Radio koŗa mēģinājumu, kur Brunis ierodas ar nokavēšanos, kam seko citas ķibeles.

Armandu Birkenu visi pasaules latvieši pazīst kā Čikāgas piecīti. Par šo nopelnu viņš šajos dziesmu svētkos arī saņēma Triju zvaigžņu ordeni. Čikāgas latvieši viņu pazīst kā rosīgu sabiedrības darbinieku. „Latvija Amerikā” viņu ie- pazinusi kā lielisku jokdari un, 1. aprīļa numurs ir tas, kur viņš var izvērsties. Uz Vitas Gaiķes jautājumu, kas viņam patīk vislabāk, jokot, dziedāt vai dzejot? Armands atbildēja, ka vislabāk viņam patīk dziedāt, jo dziedot dzied dzeju un dzejā var iekļaut jokus. Savu lasījumu Armands uzsāka ar dzejoli „Jūs krītat”, kur ar lielu pārdzīvojumu, galu galā, lielie kritēji bija viņa mīļie, mīļie mati. Dzejolis „Vienreiz gadā” bija veltījums viņa mīļākiem svētkiem, Līgo svētkiem Jāņiem. „... Latvijas āres ir mans dievnams. Tie ir mani svētki. Līgo dziesmas ir manas himnas...” Savu uznācienu Armands noslēdza ar mūzikālu priekšnesumu „Kā gribētos”. Šādus vārdus jaunībā uzrakstīt nevarot, viņš saka. Dziesma ir par pieredzi ar latviešu lietām, bez kā dzīvot negribas.

Radošo pēcpusdienu noslēdzot, Vita Gaiķe vēlreiz pateicās visiem rakstniekiem un dzejniekiem par dvēseļu bagātināšanu. Paldies studenšu korporācijai „Aurora”. Paldies Pāvela Hawkina mūzikas grupai „Komandants un Zaglis” par mūzikālo fonu. Paldies māksliniekiem, kas rakstnieku devumu ietērpa krāsās. Paldies palīgiem Andrai Zommerei un Baibai Auzānei, Kristīnei Ludiņai un Ilzei Maksiņai. Paldies Latviešu Preses biedrības Kanadas kopai.

Rakstnieki un dzejnieki savos darbos atklāj dziļākās jūtas un pārdomas. Tā ir liela uzdrīkstēšanās parādīt pasaulei to, ko tu jūti, un to, ko tu domā. Bet Rakstnieku cēlienā viņiem par to nebija jāuztraucas, jo šeit viņi ir starp savējiem, teica Vita Gaiķe.

Autore: Baiba Reinfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti