Dalies:

Staprāni – par latvieša dabu, mākslu, draudzību un mīlestību

Staprāni – par latvieša dabu, mākslu, draudzību un mīlestību
  • 22. Dec. 2019

Mūsu sarunas sākums bija Rīgā atvasarā, drīz pēc tam, kad abi kopā ar meitām Aldu un Marittu bijāt tikko atgriezušies no Venēcijas, kurp devāties jau kuŗo reizi...

Ilona. Desmito, kopš 1961. gada, kad šajā brīnišķīgajā pilsētā bijām pēc mūsu apprecēšanās. Katrus divus trīs gadus turp dodamies – baudīt Venēciju un tās kultūru.

Raimonds. Īstenībā man sevišķi nepatīk intervijas ‒ pēc tam tu pie lasītāja „nonāc” tāds nogludināts, smuks un balts... Garlaicīgi! Man patīk, ka parāda arī personas negantāko pusi, vismaz tāpēc, lai lasītājam būtu interesanti. Mēs neviens neesam tikai gludi un balti vien – tas nemaz nav pareizi.

Lasītākās ziņas valstī

Sarunas gaitā raudzīšu atrast kādu tavu nejaucību un pajautāt. Bet skaidri zinu, ka nejautāšu tev neko par Kārli Ulmani un tavām lugām par šo temu. Tavas atbildes var atkal aizskart daudzu mūsu lasītāju jūtas. Redakcijai "draudēs" vairāk nepasūtināt Laiku, bet tev ieteiks "izmazgāt smadzenes ar stiprām ziepēm" ‒ kā pēc lugas "Sasalšana" parādīšanās.

Raimonds. Es toreiz biju sajūsmā! Man gluži labi patīk, ka man uzbrūk ‒ tad rodas domu apmaiņa, ir kāds asums. Jo sevišķi tāpēc, ka tam uzbrucējam jau vienmēr ir liela daļa taisnības. Perfekti!

Tu taču provocē! Un pats, droši vien, pēc tam priecājies.

R. Neprovocēju gan, bet paužu personiskās domas, kas laika gaitā sakrājušās. Sākumā tās ir intelektuālas, bet pēc tam ‒ emocionālas. Turklāt, ja izskatās, ka provocēju, tas noteikti nav tāpēc, lai iegrieztu tiem, kas domā citādi, nē, es vēlos dialogu, domu apmaiņu. Man gan ļoti traucē tas, ko varētu saukt par latviešu smalkumu ‒ tikai neaizskart, tikai neaizvainot... Varbūt tas nācis no angļiem? Jāizpēta. Katrā ziņā interesantāk ir iepazīt cilvēku viņa daudzpusībā, ne tikai baltu vien. Tad man ir pacilājoši lasīt, jo cilvēku gribu redzēt kā personību, nevis kā pieminekli.

Labs mākslinieks ne vienmēr ir arī labs cilvēks, vai ne? Lai atceramies, piemēram, nejauko Pikaso!

R. Pirms gadiem, kad man bija tikai 80, tātad biju vēl gluži jauns, un kad man bija izstāde Rīgā, Mākslas mūzejā, Latvijas presē tika intervēta arī mana meita Alda. Viņa pateica daudz ko tādu, kas viņai manā personā nepatīk. Brīnišķīgi! Tikai tās vietas no intervijām izsvītroja. Nu, kāpēc!? Vai tāpēc neesmu bijis tāds tēvs, kādu mana meita vēlējusies. Kāda vaina, ka arī citi to zina!

Tev viegli runāt, jo neesi avīzes redaktors – tad tu dziedātu citu dziesmu. Kas tā bija par protesta vētru, kad kāds teikums par sliktu Trampam parādījās Kārļa Streipa komentāros! Liela daļa Laika lasītāju jutās aizskarti.

R. Lūk, arī tas man traucē, proti, man gribētos, lai mani sarunbiedri būtu vairāk informēti. Ar jūtām un ilggadējām simpatijām pret vienu partiju vien ir par maz. Bet, atskatoties vēsturē, Benjamiņi jau arī savā avīzē nepauda viedokli. Man turpretī būtu gribējies, ka ķeras pie ragiem un sakrata.

Laiks ievēro savu trīs i principu – informēt, izglītot, izklaidēt ‒ un nejaucas polītikā. Tāds bija arī Rudzīša uzstādījums. Kas gan traucē ‒ katēgoiskums. Kas, pēc tavām domām, ir šī katēgoriskuma ciešākais pavadonis?

R. Jāpadomā... Droši vien tik stingrs personīgais viedoklis, ka nevar pieņemt citu. Bet ir jau jāsaprot, ka tas viedoklis ir tikai manējais un to nevajag vispārināt. Bet – ikviena kontraversija taču ceļ avīzes līmeni.

Tu raksti memuāru, un šis formāts atļauj būt pavisam tiešam un atklātam. Kā iet ar rakstīšanu?

R. Kā pa celmiem! Nevaru atrast kopsaucēju. Šai sakarā esmu daudz runājis ar kādu savu amerikāņu draugu, kuŗš sarakstījis 16 grāmatas. Viņš saka – visam, ko raksti, ir jābūt tavam personiskam viedoklim! Es pilnīgi piekrītu. Traucē tā pati iepriekš minētā latvieša daba, tas smalkums. 

Pēc dabas esmu īsts latvietis – draudzīgs, bet individuālists. Arī savā ziņā vientuļnieks, bet tāds, kas rauga saprast visas puses. Un tad ir grūti noformulēt savu viedokli. Nu, īsts latvietis!

Kā tu vari sadzīvot ar Amerikas izteikto polītkorrektumu, kad, piemēram, nēģeri nevarsaukt šai latviski ierastajā un nevainīgajā vārdā? Kad tavā pilsētā Sanfrancisko valda īpaši lojāli likumi attiecībā uz iebraucējiem, kas te uzvedas, polītkorrekti izsakoties, pārlieku atraisīti?

R. Polītkorrektums tiešām ir pārspīlēts, līdz ar ko daudz zaudējam. Kaut vai to, ka neatļaujamies „palaist” tos jaukos žīdu un poļu jokus. Katrai etniskajai grupai ir savas jaukas īpatnības, nu, piemēram, italietis, runājot dikti plātās ar rokām. Kas tur slikts, ja par to pajokojam?

Esmu vaicājusi polītkorrektajiem, kā, piemēram, pārtulkot "modernajā valodā" Ravēla "Nēģeru rapsodiju". Kā tu domā?

R. African-American Rapsody, varbūt. Stulbi!

Kādā valodā tu domā, kad glezno?

R. Nekādā!

Vai tad nav arī iekšējo dialogu?

R. Ir, bet tie tāpat nenotiek valodā. Bet, ja runāju skaļi, tad laikam tomēr latviešu valodā... un vēl kādā ar angļu, vācu piemaisījumu.

Atgriežoties pie memuāra – kad plāno pabeigt, cik liels tas būs?

R. Šobrīd ir kādas 360 lappuses. Ilona saka ‒ laiks beigt! Daudzi draugi, tevi ieskaitot, man šķiet, sagaida par daudz. Īstenībā mana dzīve ir bijusi ļoti vienkārša, pat pelēka. Neesmu briesmīgi cietis, man nav bijušas lielas komplikācijas, un arī te varbūt palīdzējusi tā pati latviešu daba – nekad neesmu bijis riskētājs.

Allaž esmu izvēlējies drošu lietu, lai varētu tikt cauri ar veselu ādu. Tas tomēr ir kaitējis manai personībai un karjērai. Tas, kas man visvairāk "brauc uz nerviem", tiešām ir tas, ka esmu tas, kas esmu – tipisks latvietis.

Vai tu tiešām nevari atrast ko tādu, par ko man uzbrukt?!

Padomāšu! Interesanti, vai tev ir daudz draugu, nu, tādu, ar kuŗiem no tiesas vēlies tikties un parunāties?

R. Diezgan labi emocionāli tieku galā pats ar sevi, tāpēc droši varu teikt – pats sev esmu tas labākais draugs. Tāpat dialogs pašam ar sevi. Par to esmu saņēmis pārmetumus gan no Ilonas, gan no daža laba no maniem labākajiem draugiem. Un tas man ir skādējis.

Ja jau jājautā par tavām nejaucībām, tad pajautāšu – kāpēc ar saviem darbiem neatbalsti PLMC – Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs?

R. Tāpēc, ka uzskatu – nevajag dalīt, kas pasaules mākslinieks un kas latviešu mākslinieks! Māksla paliek māksla, un galvenais tajā ir kvalitāte. Tas arī viss. Pēdējais arī izskaidrojums tam, ka nepiedalos mākslas iz- stādēs latviešu dziesmusvētkos. Uzskatu arī, ka nevajag dalīt – trimdas māksla vai Latvijas lat- viešu māksla.

Vijas Celmiņas arī te nav...

R. Tā ir viņas darīšana. Bet, kas attiecas uz Celmiņu – viņa tiešām ir pasaules līmeņa māksliniece. Mani personiski viņas darbi “neiesilda”, bet tas attiecas tikai uz mani. Mēs savulaik tikāmies Losandželosā, tagad viņai ir liela izstāde Ņujorkas Mētropolītēna mūzejā. Jā, viņa neiet “latviešos”, latvietībai viņas personībā nav tik liela loma kā man - es vienmēr esmu gājis līdzi “latviešu lietai”, bijis tajā klāt emocionāli un praktiski tai atdevis daudz laika, nekad nedomājot par to, ka šo laiku vairāk varētu izmantot savā glezniecībā.

Bet tev taču nav žēl šī laika?

R. Nu, kā man tā var būt žēl, ja man tas ir tik svarīgi, tieši emocionāli svarīgi.

Abi ar Viju Celmiņu esat ievērojamākie latvieššu izcelsmes mākslinieki Amerikā. Tev rīko izstādes, aizvadītogad izdeva apjomīgu, greznu tavu darbu katalogu. Kāds ir tavs pamatojums tam, ka amerikāņi to dara?

R. Tāpēc, ka daudziem patīk mans stils. Pazīstams esmu vvairāk Ziemeļkalifronijā, un nebūt neesmu pazīstams kā liels Amerikas mākslinieks. Protams, esmu gandarīts, ļoti gandarīts par izstādēm un šō katalogu.

Latvijas kulturas ministrs NAuris Puntulis savā kabinetā pie sienas izaraudzija novietot tieši tavu gleznu un tieši "Vientuļā vakara jūras ainavu". Kā tu domā, kāpēc?

R. Pēc dabas esmu tāds, kas cenšas izvairīties no raibuma un sastrēgumiem kā dzīvē, tā mākslā. Varbūt ministrs uztvēris šo manu mierīgumu, varbūt tas viņu harmonizē... Katrā ziņā man ir prieks par viņa izvēli.

Kā glezna tapa? 

R. Lai gleznu pabeigtu, vajadzēja vairāk nekā gadu. “Tu esi lēnākais gleznotājs, ko es pazīstu,” tā atkārtoti žēlojas mans aģents – galerists Pēteris Mendenhals. Tā jau ir. Bet, no otras puses, manu lēnumu attaisno tas, ka parasti strādāju vienlaikus pie vismaz 10 audekliem. Gleznas nosaukumu parasti izdomāju, kad darbs jau pabeigts. Šī minētā glezna izskatās kā tāda vientuļa jūriņa, bet ne jau tikai zilās krāsas dēļ. Nosaukumam laikam “palīdzējis” gleznas tukšums. Labās puses stūrī – maza būdiņa, kas te paglābusies no četrām citām, ko ar ļaunu prieku biju aizgleznojis ciet ar pāris drošiem savas visplatākās otas triepieniem. Jo man likās par raibu.

Latvijā top režisora Petera Krilova filma par tevi. Drīz Latvijas sabiedriskā televizijā redzēsim raidijumu "Literature", kas būs par tevi un Anšlavu Eglīti. Man bija tas prieks Mākslas akadēmijā to noskatīties pirms TV izrādes. Lielisks, dziļš bagāts raidijums, ko veidojuši jauni Latvijas cilvēki - Marta Selecka u Gustavs Terzens. Raidijums, kas sagrauj mītu par to, ka "jaunie jau nelasa grāmatas" un "jauniem jau neinterese". Tavas domas par Anšlava talantu un personību?

R.No pirmā brīža jutu, ka mums abiem ir daudz kopīga, piemēram, uzskati, ka latvieši saprot tikai farsu, bet ne ironiju. Par to vari izlasīt manā lugā ”Anšlavs un Veronika”.

Ko pats lasi no latviešu literatūras šodien?

R. Galvenokārt dzeju. Kas par valodu! Cik labi latviešu valoda “padodas” dzejai, salīdzinot, piemēram, ar angļu valodu. Latviešu valoda ar savu gramatiku, galotnēm, ar tās struktūru ir gluži kā radīta dzejai. Un es to labprāt izbaudu. Un cik tā mūsu valoda labi padodas gaŗākiem teikumiem, palīgteikumiem! Tu taču, ikdienā strādājot ar valodu, arī būsi pamanijusi, vai ne?

Laikam tomēr pārmet garus teikumus...

R. Lai pārmet! Angļu valoda ir tomēr daudz "sīkāka", ar daudz mazāk iespējam. Īstenībā latviešu valoda ir netulkojama, jo tulkojumos daudz kas pazūd.

Kas tavā dzivē ir Ilona?

R. Viss! Visnozīmīgākā persona manā dzīvē. Ja jau ir tāds vārds “mīlestība” (kuŗa konceptu es tomēr īsti nesaprotu), – vienīgā. Esmu domājis, kāpēc. Viens no aspektiem – tāpēc, ka attiecībā uz pasauli un cilvēkiem mums ir tik daudz kopīga, tā teikt – kopīgs pasaules uzskats. Tas arī mūs saturējis kopā. Nu jau ir tā, ka viņa sāk teikumu, un es pabeidzu. Un otrādi.

Vai bijušas arī krizes?

R. Protams! Kā gan citādi, ja mūsu kopā nodzīvoto gadu skaits ir 59. Pirmoreiz satikāmies 1957. gadā, kad Ilonai bija tikai sešpadsmit.

Un kas tev, Ilona, ir Raimonds?

Ilona. Vienīgais cilvēks, ar ko labprāt komunicēju. Ir svarīgi, ka man pret viņu ir liela cieņa. Jā, Raimonds varbūt nav vīra un tēva ideāls, viņš tomēr vairāk domā par sevi. Šai ziņā mums ir ticis panākts pamiers. Bet –intelektuāli aprīnojams,nezinu citu, kas šai ziņā viņu varētu pārspēt. Emocionāli varētu vēlēties vairāk. Taču, jo vecāks palieci, jo mazāka nozīme ir tam emocionālajam. Mums arvien vairāk pietiek vienam ar otru, un mēs abi tiekamies ar aizvien mazāk citiem cilvēkiem.

Tu pati esi personība, kas turklāt sasniegusi daudz savā profesijā – esi bioķīmijas doktore.

I. Vienmēr esmu bijusi aizņemta, daudz laika veltījusi savam darbam. Un mans gandarījums ir tas, ko teikusi mūsu meita Alda, proti, “nevienam nav bijis laika ar mani “čunčināties”, cits varbūt justos traumēts, bet man to nevajadzēja. Galvenais, ka viņi paši ir bijuši veiksmīgi cilvēki!” Lūk, tas mani pacilā. Un vēl arī tas, ka mans mazdēls lepojas ar to, ka man ir šis doktora grads, un nemaz nebēdā, ka man nav bijis laika cept cepumus.

Vai, būdama profesionāla bioķīmiķe, piekrīti, ka mīlestība ir ķīmija?

I. Nē! Ķīmija tā noteikti nav. Mīlestība ir tik plašs, neskaidrs, netverams jēdziens... Man šķiet, ka galvenais ir tas, ka otram cilvēkam rūp, kā tu jūties, ka viņš nedomā par sevi vien.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti